viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2011 » Septembris » 5 » Par ko balsot?
Par ko balsot?
9:58 PM

Šonedēļ vēlēšanas un tā kā vajadzētu izlemt, kam atdot savu balsi. Vai taisnība Andrim Šķēlem, kas jau pēc referenduma apgalvoja, ka vairs neesot par ko balsot? Vai var atbalstīt Vili Krištopānu, kas intervijās („muļķu zemei”) pamācošā tonī un attiecībā uz Latvijas pilsoņiem lietoja nevis vietniekvārdu „mēs”, bet gan „jūs”? Un vai var paklausīt Lasītājam, kas iepriekšējā bloga komentāros aicina mani pievērsties interesantākām lietām kā politika? Vai šajās „mazās naudas” vēlēšanās polittehnoloģijas spēlēs mazāku lomu, cilvēki vairāk pievērsīsies partiju programmatiskajiem solījumiem un konkrētām idejām, kā tālāk vadīt valsti? Vai viņi būs vairāk racionāli vai tomēr emocionāli?

Manu izvēli racionāli ietekmēs tikai viens konkrēts solījums – es šeit runāju par Zatlera ideju paaugstināt samazinātā PVN likmes un paaugstināt nodokli nekustamajam īpašumam. Man kā cilvēkam, kurš gan lasa, gan raksta; kurš ir norūpējies, kas notiks ar tautu, ja grāmatas tiek izdotas vairs tikai vidēji 1000 eksemplāru metienā un kuram ir svarīgi bērni un mazbērni (ne tikai savējie), noteikti nav pieņemama riņķa danča turpināšana ap „grāmatu un bērnu preču PVN”. Tāpat - īpašuma nodokļa celšana, jo visus savus ienākumus gadu no gada esmu ieguldījis nevis naudā, bet īpašumā, nemitīgi paaugstinot tā vērtību. Negribētos konstatēt, ka būšu to darījis tādēļ, lai dotu iespēju valstij no manis paņemt vairāk, kā no tiem, kas savus ienākumus ir pazaudējuši, piemērām, spekulatīvajos burbuļos vai ieguldījuši citādi. Tātad – ļoti apzināta argumentācija, kādēļ nebalsošu par Zatleru, bet tā nav vienīgā - esmu jau rakstījis par to.

Tiktāl iet diezgan viegli, bet kā tikt tālāk? Pat man, kurš sevi uzskata par diezgan informētu, bet tikai attiecībā uz to, kas atrodams mēdijos, nevis ko var dzirdēt vien partiju ķēķos, klājas diezgan grūti. Tālākās izvēles ir vairāk emocionālas, nekā racionālas. Līdzīgi Andrim Šķēlem, domāju, ka piedāvājums konservatīvas vērtības atbalstošam pilsonim ir ļoti nabadzīgs. Tikai, atšķirībā no viņa, es neesmu pārliecināts, ka Tautas partija bija tā, kas šīs vērtības pārstāvēja arī darbos, ne tikai vārdos. Izrādījās, ka oranžie tomēr ir bijuši pārāk sociālistiski zaglīgi, lai pārstāvētu Tēva lomu tā ilgtermiņa rūpēs par Bērniem. Mani nepārliecina arī Andra Grūtupa retorika un vēlme sevi parādīt kā neatkarīgu, konservatīvu un erudītu intelektuāli. Izskatās, ka viņa teikto vairāk ietekmē vainas sajūtas par savu lomu privatizācijas un tiesiskas valsts veidošanās procesos. Nav īsti saprotams, ko viņš piedāvā izvēlēties tiem, kam patīk solīdās ozolkoka mēbeles viņa interviju fonā.

Varbūt jāizvēlas Šlesera „reformistus”, kuriem par labu liecina ļoti solīdā un pieredzējusī komanda? Argumentus par viņu kā par perspektīvāko no trim oligarhiem un oligarhu fenomena pozitīvajiem aspektiem še neatkārtošu. Tomēr emocionāli atbaida Šlesera gļēvulīgā izvairīšanās no izmeklēšanas un tiesas. Goda vīram pašam būtu jāprasās tikt tiesātam un tiesu precedentiem būtu jābūt pamatam, lai arī latvieši beidzot saprastu smalkās atšķirības starp biznesu un zagšanu. Ne sevišķi jauki izskatās arī „Delnas” vismaz pēc izskata objektīvais Šlesera korupcijas riska novērtējums – tas ir maksimāli augsts, tāpat kā Lembergam. Un galīgi apkaunojoši ir šī enerģiskā cilvēka vispārējo zināšanu līmeni atsedzošie mediju sarīkotie eksāmenu rezultāti, kuros no partiju līderiem ļoti labi izskatījās vienīgi Valdis Zatlers. Eksprezidenta rīkojums Nr.2 kā politiskās cīņas līdzeklis tomēr devis krietnu triecienu Šlesera politiskajai nākotnei un „biznesmeņiem” politikā vispār. Tas šķiet, ir vislielākais Zatlera ieguldījums Latvijas politikā, bet ar to ir par maz, lai ieraudzītu, ko viņš varētu sasniegt vēl. Un turklāt, tā bija „cūcene”, līdzīga, kāda gadījās tam piedzērušajam serbam, kas esot uzkritis virsū Ēģiptes haizivij – cilvēkēdājai un to pavisam nogalinājis. Lai gan tā vēlāk izrādījās visas pasaules izāzēšana, Stīvens Spīlbergs sagribēja par šo notikumu (piedzērušo serbu - varoni) uzņemt filmu. Nezin, varbūt arī uzņems.

Taču, atgriežoties pie konservatīvisma tēmas, – varbūt balsot par zaļajiem zemniekiem un Lembergu? Zināma loģika tādā izvēlē varētu būt – jo šis cilvēks nevis vārdos, bet darbos, turklāt ilgtermiņā, kā gādīgs Tēvs rūpējas par tā elektorāta interesēm, kas ir viņam uzticīgs un pateicoties, kura iespaidīgajam lielumam, Ventspils mēra varas leģitimitāti nu nekādi nevar apšaubīt. Tomēr ir maz iespēju precīzi noskaidrot, vai Lembergs tikai nopērk (maize un izpriecas) bezcerīgi lumpenizētu ļautiņu balsis, jeb tomēr tālredzīgi iegulda to attīstībā, tādējādi darbojoties kā gādīgs saimnieks, kas neļauj kolhoza mantu izvazāt pa kaktiem un liek tai strādāt un ražot. Tāpat diemžēl tikai emocionāli katram ir jānolemj (jāizspriež tiesa) – vai bez viņa Ventspils un viss Latvijas tranzītbizness būtu labāks jeb tomēr sliktāks nekā ar viņu. Tāpat emocionālai svēršanai paliek jautājums – vai tā likumu prakse un teorija , kas pa daļai nākusi no pirmās republikas un pa daļai no Padomju Latvijas, ir veicinājusi jeb tomēr bremzējusi modernās biznesa vides attīstību. Un ja tomēr bremzējusi, vai tad Lembergs nav tāds kā varonis, kurš jaunā situācijā uzņemas atbildību, gatavs savai krustā sišanai, nevis kā daudzi gaužas, ka neko nevar izdarīt. Un vai šādā gadījumā viņa personisko bagātību nav jāaplūko ne tikai no likuma burta viedokļa, bet jāpadomā arī par likuma garu - jāuztver par aizsardzību, ar kuras palīdzību tas likumu vietā apmaksāja savu un savas (valstij svarīgās?) darbības apdrošināšanas vajadzības?

Diemžēl mums nav tiesas spriedumu visos šos sarežģītajos jautājumos, tādēļ jāatbild emocionāli. Mans galvenais arguments, kādēļ es nebalsošu par Lembergu, ir viņa komanda. Atkarīga, no kompartijas laikiem saglabājusies un tās rokrakstu saglabājusi, mazinteliģenta, bet ar spēcīgiem varas refleksiem apveltīta un viens otru piesedzoša muldonīga grupiņa, no kuras nenāk profesionāli darītāji – tie (Augulis, Bārzdiņš, Dūklavs) parasti svarīgai vajadzībai tiek „piepirkti” klāt un viņiem nav sevišķi lielas ietekmes partijā, salīdzinot ar tās veterāniem.

Nu kur tad lai dodas, ja tomēr gribas izpildīt savu pilsoņa pienākumu? Varbūt pie nacionāļiem? Manuprāt, šeit attiecībā uz Gaidi Bērziņu zīmīgi ir tie paši vispārējās inteliģences testi, kuros tik drausmīgi izskatījās viņš un Šlesers. Bērziņš, izrādās, domā, ka Latvija ir 3000 kvadrātkilometrus liela, turklāt izrēķina šo skaitli, izejot no jūras robežas garuma, par kuru gan (diezgan precīzi) zina, ka tas ir 500 kilometri. Bet ja tā, tad iznāk, ka mūsu valsts viņa priekšstatā ir tāda sešus kilometrus plata josla... Ja par savām, nemaz ne tik ļoti kļūdainajām atbildēm kaunas Nils Ušakovs, tad Bērziņš, līdzīgi Šleseram, kunu ir aizmirsis mājās. Viņiem abiem, izskatās ir tāda mentalitāte, ka tie varētu jautāt: „A, kam man tas jāzina?” Man ir kauns viņu vietā, tik ļoti, ka es tagad domāju – varbūt esmu pazaudējis vienu nulli un Bērziņš tomēr ir teicis – 30 000 kvadrātkilometri? Bet tad, vienalga, iznāk, ka Latvija ir tikai 60 kilometru plata josla gar jūru. Man liekas, ka visšaurākajā vietā, starp Eleju un Jūrmalu ir ap 100 kilometriem taisnā līnijā...

Bet tas kaut ko pasaka par visu nacionāļu kustību, kurā inteliģento Robertu Zīli nomaina tāds par negatīvās atlases uzvaru partijā liecinošs „Papes zirgs” kā Gaidis Bērziņš. Zināšanas nav arī Raivja Dzintara stiprā puse, toties ir vismaz jaunība, godīgums, konsekcvence, neatlaidība, vīrišķīga cīņa „līdz galam” un spēja mācīties. Bet ko lai saka par Parādnieka glumi pieglausto seju, lūzerisko bizīti pakausī un nezin cik radītajiem un to mātēm atstātajiem bērniem? Emocionāli? Jā, atzīstu. Bet – vai ir kāda cita iespēja vēlētājam?

Tomēr šajās emocijās jau ir arī fakti – kaut vai par atstātajiem bērniem vai inteliģences rādītājiem. Un kaut kā viss kopā tas rada priekšstatus par vērtībām, kas man vai kas citiem ir svarīgas. Iespaids, kuru rada nacionāļi, nerezonē manī ar manām vērtībām. Turklāt man liekas, ka ilgtermiņā manējās ir daudz nacionālākas, kā šo politiķu skaļā klaigāšana un populistiskie, un latviešu Upuru elektorātu orientētie saukļi.

Protams, arī saskaņiešu iespējas tikt manis atzītiem ir nekādas. Ne aiz nacionālistiskiem apsvērumiem – to dēļ man tieši šķistu labi, ja krievi tiktu patrenēti nopietnā eiropeiskas valdības atbildībā. Tomēr, ja tie tur iekļūtu, tad gan jau izrādītos par „visādiem pekstiņiem”, kā jaunos un neprofesionālos politiķus nosauca Jānis Jurkāns, un šādā gadījumā – vai skola nebūs par dārgu? Tomēr pats galvenais – no SC uzvēdī tāda kā homo sovietucus, komjaunatnes un kompartijas smaciņa, tālaika komformistiskā un atkarīgo piramīdu veidošanas kultūra tomēr nekur nav izčibējusi. No šāda viedokļa raugoties – ja valdību varēs izveidot SC un ZZS, kas, saskaitot dažas no patlabanējām prognozēm, vismaz matemātiski ir ļoti reāli (lai gan politiski, šķiet, nav), tad mēs būsim atgriezušies Padomju Latvijā un pa īstam varēsim izbaudīt Zatlera kunga rīkojuma Nr. 2. (ne)tālredzīgumu. Ja vēl ņem vērā pazīmes, kas liecina par SC un Kremļa „saskaņošanos”, tad var saprast Amerikas vētniecības bažas par to, ka viena no NATO valstīm var sākt tikt vadīta no Maskavas.

Un tā nu ar izslēgšanas metodes palīdzību esam nonākuši pie Vienotības. Lai arī tā joprojām ir Māšu un Dēlu partija, tomēr jāatzīst, ka Dēli ir paaugušies un Mātes vairāk ir lietojušas nevis savu iekšējā tukšuma vadīto mātišķību un parasti vēl nesasniegto sievišķību, bet gan vīrišķo daļu. Divu ekonomisku paradigmu sāncensībā, Valdis Dombrovskis & Co neizvēlējās to, kas ieteica pasūtīt krīzē daļēji vainīgās zviedru bankas uz vienu vietu, neuztraucoties par kredītreitingu un starptautiskās uzticamības krišanos, devalvēt latu un nezaudēt tagad uz Rietumiem darbā aizbraukušos cilvēkus, dodot viņiem kaut plānu, bet iztikšanu un mānot ar apliecinājumiem, ka Latvijā viņu darbs ir peļņu nesošs un jēdzīgs. Dombrovskis izvēlējās budžeta konsolidācijas ceļu, sekojot klasiskajām latviešu zemnieku vērtībām – nedzīvot pāri līdzekļiem un neļaujot sevi apmānīt ar amerikāņu it kā pierādīto iespēju dzīvot, „sildot ekonomiku” un skrienot pakaļ nemitīgi augošam parādam. Bet Dombrovskis izvēlējās arī zaudēt jaunus darbaspējīgus cilvēkus, par kuriem tagad varēs zīlēt kafijas biezumos – brauks tie atpakaļ vai nebrauks.

Kaut arī Šķēlem nepatīk tas, kā Dombrovskis izskatās („pēc sabraukta ezīša”), manuprāt, viņa „vidējā latviešu vīrieša” tēls sader kopā ar politiku, kuru viņš simbolizē – neuzkrītošu, bet konsekventu un oponentiem neiedragājamu. Protams, ”matemātiskais” veids, kā viņš veica konsolidāciju un strukturālās reformas ir kritizējami, maigi sakot. Bet toreiz viņam nebija laika. Tagad domāju, ka viņam jādod iespēja turpināt uzlabot šī darba kvalitāti. Man šķiet, ka Vienotība, atrodoties pie varas, ir augusi. Un kaut arī pat viņi nav ideāli arī no korupcijas risku viedokļa un kaut arī par viņiem joprojām rodas iespaids kā par „kritizējošiem nemākuļiem” vai „pusmācītiem pekstiņiem”, kas daudz ko spējīgi „salaist dēlī”, tomēr laikam jau politiskajai darbībai šajā Latvijas attīstības posmā šādi tipāži piestāv labāk nekā buldozertipa brašuļi, par kuriem vienmēr būs jābažījas, vai viņu intelekts spēj novilkt skaidru robežu starp politiku un biznesu. Varbūt oligarhiem jāiet biznesā pa riktīgam un politika jāietekmē caur Darba devēju asociāciju vai citādām sabiedriskajām organizācijām.

Trūkstot konservatīvam piedāvājumam, kuru es izvēlētos vislabprātāk, tagad jāizvēlas labākais no sliktākā. Un jācer, ka Vienotība būs kā Reja, kaut kur noslēpusi un varbūt pat jau aizsūtījusi audzināšanā uz Krētu savu jaunāko un perspektīvāko dēlu – Zevu. Varbūt kādreiz no turienes izšķilsies politiskā kultūra, kurā nevarēs ignorēt nevienu šajā zemē un kurā neviens nepieļaus ignorēšanu.

Pati galvenā šo vēlēšanu praktiskā intriga – vai V + ZRP + VL-TB/LNNK dabūs vairāk par 50 balsīm, kas ļautu tiem veidot „latvisku un antioligarhisku” valdību, joprojām ir aktuāla. Bet ja nu vēlētāji tomēr nedod tiem šādu iespēju un ZZS atkal piederēs „zelta akcija”? Kāds tajā gadījumā būs visa šī procesa „sausais atlikums”? Ar nepieredzējušiem cilvēkiem atšķaidīts iepriekšējās Saeimas sastāvs – tas neskan labi. Bez oligarhiem – tas skan strīdīgi, bet jau minētā pretkorupcijas darba pavirzīšanās uz priekšu – cerīgi.

Un nobeigumā par mani kā „politisko komentētāju”, kam laiks pievērsties citām tēmām, kā par to iepriekšējā bloga komentāros izsakās Lasītājs un kam nepiekrīt Dace, bažījoties, ka tik VR, atkritis no politikas, atkal nesāk rakstīt par izvarošanām. Vispār jau man pašam liekas, ka es nerakstu par politiku (no kuras kā no tehnoloģijas un procesa daudz nesajēdzu un sajēgt negribu), bet par cilvēkiem politikā. Par vērtībām, par ideāliem, par sistēmiskiem fenomeniem, kas kopēji dažādām sistēmām. Politika man ir kā teātris ar saviem noteikumiem, kurā es varu atpazīt dziļākas arhetipiskas norises.

Skatījumu skaits: 704 | Pievienoja: | Reitings: 5.0/5 |
Komentāru kopskaits: 121 2 »
0 Spam
12 Vita  
Man gan ir pārliecība,ka šobrīd nevar būt iespējas izveidot par tautu domājošu valdību,parlamentu. Nākošās vai pat aiznākošās vēlēšanas būs tās, kad var notikt izmaiņas. Vienkārši - tautai ir pašai jāmainās, tikai tad būs iespējams kaut kas cits...
Tā kā, saglabājiet mieru, izglītojiet savus līdzcilvēkus un apbruņojieties ar pacietību biggrin

0 Spam
11 Juris  
edomājos, cik cilvēki ir labticīgi, itkā netic pārtījām, jo tās krāpjas. Tai pat laikā neredz labāku iespēju kā saprast, kas notiek kā paļauties uz jau apkopotu, bet kā vienmēr subjektīvu informāciju. Tam bize kā lūzerim, tam skatiens kā nodevējam, Bondars atgriezies ar medaļām teica ... Laikam astoņdesmitajos divi psihologi pieradīja, ka cilvēks nav loģiska mašīna. Tam bija lielas konsekvences ekonomikas zinātne un radās jauna nozare uzvedības ekonomika. Būtībā dabiskais nav loģisks. Uz uzvedības ass divas galējības - terminators un jūtīgais kā mimoza. Kas ir zelta vidusceļš? Atkal jau jautājums par izziņu un iedziļināšanos, jo plašāka personība, jo lielākas iespējas izdarīt "objektīvāku"iespēju, kas tomēr būs subjektīva. Jā pielieto citu jautājuma fonu, saprotam, ka neviens no komentāriem būtībā nav par politiku, īpaši VR, bet par sajūtām. Lasītājai novēlu tvert pasauli subjektīvi nevis caur pamudinājumu, ka tagad būs dzejolis par mamas zelta rokām, kaut īstenībā jau no zelta un Rīda cienīgiem piedzīvojumiem tur nenieka nav. Vēl vairāk varbūt tā ir apsūdzība. biggrin

0 Spam
10 Lasītājs  
Kāpēc sevi saukt par ārstu un psihoterapeitu, bet rakstīt visu laiku par politiku? Vai politika ir "mūsu"/"jūsu" neiroze, kurai tiek meklēts risinājums? Atbilde "jā" šķistu tik pašsaprotama, ka ar savu pašsaprotami tā drīzāk biedē.

Protams, visi šie personāži - tie ir vien mūsu pašu iedomu tēli, jo "domāt kā Andrim Šķēlem" ir tikai mana/šī bloga autora/bloga lasītāja fantāzija par Andri Šķēli... Līdzīgi kā par pašu VR.

0 Spam
9 Marī  
Interesanti, ka daļa kolēģu komentētāju, kritizējost VR izvēli, baidās un kaunas atklāt savējās smile

0 Spam
8 kaspars  
Dāmai
nu jā, bet aiz viesiem lielajiem spēkiem ir kaut kādas, lielākoties neskaidras naudas. Tad jau es teiktu ka labāk zviedru, nekā krievu.
Vispareizākā taktika būtu sabalsot tā, lai viņi būtu ideālā līdzsvarā un Virsmātes partijai būtu zelta mandāts. smile

0 Spam
7 Dāma  
Kasparam -
esat pietiekoši gudrs, tāpēc droši vien ziniet to, ka Vienotības lielākie atbalstītāji ir bankas - vecie kolēģi baņķieru aprindās. Un kā,šādā situācijā, Jūs iztēlojaties, ir iespējams zviedru bankām pieprasīt - :
1. maksāt nodokli,kā tas ir citās valstī;
2.solidarizēties zaudējumu segšanā?
?????????
Domājat,ka vārna vārnai acī knābs?

0 Spam
6 Dāma  
Nu tā. Manuprāt, Viestur, Tev jāatdod savu balsi par Virsmāti - kauču vai, tā teikt, solidaritātes dēļ - abi tak esat dakteri biggrin biggrin Un pat - Dvēseļu dakteri biggrin biggrin
Ja nopietni, es tomēr īsti nepiekrītu optimistiskajam Vienotības novērtējumam. Atgriezies no studijām Hārvardā, Mārtiņš Bondars diezgan asi norādīja uz to,ka pastāv divas informācijas telpas - ko politiķi Latvijā stāsta tautai un otra - ko par mūsu politiķu darbību un izvēlēm runā ārpus Latvijas. Un tur sakot,ka nav pareizs kurss un arī Parex nevajadzējis glābt...un ka nav pamata mums te optimistiski klārēt, ka sākusies ekonomiskā stabilizācija un izaugsme. Tāpēc vien man tas "sabrauktais ezītis" ir dziļi nesimpātisks. Līdzīgi kaujas vistai Solvitai. Skumji,ka nav iespējas no piedāvātajiem sarakstiem izraudzīties spējīgākos un tad tos ievēlēt Saeimā. Jo katrā sarakstā ir vairāki patiešām labi politiķi. Un vēl - es laikam varētu uz banku lobijiem ar monetāristu priekšgalā raudzīties pielaidīgāk, ja tās vadoņi - monetāristi - ņemtu kauč vai no bērnunama kādu mazuli audzināt. Tas,iespējams, dotu to empātiju, kuras šobrīd katastrofāli trūkst...

0 Spam
5 Zane  
Man nekaadi nesanaaca sajuutas par taam partijaam izteikt vaardos. Man vienubriidi likaas, ka Viesturs taa arii nepateiks par ko domaa balsot, tikai par ko nevajag balsot. Bet, paldies, es kluudiijos. Man visvairaak besii cilveeku naivums attieciibaa pret Zatleru, piemeeram arii man paziistami cilveeki loti grib domaat, ka vienkaarshi jaunas sejas var ienest kaut kaadas paarmainjas. Bet kaa gan, ja tie cilveeki tachu ir taas pashas sabiedriibas veidoti. Svariigaak ir nevis nomainiit uz kaut ko jaunu, bet mazliet palociit veco. Es ticu, ka daudzi paardomaas peedeejaa briidii un nobalsos par Vienotiibu. Tas ir jaapaarvar sevii- Vienotiiba ir tas latvietis, kas tiek apsmiets kaut kaadaa zinjaa, par savu veelmi seedeet pirmajaa solaa un nemitiigi celt roku, atbildot uz skolotaaja jautaajumiem. Un aizmuguree seedoshie smiin un nirdz- gudriishi, paipuisiishi, skolotaaju miiluliishi. Tam ir jaatiek paari, tai veelmei izsmiet katru kas censhas. Un apsaukaashana par izskatu ir tipiska palieka no skolas peedeejo rindu publikas...

0 Spam
4 Juris  
Vēl viena doma no intervijas ar Levitu, kurā viņš stāsta, ka tiesību dokumentiem ir arī jābūtības (nav sakara ar Džabutiju biggrin ) nozīme. Vai definējot, valsti un sabiedrību, mēs kā vēlētāji pietiekami apzināmies kādu gribam redzēt politiku, kā mašīnu, un kādus gribētu rezultātus. Vai esam pietiekami nobrieduši, lai apzinātos universālas patiesības. Piemēram, nekas no nekā nerodas; grūtniecība nenoris 5, bet dzemdības 2 mīnūtes, kā filmās utt. Vai mēs varam vienoties nevis par konkrētiem solījumiem, bet par valstī kā demokrātisku un atbildīga kapitāla jābūtību. Stipri šaubos, tad kāpēc esam tik kritiski pret tiem trakajiem, kas vizinās ar virsmātēm vai bēg no bagātām un gudrām sievām. Šķiet kāda paaudze šausmīgi apvainojusies, ka politiska nevainība nenesa šķīstu skaistu mīlestību un kopdzīvi. Protams tas ir bēdībi, bet ir vēl citas paaudzes, kas auga par kapitālisma izlutinātiem bērniem patērētājiem un attapās pie sasistas siles, jo tēvu bija daudz un nezini, kurš ir īsts un ko sadarīja. Kur ir objektīvi spējīgie cilvēki, kāpēc tie runā un spriež, smejās, bet nenāk un nedara? Varbūt tāpēc, ka jābut "trakam", lai ietu tajā "trakomājā", bet vai mēs esam labāki, ja balsojam par tiem "slimajiem" un ceram uz skaisto nezināmo jābūtību.

0 Spam
3 Juris  
Sveiciens pagājušajos Tēvu svētkos! Kaut bija versijas, ka tos nevar atzīmēt, jo daži ir bāreņi un viņiem sāpēs. Tik daudz no manas puses par politiku! biggrin

1-10 11-12
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika