viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2011 » Maijs » 16 » Identitātes vērojumi
Identitātes vērojumi
8:36 AM
 
Dienu pirms pasākuma (!!) "Uzaicinājums uz sarunu: Stiprinām vai zaudējam savu identitāti Eiropas Savienībā?”, kuru organizē Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā, pa e-pastu saņēmu uzaicinājumu tajā piedalīties. Ne kā Viesturam Rudzītim, bet kā - God. kungs/Cien. kundze! Pāris stundas vēlāk zvanīja puisis un jautāja, vai es būšot. Ievilku elpu, gribēju kaut ko teikt par sava laika plānošanas paradumiem, bet tad pārdomāju, izpūtu elpu maziem pūtieniņiem un nomurmulēju, ka vēl nezinu un aizmirsu par visu šo.
Tomēr pasākuma dienā gadījās „Delfos” izlasīt sarunu vadītāja Igora Šuvajeva informāciju par gaidāmo diskusiju – tā mani aizķēra, nezinu, ar kaut ko. Un es padomāju – kādēļ gan neaiziet? Steidzīgi vienojos par citiem laikiem intervijai (ar „Neatkarīgās” Benu Latkovski), uzzvanīju čaļiem (netieku uz treniņu!), nokārtoju vēl pāris lietas un viss kļuva iespējams.
 
ES mājā biju jau bijis, toreiz runāju par sarkano krāsu un tas bija jauks piedzīvojums. Kā jau runātājs, lūkojos uz notikumu no savas atbildības viedokļa, biju uz skatuves. Tagad man nekādas atbildības nebūs, lai gan – nezinu taču, kā šo sarunu bija iecerējis tās vadītājs. Varbūt es tieku aicināts kā „eksperts starp skatītājiem”? Kāds ir šīs sarunas mērķis un kas ir adresāts? Bet interesanti, ko par izsludināto tēmu varēs pateikt jau minētā filozofijas doktora Igora Šuvajeva uzaicinātie runātāji - akadēmiķe, Latvijas Universitātes prof. phil. Maija Kūle, rakstnieks Vilis Lācītis un Biomedicīnas pētījuma centra vadītājs, genomu datu bāzes vadītājs Jānis Kloviņš. Kad aizgāju, ieraudzīja arī žurnālistu Andreju Mamikinu starp viņiem un tas solīja vēl papildus intrigu.
Pirms pastāstu par runātāju runāto, nedaudz par „publiku”. Pirmkārt, tās nebija daudz un, otrkārt, daudz jau arī nekad netiek gaidīts – telpiņā, kur tas viss notiek, ir vien kādi 40-50 kvadrātmetri varbūt. (Apmērām tikpat, cik manā darbistabā.) Tiesa, ir arī dibenistaba – kafijai un kam vēl tik ne (nezinu kam, šoreiz neiegāju). Treškārt, publikā bija daži, šķiet, vadītājam ”savējie” – kā vēstures doktors Leo Dribins un varbūt arī kundze no kaut kāda institūta, kas pēta mutvārdu kultūru (šķiet), bet kura nosaukums man paguvis izgaist no atmiņas, tāpat kā kundzes vārds un uzvārds. Un vēl publikā bija cilvēki, kas apmeklē visus „tāda veida” pasākumus, un kurus es jau esmu iepazinis. (Tieši tāpat kā to, ko viņi varētu domāt un ko teikt – lai par ko arī būtu stāsts, tas vienmēr novedīs pie latviešu ciešanām.)
Bet bija arī tādi, kurus, šķiet, tiešām interesēja vien pati tēma un kuri gribēja par to saņemt kādus ierosinošus impulsus – bet tie bija visklusākie, kas, manuprāt, ir simptomātiski. Es sevi būtu varējis pieskaitīt pie pēdējiem, tomēr neizturēju, neuzdevis jautājumu Jānim Kloviņam. Par to, vai mūsdienu tehnoloģijas atļauj tehniski konstatēt ģenētiskas atšķirības starp Krievijas krieviem, Latvijas krieviem un latviešiem. Kā arī – starp latviešiem, baltvāciešiem un vāciešiem. Varētu būt minējis vēl dažus citus trīsstūrus (iesaistot tādas kulturāli diezgan izolētas grupas kā krievu vecticībniekus Latvijā vai karaīmu tautiņu Lietuvā).
Man šķiet, savā jautājumā iepinu arī domu, ka ģenētiskās atšķirības samazina jaukto laulību izplatība, kas taču runā par kulturālu šķēršļu trūkumu šādām laulībām. Kas nozīmētu - ja ģenētiskās atšķirības tuvu dzīvojošu tautu starpā ir vērtējamas kā nozīmīgas, tad jauktās laulības nav veidojušās. Šis faktors man šķiet īpaši nozīmīgs nevis domājot par vēsturiski apzinātiem tautu kontaktēšanās periodiem, bet sevišķi par nezināmiem, vēstures dzīlēs nogrimušiem.
Jānis Kloviņš atbildēja, ka modernās tehnoloģijas rada iespējas veikt šādus pētījumus, jautājums ir vien par naudu. Kas attiecas uz jau izpētīto, krievi latviešiem neapšaubāmi esot tuvāki par vāciešiem. Man šķiet, ka baltvāciešiem būtu bijis jābūt daudz tuvākiem latviešiem un igauņiem (ar kuriem mēs esam tuvāki nekā ar lietuviešiem), nekā vāciešiem, bet to es neuzzināju. Žēl, jo šāda pētījuma (kurš vēl nav sagribēts, izplānots un kuram vēl nav naudas) rezultāti varētu daudz ko pastāstīt par to, vai
1) baltvācieši ir tie vācieši, kas (manuprāt, relatīvi nelielā skaitā) savulaik ienākuši Livonijā un pēc tam precējušies vien ar sev līdzi atvestām vācu meitenēm un gadījumos, kad tas nav bijis iespējams, devušies meklēt laulību partnerus vēsturiskajā dzimtenē. Varbūt tomēr šie „okupanti” ir bijuši tikai skaitliski nedaudzi „kultūtrēģeri”, kas ar vācu valodas palīdzību ieveduši kristīgās kultūras telpā pagāniskos latviešos (vai otrādi – telpu latviešos). Kas veidojuši ar sekmīgākajiem jaunkristītajiem jauktas laulības, kurās latvieši par tādiem palikuši vien ģenētiski, kulturāli pārtopot par vāciešiem;
2) ģenētiski konstējamas sekas ir atstājušas „pirmās nakts tiesības”, kuras feodālajam senioram bija uz savu vasaļu tikko precētajām sievām vai zemnieku meičām – muižas kalponēm?
3) Par šo tēmu es daudz esmu domājis – arī par muižas latviešu kalponēm, kas no baronēniem dabūja bērnus, un kuras tādēļ fiksi tika izprecinātas latviešu bauriem, esot spiestas nākamos bērnus (kas kā „nevecākie” nemantoja zemi) dzemdēt no tiem. Es esmu domājis, kādu iespaidu šie apstākļi varēja atstāt uz latviešu zemnieku ģimeni. Es nepastāstīju šī pasākuma dalībniekiem par savām idejām. Jo tas būtu pārāk sarežģīti un galu galā, neprognozējami, vai gan kādu (neskaitot mani) tas varētu interesēt bez garākiem un man neplānoti lielu uzmanību pievērsošiem paskaidrojumiem? Bija taču jūtams, ka ļaudis ir atnākuši „nolaist tvaiku” vai pašapliecināties, nevis baudīt latviskās identitātes fenomena izpēti skarošas kopmlicētības.
Runāja vairāki un no gandrīz visiem viņiem „nāca ārā” manis jau agrāk pieminētās „nemotivētās dusmas”. Turklāt – jo vairāk dusmu, jo mazāk spriestspējas (vispār bija baisi to tā vērot). Šķiet, Igors Šuvajevs ar šo dusmu uzbrukumu un spriestspējas lejupslīdi bija rēķinājies un prasmīgi prata aizsargāties no tās. Bet kādēļ tad viņš še bija? Nu tādēļ, ka tas bija viņas darbs (par ko maksā algu) droši vien... Ne jau, lai tiktos ar tautu un bagātinātu sevi ar „tautas gudrību”. Bet ja tā, tad jautājums – kāda jēga visam šim pasākumam? Skaļākie, kas bija šajā telpā, ne ar ko nesamierinājās un nevienu pa īstam nesadzirdēja, nemainīja lomas, palika tādi, kādi bija bijuši. Varbūt cerība, ka tauta, kas visu to vēroja internetā (kurš piecos pēcpusdienā atrod laiku, lai internetā sekotu līdzi kaut kam tādam?) bija daudz ieguvusi? Vai, ka šīs diskusijas dalībnieki paņems līdzi diskus ar iepriekš ierakstītajām diskusijām un izplatīs tos savu draugu un atbalstītāju vidū?
Vispār jau es esmu ļoti tendenciozs un netaisnīgs ar saviem šādi formulētajiem jautājumiem. Jo, ja manī viss šitais ir radies, tad tak pasākums arī kaut ko mainīja un jāuzskata par izdevušos! Un – ja mani ietekmēja, tad citus varbūt vēl vairāk! Tomēr to es neuzzināju, „uz kafiju” nepaliku (tagad domāju, kāpēc?) Laba daudz nevajag? Bailes sabojāt iegūto vai tikt pie savām dusmām? Nevēlēšanās paust savu attieksmi pret dusmīgajiem, savos drāmas trīsstūros klīstošajiem Upuriem? Nevēlme izteikt iespējami pieprasītus, bet negatavus vērtējumus par tikko notikušo? Negriba komplimentēt tiem, kas komplimentus nav pelnījuši?
Tagad beidzot būtu jāpalūkojas uz to, ko teica „runātāji”. Pirmais uzstājāās Andrejs Mamikins un pateica, ka Maskavas varas koridoros viņu vairāk uzņem kā latvieti, nevis kā Latvijas krievu. Vai kā krievu, kas nodevis Māti - Krieviju. Ar visām no tā izrietošajām sekām (fašists utt.). No viņa bija jaušama enerģija, labs humors, nebija jūtama nekāda mazvērtības sajūta un vēlme bailīgi pieglaimoties šeit nospiedošā vairākumā esošajiem latviešiem.
Jānis Kloviņš pateica kaut ko man iepriekš paredzamu. Viņš prot valdīt pār jaunākajām tehnoloģijām un pētīt, bet - vai viņš zina, ko grib? Kas viņu pašu interesē? Nu un Maija Kūle! Gatavais runcis Leopolds! Viņai nav nekādu pretrunu, tajā skaitā - attīstības pretrunu. Kāda tur identitāte, kas taču atšķir mūs no pārējiem eiropiešiem un kam tak jāstāv cilvēciskajam! Runājot par „postpadomju telpu” viņa atļāvās padalīties ar pārliecību, ka „tas taču bija divdesmit gadus atpakaļ, vesela paaudze jau izaugusi!” (Kad viņa pavēstīja šo, es patiesi daudz ko paturēju sevī.) Bet akadēmiķe tikai smaidīja, varbūt tādēļ, lai es vai kāds cits izprovocētos par viņas prastajām manipulācijām. Ar tādu, nebūt ne vienkāršu, tomēr prastumu – vienbrīd viņa sāka runāt par to, ka Eiropas Savienību (sākotnējā - ogļu un tērauda savienības veidā) ir radījušās sievietes, ASV prezidenta Rūzvelta atraitnes Eleonoras personā (viņa par to runāja kā par draudzeni – Eleonora to un Eleonora šito...), bet vīrieši (krievi) nāca ar nezin kādām tur nesaprātīgām idejām. Bet Eleonora tikai tā vienkārši pamāja ar rociņu, sak – ejiet tak jūs prom. Un tie arī aizgājuši.
Vilis Lācītis (nez, kā viņu pa īstam sauc?) īsti neiederējās šitādā runātāju anštaltē. Lai gan – jutās pagodināts nepašaubāmi, un izbaudīja (negaidītos?) savas grāmatas panākumus. Viņš runāja par austrumeiropiešu bailēm (sievišķās publikas neizpratne – no kā? kāpēc? nevajag tā, vajag šitā...) un kultūršoku. Uzsverot, ka vislielākais šoks bijis, atgriežoties no Londonas un palūkojoties uz latviešiem no „tās, jaunās” identitātes skatupunkta. Man tas bija vissvarīgākais tāvakara „diskusijā”, būtu vajadzējis to attīstīt tālāk, interesanti ... Bet ko nu, runas turpinājās par to, „kādi mēs labiņi, bet viņi...”, vai prof. Dribina personā uzņēma, paša vārdiem runājot, „demokrātisku” virzienu, nezin kādēļ izjūtot nepieciešamību ar vienu roku izpildīt žestus, ļoti līdzīgus ciršanai ar cirvi. Lācīša „kultūršoks” tika draudzīgi nesadzirdēts.
Šuvajevs bija tolerants pret visiem viedokļiem – nu ļoti eiropeiski. Un varbūt pat pamatoti, jo, ja viņš būtu tiešā tekstā pateicis visiem, ko par tiem domā, tad man diezvai būtu palikušas tik daudzas „pēcdomas” un neizlādētas enerģijas. Tā nu tas bija, vispār noderīgi, ka es upurēju basketbola treniņu, vēl šo to un aizgāju. Tomēr arī sāpīgi, diezin vai spēšu vēl ko tādu atkārtot. Es taču gribu, lai latvieši spētu vairāk būt attīstībā. Un pat tad, kad atkarībā, tad vismaz normālā nevis, slimīgā vai ideoloģiskā. Gribas jau arī man dzīvot ilūzijā, atsišanās pret realitāti nav diez ko jauka...

Skatījumu skaits: 993 | Pievienoja: marta | Reitings: 0.0/0 |
Komentāru kopskaits: 7
0 Spam
7 Dace  
Var jau būt, ka lieta ir izzīsta. Es vairāk par to, kā viss ap to izskatījās.

Minētās dāmas dialogs TV ar rektoru Auziņu bija diezgan traks. Viņa pilnīgi spiedza :(

0 Spam
6 tulkotāja  
Man absolūti intuitīvi liekas, ka tā R. Kūļa "plaģiāta" lieta ir izzīsta no pirksta. Ja studenti u.c. jaunākie filozofi gribēja nobīdīt Kūļus no vad. pozīcijām, varēja to izdarīt tomēr intelektuāli un citādi godīgāk!

0 Spam
5 E.  
Kūle būtu labs piemērs matriahātam. Viņas institūtā maz vīriešu un tie paši vairāk kā tādi vārguļi, kas viņai pretim maz runā (viņas personība jau pasaka priekšā, kādi ap viņu pulcējas (tiek pulcēti) cilvēki). Pārdomu vērts jautājumus būtu par to, kāpēc šāds "prastums" tiek kultivēts - respektīv, ka tas pats ļaujas sevi akumulēt kā no kalna ripojoša sniega pika, matriahātam ejot roku rokā ar visatļautību un varenības izjūtu. Vēl kāds aspekts - šajā mājas lapā bieži tiek rakstīt par matriahātu. Šajā sakarā mans novērojums, ka Latvijā "Lielās mātes" nav daudz (tas arī loģiski - bišu stropā arī trani un mātes nav daudz), daudz vairāk ir "Vājās un kaprīzās meitas". Tās gan kā bites spieto pa visiem pakšiem.

0 Spam
4 Dace  
Kā man patīk tas runcis Leopolds :)

Bija viena intervija (vismaz tā viena, kuru es TV redzēju), kad minētā kundze aizstāvēja sava vīra nelaimīgo Kanta tulkojumu... vai manu vai, pilnīgi bij jāaizgriež sejs.

Bet nu ir ja tas viss latviešu meitenei iekšā pilnīgi ģenētiski, šoreiz ne nu burtiskā, bet pārnestā nozīmē gan.


0 Spam
3 Digna  
Jā, un tad visa šī sakarā nāk prātā vakar lasītais astrologa tāds skumīgs vēstījums: Latvija jau atkal sev svarīgus jautājumus kārtos aptumsuma laikā,gluši kā savulaik, pirmo republiku dibinot:-) Un - tas nesolot neko labu vīrieškārtas kandidātam, bet toties sievieškārtas - plašas izredzes. O JĒZIŅ....es padomāju - nau aiz ko mums tik smaga karma???? Varbūt būsim sirmā senatnē kādu vīrieškārtas olimpa dievu piesmējuši, ka no sieviešu vēlmes virsvadībā netiekam vaļā?Un raujas tak, ai kā raujas, ai kā alkst tās reibinošās varas, skatos tajās tēraudsejās - Vaira, Inguna, Solvita...nu kas jūs,meitenes, tajā visā tā apreibina, kur ir tas varas narkotiks?
It kā varētu jautri pasmieties, bet raugoties tajā murgā, tajā pašapmierinātajā, iluzorajā pasaulītē, kuru sev sabūvējuši un kurā rosās pašmāju akadēmiķi - kļūst šķērmi. Kā es saprotu Viesturu...

0 Spam
2 Marī  
Šaubos vai atbilde uz šo jautājumu tik lielā mērā meklējama ģenētikā. Varbūt atbilde vai daļa no tās jau atrodama iepriekšējā Rudzīsa rakstā. Jā, kāpēc gan Krievijai no matriarhālās matricas neizrauties vismaz vēl tuvākā gadsimta laikā un varbūt nekad, bet skandināvi tās robežas pārkāpuši jau pirms gadsimta. No kurienes nākam mēs puslīdz skaidrs, bet uz ko tiecamies? Tiec nu gudrs:)
Vēl viens apstāklis, kurš manuprāt neveicina virzīšanos prom no, atvainojos, bābiskajām matricām ir neļaušanās "izprovocēties par viņas ( Lielās Mātes) prastajām manipulācijām". Netīksme un pat zināms pretīgums saprotami, bet mums nav izredžu uz pilsonisku sabiedrību un saprātīgu diskusiju, ja ar matriarhālo lauciņu komunicēs tikai vīrieši, kuri iemācījušies veikli vicināt spogulīti un tikpat veikli kā MK tērgāt par Eleonoru.

0 Spam
1 Franciska  
No personīgās pieredzes varu teikt, ka ļoti grūti mainīt savu uzvedību, grūti tikt ārā no tā upura mētelīša. Ar galvu ta' saprotu, bet emociju līmenī - sevišķi, ja kaut kas aizķer - āāāā, tik viegli aizsvilstos un reaģēju pa vecam, kaut kā atslēdzas tās smadzenes un - viss. Pēc tam sēžu un domāju - nu, johaidī, atkal. Bet es cenšos neieciklēties neveiksmēs. Nesanāca? Nu, nesanāca. Nākamreiz darīšu labāk:)

Rakstiņš ieintriģēja, mēģināšu kādā brīvākā brīdī atrast internetā diskusiju un paskatīties.


Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika