viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2011 » Novembris » 28 » Incests, tuvība un atdalīšanās iespēja
Incests, tuvība un atdalīšanās iespēja
10:31 AM


Esam parunājuši par incestu un nonākuši pie slēdziena, ka trauma no tā ir divdaļīga. Tikai viena no daļām ir incestam kā seksuālai darbībai specifiska, tā ir no novērotāja (sabiedrības) jūtām sastāvoša un saistīta ar incesta kā patriarhāla aizlieguma rašanos un pastāvēšanu. Incesta traumas nespecifiskā daļa izriet no pārlieku lielas emocionālas (ne obligāti, bet arī seksuālas) tuvības starp tuviem radiniekiem un izpaužas kā personību robežu pārklāšanās un kā grūtības sajaukto robežu dēļ atdalīties vienam no otra.

Šeit vietā ir Annas jautājums: Vai var palūgt bloga ierakstu par mātēm, kuras ar mīlestību/fanātiski VIENAS audzinājušas savus dēlus un meitas - kāda šeit izveidojas vecāka - bērna saite, kādas konsekvences šādi izaudzinātu bērnu, precīzāk - dēlu un meitu tālākajā dzīvē? Paldies!! No vienas puses – tā ir manis sen (vēl no „Bendes meitiņas un viņas tēvs” laikiem) pētīta tēma, par kuru daudz ko esmu pateicis. Tomēr, palūkojoties uz to caur šeit aplūkoto mātes un meitas slepeno līgumu, incesta un dzemdes pievilcības spēka konceptiem, varam ieraudzīt pa kādai jaunai, interesantai šķautnei.

 

Sieviete, kura dzemdē, ir vēl jauna, tās dzīves pieredzes uzkrāšana ir labi ja pusē, par ko runā plaši pazīstamā metafora par otras (tukšās, trūkstošās) pusītes kā partnera visai dzīvei meklēšanu un arī atrašanu taču, ja jau viņa dzemdē. Turklāt, arī it kā pilnajā pusē mēdz būt neizdzīvoti zaudējumi kā caurumi (tukšuma sajūta zaudējumos), kas jāaizpilda, jākompensē un kam ir savs „ievilkšanas spēks”, līdzīgi kā „tukšajai dzemdei” un tās vēlmei dzemdēt, vēlmei tukšo dzemdi piepildīt. Vēl šajā pilnajā daļā ir meitas atbildība par tēvu, dažreiz piepildīta un tādēļ neaktīva - ja tēvs ir dzīvs, kopā ar māti, vitāls un dzīvi baudošs. Bet ja tēvs ir miris, šķīries no mātes, slims vai atkarīgs, meita saskaņā ar slepenajiem līgumiem daļu savas enerģijas tērē rūpēm par tēvu. Šīs rūpes var būt praktiskas, bet var būt arī tikai emocionālas, pat neapzinātas – depresijas vai melanholijas veidā. No matriarhālā viedokļa sievietei tēvs ir vissvarīgākais vīrietis dzīvē salīdzinājumā ar vīru, kas pēc brāļa un dēla ir tikai ceturtajā vietā. Ja tēvs ir šāds – problemātisks, patriarhālā prasība – aizej no vecākiem pie vīra! - var būt neizpildāma. Ne jau sliktas gribas dēļ, visu triju augstāk nosaukto spēku dēļ – nepietiekamās personiskās dzīves pieredzes, zaudējumu krātuvju un atbildības par problemātisku tēvu dēļ.

Šķiršanās vairumā gadījumu notiek dēļ pārāk stipras saiknes starp sievu un viņas trim izcelsmes ģimenē atpakaļvelkošajiem spēkiem. Tam nav nekādas saistības ar vainu par šķiršanos, tajā skaitā sievas vainu, kaut arī tagad, kad mēs par to parunāsim, ne vienai vien radīsies vainas sajūtas. Jo šāda sieva taču neapzināti izvēlas tādu vīru, kas netraucēs viņai skatīties atpakaļ, turklāt vīrs būs par to vainīgs – nepietiekami labs, lai ar to dzīvotu kopā, lai uz viņu paļautos un atbalstītos. Protams, tas būs ne tikai subjektīvi, no sievas trim atpakaļvelkošajiem spēkiem atkarīgi. Vīrs, arī pavisam objektīvi vērtējot, ļoti iespējams, būs nekāds. Jebkurš vērotājs varēs teikt – no tāda tak nevar nešķirties! Bet kādēļ tāds bija jāaprec un ar tādu jārada bērni? Un vēl kāds cits ļoti svarīgs aspekts – šis sliktais vīrs taču ir kādas mātes izaudzināts. Un, ja viņš nespēj turēties pretim spiedienam, ko rada viņa sieva, ja viņam trūkst sava spēka, lai saņemtu savu sievu grožos un realizētu Tēva lomu, darbojoties nemitīgā konkurējošā dialogā ar Māti, tad visticamāk, viņš jūtas vairāk savas mātes līdz galam neizaudzināts, no sevis neatlaists un ar šīs mātes ģimeni saistīts dēliņš. Tāds, kuru māte, saskaņā ar slepenajiem līgumiem (matriarhālā atbildība pret meitu un visu matriarhālo!), notur izcelsmes ģimenē, neatdodot to vedeklai.

Šeit neviens nav vainīgs, mēs esam tādā arhetipiskā situācijā, kādā esam – un šajā situācijā mums ir uzdevumi, ja vēlamies attīstīties. Nedrīkst tērēt spēkus sevis un citu vainošanai. Vajadzētu atrast ceļus, kā tomēr Sieva varētu justies tuvāka savam Vīram, kā viņi varētu ilgā darbā veidot tādu ģimeni, kas ir stiprāka un tālāk tikusi par viņu vecāku ģimenēm. Nu jā – bet ne par to bija Annas jautājums.

 

Tagad nedaudz jāparunā par vārdu savienojumu ar mīlestību/fanātiski VIENAS audzinājušas. Tā jau ir klasika, mīlestību jaukt ar līdzatkarību – ja manī ir vakumīgas tukšuma sajūtas, kas liek pietuvināt sev un „ievilkt sevī” bērnus, tad gribas to pasniegt ne jau kā sevis ārstēšanu un savu tukšumu aizpildīšanu. Tad, kad kāds dakteris saka – tu tos bērnus izmanto (savu atkarīgo vajadzību risināšanai), nevis mīli, šie vārdi ļoti dziļi ieduras sirdī. Sevišķi, ja izmantošana tiek arī neapmierināto seksuālo vajadzību gaismā interpretēta.

Bet šādi lūkojoties, arī fanātiski sāk neskanēt labi – ja nespējam noturēties stingri pret vainas sajūtām, jo tikai tās jau zina, kas ir labi un kas - slikti. Tomēr noturēties vajag, arī lai saskatītu kādu īpašu altruistisku varonību vārdos VIENAS audzinājušas. Tāda tur, protams, ir – jo matriarhāts ir pēdējais bastions, aiz kura vairs nav kur atkāpties – tālāk atpakaļ ir tikai dzīvnieciskums. Bet var arī nesaskatīt – interpretēt kā antipatriarhālu (nekristīgu, atkapaļrāpulīgu utt.) ir vieglāk par vieglu.

 

Tomēr, tuvāk pie galvenās jautājuma daļas - kādas konsekvences šādi izaudzinātu bērnu, precīzāk - dēlu un meitu tālākajā dzīvē? Vispirms par meitām – skaidrs, ka tur veidosies sevišķi jaudīgs mātes – meitas slepenais līgums. Tādēļ, ka meita, sajutusi mātes tukšumu, sāk savu māti „ņemt klēpī” – gan sasilda, gan ierāda tai savu „īsto vietu” – dzīvi meitas vadībā. Viņa tādējādi kļūst „hroniski grūta” ar māti un tādēļ bieži vien pati savus bērnus dzemdēt nespējoša. Meita kļūst par savas mātes māti – tas ir svarīgs mehānisms, jo rūpējas par zaudējumu sadziedēšanu ģimenē un sabiedrībā. Tā nav atbildība par attīstību un par to, lai dzimtu, augtu un attīstītos bērni. Tā arhetipiski rūpējas par to, lai visupirms būtu Māte – tā, no kura kaut kas var dzimt. Šos notikumus mīti par Dēmetru un viņas meitu – Persefoni.

Ne tikai ķibeles ar vecākiem un ar vīriem. Arī ķibeles ar sevis pašas reproduktīvajiem orgāniem – dzemdi, olvadiem, arī ar krūtīm un tur ir gana darba ginekologiem. Ja šie orgāni ir aizņemti ar Mātes „paņemšanu klēpī”, tad bērni un to intereses paliek otrajā plānā – tas citādi būt nemaz nevar, māte (izdzīvošana, nekrišana atpakaļ dzīvnieciskajā), nevar nemaz nebūt prioritāra attiecībā pret attīstību. Pat ja bērni dzimst (fiziski, kas nebūt nav mazs sasniegums), tad tiem tomēr vajag arī attīstīties. Bet māte, kas aizņemta ar savu māti, pat tad, ja nespēj to apzināties un no visas sirds domā, ka rūpējas tikai par bērniem, nespēs tos bērnus uztvert kā bērnus, kam jādod ne tikai fiziskas rūpes. Viņa fanātiski rūpēsies par savu māti nevis meitu.

 Meita šādos apstākļos nevar izaugt kā „pati par sevi”, lai gan viņa jau to nevar arī tad, ja ar māti un tēvu viss daudzmaz kārtībā – tad viņai jāattīsta Mātes loma attiecībā pret bērniem, ko mēs gan uzskatām par tādu kā attīstītāku un faktiski neizbēgamu scenāriju. Tādēļ starp šīm divām situācijām ir jānovelk trekna strīpa – māte saviem bērniem un māte savai mātei. Lai gan atkal šis relatīvisms un paradoksi – mēs taču katrs dzīvojam divas dzīves – vienu dzimtaskoka (savas mātes un tēva ģimeņu), bet otru – savējo. Pēdējā visā visumā sākas diezgan vēlu – pēc tam, kad izauguši savi bērni. Bet – vai tad mēs par to savu dzīvi vienmēr esam priecīgi? Bieži vien mēs nezinām, ko ar to lai iesāk!

 

Ir pieņemts uzskatīt, ka mātei un meitai nevar būt incestuālu attiecību, kas vispār ir diezgan diskutabls jautājums. Jeb, pareizāk sakot – diskutabli ir tas, kas jāuzskata par aizliegtu. Iespējams, ka šī aizliegums kā seksuāls pa sievišķi – vīrišķo attiecību lūzuma līniju ir vilkts tīri pedagoģisku iemeslu dēļ. Incests ir viegli saprotams koncepts – tēti, neguli ar savu meitu un mamma, neguli ar savu dēlu! Bet runa jau nav par gulēšanu, runa ir par pārmērīgu un neatgriezenisku pietuvinātību. No šāda viedokļa māte guļ ar savu meitu arī tad, ja tajā nav nekā (homo)seksuāla. Man šķiet, ka tieši pret pārmērīgu pietuvinātību cīnījās senie patriarhi. Un ka šajā cīņā ne tik liela nozīme vairs bija seksam. Bet „seksuālais koncepts” bija labs pedagoģisks veids, kā ieraudzīt pārmērīgas pietuvinātības lietas skaidrāk un kā no tās (Sodoma un Gomora) baidīties un ar to baidīt.

Bet ja tā, tad varbūt mātes un dēla attiecību slidenums nemaz nav tik īpašs, pret mātes un meitas pārmērīga tuvuma faktiski neseksuālo lāstu? Man liekas, ka tā varētu būt – mātes un dēla incestā šodien vairs nav nekā seksuālāka par ciešo saikni mātes un meitas attiecībā. Bet tādēļ, ka mātai un dēlam ir dažādi dzimumi, parādās seksuālu attiecību interpretācijas iespēja. Taču mātes un dēla attiecībās ir gana daudz arhetipiski seksuālā – sirmā senatnē mātes un dēla incests bija kaut kas vairāk nekā pašsaprotams, arī mātes un dēla laulība (Oidips un Īokaste) būs bijis kas nerets.

Iedomāsimies, ka meitene 14 gados dzemdē dēlu. Kad viņai ir 28, dēls ieiet pubertātē un, skaidrs, ka viņam ir vajadzīga mīlas skolotāja. Kādēļ gan meklēt kaut kur nezin kur, ja tepat ir mīļā mamma, vēl pavisam jauna un iekārojama. Un mammai – kādēļ gan meklēt kontaktus ar kaut kādiem nezināmas uzticamības vīriešiem, ja tepat ir pašas audzināts vīrietis, kura uzplaukusī seksualitāte prasīties prasās izpausties.

Visās šajās matriarhāta lietās es esmu ienācis no narkoloģijas. Katram alkoholatkarīgajam vīrietim fonā ir konstatējama Māte, kuras kvantitatīvi (vara, līdzatkarīga izmantošana) ir bijis par daudz, bet kvalitatīvi (mīlošā, sildošā) – par maz. Ir statistiski skaidri redzams, ka puiši, kas auguši ar dominējošu māti  un bez tēva ievērojami biežāk meklē ķīmisku māti un tās beznosacījuma mīlestību. Kādēļ? Jo mīlestība „ar noteikumiem” savulaik nav ļāvusi šim puikam būt pašam sev. Tagad, kad puika ir jau liels, viņam jāmēģina izmantot savus jaunos resursus, lai dabūtu savulaik aizliegto mīlestību ķīmiski vadāmas mātes veidā. Kas gan atkal nav mīlestība, bet atkarība.

 

Viss teiktais skaidri rāda – lai nodrošinātu bērnu netraucētu attīstību, ir jārūpējas par abu vecāku lomu stiprināšanu. Ir jāveido veselīga attieksme pret to konkurēšanu kā spēka trenēšanu. Ir jāpanāk laulības nešķiršana vairumā pāru konfliktu. Tikai vecāku aizņemtība savos konfliktos un pakāpenisks progress tajos rāda bērniem reālo dzīvi, kura ļoti atšķiras no tā medusmēnešu kaifīguma, kuru tik nesamērīgi daudz, salīdzinot ar reālo dzīvi, rāda filmās. Tikai vecāku tuvība ir vislabākā garantija tam, ka bērni netraucēti atdalās no tiem un izveido stipras savas ģimenes.

Skatījumu skaits: 1412 | Pievienoja: marta | Reitings: 5.0/1 |
Komentāru kopskaits: 9
0 Spam
9 Linda  
Pievienojos Enijai.

0 Spam
8 Anna  
Liels paldies Viesturam par šo ierakstu, gan arī visiem citiem! ĻOTI vērtīgi!

0 Spam
7 Enija  
Viņa sēž virtuvē pie galda un raugās ārā pa logu. Viņai ir pāri četrdesmit, un es viņu mīlu. Ir pavasaris, koku zarus klāj viegli zaļgana migliņa, dārzā jau pirmās narcises un man prātā tuvojošās mācību gada beigas, sajauktas ar īsti netveramu apņemšanos nākamajā gadā neko neiekavēt, neaizmirst, visu paspēt laikus un vispār būt labākai nekā līdz šim. Vai varbūt ir vēls rudens — koku zaros šūpojas pēdējās lapas, tādas sausas, apkaltušas un sabrūnējušas, ne miņas no tām vēsajām, gludajām un spilgtajām krāsām, kuras salasīju un kaudzēm sanesu iekšā, pēc pāris dienām pārcilājot un izjūtot vilšanos, ka skaistums ir izzudis un kļuvis par neglītumu. Bet, iespējams, tā ir ziema. Gaiss dzestrs; solīja sniegu, bet tā vēl nav, līdz ar to arī ārā negribas iet.

Es dīdos Viņai apkārt, līdz Viņa vairs nevar izturēt. Labi bērni nemācas virsū citiem, bet spēlējas paši ar sevi, — Viņa man saka.— Atrodi taču sev kādu nodarbošanos. Es gribu būt laba, tāpēc ieeju istabā, atveru šaha galdiņu, salieku figūras un sāku spēli pati ar sevi. Noteikumus gan īsti nezinu, bet tas nekas, galvenais jau ir spēlēt, un tad beigās kāds varbūt arī uzvar. Šodien man nav pārāk laba noskaņojuma, tāpēc par neizšķirtu starp sevi un sevi nevar būt ne runas. Sākumā cenšos būt godīga, bet tad sāku krāpties. Sākumā pavisam mazliet un nemanāmi, bet tā kā es neko nesaku, tad ar katru gājienu kļūstu arvien drošāka, līdz jau esmu klaji nekaunīga, un man vairs nav nekādu cerību uzvarēt. Man svilst vaigi, acīs riešas asaras un ir neizsakāma bezspēcības sajūta, jūtot, ka tūlīt zaudēšu negodīgā spēlē, bet, ja vēl kaut ko iebildīšu, būs slikti. Es pārliecinoši uzvaru un es viennozīmīgi zaudēju. Visbeidzot es ar uzvarētājas triumfu no galdiņa zaudētājas pusē noslauku visas figūras. Tā tev arī vajag, stulbā, — nosaku un pēkšņā naida uzplūdā nolaužu pie dāmas galvas pielīmēto mazo balto bumbiņu. Tā ir pēdējā, jo iepriekšējo es nolauzu pagājušajā reizē. Pēc tam eju atpakaļ uz virtuvi. Es uzvarēju! — es skaļi paziņoju.

Viņa sēž virtuvē pie galda un raugās ārā pa logu. Viņa ilgojas pēc nenotikušā, es — pēc Viņas.

0 Spam
6 Zane  
Paldies liels par blogu. Es nevareeshu aprakstiit to visu, kas ar mani notika, kad izlasiiju, un notiek joprojaam. Es tik daudz par to domaaju savaa dziivee, meeginu risinaat, mekleet atbildes, bet taa ir neizsakaama sajuuta, kad es saprotu, ka tas tieshaam notiek, no taa nekur nevar aizbeegt, un tas staav manaa priekshaa un skataas uz mani. Un es varu tikai skatiities uz sevi un raudaat, nezinot vai no baileem vai laimes.

0 Spam
5 Inese  
Paldies par šo rakstu un īpaši – par tā pēdējo teikumu.

0 Spam
4 Linda  
Viena no pirmajām lietām, kas jādara - jāapgaismo mācītāji, kas laulā jaunos pārus, lai stāsta par šo visu tiem.

0 Spam
3 Ingūna  
Vai eksistē kādi praktiski padomi, kā labāk rīkoties mātei, kad jau ir noticis neglābjamais, respektīvi, māte viena audzina meitu. Klassika: Meitas tēvs alkoholiķis, no kura labāk turēties drošā attālumā; Mātes tēvs - slims un visnotaļ vājš vīrietis. Vai eksistē kādas metodes, kā nepieļaut šajā rakstā minētos skumjos scenārijus, vai arī meitas dzīve jau iepriekš nolemta neveiksmei, jo viņa nebūs piedzīvojusi vecāku tuvību, toties būs piedzīvojusi tēva trūkumu un nekas tur vairs nav līdzams, jo viss ir bijis sasodīti matriarhāli jau no sākta gala? Paldies!

0 Spam
2 Linda  
Bet vai tad tas nav tas pats, ka svarīgas ir vecāku savstarpējās attiecības?

0 Spam
1 kaspars  
nav par tēmu, bet man patika raksts (jocīgi) un vēl vairāk komentāri:
http://blogi.nozare.lv/irudzit....arojamu

Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika