viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2011 » Maijs » 30 » Liegtais, pateikt, drīkst
Liegtais, pateikt, drīkst
8:36 AM
 
Pirms pāris nedēļām piedzīvoju savādu notikumu, kuru īpašāku dara mana interese un simpātijas par kristietības un pārējo monoteisko reliģiju lomu un nozīmi patriarhālas ģimenes un sabiedrības attīstībā. Stāsts ir par Kristīgo radio, kurp biju aicināts jau otro reizi divu nedēļu laikā. Tā nebija tiešraide, ieraksts, tādēļ atļāvos rezervēt ceļam tikai 45 minūtes starp pēdējo klientu Mellužos un kāpšanu pār KR slieksni Lācplēša ielas sestajā stāvā.
Tomēr īsti paspēt neizdevās, pietrūka kādu piecu vai sešu minūšu. Zvanīju pa ceļam Monikai, ar kuru bija sarunāts sarunāties, bet viņa, kā vēlāk izrādījās, bija atstājusi telefonu mājās. Un tā nu es, nedaudz aizelsies, stāvu uz radio sliekšņa un klausos kaut ko tādu, kas manī atgriež sen nesajustas izjūtas. Kaut ko no pamatskolas laika varbūt.
„Ak tad te ir tas, kurš nevīžo ierasties laikā!”- apmērām tādi bija skaļā un griezīgā balsī izteiktie vārdi, kas iesvēla manī jūtas kā Skolotāju istabā. Bet ne jau tikai vārdi, tas bija niknums, īsts taisnprātīgs niknums. Dāma, paplāniem, bet pedanti saskruļļotiem, sniegbaltiem matiem. Taisnu muguru, noteiktām kustībām (gluži kā iestērķelētām), viņai droši vien ir simtdivdesmit gadu, nodomāju. Nu labi, astoņdesmit septiņi, teiksim, bet tas tāpat neko nemaina, viņa vienalga droši vien izskatās tāpat, kā tad, kad es vēl gāju bērnudārzā. Iepriekšējo reizi, kad biju šeit atnācis piecpadsmit minūtes ātrāk, man bija nācies sēdēt un klausīties, kā viņa visas šīs minūtes pa telefonu izmeklē, uzstāda diagnozi un nozīmē ārstēšanu kādam, šķiet, jaunas un traki atkarīgas mammas nedaudz apsmakušam bērnelim.
Mana elpa bija ciet (es centos domāt, ka no skriešanas pa kāpnēm) tomēr pienākums kaut ko atbildēt varēja tikt atlikts vien uz dažām sekundēm, kurās saklausīju glābjošu „klik, klik, klik” (Imants Klaniņš nesen esot teicis, ka neviena skaņa nevar būt daiļāka par to, ko ejot pa cietu pamatu, rada augstpapēžu kurpēs ieauta sieviete.) Tur jau arī smaidot nāca Monika, vēl joprojām jauna, daiļa un smaidīga. Un man radās iespēja uzsmaidīt viņai, nepajautājot, ko Kristīgajā radio dara velna vecmāmiņa.
Nekāda steiga neturpinājās, Monika mierīgi sataisīja tēju un mēs gandrīz jau sākām runāties. Divas nedēļas atpakaļ, kad pētījām dzīves vidusposmu un tā izaicinājumus, biju licis priekšā šajā reizē patērzēt par Dievieti, ja Monikai nebūtu nekas pretim. (Tieši tad „gaisā” bija palaists mans raksts par Neatzītās Dievietes atzīšanu, kas manai mājaslapai trijās dienās sagādāja tādu apmeklētāju skaitu, kāds parasti sarodas mēnesī.) Tomēr biju mobilizējies uz sarunu, bet ne uz tēmu.
„Par ko runāsim?”, ticis pie tējas, uzvaicāju, kaut kādu iesildīšanu cerēdams. „Varbūt parunāsim par veselīgām attiecībām?”, tā viņa. Tomēr, laikam juzdama, ka es varētu būt domājis runāties par Dievieti, viņa sāka tā kā nedaudz taisnoties.
„Mūsu radio pastāv no daudzu ziedotāju naudas, kuru viedoklī mums jāieklausās. Šiem ziedotājiem (vairākumam) ir svētas dažas vērtības, kuru pārkāpšanas izvērtēšanu viņi grib izdarīt paši”. Tālāk man nācās uzzināt, ka šajā radio nedrīkst runāt par grieķu mitoloģiju un par nāvi, ko es biju uzdrīkstējies skart savā iepriekšējā intervijā, gan neticis brīdināts, ka šeit tas ir tabu. Un par pārsteigumu sev uzzināju (garāmejot), ka šī iepriekšējā intervija nemaz nav translēta. Tā ir nocenzēta un ielikta plauktā (bet varbūt izdzēsta).
Varētu rasties jautājums – kādēļ gan jaukā Monika man nepiezvanīja un šo vēsti nepavēstīja pirms es pa galvu pa kaklu šeit atdrāzos, lai izpelnītos velna vecmāmiņas pedagoģiju? Intervijas man ir veids kā sarunāties ar sabiedrību. Ne sabiedrība, ne radio man par to neko nemaksā, maksāju es – ar savu laiku un saviem ceļa izdevumiem kaut vai. Vai Monikai nebūtu varējusi ienākt galvā doma, ka Viesturs varētu negribēt sarunāties, ja viņam tiek uzstādīti noteikumi? Viņa (vai, visticamāk, viņas Dieviete) to neiedomājās (sīkumi kaut kādi). Un es tak ar gribēju – tas ir - nevarēju negribēt (viņas Dievieti) redzēt. Nezinu, ko viņa varētu būt domājusi, ļaudama man pa galvu pa kaklu drāzties uz interviju, kuras noteikumi ir tikuši mainīti, man nezinot.
„Ne jau es izdodu šos noteikumus...”.
„Nu, protams, ne jau Jūs.” Bet vai tad skaistām sievietēm ir arī jādomā? Ha!
Tad mēs kādu pusstundu runājāmies par „veselīgām attiecībām”. Monika jautāja „kā ir”, „kas ir veselīgi”, „kas jādara”, „kas ir pareizi”, „labi” un „ko vajag”. Receptes kā dzīvot... Kā es varu to zināt? Turklāt visu šo pusstundu es sajutos kā uz pusēm sagriezts un kad tā beidzās, to arī pateicu. Šausmīga lieta, dabūt cenzūru sevī, savā galvā. Par grieķu mitoloģiju nedrīkst, par nāvi arī nē. Par ko drīkst? Ko cienījamie kristiešu kungi un kundzes grib dzirdēt no manas mutes neaizsietās daļas? No kā viņi sargās, kādas manas zināšanas var tos aptraipīt? Es nezinu, vai šī intervija nonāca pie klausītājiem un radio ziedotājiem. Nezinu arī, vai es gribētu, lai nonāk – diez vai šis bija mans labākais vēstījums tautai.
Nobeidzot es kaut ko teicu – ka tikai aiz cieņas pret Moniku un puisi, kas aiz stikla sienas pie kloķiem un kam, spriežot pēc šeit neatspoguļota konteksta, bija daudz plašāka atbildība nekā tikai par kloķiem - ka „tikai aiz cieņas” pret viņiem esmu palicis šeit un neaizbraucis. Tagad domāju, ka varbūt ne tikai tādēļ. Arī aiz samulsuma, aiz atraidījuma sajūtas un aiz vilšanās. Aiz bailēm kļūdīties, aizverot durvis. Aiz vēlēšanās iegūt laiku pārdomām. Un aiz skaudra dūriena mugurā – kādēļ mani atraida tie, kam es dodu neko neprasot sev?
Es saprotu – ir kristieši, kam viņu ticība ir vajadzīga kā sēta, aiz kuras ir viss nevēlamais, kā cietoksnis, kā „stiprā pils”. Ticība kā dogma, kas nemainās, nešūpojas un neizskaidrojas. Kas grib, lai starp Bībeli un pirmsmonteisko tradīciju būtu uzcelta siena - ka tik nebūtu jāredz tā, Dieviete. Man varbūt muti viņi aizbāž, bet Dievietei nē. Gan manis par velna vecmāmiņu nosauktā kundze, gan Monika ar savu viņas pašas (varbūt) neapjausto (Dievietes) varu likt man atskriet un izstāstīt, ir skaidri pierādījumi tam, ka Dieviete ir. Tā pastāv gan Kristīgajā radio, gan citos baznīcas iestādījumos, arī tajos, kas atsakās Dievieti redzēt. Bet – redzēs tas, kas gribēs un būs gatavs redzēt un tas varbūt būs jauns sākums jau drošākam kļuvušam cilvēkam. Negatavajiem jāiztiek ar pliku ticību un Dievietes noliegumu.
Viņi aizsargājas, līdz ar to nespēj ņemt no pārējās sabiedrības. Un nespēj arī dot to savu pieredzi (labumu), ko viņiem dod viņu kristīgās vērtības. Bet var jau būt, ka šī sabiedrība ir tik agresīva vai vienaldzīga, ka ir dabiski no tās norobežoties un sargāt dogmas, nevis censties izprast to jēgu. Lai nu kā – neapšaubāmi interesants piedzīvojums.
Nogāju uz nama pirmo stāvu, tur aiz galda sēdēja gadus astoņdesmit vecs kungs, stalts kā svece, baltu kā ābelei galvu. Gribēju jautāt, vai viņš nav sestā stāva kundzes brālis, bet nepajautāju, viņš nebūtu varējis mani saprast. Bet gan jau es nevaru arī saprast viņu uzreiz, ir tik daudz jautājumu par viņa staltumu, sirmumu un vērīgo sēdēšanu aiz šī galda. Es izgāju pa durvīm, nez vai jel kad šeit atgriezīšos. Virsrakstā ieliku divus komatus, vienu no kuriem var svītrot. Var arī nesvītrot.

Skatījumu skaits: 1493 | Pievienoja: marta | Reitings: 5.0/1 |
Komentāru kopskaits: 181 2 »
0 Spam
18 katoļu teoloģe  
Pirms gada kādā sanāksmē satiku LKR priekšnieku Tālbergu - primitīvs, aizspriedumains un agresīvs. Taču tādi kā viņš diemžēl nosaka toni plašās tautas masās. Viestur, kad prāto par oligarhiem, neaizmirsti pasmadzeņot arī par Tālbergu!

0 Spam
17 Zane  
Jā, kristiešiem nepatīk tādi vārdi kā Velns, Elle, Sātans, Psiholoģija, Astroloģija,Astronomija, Islams, Budisms, Grieķu mitoloģija, sekss, masturbēšana, porno, homoseksuāļi.Pamēģiniet kristieša klātbūtnē uzdziedāt Raimonda Paula dzismu Genoveva............. Baidās no vārdiem, tāka pasaku filmās, kad ļauno nedrīkst saukt vārdā, laikam Harija Potterā ta bija. P-aga Makbetu arī nedrīksteja, ups....

0 Spam
16 Jurate  
Šī moteikti būs jauna pieredze. Esmu pārliecināta,ka tā kliedēs iepriekšējo negatīvo pieredzi. Pēc tikšanās man bija fantastiskas sajūtas. Varu uzreiz nomierināt - nav psihiatre! Lasot komentārus radās spontāna ideja piedāvāt kontaktu (cerams, ka cienījamais Viesturs nesaņems ļaunā!)29247030
Pašai savulaik silti ieteica, tāpēc gribu dalīties.

0 Spam
15 Rūta  
Nu protams, ka pieredzes ir dažādas! Arī man.

0 Spam
14 Franciska  
Jā, kļūdas ir daļa no mācīšanās procesa:))

0 Spam
13 Dace  
To, ka šādos meklējumos kaut kur neiegrābsies, neviens nevar garantēt. Vienkārši pirmajā reizē varbūt nevajag tik briesmīgi atvērties, bet paanalizēt savas sajūtas. Tad arī t. s. padomdevējam nebūs iespēju tūlīt izlikt laukā visu savu gudrību, kas dažkārt varbūt liekama pēdiņās.

Psihoterapeiti jau arī pa laikm mēdz teikt: tev nav, jo tu netici saviem spēkiem. Svarīgi ir, kāds veidojas sarunas konteksts, ceļš līdz tai, cik cilvēks pats tālu aizgājis, cik gatavs. Man šķiet, ka baznīcas sienās šīs lietas mazāk prot novērtēt un metas vienkārši virsū ar savu ticēšanu, lai gan cilvēku atrašanās vieta dzīves ceļojumā un gatavības pakāpe tādu padomu pieņemt var būt ļoti dažāda (un kurš gan to teorētiski nezina!). Un tad viņš krīt izmisumā, ka nevar to, ko citi, ka ir slikts, nepareizs un reizēm galīgi padodas.

Starp mācītājiem un priesteriem ir sastapti dažādi ļaudis; ir tādi, kas paši kaut kam ir gājuši cauri, — tie noteikti būs viedāki. Citi dzīvo formālu ceremoniju pasaulē. Nezinu, varbūt viņiem pašiem tas kaut ko dod, un gan jau ir kādi, kam viņi ir vajadzīgi, citādi taču tur ļaužu nemaz nebūtu.

Man pašai ir ļoti nelaba pieredze ar psihologiem, un joprojām esmu ļoti dusmīga par savulaik dzirdēto. Es biju liela apjukuma laikā, un viena dāma tad man teica: ja tu nelietosi zāles, tu vari saslimt ar... (ar to agri vai vēlu mirst). Arī no citiem esmu dzirdējusi, ka ir dabūts līdzīgs spriedums: ja tu nelietosi zāles, tu drīz mirsi (tas gan bija no psihiatra). Un tad cilvēki to viens otram pastāsta un visus psihiatrus sauc par jukušiem, lai gan citi varbūt galīgi tādi nav.

Speciālistam jau var būt galvā doma, ka cilvēks ir dzīvībai bīstamā situācijā, bet tam viņam ir skola, kurā iemācīties, kad un ko runāt, kā lietas pateikt. Viens otrs izskatās tā, it kā būtu tikai grāmatu palasījis. Patiesībā jau neviens nezina, kā izvērtīsies klienta liktenis.

Bet, no otras puses, ja atceras slaveno teicienu — kas nenogalina, tas padara stiprāku —, tad uz visu muļķīgo var paskatīties kā vienkārši uz pieredzi, kas kaut ko iemāca.

Šeit vajadzīga tā pati slavenā trīsvienība, kas biznesā: ņuhs, čujs un poņa, bet tas viss veidojas, arī kaut kur iegrābjoties.

0 Spam
12 Franciska  
Pēc pašnāvības mēģinājuma, reanimācijas un slimnīcas pērn vīrs bija sarunājis man tikšanos ar kādu priesteri. Tikšanās notika kādā no mazajām Rīgas baznīciņām. Kad ierados, viņš lūdza mazliet uzgaidīt un pasēdēt baznīcā. Gaidīju kādas 15 minūtes. Nezinu, vai viņš bija aizņemts vai lika gaidīt ar nolūku, bet tās 15 minūtes vienai klusumā bija labas, lai nomierinātos, jo biju diezgan stresaina, nebiju iepriekš ar šo cilvēku pazīstama, nebiju pārliecināta, ka vēlos ar viņu runāt, biju noslēgusies.

Tad viņš ieaicināja sakristejā. Noskaidroja, ka tikšanos sarunāja vīrs, tātad mazliet manu priekšvēsturi jau zināja. Un tad vienkārši uzklausīja, kādu stundu - pusotru, tikai brīžiem uzdeva kādus jautājumus. Tā nebija grēksūdze un ne arī psihoterapija, viņš skatījās manī ar tādām bērna acīm - ieinteresētām, pat it kā mazliet izbrīnītām, caurredzošām...

Vienā brīdī pārņēma ļoti neparasta sajūta, man likās, ka ar viņa acīs es redzu Dieva mīlestību. No viņa puses nebija neviena padoma "tev jādara tā un tā". Noslēgumā viņš par mani aizlūdza, mēs atvadījāmies un viņš lūdza, lai lūdzos arī par viņu. Uz atvadām apskāva kā tāds tētis, un pēc šīs tikšanos jutos kā apdāvināta. Pēc tam tikāmies vēl vairākkārt, un šī attieksme vienmēr bija viena un tā pati - ļoti cilvēcīga un patiesa.

Pieredzes ir dažādas:)

0 Spam
11 Rūta  
Paldies Franciskai par pieredzi. Te vēl pārdomāju. Varbūt dusmās uz Freidu, kurš reliģiju nosauca par ilūziju, garīdznieki u.c. kristīgie "padomdevēji" (stulba terminoloģija, bet tāda tā ir) nezina, nesaprot, kas notiek attiecībās starp viņiem un palīdzības meklētājiem, kas taču ir galvenais psihoterapijas instruments. Tādēļ kā velns no krusta baidās, kaut tikai cilvēks viņiem nepieķertos. Līdz ar to nekas prātīgs arī neiznāk - MĀCĪTĀJS "māca" no augšas, no malas, DOD PADOMUS...

0 Spam
10 Franciska Rūtai  
Tā sajūta "Straumēs" bija... Tur bija lekcijas un daudz sakarīgu lietu, kas palīdz sevi apzināties - tika runāts par attiecībām ar vecākiem, par tēva un mātes lomu identitātes attīstības ceļā, par seksualitāti, vīra - sievas attiecībām utt. Bija tiešām daudz noderīga, t.i., pārdomas rosinoša. Pēc tam grupiņās tika apspriesta konkrētā tēma un grupas dalībnieku pieredze kontekstā ar to. Vienkāršoti to shēmu varētu aprakstīt kā: atzīt (problēmu, sāpes utt.) un atlaist (piedot). Bet vienā brīdī es sapratu, ka man tas totāli nedarbojas.

Pietrūka tas, ko šobrīd dod psihoterapija, - iespēja izdzīvot apspiestās, noliegtās, nepieņemtās, "sliktās" emocijas. Man nesanāk tāds īsais ceļš - atzīt, piemēram, savas dusmas, un tad pateikt - piedots. Tāpēc radās sajūta, ka no manis gaida to, kam es neesmu gatava, ko nespēju saprast, līdz kam neesmu nonākusi, ko nevaru pieņemt "ticībā" - sajūta, ka no manis sagaida konkrētu reakciju, kas ir pretrunā tam, ko jūtu.

Tā vietā, lai to saprastu un pārtrauktu uzreiz, reaģēju tipiski sev - sāku justies vainīga par to, ka nereaģēju tā, kā no manis sagaida.Tā bija baigā konfrontācija pašai ar sevi, un es jutos arvien vainīgāka, vainīgāka, vainīgāka... un , kad jūtos tik vainīga, tad ieslēdzas "dzīvot? nē, mirt!" mehānisms, man gribējās būt mirušai. Bet es nesapratu, kāpēc tā jūtos un, kad stāstīju par pašnāvības domām, tad grupiņas vadītāja to skaidroja ar ļaunā uzbrukumu un atkal - "Ticībā atsakies no tā!" Bet es nesapratu problēmas sakni, viņa arī nebija nekāds psihoterapeits, un tagad varu vien priecāties, ka kaut kādā brīdī atnāca sajēga, ka jābeidz te ņemties un jāmeklē speciālists.

0 Spam
9 Franciska Rūtai  
Gāju gan uz "Pretstraumēm", gan pēc tam dažas reizes uz "Dzīvības straumēm" - tā arī bija tā dziedināšanas aizlūgšanu grupa, par kuru rakstīju.

1-10 11-18
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika