viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2011 » Aprīlis » 25 » Mīlestība – no dieviem vai no cilvēkiem?
Mīlestība – no dieviem vai no cilvēkiem?
7:48 AM
 
Jau kaut kad agrāk šajā mājas lapā apspriedām jautājumu par mīlestību. Darbodamies ar Mātes/Meitas un Raganas lietām Lietuvā, mani šis jautājums atkal ieinteresēja. Es atradu dažas kļūdas savā grieķu mitoloģijas ģenealoģijā – tas varēja notikt tikai tādēļ, ka biju sapratis šo to jaunu. Domāju par Erotu I - vienu no sešiem dēmoniem, kas izlidoja no primārā Haosa atvērtās mutes. Viens no iemesliem, kādēļ te tagad rakstu – šo dēmonu biju nosaucis arī par mīlestību, ievietojot to savās asociācijās par Gabriela Garsijas Markesa un viņa varoņu pasaules izjūtu. Attiecībā uz Markesu nekas nav mainījies (viņš nav sevi mainījis), bet varbūt viņš kļūdās tāpat kā es, nodēvējot par mīlestību to, kas ir kaut kas cits.
Latviešu tradīcija tomēr ir par mīlestību gribēt saukt kaut ko, lai arī maģisku un varbūt pat dēmonisku, tomēr arī personisku. Latvietis gribētu, lai mīlestība ir vismaz kā spēks, kas izvēlējies kādu Ilzi un kādu Juri, sasienot tos abus kopā. Tāds spēks ir arī grieķiem, arī tas ir Erots, bet – Erots II, Afrodītes dēliņš, kas šauj bultas mīlētāju sirdīs. Ļoti sevišķi un ļoti personiski tajā pat laikā - pārcilvēcīgi un latviski.
Man šķiet - Erots II ir tas pats, ko mēdz saukt arī par likteni – spēku, kas savelk kopā cilvēkus no diviem dzimtaskokiem, kuri kaut kādu noslēpumainu un ilgi neatšifrējamu iemeslu dēļ viens otram ir vajadzīgi, tādējādi šos dzimtaskokus savienojot. Liktenis vai Erots II rūpējas, lai satiktos „+” un „-„ – un veidotos strāva, kas rodas starp visu atšķirīgo. Tā, kas meklē potenciālu starpību, lai radītu enerģiju un padarītu darbu. Tomēr personīgā jau arī tur nemaz nav tik daudz – tikai tik, cik personīgi ir Ilze un Juris kā savu dzimtaskoku pārstāvji.
Mana kļūda attiecībā uz Erotu II ir tā izcelsmes noteikšanā. Shēmās ir iezīmēts, ka Erots II ir Afrodītes I, no Ūrana asinīm un sēklas, kā arī jūras putām dzimušās dievietes nekad nepieaugušais dēliņš. Tomēr visticamāk tas tomēr ir nevis htoniskā, bet titāniskā laikmeta bērns un viņa māte ir Afrodīte II – Zeva un okeanīdas Diones meita. Tā es tagad sliecos domāt tādēļ, ka Afrodīte I ir dēmoniskāka un mazāk personiska, radusies no vecāku konflikta un tēva sāpēm par mātes matriarhālo pārspēku. Afrodīte II jau ir divu līdzvērtīgu vecāku bērns (kaut arī Dione ir Zeva tante un kaut arī Zevs patriarhāli koordinē visas šīs darbības), samērā diferencēts spēks, spējīgs ieraudzīt ne tikai pasaules kosmogoniskās norises, bet arī Ilzi un Juri – divus cilvēkus, ko ir vērts sasiet kopā. Ne tikai jautri, bet arī noderīgi un uz nākotni vērsti.
Tomēr abas Afrodītes jau kaut kur ir arī viena stāsta divas daļas, vai divas versijas – arhaiskā un jaunākā. Afrodītes I orientētība uz tēva sāpēm noved pie Afrodītes II centieniem, kas Ilzi un Juri uzlūko kā līdztiesīgus. Nevis Juri kā matriarhālu atkarīgo un Ilzes apkalpotāju, kuru jebkurā brīdi var kastrēt un izmest no ģimenes kā Mātes plānu nepildījušu. Jo gan Ilze, gan Juris pārstāv katrs sava dzimtaskoka stāstu. Un stāsti nevar būt nelīdztiesīgi pat tad, ja vienu no tiem stāsta biežāk un ja tas ir cilvēkiem interesantāks nekā otrais.
Tomēr (lai kāda arī nebūtu īstā ģenealoģija) Erots II savas jaudas dēļ tomēr ir jauns un relatīvi mazāk ietekmīgs. Latviešiem tas varbūt neskan labi, tomēr ir divi nopietnāki spēki - mazdiferencētāki, bezpersoniskāki, bet līdz ar to dziļāki, vecāki un nesalīdzināmi jaudīgāki par Erotu II – likteni. Pirmkārt jau pieminētais Erots I – tajā nav nekā personiska. Tas liek vīrišķajam tiekties uz sievišķo pat tad, ja šādas pūles ved nāvē. Ja kāds puisis, Erota I dzīts, nositas ar motociklu, meitene (-es), pie kuras (-ām) viņš ir ticis spiests tiekties, varbūt gribētu gribēt, ka tas būtu noticis viņas īpašo personisko kvalitāšu (skaistuma) dēļ. (Un gribētu to negribēt, jo tad būs jāizjūt arī vaina.) Vai – ka puisis ziedojis sevi viņas (-u) Dievietei... Bet puisis taču ir bijis kā naktstauriņš – viņam jāskrien uz gaismu un viņš skrien. Sadeg vai nesadeg – kāda starpība. Erots I par tādiem sīkumiem neatbild.
Erots I cilvēkus skar tikpat lielā mērā kā kaķus vai ziloņus – tajā nav nekā īpaša tieši dabas kronim domāta. Tomēr jau minētā Markesa, kolumbiešu rakstnieka, darbos jaušama gan sajūsma, gan reliģiska padevība šī spēka priekšā. Viņam tas iesaistās katoļticības izjūtā, bet ticība savukārt – dabas stihiskumā un neuzvaramībā, kuras priekšā visi kultūras sasniegumi agri vai vēlu pārvēršas pīšļos. Ļoti monumentāli sanāk.
Tomēr Erots I nav nāve, lai gan dažreiz viņa milzu spēks pie tā noved. Tieši otrādi – būdams pirmās paaudzes dēmons, tas ir ne tikai vecāks, bet arī stiprāks un ietekmīgāks par htonisko Tanatu I – Ereba un Niktes dēlu un kur nu vēl pār Tanatu II – Krona un tās pašas Niktes atvasi. Citiem vārdiem sakot – mīla stiprāka par nāvi, tādēļ civilizācija vēl nav izmirusi. Atkal „mīla” – ne tikai man un Markesam gribas kļūdīties šī htoniskā spēka cilvēciskošanā un personificēšanā.
Erota I un Tanata I mūžīgā cīņa pagaidām noris ar Erota I pārsvaru. Bet Tanatu I mēs varam uztvert arī kā Melno Māti vai to Māti, kas sevis piedzemdēto paņem atpakaļ, zemē. Tātad Erots I darbojas dzemdējošās, radošās Mātes interesēs un pretēji Mātei – Nāvei (bet abas ir Gajas pretēji vērstās daļas...). Ja šādi saprotam Erotu I, vai tiešām mums joprojām gribas to saukt par mīlestību? Man negribas, man šis vārds tad kļūst nepiemērots kā pārāk „cilvēcisks”.
Starp Erotu I un Erotu II sava spēka un diferencētibas dēļ ir iesprauksies Gaja – šeit kā dzemdējošā Māte. Māte un tās dzemdes tukšuma spēks ar manis tik pamatīgi savulaik jau aprakstīto atkarību un grūtībām no tās tikt ārā – attīstībā. Daudzi jaunieši satiekas dēļ tā, ka ir tik neizturami būt pusītēm – prasās savienoties vienalga ar ko, lai tikai spētu justies kā viens vesels. Nu tā prasās, „ka vai acīs cērt”. Arī nekā personiska, diemžēl... Vien nejaušība, ka Ilze patrāpījās Jurim, abiem tik pustukšiem vai puspilniem, tādiem pašiem kā daudziem citiem. Tikai viens kritērijs – kurš (-a) vislabāk aizpilda manu tukšumu...
Bet Gaja darbojas arī kā Melnā Māte, kuras tukšums ir radies nevis no dzemdes, bet no nepārdzīvotas nāves. Tas mums daudz citādāk liek palūkoties arī uz tikko pieminēto puisi uz motocikla, kas, skriedams pie meitenes, ieskrēja kokā. Nāves tukšumu var aizpildīt tikai Erots I un tā nu tie abi te cīnās. (Atcerēsimies, kā Hērakls atgrieza dzīvē drauga Admēta sievu Alkestidu. Viņš kapsētā cīnījās ar Tanatu I ir kā un izrādījās stiprāks. Tātad – laikam kaut kā izmantoja Erotu I. Arī Eleusīnas mistērijās, kurās devās cilvēki, kam bija jāpārdzīvo zaudējumi, tajā skaitā nāve, manuprāt, tika iesaistīts Erots I un ziedošanas rituāli tam. Varbūt tas varēja izskatīties pēc seksuālām orģijām – to mēs nezinām, jo visiem, kas mistērijās piedalījās, bija jādod klusēšanas zvērests. Un nav zināms neviens, kas būtu to pārkāpis.)
Gaja rūpējas arī par to, lai „visskaistākā” – tātad „vistukšākā” un visvairāk dzemdētgribošā un -spējošā dabūtu vislabāko sēklu. Tātad Gajas ietekmē ir visa sievišķā konkurence un konkurēšanas pienākums. Šī konkurence gan nosaka arī poliandrijas izcelsmi un līdz ar to faktiski arī ved pie šķiršanās procesiem starp sievieti un vīrieti. Taču šķiršanās šeit nav kā mērķis, tikai kā blakusefekts – ja ir uzvarētāji, tad jābūt arī zaudētājiem.
Tagad (lai neaizmirstas) sarindosim visus šos mīlestību veidojošo spēkus vienā rindā pēc ietekmes, sākot no stiprākā – Erots I, Gaja, Erots II. Šie ir vīrieti un sievieti kopā sienošie spēki, kuros ir ļoti maz personiskā, kaut kādas procenta daļas no Erota II. Turklāt viņu spēks atšķiras vismaz par kārtu, ja ne vairāk (tātad – katrs nākošais ir vismaz desmit reižu vājāks). Dažus tas varbūt apbēdinās, viņiem liksies pazemojoši, ka iemesls, kādēļ viņi ir ar kādu ir kopā, nav viņu personiskā izvēle. Viņu apzinātā griba, viņu pašu izveidotā dzīves plāna sastāvdaļa. Vēl vairāk – viņiem, pieņemot manu izskaidrojumu, varētu gribēties šādu savu personiski radīto dzīves plānu nostiprināt. Šķirties no kāda, kuru kopā saveduši abi Eroti un Gaja.
Ja visus šos spēkus tā formulējam, verbalizējam un cenšamies apzināties, vienīgā izeja ir pazemība pret tiem. Kas praktiski nozīmē pazemību arī pret to cilvēku, ar kuru tevi kopā saveduši šie spēki – dēmoni un dievi. Jo, ja mēs spītīgi turpinām uzstāt uz to, ka mūsu personiskās izvēles, nevis dēmoni un dievi ir noteikušas laulību un citas attiecības, tad mēs saceļamies pret šiem dieviem un gan jau tiksim par to sodīti. Ja mums ir jāmokās ar jautājumu – šķirties vai nešķirties, tad jau tas vien ir briesmīgs dievu sods. Ja šķiršanās ir neiespējama un no pazemības pret dieviem viedokļa bezjēdzīga un pat bīstama (ko dievs savienojis, to cilvēkiem nebūs šķirt), tad cilvēki var justies atviegloti, jo var domāt tikai vienā virzienā – kā uzlabot laulību ar tiem instrumentiem, kas tajā ir. Cilvēki var priecāties par to, kas laulātajā ir labs, nevis kreņķēties par to, kas slikts. Viņi var domāt un strādāt, kā kreņķus samazināt, nevis kā no tiem aizbēgt.
No visa šī izriet tas svarīgais secinājums, kuru es ne vienu vien reizi jau skaidrojis. Laulātā izvēle ir jāuzņem kā neizbēgamība un kā dievu griba pat tad, ja tā sķiet nejaušāka par nejaušu un nepieņemamāka par nepieņemamu. Uzstāt uz personiskumu laulībā nozīmē sacelties pret daudz spēcīgiem spēkiem un iztērēt savējos bezjēdzīgi.
Tas, ko dievi mums atsūtījuši kā laulāto, ir jāuztver kā dievu vēstījums, kurš jāatšifrē, veltot tam (iespējams) visu dzīvi. Erots I mums ir licis tiekties pretējā dzimuma virzienā, Gaja likusi nepalikt vieniem, bet Erots II – savienojis dzimtaskokus. Tur ir ko ņemties, lai saprastu. Bet ja to nedarām, ja neuzņemamies grūtības saprast, ja sākam prioritēt personisko izdevīgumu (kādu nu to savā tābrīža attīstības punktā ieraugām), tad sākam uzvesties kā tādi bāreņi, kuri piedzimuši, neko nezinot par saviem vecākiem un to mantojumu. Kā bāreņi, kuri savu bārenību ir apzināti izvēlējušies – nebūt kopā ar visspēcīgākajiem, dabas un cilvēku civilizācijas gaitā radušamies spēkiem. Tādi, kam gribas radīt savu, jaunu pasauli, nodedzinot aiz sevis visus tiltus ar to bagātību un grandiozo spēku, kas stāv „vecās” pasaules pamatos. Tas, protams, nav iespējams. Bet ja kāds to dara, viņš izpelnīsies dievu sodu. Ja cilvēki to dara kolektīvi, tad dievi tiem nevar nesūtīt grēku plūdus.
Nobeigumā atlicis vien noskaidrot, ar ko no mitoloģiskā viedokļa atšķiras laulība no attiecībām. Manuprāt, ar bērnu. Kad dzimst bērns, tad tā ir dievu zīme – divi mīlnieki ir dievu svētīti un izraudzīti pienākumam būt vecākiem un līdz ar to – pienākumam ieguldīt savus spēkus ģimenes veidošanā. No šī brīža atpakaļceļa vairs nav, ja par tādu neuzskata poli-gāmiju un -andriju, uz kuru jau esam palūkojušies no bērnu interešu viedokļa. Protams, var jau to apšaubīt un vienmēr ir bijuši tādi ļaudis, kas uzdrošinājušies tā darīt. Bet dzimtaskoka dzīves ilgtermiņā tas ne pie kā laba nav novedis.
Daudzi man piekritīs, ka viss minētais (Erots I, Gaja un Erots II) nemaz nav tas, ko gribētos saukt par mīlestību, sevišķi latvisko. Ļoti bieži, kad es runāju par šiem spēkiem starp sievišķo un vīrišķo, cilvēki neizpratnē uzjautā – „..., bet kur tad mīlestība?” (tā - starp personisko Ilzi un personisko Juri). Un tad man nav ko atbildēt, ir jādomā.
Padomājis varu teikt – šī mīlestība rodas no laulības prakses un pazemības augstākminēto spēku priekšā. Tā rodas no pieraduma, kopīgiem bērniem un kopīgi radītām materiālām un garīgām vērtībām. Man neliekas, ka šī personiskā mīlestība būtu dievu dāvana – to cilvēki rada vai nerada paši.

Skatījumu skaits: 927 | Pievienoja: marta | Reitings: 5.0/1 |
Komentāru kopskaits: 4
0 Spam
4 Inese  
"Ja šķiršanās ir neiespējama un no pazemības pret dieviem viedokļa bezjēdzīga un pat bīstama (ko dievs savienojis, to cilvēkiem nebūs šķirt), tad cilvēki var justies atviegloti, jo var domāt tikai vienā virzienā – kā uzlabot laulību ar tiem instrumentiem, kas tajā ir. "

Ja to dara abi laulātie, panākumi garantēti. Bet, ja tikai viens, tad šim vienam agri vai vēlu viss sāks likties grūti un bezjēdzīgi un neglābjami gribēsies aiz mākoņiem beidzot ieraudzīt sauli.


0 Spam
3 neziniic uz meeness  
Iemīlēšanās pāriet, tikai mīlestība nekad nebeidzas

0 Spam
2 Franciska  
Kad biju jaunāka, priekšstatos par mīlestību dominēja jūtas, bet pēdējā laikā arvien vairāk tomēr sliecos domāt, ka mīlestība tikai jūtu līmenī ir kā koks bez saknēm. Būtisks aspekts mīlestībā ir izvēlei un brīvajai gribai. Vienlaikus tomēr mīlestību uztveru kā spēku, kā kaut ko metafizisku, kā kaut ko "no augšienes", kaut ko, ko es pati neesmu spējīga radīt, ar radīšanu šeit saprotot - radīt no nekā, iedvest dzīvību. Bet izvēle ir starp 'jā' vai 'nē' mīlestībai kā dāvanai, žēlastībai - sauciet to, kā gribat. Un starp to, ko ar to darīt tālāk: lietot vai atstāt plauktiņā, lai put. Līdz ar to mīlestības lietās cilvēks līdzdarbojas (vai nedarbojas) ar Radītāju.

Vispār tādā ziņā mani ļoti uzrunā Sv. Asīzes Franciska dzīvesstāsts - tāda būšana par Dieva nabagu, bet - ne par "nabadziņu - upuri", bet par tādu priecīgu nabagu, kurš ir kā tukšs trauks, neaizkrāmēts ar visādām "zamaročkām" (atvainojiet, īsti neatradu piemērotu apzīmējumu latviešu valodā) - un Dievs to var pieliet pilnu un pāri plūstošu ar mīlestību. Tad, kā saka Pāvils, ne vairs es, bet Jēzus dzīvo manī.

Reiz man bija tāda iztēles vīzija/nomoda sapnis, ka Dievs ir Tēvs, un mēs kopā darbojamies dārzā ar puķēm. Ar tām puķēm es rīkojos visādi - dažām izplūkāju ziedlapiņas, citas izrāvu ar saknēm, ar vēl kādām spēlējos, vēl kādas rūpīgi kopu utt. Es neredzēju, ko ar puķēm dara Tēvs, bet piedzīvoju trīs ļoti spilgtas sajūtas - ka Viņš uz mani uzlūko un ka Viņš man ļauj darīt ar puķēm, ko gribu, bet visvairāk - ka esam kopā.


0 Spam
1 Marī  
Pavasaris, ligzdas vijošie putni un mundrie visu sugu dzīvnieciņi liek pasmaidīt un nodomāt - kādi dievi gan rada vilkmi starp viņiem? Atbilde ir bioloģijā nevis mītos vai teikās. Un kāpēc gan cilvēkam vajadzētu būt tik augstprātīgam, lai domātu, ka viņu šajā jomā vada kas cits?
Un pat ja tos sauktu par dievu spēkiem. Ir taču skaidrs, ka šie spēki darbojas uz mums tikai kādā noteiktā dzīves posmā - tadā nosacītā jaunībā, jo bērnībā un vecumdienās taču nedarbojas un neviens par to neplosās, bet nosacītā briedumā plosās gan un "izdomašana", kāpēc palikt kopā ar "veco" vīru/sievu ir tikai teorijas pievilkšana pie prakses, jo tad, ja ir pašu radītā personiskā mīlestība, šādi jautājumi nerodas.

Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika