Šonedēļ NRA jāparādās vēl vienai manai intervijai ar Benu Latkovski, šoreiz par vīriešiem. Liekas, tā sanākusi stilīga, cerams, būs interesanti. Vai atkal uzsprāgs tvitteris? Diez vai – jo vai gan vīrieši varētu būt tik interesanti, tik viegli pārprotoši vai aizskarami? Domāju, būs klusāk. Taču ne jau reklāmas dēļ šo rakstu pieminu. Šoreiz, laikam jau iepriekšējās pieredzes mācīts, Bens man atsūtīja šo interviju pārlūkošanai. Un es krietni pasvīdu, lai noslīpētu tekstu tā, lai tajā būtu maksimāli nepārprotamas, manas domas.

Eksistējot tik spēcīgam manu „sieviešu interviju” fonam, kaut kā nedomājās ne par ko citu vairs kā tikai par sievietēm. Varētu gan gribēt, lai domas būtu vairāk poētiskas, pētnieciskas vai erotiskas, nevis ideoloģiskas, bet ko darīt, kam šodien viegli. Dzīve diktē nepieciešamību sevišķi pievērst uzmanību arī tam, kā manis izprovocētā sieviešu jautājuma sakarā jūtas un uzvedas vīrieši.

Tvitterviesulis ap manu interviju NRA nu jau noplacis, bet pagājušās nedēļas sākumā vēl šis tas vārījās. Divreiz vairāk kā parasti apmeklētāju bija pirmdienas bloga ierakstam, kas absolūtos skaitļos (kādi 230 pirmdienas klikšķi) tomēr nav nekas tāds, kas kaut iztālēm varētu liecināt par nacionāla mēroga interesi. Tādēļ joprojām nevaru atbildēt, cik šis skandāls ir objektīvi reāls un cik subjektīvi sensitīvs tikai dažām specifiskām personām, kurus tvitteris atzinis par viedokļu līderiem, un kuru emocijas tūliņ pat translējas milzu apjomā un liek domāt, ka tās ir visa šī cilvēku apjoma emocijas. (Fū – pašam brīnums par tik sarežģītu izteikšanos)

Pēc tik dižas uzmanības pievēršanas manai personai un tās domām, kāda notika pagājušā nedēļā apkārt intervijai NRA „Sievietes politiku padara necaurspīdīgu” (intervēja Bens Latkovskis), man nav citas izejas, kā pievērst uzmanību šai uzmanības pievēršanai. Tas nav viegli, atrašanās prožektoru gaismā padara spriešanu impulsīvāku un nenosvērtāku, tādēļ nedaudz laika pārdomām nāca par labu. Par labu nāca arī kolēģa un Latvijas Psihoterapeitu biedrības Prezidenta Anša Jurģa Stabinga iesaistīšanās, gan ar aktivitātēm tvitterī, gan ar manai intervijai sekojošu, Marī un Daces šeit jau pamanītu un daudz komentētu Anša rakstu - http://psih.lv/par-nesaprotamo/

Pagājošonedēļ parādījās mana intervija NRA - http://nra.lv/latvija/politika/110163-psihoterapeits-viesturs-rudzitis-sievietes-politiku-padara-necaurspidigu.htm , kas dažiem tiem, kas sistemātiski neseko līdzi manai domāšanai un diskusijai šajā mājas lapā, lika sašust un šūmēties – esot bijusi kaut kāds grimašu virpulis tviterī (visādas satrakotas ministres un pašpasludinātas feministes, kā man ziņoja). Nabaga cilvēki, cik viņu dzīvei gan jābūt grūtai, ja tik šūmīgi lasīt tādu vienkāršu viedokli. Mums vienkāršāk, mēs te mierīgi turpinām apceres par brīnišķīgajām sievietes krūtīm.

Runājot par Dzemdi, esam piemirsuši krūtis. Un kaut arī tās it kā ietilpst Dzemdē (kopš ar šo vārdu esmu sācis apzīmēt daudz ko vairāk nekā tikai dzemdi) krūtīm tomēr ir dažas tādas izpausmes, par kurām jau sen būtu vajadzējis parunāt atsevišķi. Pagājušā nedēļā biju uzaicināts aprunāties ar Krūts vēža biedrībā sastāvošām sievietēm - viņas apvieno slimība, no kuras mirst. Biedrībai naudas nav, tādēļ tas man sanāca tāds kā ziedojums. Kādēļ gan nē – šajā reizē man patika ziedot. Turklāt arī es kaut gribēju iegūt un ieguvu – iespaidus un pārdomas, ar kurām še dalīšos.

Bloga telpā atgriežas aktivitāte un dzīvas jūtas. Negribu nevienu kritizēt – tā gadās, jebkurai aktivitātei ir savi paisumi un bēgumi. Interesanti un simboliski, ka tāda atjaunota dzīve sākas, draudzīgi tērzējot par un ap mēnešreizēm.

Patīkami, protams, saņemt un aplūkot Provokatora sarūpētu komentēšanas statistiku. (Vai viņš to dabūjis gatavu ar kāda IT trika palīdzību, vai tomēr atķeksējis uz lapiņas garu strīpu pie katra vārda? Ja tā, tad – baigais darbs!) Tur atklājas arī man šis tas negaidīts, laikam tādēļ, ka nekad nebiju iedomājies par šādiem rādītājiem. Piemērām, man iekšēji nešķita, ka pa visiem šiem gadiem Zanes ir „vairāk” (kaut arī nedaudz) kā Daces. Pārsteidz arī, ka Bryuvers ir līderis ne tikai pēdējā gadā – tātad ļoti nozīmīgs spēks vispār. Jāaizdomājas, kā tagad klājas 2012. gada pārliecinošajai līderei Pepijai Garzeķei? Varbūt viņa atgriezīsies?

Šovakar biju ciemā pie kolēģes, gandrīz vai kursabiedrenes un senas draudzenes Daces Matules, ginekoloģes. Parunājām par vis kaut ko, sen nebijām tik tuvu bijuši, ja nu vienīgi uz RMI Sporta katedras Goda plāksnes, pirms gadiem trīsdesmit. Tur mēs blakus tiešām ļoti labi izskatījāmies – es, basketbolists, un viņa – vieglās atlētikas smagāko darbu darītāja. Aizvedu Dacei manuskriptu, par kuru ierunājos jau Sākumlapā. Gribu, lai viņa uzraksta Priekšvārdu. Varbūt uzrakstīs, varbūt teiks, lai eju pupās, arī būs rezultāts. Man patīk balansēt uz robežām, šoreiz uz psihoterapijas un ginekoloģijas robežas.