viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2011 » Februāris » 14 » KĀDS, kam pieder narkomāns
KĀDS, kam pieder narkomāns
10:00 AM
 
Šis absurds mūsu absurdajā politiskajā reālitātē nemaz nav tik absurds. Jo valsts ir vai nu nozagta, privatizēta, izpārdota vai izlēņota. Tādēļ pilnīga taisnība ir Danai, kas savā komentārā raksta: Rudzīša kungam RIEBJAS iet uz ministriju, un Rudzīša kungs kopš 2002. gada GAIDA, kad kāds ministrijā vai kādā citā iestādē iedomāsies par viņu un atnāks palūgt piedalīties ar padomu.
Izlēņotas valsts administratīvā loģika ir šāda – par narkomāniem, tāpat kā par visādiem citādiem ļužu grupējumiem atbild KĀDS. Ja Viesturs atnāk „uz ministriju” (lai gan tā var būt arī Rīgas Dome, vai jebkura cita valsts vai pašvaldību institūcija ar savu budžetu un saviem pienākumiem attiecībā uz narkomāniem – pa reizei esmu bijis tajās visās), tad viņam saka: „Jauki, prieks tevi redzēt. Kur tas laiks, kad pēdējoreiz tikāmies!” Pacienā ar kafiju un attiecībā uz lietu pasaka – tev jārunā ar KĀDU. Ar to ir jāsaprot – mums taču ir svarīgākas lietas un no narkomāniem mēs nekā nesaprotam. Ar vārdu sakot – KĀDS ir izlēņojis sev narkomānus.
Un tad, ja Viesturs vēl ir tik naivs, ka turpina staigāt, viņš arī aizstaigā pie KĀDA, kurš jau arī saka, ka jauki Viesturu redzēt. Bet attiecībā uz priekšlikumiem bilst: pirmkārt, par vienmēr nepietiekamo budžeta finansējumu, otrkārt, ka viņam jau ir, kas ar to, ko Viesturs piedāvā, nodarbojas. Tiesa, jauns un nepieredzējis, bet ir. Sadarboties? Tu, Viestur, gribi iedzīvoties, izmantojot MŪSU telpas un struktūru? Tu taču esi, „privātais”, valsts budžets ir MŪSU!!!”
Vakarā es skatos TV un tur šis KĀDS baida tautu ar šausminošām statistiskām tendencēm, aicinot palielināt budžetu narkomāniem. Kāda reklāmas un iebiedēšanas kampaņa vienlaicīgi – un atkal par budžeta maksātāju naudu! To pašu pārraidi redz arī Dana un droši vien nodomā – tas viss tikai tā laiskā Rudzīša dēļ. Viņam jau valstisks skatījums neinteresē.
Desmit gadu atpakaļ man šķita – šis KĀDS taču ir arī šīs valsts pilsonis, nu viņam taču vajadzētu gribēt kaut ko izdarīt labi. Kad es strādāju valsts budžeta iestādē, es to gribēju, man tas šķita goda jautājums. Nu varētu taču šis KĀDS vismaz šai problēmai Latvijas mērogā regulāras konferences rīkot. Nerīko, skaidrs, un jau ilgi. Kam viņam to vajag, viņš taču lielākais spēlētājs šajā tā sauktajā tirgū.
Vai ministrijā iedomājas, ka varbūt darbu ar narkomānu vajadzētu beigt izlēņot? Bet tad taču vismaz kādam no ierēdņiem būs jāiegūst tāda kompetence, lai spētu valstiski spriest. Ļoti nopietni aptvert problēmu – tam vajadzēs vismaz pāris gadus, turklāt regulāri braukājot uz Briseli un citām vietām Eiropā. Bet kāda viņam drošība? Kādam kaut kas uznāks – un nevajadzēs vairs tādu narkomānijas ierēdni. Liks aizmirst, apgūt kaut ko jaunu, bet varbūt vispār atbrīvos ar štatu samazināšanu.
Bet ja nu tomēr būtu tāds valsti pārstāvošs intelektuāli atbildīgs spēks? Kas saplānotu, ko ar esošajiem resursiem iespējams paveikt un pasūtītu darbu konkursa kārtībā jebkam, kas ir kvalificēts, neatkarīgi no organizācijas dibinātājiem – valsts vai privātiem. Izveidotu attīstības plānu... Bet ierēdnim to neviens neliek un neliks darīt. Jo ministriju vada politisks ministrs, kura partijai nemaz nav ne miņas par to, kā no valsts interešu viedokļa vajadzētu attiekties pret narkomānu. Partijai, atšķirībā no savulaik vienīgās, interesē - kā noturēt varu – lai to izdarītu, jāizpumpē nauda no valsts budžeta - vēlēšanu kampaņām. Kāds tur narkomāns, ja nu vienīgi uz viņa rēķina var pumpēt. Partijai normāli starpvēlēšanu periodā būtu jāsvīst, organizējot darba plānu radīšanu, ko tad ar to narkomānu īsti vajadzētu darīt. Bet nē, to neviens nedara, vēsturi nav mācījušies. Tāpēc arī man nezvana un tas šajā gadījumā ir simptoms.
 
Nu labi, varētu jau saskaisties uz visu šito, kļūt par kaut kādu buldozeru, nostumt malā KĀDU, un pašam ieņemt viņa vietu. (Kad gāju projām no Straupes, tas bija reāli – vai nu par galveno narkologu vai Veselības departamenta direktora vietnieku toreizējā Labklājības ministrijā.) Papriecāties, ka tagad narkomāns pieder man, līdz ar visu valsts līdzi doto budžetu, ar kuru tagad man ne ar vienu nav jādalās un es varu mierīgi pasūtīt uz vienu vietu visus viesturus, kas varētu atnākt rīt un piedāvāt man visādas no manas izpratnes par valsts viedokli jēdzīgas un nejēdzīgas sadarbības.
Problēma ir interešu konfliktā – KĀDS ir gan faktiskais darba plānotājs, gan pasūtītājs, gan izpildītājs ar visu valsts budžeta apmaksāto dienestu. Lai cik godīgs būs šis cilvēks, viņš mēģinās konkurenci nevis stimulēt, bet gan ierobežot. Līdz ar to narkomāns par valsts budžeta viņam novirzīto naudu nesaņems visu iespējami labāko, ko par to iespējams saņemt.
Es šeit nerunāju tikai par veselības aizsardzību vai ārstiem. Šādi lēņi veidojas visur, kur ir valsts naudas monopols – piemērām, teātru cilvēki domā, ka teātris pieder viņiem. Tam ir daudzas konsekvences – arī tāda, ka skatītāji par teātri publiski nerunā, jo tas viņiem nepieder („ko nu es tā teikšu, vai tad es ko saprotu...”) – aktieri bieži netiek izjusti kā tādi, kam būtu jāpalīdz skatītājam viņa jautājumos. Arī kritiķi par teātri runā maz, pasausi un pabailīgi, jo arī viņiem tas nepieder. Eksistē arī tāds lēnis kā rainisti, starp citu. To var labi sajust, ja sāk par Raini interesēties.
Lēņu veidošanās ir feodāls atavisms, kurš nāk no mūsu galvām, nevis no sliktas politikas vai vēl kā cita. Tāpat kā lozungi – „fabrikas strādniekiem!”, vai „skolas skolotājiem!”, un „slimnīcas ārstiem!”. Demokrātiskā, pilsoniskā sabiedrībā būtu jāsaka – „fabrikas patērētājiem!”, „skolas skolēniem” un „slimnīcas pacientiem!”.
Vēl jau ir arī ārstniecības un biznesa sadarbība. Šeit man jāatceras stāsts par ārstu Plūmju pāri, kas kaut kad jau sen bija ieradušies katrs uz savas specialitātes kongresiem vienā un tajā pašā Rietumeiropas pilsētā un abi kopā apmeklējuši arī nobeiguma balles. Psihoterapeitu kongress nobeidzies ar sviestmaizītēm un glāzi vīna, tiesa, ar iespēju kaut ko par savu naudu iegādāties turpat bārā. Bet rentgenologu kongresā galdi lūzuši no delikatesēm – visu nolietot neesot bijis iespējams. Oficianti nesuši un nesuši tik klāt.
Nu neinteresē biznesu ne narkomāni, ne neirotiķi, ne psihiski slimie, ja viņi nepatērē dārgus medikamentus, izmeklēšanas un ārstniecisko aparatūru, sevišķi tādu, kam nemitīgi vajag kaut ko uzpildīt, atjaunot, modernizēt, pārregulēt utt. Tajās specialitātēs, kur to vajag, kaut vai tajā pašā kardioloģijā, bizness neļaus ārstiem nomirt badā un pacientiem no slimībām. Un tā ir milzu atšķirība, tajā skaitā motivācijā gribot būt KĀDAM, kurš ir dabūjis attiecīgo lēni. Bet vai tāpēc, ka biznesu neinteresē psihoterapija, tā ir mazāk svarīga šīs valsts pilsoņiem kā rentgenoloģija? Un vai psihoterapija šajā ziņā ir vienīgais piemērs?
 
Astoņdesmitajos gados, kad sāku strādāt, regulāri notika kompartijas plēnumi par kādu konkrētu, aktuālu tēmu. Bija arī par „cīņu pret žūpību un alkoholismu”, kā to toreiz sauca. Vai „jaunatnes audzināšanu komunistisko ideālu garā”. Var daudz ko tajos kritizēt, bet nevar noliegt, ka šo „plēnumu lēmumu gaismā” notika konkrēts darbs, tika radīts un likvidēts, uzslavēts. Dažs arī ielikts cietumā. Piemērām, pēc šādiem KP plēnumiem notika ministriju Kolēģiju sēdes. Vienā tādā arī man vēl laimējās piedalīties un uzstāties – par pusaudžu narkomānu terapijas programmas veidošanu Straupē. Izdevās atstāt vajadzīgo iespaidu un „viss aizgāja”.
Es gribu teikt, ka toreiz tomēr bija valstiska domāšana un plānveidīga, sistēmiska vadīšana. Diemžēl šodien jāsecina, ka netīro ūdeni no vanniņas esam izlējuši kopā ar bērnu... No šāda viedokļa es ļoti saprotu Alfrēdu Rubiku – nenoliedzami, viņš ir daudz godīgāks, kā 99% šodienas politiķu. Arī gudrāks, arī analizēt- un organizētspējīgāks. Arī spītīgāks un ideālistiskāks kā vairums viņa bijušo kolēģu, konformistu, kas šodien itin ērti iekārtojušies un izdzīvo daudz sliktāka līmeņa valstiskajā domāšanā.
 
Daži komentāri šajā lapā ir man pielaikojuši tautas līdera togu, tomēr arī ieraudzījuši, ka man tā lāgā nepiestāv, slīd nost. Nu tieši tā jau arī ir. Tās vērtības, kuras es pārstāvu, ir vērtības tikai dažiem, vairumu no kuriem es nemaz nepazīstu. Es neesmu malā stāvētājs, bet esmu ļoti margināls tajā sociumā, kurā dzīvoju. Es runāju, bet vairums par to parausta plecus, nedzird un novēršas. Tādēļ es par savu pienākumu uzskatu saglabāt sevi. Neslēpt to, ko izdomāju. Ja tas būs vajadzīgs ne tikai dažiem, kas pagaidām uzticīgi apmeklē šo mājas lapu, bet daudziem, tad to nevarēs nejust. Bet ja tas notiks, tad varbūt būs jēga uz to ministriju tomēr aizstaigāt arī neaicinātam. Pagaidām gan tā šķiet tikai teorētiska iespēja.
Tiek runāts arī par pilsonisku sabiedrību. Mīļie, kam tas šodien interesē un kas to vispār saprot? Cilvēki domā par naudu, cits par dažiem latiem, ar ko izvilt līdz pensijai, cits par miljonu kredīta, kurš kaut kur jāizrauj ražošanas paplašināšanai un darba vietu radīšanai. Bet tas nekad nevar beigties, naudas nekad nepietiks. Cilvēki iedomājas, ka tirgus mehānismi (nauda) automātiski veido sabiedrību. Nu nē taču, pilsoniska sabiedrība rodas par spīti naudai. Domājot, kā lai izdara labu darbu, ja nav naudas. Un jūtot, ka citi arī grib izdarīt. Bizness veidojas pats, bet pilsoniska, demokrātiska valsts pati neveidojas. Naudas nekad nepietiek, nevienam.
 
Vēl kāda komentāra citāts: „Nu nav Dombrovskis līderis. Tieši strādātājs. Jūsu prioritātes-bērnus un vecākus ignorētājs. Krīzei vajadzīga harizma, jā! Un tieši Šķēlem tāda piemīt. Bet mēs visi savus varoņus norokam. Un viņu vairs Latvijā nav. Man vairs nav neviena. Nu redzam, ka Vienotība mūs no krīzes neizvilks. Un Latvija arī neizvilks. Diemžēl. Daudz ko ir izturējusi, bet atgriešanos brīvībā diemžēl neizturēs, tieši Jūsu minēto prioritāšu ignorēšanas dēļ.”
Par procentiem astoņdesmit piekrītu, šo komentāru rakstījušajam „Zinītim bez mēness”. Man simpātiski ir tie līderi, kas uz darbu brauc ar velosipēdu un brīvdienās ar ģimeni dodas pie dabas. Dombrovskis to varētu spēt labāk kā Šķēle. Bet Šķēle daudz labāk „redz laukumu”, ir nesalīdzināmi labāks organizators un daudz labāk spēj panākt savu savā partijā, kuras Dombrovskim nemaz vēl nav. Šķēlem ir sava vīzija.
Kā pilsoniskas partijas līderis, kura ir stipra pati par sevi un kurā sastāv nevis šiverētāji, bet domātāji par valsti, viņš varētu būt ideāls vadītājs. Bet diemžēl tādas partijas vēl nav un kad būs, Šķēli tajā nevajadzēs. Jo viņš maldīgi iedomājās, ka var iet „netīru” ceļu, atbalstot lēņošanas atavismu. Noprihvatizēt, iegūt naudu, nofinansēt varas saglabāsanu un, izmantojot valsts resursus, noturēt savu visumā varbūt neslikto vīziju. Bet tad viņš nedrīkstēja pamest premjera krēslu, viņam vajadzēja tur sēdēt četrdesmit gadus. Viņam vajadzēja izaudzināt nākamo politiķu paaudzi un nākamo brīvu pilsoņu paaudzi. Viņš varēja būt bijis demokrātiski vēlēts Kārlis Ulmanis. Tagad tā visa nebūs, aizmirstam. Par vēlu attapies, un nodibinājis „Par labu Latviju” viņš tomēr lielā mērā ir viens. Uzņēmēji, kam tālāk par savu biznesu vīzija nevilka, pazuda.
Tagad mums jāstrādā melnām mutēm, lai ietu tīru ceļu. Un tas ies caur izglītību, caur tautas attīrīšanos visos elles lokos. Mēs tiksim pārbaudīti gan caur emigrāciju, gan narkomāniju. Kas attiecas uz pēdējo, patlaban narkomāns laikam pieder sev pašam. Bet vai tas ir tik labi, nezinu. Var jau būt, ka jāizmirst kaut kādam vājo un atkarīgo slānim. Atnāks šurp kādi norūdītāki vai mērķtiecīgāk audzināti etnosi. Nerealizēsies „Visu Latvijai!” lozungi. Būs jāsāk mūsu mazbērnu mazbērniem runāt svešā mēlē. Un kas par to? Ar līviem jau tas notika kādreiz. Bet viņus jau nenogalināja, viņi atdzima latviešos. Mēs, ja tā būs lemts, atdzimsim kādos citos.
 
Bija man te atbraucis kārtējais jaukais žurnālistpuisis, šoreiz no „Mūsmājām”, sarakstīja visu to labāko par brīnišķīgo Rudzīšu ģimeni, tā lai visām tantēm vis kaut kur būtu prieks. Pūdercukuru netaupījis un kolēģa foršās bildes izmantojis – to visu tak vajag, lai žurnālu pirktu. Un pirkšana – tā ir balsošana ar savu naudu! Visdemokrātiskāk, cik vien var būt!
Tagad pie mums beidzot nokļuvis arī „Playboy” – taisni jābrīnās, ka tik ilgi esam varējuši iztikt bez šī demokrātijas balsta. Ko tur lai saka – kā tādi mucā auguši un pa spundi baroti! „Mūsmāju” puisis atnesa arī man (to visu izdod viena kompānija, ka tik ne Diena, aizmirsās). Bet ko tai meitenei, kas savas kailās krūtis tur n-tajos atvērumos rāda mums visiem, tas dos? Cerams, ka vismaz kādu latu. Un ko tas dos pircējam, kas visu to nopirks? Kārtējās meitenes kārtējās krūtis?
Bet kad jārunā, kā mēs uztveram kādu mākslas izstādi, vai teātra izrādi – kas tad notiek? Skatāmies apkārt, kas jādara, lai neparādītu savu ..., nu nezin jau ko, kamēr nav iznācis ārā. Un nenāk, latvietis nerunā, viņš dažreiz klausās – kas būtu jārunā, lai nepaliktu kaunā, ja no runāšanas nevarētu izbēgt. Literatūras žurnālus nepasūtam, „Rīgas laiks” hroniski, bet aristokrātiski nīkuļo jau kur tas laiks. Rīgas Jaunais teātris – intelektuāli it kā atzīts, bet finansiāli nāvei parādā (it kā atzīts – bet oi,oi,oi, cik tur daudz apakšslāņu. Tāpat kā kādreiz ar „Literatūru un Mākslu” – bijām gatavi debesīs celt, bet tikai par ne savu naudu. Sava nauda jāizdod „Playboyam”.) Cilvēki skatās Domburšovu, ielaižot savās galvās melus, zemus domāšanas un diskutēšanas standartus. Analītiski raidījumi? Tie taču dārgi un kas tad tos skatīsies... Analītiska žurnālistika? Cilvēki taču nepieprasa...
Ar vārdu sakot – katrs dzenājam savu latiņu (es par naudu). Un tādēļ daudzus no sadzenātajiem pazaudējam. Tāda tauta. Arāji un dziedātāji. Un Piektā gada gaidītāji. Nu neredzu es pagaidām tādu par savām vērtībām runāt un argumentētspējīgu ļaužu koncentrāciju, kas ar laiku varētu no sevis dzemdēt pilsoniski politisku spēku, kas nevis konkurētu ar citām valsts nozadzēju bandām, kā daudzu cerības saistījušais „Jaunais Laiks”, bet tikai ar savu stāju, ar pārliecību par savām vērtībām pastumtu malā visas šīs duļķainās putas.
1991. gadā visiem bija skaidra robežšķirtne starp vērtībām. Un tas izšķīra visu - ar relatīvi ļoti maziem upuriem. Tā būs arī uz priekšu, tiklīdz jaunas vērtības būs nostabilizējušās. Lietussargu revolūcija par to vēl neliecināja. Bet varbūt viss izšķiras tādos blogos kā šis. Kāds kaut ko teiks, cits reaģēs, komentēs, līdz jaunās vērtības būs gatavas. Un tad vienā dienā cilvēki izies ielās un ar nākamo dienu viss atkal būs citādi. Bet – ne jau pēdējo reizi vēsturē, protams.

Skatījumu skaits: 991 | Pievienoja: marta | Reitings: 4.7/3 |
Komentāru kopskaits: 291 2 3 »
0 Spam
29 Dana  
Rūta, es noteikti to uzrakstīšu nākamā Viestura raksta konemtārā, jo šobrīd tā ir pie maniem draugiem, un es precīzi neatceros autoru.

0 Spam
28 Rūta  
Dana, varbūt tomēr uzrakstītu to grāmatas autoru un nosaukumu. Izlasīju Mistērijā interviju ar Ilzi Bulati, likās ļoti interesanta. Protams, es arī vienmēr esmu uzskatījusi, ka Dziesmu svētki ir mūsu tautas pašterapija, tikai Viesturs tajā atsakās piedalīties. :)

0 Spam
27 Sinda  
"Nebaidies no ienaidniekiem - sliktākajā gadījumā viņi var tevi nogalināt. Nebaidies no draugiem - sliktākajā gadījumā viņi var tevi nodot. Baidies no VIENALDZĪGAJIEM - viņi ne nogalina, ne nodod, bet tikai pateicoties to klusējošajai piekrišanai uz Zemes var pastāvēt tādas lietas, kā nogalināšana un nodošana. Bruno Jasenskijs."
Sveicieni Rudzītim un komentētājiem, turpiniet nebūt vienaldzīgi!!!

0 Spam
26 Mudīte  
Bet vai tad pleiboja meitenei nav taisnība? viņa dzīvo tirgus attiecībās, un ir tajā vecumā, kad kā preci pārdod savu kailumu. Ja ir kas pērk, kāpēc šīs meitenes kā pārdevējas tiesības apšaubīt? Kā saka, nedzīvojam jau no maizes un kartupeļiem vien! Vajag arī citas maņas apmierināt.

0 Spam
25 Par šeit lasīto.  
Nejauši ieskatījos, ko dara Rudzītis, un lasu interesantas lietas. Kas, nezin,patiesībā sāp dakterim? Un rādās, ka sāp te visiem. Pazūd raksts ideja - laikam jau rūpes par narkomāniem. Lai gan tās varētu būt arī rūpes par sevi.? Savādi. Lai gan tā patīkami no psihoterapeita - jo pierasts, ka viņi tikai izvairīgi runā gludos, apaļos teikumos un domā, kā noturēt klientus. Narkomāni jau ir pasaules problēma, laikmeta iezīme. Vai tad ir kāds drošs veids, kā to izskaust? ja nu vienīgi baltkrieviem tas izdodas. Patika pirmdienas neatkarīgajā, ekonomists Strazds forši raksta, kāda mums ir valdība - neoliberāla. Un vadītājs kopā ar finansu ministru nāk no banku sektora. Tiem neinteresē kā dzīvo sabiedrība, kur nu vēl narkomāni. Var jau izteikties smalki par visādām lēnēm utt. Bet ko šie secinājumi dod? Ja zivs ir sapuvusi no galvas? Vai kādam aste interese?

0 Spam
24 Aijai  
Varbūt Rietumu sabiedrība dabūs to Berluskoni nost no amata.Viņš arī izmantoja Hefnera meitenes. Tur jau tā lieta,ka Hefneram ir miljoni un viņš padarīs Playboy interesantāku par Mūsmājām.Valstij un gudrajai sabiedrībai vajadzētu kaut ko likt pretī kailajām krūtīm.

0 Spam
23 Bruģa demokrāts  
Valsti nevar nozagt,šo termīnu mums uzspieda mūsu nelabvēļi un mēs zelējam,kā tas pūcesspogulis.Mums Latvijā viss ir. Nav tikai savstarpējo attiecību. Un to naidu un cilvēku dalīšanu melnajos un baltajos ieviesa Jaunais laiks. Pāriet no vienas formācijas uz otru, kas pateiks ka tas viegli. Ja mana tēva namu atņēma kādreiz,tad kāpēc lai tagad es necenstos atgūt to visiem spēkiem tēva goda dēļ. Viss nav tik vienkārši margināli.

0 Spam
22 Bruģa demokrāts  
Lietussargu atzīšana faktiski nozīmē,ka rokas ir asinīm slacītas, dumju, jaunu latviešu cilvēku asinīm. Lietussargu revolūcionāru dēļ, tagad cietumā uz astoņiem gadiem iemetīs baisu skaitu jauniešu, un te ir Dombrovska valdības vīru vaina, cik zināms, viņu liela daļa arī šo muļķīgo, lieko revolūciju organizēja,neaptvera ko dara, kad musināja jauniešus uz aktivitātēm! Tagad salauztas tiks daudzu cilvēku dzīves, varbūt kāds arī pakārsies,varbūt kāds kļūs narkomāns.

0 Spam
21 Dana  
Uhhhhh....cik nikni Aijai sanāca, daudz niknāk kā tam Pūcesspogulim. Tas tikai norāda uz tendenci - cilvēki kļūst aizvien dusmīgāki. Es gan tajā Spoguļa komentārā nejutu vēlmi braukt prom! Bet katrs jau redz un dzird to,ko grib.

0 Spam
20 Aija  
Cik jauki, Pūcesspoguli, ka baidies pat no sava vārda. Bet tev tā noteikti vieglāk. Tikai labāk gan no tavas ārdīšanās nevienam šeit nekļūs. Arī tev ne. Bet robežas ir vaļā, Pūcesspoguli, laidies! Tur trevi gaida debesmanna, pilnīga brīvība un laimība. Un zobi patiešām latviešu tautai ir kritsikā stāvoklī, tev pilnīga taisnība.
Un ja esi tik zinošs un varošs - dibini vienu Astoņkājaaizdzīšanaspartiju, varbūt es tev sekošu. Apnikuši visi tie norādītāji spoguļi - kas un kā jādara. Dari, latvieti, velns parāvis!!!!!

1-10 11-20 21-29
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika