viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2011 » Novembris » 14 » Incests un izvarošana
Incests un izvarošana
10:21 AM

Nesen pārlasīju komentārus šī pavasara „incesta ciklam”. Un pieķēru sevi apbrīnojot, cik ļoti tajos izdalās komentētājas, kas atklāti runā par seksuāliem, tajā skaitā incestuāliem, pāridarījumiem. Viedas, emocionālas, meklējošas, ar brieduma elementiem, iecietīgas pret atšķirīgiem viedokļiem. Nevarētu taču, ka pateicoties seksuālām traumām, cilvēki labāk attīstās! Bet kaut kāds āķis tur tomēr ir, jāpadomā par to vairāk! Un es padomāju par incesta funkcijām un kā tās izskatās no matriarhālā un kā – no patriarhālā viedokļa.

Incests ir līme, kas tur kopā matriarhālu ģimeni – tas liek šādas ģimenes dalībniekiem arī pieaugušā vecumā izjust citus kā daļu no sevis un atbildēt par citiem, neizjūtot sevi pašu un savu atbildību par sevi. Šādā ģimenē ir pienākums rūpēties par citiem, gaidot, ka arī pārējie darīs to pašu un tas katru pašu atbrīvos no atbildības rūpēties par sevi. Ja kāds šajā ģimenē ir neapmierināts, tad citiem par to jājūtas vainīgiem. Un tā kā pilnīga ilgstoša apmierinātība ar sevi un dzīvi nav iespējama, tad vainīgiem un citiem parādā esošiem ir jājūtas patstāvīgi. Vēl vairāk – katru reizi, kad kāds ģimenes loceklis nesaka citam „jā”, bet saka „nē”, viņš jūtas vainīgs.

Šāda ģimene (nevis indivīds) faktiski tiek izjusta kā attiecību subjekts. Katrs tās loceklis ir pieradis prognozēt, kā viņa attiecību izvēles iespaidos šādu ģimeni, nevis viņu pašu. Viņš ir pieradis izvēlēties tās attiecības, kas nāk par labu ģimenei, nevis indivīdam pašam. No šādas ģimenes nav iespējams atdalīties, ja tas tomēr notiek, tad tas tiek uzskatīts par nodevību, ar attiecīgu stipru vainas sajūtu radikāli „nodevēja” psihē.

Jebkuru seksuālo attiecību laikā cilvēki regresē, tie parāda partnerim savas dvēseles dziļumus, parāda arī savas vajadzības, atkailinās visās šī vārda nozīmēs. Seksuālas attiecības stimulē sajust, ko jūt otrs. Bet ja šādas attiecības ir starp tuviem asinsradiniekiem, kas ir kopā jau no agras bērnības, tad ir praktiski neiespējami no šādas ģimenes aiziet. Patriarhālais piedāvājums tomēr radās kā mēģinājums strukturēt sabiedrību nevis pēc lojalitātes matriarhālajam klanam (ģimenei), bet gan pēc lojalitātes valstij vai kādai citai ārpusģimenes grupai, kurā bija jāsamazina daudzu klanu interešu sadursmes. Lai tas varētu notikt, bija jāstimulē laulības starp dažādu klanu locekļiem, satuvinot divu atsevišķu matriarhālu ģimeņu locekļus tādā mērā, lai tie kļūtu tuvāki un lojālāki viens otram, salīdzinot ar tuvību un lojalitāti izcelsmes ģimenei. To nevarēja paveikt, nevēršoties pret incestu. Un tas tika darīts – tādā pedagoģiskā manierē, kura bija iespējama tolaiku sabiedrībā – pasludinot incestu par grēku.

Rezultātā tikai iegūta jauna, sarežģītāka vainas sajūtas struktūra. Cilvēki paturēja gan veco vainas sajūtas izcelsmi – par šķietamo nodevību pret izcelsmes ģimeni, tātad par aiziešanu no incesta, gan ieguva jaunu – par palikšanu incestuālā lojalitātē. Patriarhālie ideologi pasludināja, ka grēcīgi ir ne tikai darbi, bet arī domas, tādējādi iegremdējot šo divu vainas sajūtu konfliktu dziļi psihē.

Šis konflikts turpina tur būt arī šajos laikos, kad patriarhālās prasības ir nostiprinājušās, bet incestuāli matriarhālās –praktiski izstumtas no apzināto attiecību prakses. Tomēr „dabiskajā matriarhātā” – cilvēka dzīves pirmajā gadā, kad ģimene atkal ir tikai māte un bērns, bet tēvs ir kā šādi izjustai ģimenei ārpusē esoša struktūra, arī incestuālās izjūtas starp māti un bērnu mēdz būt gana jaudīgas, lai efektīvi konkurētu ar seksuālo dzīvi starp vecākiem (bērns ir matriarhāli „savējais”, bet laulātais – „svešais”). Tajās māte un bērns izjūt vainu par savstarpēju attālināšanos – tā ir pretēja pēc darbības virziena tai patriarhālajai vainas sajūtai, kura dedzina, turot aizdomās par neatļautu satuvināšanos.

Divas vainas sajūtas cilvēkā var radīt bezizejas sajūtu – dari ko darīdams, vienmēr būsi vainīgs. Bet bezizejas sajūta, savukārt - dusmas, kas vēlētos sadragāt abus pretējās pusēs psihē karojošos vainotājus – uzbrukt gan matriarhālajam vainotājam, gan patriarhālajam. Kas nereti nozīmē ciešanu izspēli uz āru – impulsīvu ”psihodrāmu” vai nu seksuāla incesta (pret patriarhālo vainotāju) vai seksuālas vardarbības (pret matriarhālo vainotāju) veidā. Šāda izspēle „paaugstina likmes”, jo dažiem var sagādāt lielas ciešanas, bet citus - novest cietumā. Bet tā var arī palīdzēt uz personisku piemēru pamata apzināties incesta spēku un darbības likumsakarības sevī. Par augstu maksu, protams, bet sajūtot reālu atvieglojumu un atbrīvošanos no vainas gūsta – šeit man jāatceras sākumā minētās viedās komentētājas. Varbūt, ja sevī šīs lietas atšķetina, var piedzimt viedākā un apmierinātākā ar sevi realitātē?

 

Būtiski ir saprast, ka mūsu juridiskajā patriarhātā tieši pats patriarhāts un tā prasības ir tas, kas rada traumu no incesta. (Matriarhātā ir otrādi - nevis incests rada traumu, bet gan izvairīšanās no tā.) Bet tas rada milzu grūtības, formulējot palīdzības principus tā sauktajiem seksuālās vardarbības upuriem. Taču šo traumu var stādīties priekšā arī kā dzemdību traumu, kam jārodas, izraujot cilvēku no viņa ģimenes klana saitēm un pieprasot tam izveidot jaunas personiskās robežas, kļūstot par individuālu attiecību subjektu, nevis tikai par daļu no šāda subjekta – matriarhālās ģimenes.

Man šķiet būtiski cilvēkiem, kas to pārdzīvo, teikt – sāpes ir no dzemdībām un attīstības, nevis kā nozieguma (incesta) konsekvence. Vai arī – nekas slikts ar tevi nav noticis! Tu esi viens, bet atbrīvots, sāpināts, bet attīrīts, lai izveidotu jaunas robežas – bet tas ir smags darbs! Ja tu būtu palicis incestā, tev nekas nesāpētu, bet tu būtu pakļauts sevis saraustīšanai divās vainas sajūtās, lai piedzimtu atpakaļ. Paradoksāli, bet to, ka „tev nekas slikts nav noticis”, teiktu arī Lielā Māte, tā, kura incestā iesaistīta, un viņai arī būtu taisnība.

Citiem vārdiem, trauma ir „tikai galvā” un sastāv no vainas sajūtu, kauna un jaunu robežu veidošanas izaicinājumiem. Liela daļa no tās ir normālas attīstības (no Mātes pie Tēva) uzdevumi, nevis nozieguma seku (traumas) pārvarēšana. Kas nozīmē, ka „ar tevi nekas slikts nav noticis”, lai gan kāds par to sēž cietumā (kam būtu jābūt „attīstīstavai”, nevis ‘’’sķīstītavai” vai „ellei”). Viņš ir pārkāpis patriarhāta likumus un tādēļ ir savā ziņa ideoloģisks, nevis kriminālnoziedznieks. Jo, ja mēs viņu uzskatām par kriminālnoziedznieku, tad paši radām cietušo – upuri, Upura varai un izdomājam veselu teoriju par incesta traumu. Ja incests radītu traumu, tad tas nevarētu būt matriarhāta līme. Un tas nevarētu būt kā saistviela starp dažādām, vēsturiski radušamies mūsu psihes slāņiem un to sastāvdaļām – arhetipiem.

Bet – ja incestā kāds ir Upuris un kāds cits Vajātājs, tad pazūd pati galvenā incesta matriarhālā jēga – mīlestība. Tā pati, kas tik skaidri izpaužas to māšu dusmās, kurām es jautāju – vai tavs bērns, kas naktī neguļ un modina tevi, nedara to tādēļ, lai mierinātu tevi, nevis savu izsalkumu? Māte nespēj ieraudzīt incestu, viņai šķiet, ka viņa mīl. Un arī daudzi tēvi nespēj ieraudzīt incestu, lai gan tas ir šķietami vieglāk, pret tēviem ir augstākas prasības, tādēļ viņus, atšķirībā no mātēm, biežāk liek cietumā. Objektīvi redzamais incests subjektīvi parasti ir neredzams, turklāt redze parasti aizmiglojas ne jau intelekta trūkuma dēļ. Parasti tas notiek seksuāla bada dēļ, kuram taču atkal ir traks daudzums visādu iemeslu, tajā skaitā nespēja ieraudzīt pašam savu seksuālo badu. Un savas matriarhālās iesaistītības dēļ, kura saka, ka incests ir mīlestība pret ģimeni.

Mīlestība ir tas, kas atšķir incestu no izvarošanas – divām subjektīvi krasi atšķirīgām situācijām, kuras patriarhālais krimināllikums tomēr redz kā objektīvi līdzīgas. Izvarošana ietver sevī ne tikai seksuālu, bet arī fizisku komponentu un tā tiešām ir vardarbība, kurā ir upuris. Protams, reizēm izvarošana ienāk incestuālās attiecībās, uzslāņojas tām, kaut vai kā bezizejas un dusmu reakcija uz divām vainas sajūtām. Arī tad mums ir upuris, kuram nevar teikt – „ar tevi nekas nav noticis!” Bet ļoti bieži ir tā, ka izvarošana tiek saskatīta tur, kur ir tikai incests – to nosaka vilinājums dabūt Upura varu, padarot par upuri Vajātāju. Upuris var šantažēt un var arī justies vainīgs par to, iekļūstot vēl vienos vainas sajūtas pinekļos.

Tas viss kļūst tik sarežģīti, ka katram, kas mēģina tikt skaidrībā par notikušo (izmeklētāji, tiesneši, bet arī psihologi) ir grūti izvairīties no netīrības sajūtas un riebuma, kuri kaut kur ir jāprojicē. Šāda projicēšanas nepieciešamība laikam ir vadījusi arī attiecīgo likumu rakstītājus un pieņēmējus, tādēļ tie ir nevis rehabilitācijas, bet atriebības instruments. Turklāt uz tiem tiek liktas iluzoras cerības, ka tie nomazgās procesos iesaistīto netīrības sajūtu un riebumu, kā arī izlādēs publikas dusmas.

Bet tā viss kļūst vēl sarežģītāk un neatšķetināmāk. Rehabilitācijai tas par labu noteikti nenāk. Objektīvai attiecību izpratnei starp sievietēm un vīriešiem arī ne. Nekāda veida attīstībai arī ne. Kam tad?

Skatījumu skaits: 1510 | Pievienoja: marta | Reitings: 3.0/2 |
Komentāru kopskaits: 241 2 3 »
0 Spam
24 Zane  
Dace, ta jau tas varetu būt "pa lielam". Bet Māte drīzak rīkojas neapzinati, jo ta rīkojās viņas māte, viņas mātes māte utt. Varbūt māte tāda veidā risinaja savas iekšējās cīņas. Māte jau var neapzināti arī gribēt lai bērns atrisina to iekšējo viņas konfliktu, un bērns to arī var pieņemt kā savu pienākumu. Bet no mātes "ietekmes" var arī atbrīvoties, nodalīties no viņas, emocionāli apzināties, ka Es esmu es, un Māte ir māte. Viens vesels var pārstat eksistēt. Nav jāturpina izjust mātes justais, kā bērnībā, var pamēģināt izjust savējo jūtamo.

0 Spam
23 Dace  
Kaut ko no neapzinātā laika noteikti var dabūt sajūtās; es saprotu, ka caur šodienas sajūtām un valodu.

Tas gan visai viegli nedodas rokās, bet principā tur notiek diezgan liela un spēcīga kustība, ja to lietu aiztiek un sāk tai vispār pieskarties.

Un tad jau tā ir paša izvēle, vai par to uzņemties atbildību. Tas tāpat kā ar jebkuru citu lietu, ko ieraugām sevī. Reizēm tas ir laiks, kad uz to vajag saņemties. Tās arī var būt diezgan biedējošas sajūtas, jo, ja māte gatavo bērnu sev par spilvenu vai par daļu no sevis, vai par upuri, tad jau tas sākas ļoti, ļoti sen.

Mēģināt iegrimt senajās sajūtās nebūs tas pats, kas pateikt — ziniet, man tad spieda zandalīte, un es par to nekā negribu zināt.

0 Spam
22 Zane  
Kraa: Nuu, es zinu tādu teoriju, bet es tai nepieķeros, jo Upura loma noteikti ir daudz vecāka par mani un maniem bērna gadiem, kurus neatceros. Un tas ka ta veidojas, ir bijis izdevīgi kādā brīdī, tātad tā loma kaut ko risināja. Mani ne parak interesē kas veidojās agrīnā bērnībā, jo tā būtu atbildības nogrūšana uz neapzinātu zīdaiņa vecumu, kurā citi bija tādi paši eksperimentētāji kā es un mana ģimene. Interesantāk ir, kas bija vēl pirms manis:)

0 Spam
21 Kraa  
Zane, varbūt upura loma, kas ir tā neapzinātā, nāk no agrīna vecuma, kuru neatceries? Vai varbūt no ne tik agrīna, bet no notikuma, kurš aizmirsts - izsumts no apziņas kā pārāk sāpīgs? Vai tāda varbūtība nepastāv?

0 Spam
20 Zane  
Es vispār līdzīgi domaju kā Tu. Skatoties tikai no apzinātā, tad tiešām arī man sanāk tā kā Tu saki. Bet ja es paskatos kaut kā citādi, tā it kā Upurim ir savs neapzināts mērķis, sava vēlme, bet tā nemaz nenonāk apziņā, tad sanāk, ka Upura loma iet pretī savam upurim, un cilvēks to nemaz neapzinās. Protams, no kaut kā jau tas Upuris arī rodas. Tas man liekas ir vēl interesantāk, kapēc tas parādās darbībā, kāpēc nepaliek "apslēpts"? Runājot par grāmatām, nupat izlasīju Ata Klimoviča "Personīgo Latviju", un visvairāk mani aizrāva tas, cik dažādi var paskatīties uz vienu situāciju, uz vienu posmu, cik daudz dažādu tēlu un lomu. Tieši lasot citu dzīvesstāstus, un ieklausoties var ieraudzīt arī Upuri, to kurš runā no upura lomas. Šī grāmata mani gan sasmīdināja, gan sadusmoja, gan saraudināja.

0 Spam
19 Marī Zanei  
To, ka upuris var pēc notikuma kultivēt savu lomu, to saprotu, bet ka viņš ietu pretī šai lomai... Neliela analoģija ar senākiem upuriem, tie, kuri cieta padomju varas represijās, šobrīd lasu Krodera "Mēģinu būt atklāts"un domāju par savu vecvecvecāku stāstiem - katram no viņiem bija savs sāsts, ka ja būtu cita apstākļu sakritība (a la būtu dzēris krogā nevis gulējis mājās, būtu klausījies brīdinājumos), tad vismaz šādā kombinācijā viņi par upuriem nekļūtu, vaina arī tika kultivēta 50 gadus - kurš pārāk bagāts, kurš lecīgs, kurš inteliģents bijiis, bet šai sistēmai ar iestāstīšanu nepaveicās, viņi nenoticēja.

0 Spam
18 Zane  
Marī- novērst var visu, bet vienmēr ir bet. Un tad es skatos, kas tas ir par Bet. Es neredzu iespeju aprakstīt personisko sajūtu kāda man radās manas atbildības par notikušo sakarā. Bet caur to es ieraudzīju kadu savas personības daļu, kas grib būt upuris. Principā es ieraudzīju, ka katru vardarbīgu izvarošanu var novērst. Bet tad es aizietu filozofijā, ja to apskaidrotu. Neiet runa par īsu kleitu, bet par padošanos, par neiebilšanu, par ciešanu kultivēšanu, par savu silto upura lomu. Ir noteikti pasaulē daudz tadas izvarošanas, kuras ir upuris, bet ir daudz tādas, kurās upuri izvēlas un tas pats iet pretī savai lomai. Un tad, kad tā ir piepildīta, tad "lipina" tai apkārt visu savu būtību. Es varētu savu hipotēzi nosaukt par-upura atbildība par vardarbību. Un ar Upuri var būt arī tā, ka ja no viena izvarotaja izdosies izvairīties, var otram ieskriet tieši rokās. Es saprotu, kā tas izklausās no malas, bet tā ir kā tāda shēma, kas nav tapēc lai attaisnotu izvarotaju. Viņam ir atkal savas shēmas.
Par incestu man vēl ir jāpadomā, jo tas ir mazliet sarežģītāk, tur jāmeklē sajūtas pēc notikumiem. Man visvairak interesē vainas sajūta ģimenē. Ta neredzamā saite ir vainas sajūta, gribu būt es, bet sanak visu laiku mēs, jeb jūs, jeb viņi. Kā būt "sliktai" un neizjust vainas sajūtu.

0 Spam
17 Marī Dacei  
Tad jau tik un tā izrādās, ka palīdzēt sev vari tikai pats (arī pareizā ārējās palīdzības fomas izvēle taču pieder pie pašpalīdzības). Baisi, apzinoties, ka šādās situācijās cilvēkiem spēka šādai pašpalīdzībai parasti nav.
Vēl, lasot Tavu komentāru, domāju par to, cik ļoti idealizēta tiek saskaņa un simbioze ģimenē - gan starp partneriem, gan vecākiem un bērniem, un ka spējai vienam otru apšaubīt un kritizēt ir ļoti pozitīva loma.

0 Spam
16 Dace  
Es nupat rakstīju, ka māte bruģē ceļu uz incestu, un tur iederas arī lieta, ka viņa pakāpeniski saplūdina bērnu ar sevi/ar pasauli. Tur izveidojas/tiek izveidota sajūta, ka ķermenis nav Tavs, ka Tu neesi svarīgs. Tu esi it kā saplūdis ar pasauli un piederi tai/mātei, un viņa var darīt, ko grib. Tu jūti visu, ko viņa jūt, un momentā meties viņu atvieglot.

Man nebija ne mazākās idejas, ka es pret kaut ko varu iebilst verbālā līmenī. Viņa prata iedvest un uzturēt sajūtu, ka, tiklīdz es iebildīšu, tā notiks kaut kas ļoti ļauns . Viņa pārlauza katru mazāko centienu protestēt un nojauta šos "draudus" no manas puses ļoti ātri. Vienīgais veids, kā es spēju iebilst, bija nepārtraukti slimot (tātad iebilda ķermenis), kā rezultātā viņa mani pakļāva bezjēdzīgiem ārstu apmeklējumiem un mokošām medicīniskām manipulācijām, kas man lika sajusties vēl neesošākai.

Man nav visai ilgs laiks aiz muguras, kopš esmu nemierā ar to, ko viņa darīja. Bet viņas tad sen jau vairs nebija. Tāpat nav pagājis sevišķi ilgs laiks, kopš es spēju to pateikt vārdos, ne tikai visu ar ķermeni.

Mana pirmā kārtīgā dusmu lēkme saistībā ar to/ap to pārbiedēja mani nežēlīgi, un es tiešām domāju, ka viss, ka beigas, viņas vara vēl bija ļoti liela tātad. Periodā, kad viss manī pamazām modās un pirms tam, es biju nokļuvisi pie ārsta, kurš gribēja to kupēt ar tabletēm, kā slimības izpausmi smile bet es toreiz nepadevos. Tā kā te vispār ir labs iemesls diskusijai par palīdzības struktūrām un par filozofiju, kas tās uztur, tai pašā laikā neaizmirstot, ka paškaitējums šādos gadījmos arī ir iespējams.

Man tāpēc vienmēr ir jāaizdomājas par bērniem, ko vecāki čakli ved pie psihiatra...

Bet, ja atpakaļ pie tēmas, tad tas ir zināms process un laiks, kamēr spēj iebilst. Un neviens neiebilst situācijā, ko uzskata par normu, jo cita atskaites punkta taču nav.

0 Spam
15 Marī Dacei  
Jautājums, varbūt pārāk personīgs, bet tomēr - vai tad, ja savulaik ļoti atklāti mātei būtu pateikts, ko par viņu un viņas pieļauto (inscenēto?) situāciju domā, tas nebūtu palīdzējis, kaut nedaudz?

1-10 11-20 21-24
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika