viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2011 » Augusts » 22 » Okupācija un okupanti
Okupācija un okupanti
8:38 AM
 
Izrādās, ir nepieciešama pamatīga intelektuāla piepūle, lai tiktu skaidrībā jautājumā par Latvijas okupāciju. Tās atzīšana vai neatzīšana it kā ir vēsturnieku kompetences jautājums. Bet tikai „it kā” – iedomāsimies, kas notiktu, ja Latvijas vēsturnieki pēc padziļinātiem kontaktiem ar krievu kolēģiem, nonāktu pie secinājuma, ka Latvijas okupācija nav notikusi! Vai latviešu tauta reaģētu „ar izpratni” – sak, ja jau zinātnieki tā domā, tad nav bijusi, un punkts. Varam pafantazēt arī par pretēju situāciju. Vai visi krievi mierīgi pieņemtu savu zinātnieku viedokli, ka viņu valsts ir okupējusi Baltijas valstis?
Šeit ir svarīgs konteksts, tajā skaitā politiskais. Ja ir bijusi okupācija, tad jāveic deokupācija – šis latviešu nacionāļu viedoklis taču plaši zināms. Tas nozīmētu – krievus ārā no Latvijas! Šis konteksts nosaka, ka gadījumā, ja kāds krievs, kura vecāki Latvijā iebraukuši pēc 1945. gada, grib turpināt dzīvot Latvijā, tad tas, kā viņš par to var cīnīties ir – ne par ko neatzīt Latvijas okupāciju. Ja šāda personiskā konteksta nebūtu, ja runa būtu „tikai” par vēsturisko patiesību bez „deokupācijas bubuļa”, šis pats krievs varētu teikt – bija, bija, tas tak pats par saprotams.
Tādēļ, ja Vienotība un citas ietekmīgās, uz centrisku pozīciju pretendējošās partijas grib pieprasīt Saskaņas centram rakstisku Latvijas okupācijas atzīšanu, tām jādod kaut kas pretī. Rakstisks apsolījums, ka neviens netiks repatriēts un ka cilvēki tieši tāpat kā tagad varēs brīvi izvēlēties – dzīvot Latvijā vai dzīvot Krievijā. Vienotībai būtu jānorobežojas no Visu Latvijai nerealizējamajiem tās sauktās deokupācijas, bet faktiski Upura lomas sapņiem.
Tas būtu ne tikai reālpolitiski pareizi. Arī mūsu demogrāfiskā situācija to pieprasa. Bet, kas ir pats galvenais – tas ir psiholoģiski taisnīgi. Krievi, kurus šur tur sauc par okupantiem, un kurus šāds apzīmējums ļoti aizvaino, no savas psiholoģiskās motivācijas viedokļa vairumā gadījumu ir ļoti līdzīgi tiem latviešiem, kas šodien meklē ekonomiskās izdzīvošanas un „cilvēka cienīgu dzīvi” Īrijā vai citās Rietumu valstīs. Tikai ļoti nedaudzi no pēc kara še atbraukušajiem apzināti brauca realizēt Padomju Savienības jaunnodibināto kundzību pār nesen vēl neatkarīgo valsti. Iespējams, ka šos cilvēkus var identificēt un tiesāt individuāli, bet jebkurā gadījumā – notiesājoša sprieduma sekām nebūtu jāskar viņu ģimenes un pēcnēcējus. Pretējā gadījumā iebraucēji nav brīvi, atzīstot vai neatzīstot okupāciju. Rezultāts – mēs paši esam izveidojuši lielu sociālu grupu, kurai ir, maigi sakot, neizdevīgi atzīt Latvijas valsts kontinuitāti.
Ar to es gribu teikt – okupācija, protams, ir bijusi. Bet šodien vēl ir dzīvi tikai daži okupanti. Turklāt tie cilvēki, kuru pašapziņa ir cieši saistīta ar Uzvaru, nekādā gadījumā nav jāapsaukā par okupantiem, kas bieži tiek darīts. Šeit ir vienkārša „trīsstūra loģika” – ja vīrs pēc darba iet uz treniņu, nevis tūliņ nāk mājās un sievai tas nepatīk, tad viņa var teikt – „tu izvairies no manis”! Bet vīrs var paraustīt plecus un teikt – „man ne prātā nav nācis izvairīties, es vienkārši eju uz treniņu”. Trīsstūrī tas, kurš palicis „trešais liekais” interpretē šo notikumu subjektīvi, izejot no savas sajūtas par to. Un ja latvietis ir zaudējis savu valsti tādēļ, ka tajā ienācis krievs, tad viņš tāpat kā vientuļā sieva mājā ļoti grib vainot krievu par to, ka viņš ir atņēmis tam valsti. Bet krievs parausta plecus un no tīras sirds, līdzīgi sportiskajam vīram saka, ka viņam tas pat prātā nav nācis, viņš nācis izkarot Uzvaru.
Mēs nedrīkstam dot iemeslu krieviem justies kā okupantiem, kur nu vēl viņus tā saukt. Mums jādod tiem piederības sajūta šajā valstī un neviens cits, kā mēs – latvieši – neesam par to atbildīgi. Tam ir arī vēsturiskā taisnīguma aspekts klāt. Padomju Savienību var uztvert kā nozagtu Krievijas impēriju. Bet šajā nozagšanā un varas nodošanā noziedzīgai boļševiku kliķei ļoti lielu lomu spēlēja arī latvieši. Var jau teikt – tas notika tādēļ, ka Ļeņins tiem solīja savu valsti. Un savu solījumu arī godīgi pildīja. Bet kā par šo darījumu lai jūtas savu dzimteni mīlošs un nacionāli domājošs krievs? Tikai kā par divu lielceļa bandītu izplānotu un veiktu noziegumu. Mēs, latvieši, par to neesam raduši iedomāties. Toties, ja ir jārunā par 1937. gada Staļina represijām pret Krievijas latviešiem, tad mēs gan kļūstam līdzjūtīgi pret tautiešiem, nepadomājot par viņu atbildību tajā, ka tāds Staļins vispār varēja nokļūt milzu valsts vadītāja krēslā.
Bet cik dīvaini ir uzskatīt, ka krievi ir bijuši Staļina pusē pret latviešiem – vienalga, 1937., 1940., 1941. vai 1949. gados. Kā arī – ka latvieši no padomju represijām ir cietuši vairāk, nekā krievi. Mēs neparko neesam gatavi ne tikai būt empātiski, mēs atsakāmies šķirties no tās Upura varas, kuru sniedz loģiski tik viegli atmaskojamā subjektīvā pozīcija.
Tagad par vēsturniekiem, par kuriem sākām – man šķiet ļoti pamatoti un psiholoģiski loģiski skatīt 1940. gada notikumus kā tādus, kas noris uz bojā gājušās Krieviajs impērijas drupām. Neatkarīgi no vēsturiskiem formulējumiem, kuri tūliņ sasaista ar starptautiskajām tiesībām, cilvēki tomēr rīkojas saskaņā ar piederības sajūtu tām grupām, kurās tie iesaistīti. No šāda viedokļa cariskā Krievija kā psiholoģisks fantoms turpina darboties un saskaņā ar latviešu mazsvarīgo un bezatbildīgo vietu šajā valstī arī izriet to sašaurinātais un ģeopolitisko loģiku ignorējošais skatījums uz šajā fantomā notiekošo. Krievs, savu dzimteni nosaucot par Krieviju, nevar uz pasauli lūkoties tik bērnišķīgi un bezatbildīgi, kā latvietis Latvijā, pat tad, ja šis krievs to neapzinās. Cerams, ka mūsu vēsturnieki to pratīs pastāstīt tautai. Viņi ir piekrituši kopā ar krievu kolēģiem analizēt notikumus, sākot no Ziemeļu kara - tātad Latvijas teritorijas nokļūšanas Pētera Lielā "logā uz Eiropu", bet - Krievijas impērijas sastāvā.
Manuprāt, visu atrisina formula „okupācija bez okupantiem”. Protams, intelektuāliem grūtgalvjiem un neizārstētiem Upuriem tā nebūs pieņemama. Taču tieši tie ir visbīstamākie Latvijas un latviešu gremdētāji, kaut gan viņi paši sevi reklamē kā tautas glābējus. Es ceru, ka politiskās norises kaut kādā mērā spēs katalizēt arī saprāta uzvaru šajā – tā sauktajā okupācijas jautājumā.

Skatījumu skaits: 929 | Pievienoja: marta | Reitings: 3.7/3 |
Komentāru kopskaits: 121 2 »
0 Spam
12 Marī Kasparam  
Jā, spāņu Aizmiršanas līgumā ir kaut kas fascinējošs, tāpat kā savulaik čīliešu pārmetumos Arielam Dorfmanam par izcilo "Death and the Maiden", kura pārrāva viņu klusēšanas paktu. Tas ir kā spēlēt spēli, kurā patiesības mirklis nenovēršami pienāks, bet vienas spēlētāju daļas uzdevums šo mirkli pēc iespējas attālināt, otras pietuvināt. Zīmīgi, ka tie, kuri sāka Franko režīma upuru apzināšanu ir viņu mazbērni, kuros laikam taču vairs nav upura bērna bailes, kas pieprasa vai nu tēva kastrēšanu=aizmiršanu vai tūlītēju atriebšanu.
Mazbērni var vienkārši iet meklēt vectēvus un atrast sevi. Tātad vai nu pašam jākliedz no saviem elles lokiem - kā Solžeņicinam vai Garsijam Lorkam, vai arī jāgaida uz mazbērniem...
Pavisam nesen gan arī kāds dēls - Ņikita Mihalkovs - uzņēma godīgu stāstu ("Saules nogurdinātie - Dieva priekšā, Citadele") par sava tēva karu, bet netika ne īsti saprasts, ne novērtēts, jo kino bija par krieviem, kuri tā arī nekļuva par "padomju cilvēkiem" Džugašvili leļļu teātrī.

0 Spam
11 kaspars  
Franciskai - nu labi, varbūt viņš ir izņēmums.

Pārdomas.

Šodien beidzot pieķēros pie augusta Geo lasīšanas, un izlasīju par Spāniju. Izrādās Franko režīms ir likvidēts nevis pēc kara, bet pastāvējis līdz 1975. gadam. Rietumvalstīm tā likās labāk, nekā pielaist pie varas komunistus.

Izrādās, ka Spānijas problēma ir patiesībā diezgan tuva mūsējai. 1975. gadā varu pārņēma karalis, kas valsti demokratizēja, par to maksājot cenu - amnestiju Franko režīma atbalstītājiem. Viņu izdarītie noziegumi bija kļuvuši par tabu tēmu, un tikai tagad tie tiek (privāti) izmeklēti, tiek atrakti masu kapi utt. Lai arī valsts netika okupēta, tomēr, tajā ir slepkavas un slepkavu pēcteči, un ir upuri un upuru pēcteči.
Raksta autors minēja gadījumu, kad kādā no kapa atrakšanā piedalījās sieviete, kas kaut kā bija saistīta ar režīmu. Viņa teikusi apmēram tā: "Ko jūs tur ņematies, liekaties mierā. Mēs jums esam piedevuši, piedodiet jūs mums!" (!!!) Varas iestādes šo tēmu grib noklusēt, cer, ka tā aizmirsīsies.

Par to domājot, man prātā ienāca divas domas.

Pirmā. Tomēr, pateicoties pasaules karam, mēs esam gan līdzīgi ar pārējo Eiropu, gan arī ir atšķirības. Jo galu galā, slepkavas un upuri nebija tikai Spānijā - tie bija arī Vācijā, Itālijā, droši vien vēl arī citur. Un patiesībā arī mūsu problēma ir nevis tautu problēma, bet slepkavu / upuru problēma, ko grib aizmirst.
Man neliekas, ka slepkavu/upuru problēma pie mums ir tik ļoti izrunāta, lai to varētu ņemt un norakt. Neliekas.

Otra doma - jā, bet mums slepkavas parasti runāja krieviski, bet upuri parasti runāja latviski. Šai vardarbībai bija arī nacionāls raksturs. Un te sākas jautājums par okupantiem. Kad latvietis saka "okupants", viņš domā "slepkava". Ja krievs izrāda respekta trūkumu pret latviešu nacionālo simboliku, viņa aizdomas apstiprinās.

Man liekas, ka šo jautājumu vajadzētu novirzīt no nacionālās plaknes. Kaut kā tā.

0 Spam
10 Marī Kasparam  
Jā, nokaitināja mani - galvenokārt ar to, ka sarunas priekšmets trivializēts, sugu "padomju cilvēks" nosaucot par krieviem - par to jebkuram krievam tiesības apvainoties :) Šeit jau agrāk diskutēts, ka personiskas izvēles un brīvības it kā nav - bet es tik un tā ticu, ka tā ir izvēle kļūt par krievu Leonīdu Parfjonovu, Annu Poļitkovsku vai Marinu Kostaņecku, vai par latvieti Konstantīnu Pupuru, vai arī padomju cilvēku Jāni Urbanoviču.
Bet tad, kad tiešām domāšu "v pečku jego", tad vairs nelasīšu.

0 Spam
9 Franciska kasparam  
Jo jaunietis neinteresējas par šīm lietām ne jau sava brieduma dēļ, bet tāpēc ka sabiedrības vairums negrib ar to visu ķēpāties (tāpat kā teiksim vēl 5 gadus atpakaļ smieklīgi izskatījās tie, kas satraucās par latviešu dzimstību).
===
Šoreiz Tu kļūdies, turklāt tas nav gluži jaunietis, bet gan apm. 40gadīgs vīrietis, kurš tieši brieduma dēļ ir sapratis, ka naida un upura lomas "barošana" ir ceļš pa apli nekurienē. Ir bijis arī viņam karojošā nacionālista periods, bet, kad sāka domāt ar savu, nevis tēva galvu, tad saprata, ka tēva ienaidnieks nav viņa ienaidnieks utt. Un to nevajadzētu traktēt kā vienaldzību pret tēva sāpēm utt., bet vienkārši - viņa realitātē šī vajātāja nav.

0 Spam
8 kaspars  
Marī, mani tiešām uzmundrināja tavs kaismīgais "v pečku jego" stila viedoklis :)
Gribu pierakstīt klāt dažas savas domas, kas man ienāca prātā lasot tevis rakstīto.

1. "... esmu empātiju parādā " - ne jau parādā! Tomēr, piekrīti, ka lai kaut ko ietekmētu, palīdz, ja šo "kaut ko" saproti. Un Viesturs ar saviem tekstiem mēģina skaidrot, cits jautājums,vai tam var piekrist vai nē.

2. "laba vēsturiskā atmiņa nozīmē neārstētu upura lomu" - upura lomu jeb traumu MŪSU gadījumā tā nozīmē gan, un droši vien neārstētu, ja tā nav ārstēta. Un šī trauma NOSAKA mūsu rīcību - gan baiļu, gan niknuma, gan pofigisma un vēlēšanās nedomāt (kā Franciskas minētā jaunieša gadījumā) reakcijas. T.i, svarīgi ir pašiem priekš sevis saprast, cik daudz šinīs reakcijās ir pragmatiskā, un cik daudz - impulsīvā un emocionālā.
Bet es arī domāju, ka vēsturiskā atmiņa ir ļoti svarīga, un vēl svarīgāk ir iegūt to no saviem senčiem, nevis no grāmatām.

0 Spam
7 Marī  
Parasti šeit var lasīt, kā teju 3000 gadu veci grieķu mīti un arhetipi ietekmē mūsu domāšanu, bet nu par 70 gadus seniem notikumiem jāgaida vēsturnieku atzinums, un pat sagaidīts... dzirdējām jau dzirdējām. Bet vēsturnieku atzinums taču jau ir bijis - neviens padomju vēsturnieks pat ļaunākajos murgos nespētu veidot vārdu salikumu "padomju okupācija". Kam mums jauns atzinums - ja zināšana no tā nemainās? Tāpat vēsturnieki varētu poļiem stāstīt, ka viņu virsnieki Katiņā paši nošāvās, somiem, ka Mannerheims nesaprata vēsturisko izdevīgumu un situāciju, ebrejiem, ka holokausta nebija, francūžiem, ka de Golls bija vien neprātis sapņotājs. Tas viss jau sen kļuvis par mūslaiku mītiem, leģendām un pirmtēliem, kurus vēsturnieku atzinumi gandrīz nemaz neiespaido.
Bet tas, ka laba vēsturiskā atmiņa nozīmē neārstētu upura lomu, gan ir aplamība. Par upura lomas kultivēšanu ar ironiju domāju tad,kad ko interesantu palasīt gribēdama, pirmdien atveru šo blogu un uzzinu, ka esmu empātiju parādā Humbertam Humbertam, bērnībā no cietiem koka zirdziņiem cietušiem puisīšiem, un nu jau, izrādās, arī "uzvaru izkarot nākušajam" Izrādās, var taču sevi tik ļoti nemīlēt, lai viņiem visiem būtu ko parādā LOL
Kā reiz rakstīja Imants Ziedonis "Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās". Tāpat ar vēsturēm un nabaga tā tauta vai dzimta, kurai sava vēsture jāuzzina vien no vēstures grāmatām.

0 Spam
6 kaspars  
Bet viņa dēls nevēlas tajā piedalīties - nevēlas piedalīties būtībā naida kultivēšanā. Tēva cīņa nav viņa cīņa, tēva ienaidnieki nav viņa ienaidnieki. Tēvs to uztver kā nodevību.
===
un pareizi dara. Jo jaunietis neinteresējas par šīm lietām ne jau sava brieduma dēļ, bet tāpēc ka sabiedrības vairums negrib ar to visu ķēpāties (tāpat kā teiksim vēl 5 gadus atpakaļ smieklīgi izskatījās tie, kas satraucās par latviešu dzimstību). Ne jau aiz tā, ka ir izvērtējis to, kas ir noticis, bet vienkārši negrib redzēt acīmredzamas lietas. Un acīmredzamās lietas nāk no padomju okupācijas gadiem, un nozīmē to, ka arī tagad mūsdienu Latvijā latvietim uz ielas var paprasīt, lai viņš runā krieviski.

Vecie to atceras labāk.
Šinī gadījumā taisni "aizmiršana" ir tēva kastrēšana un pazemošana. Es uzskatu, ka taisni ir jāatceras, gan tie, kas cīnījās par Latviju 18.gadā, gan tie, kas tika izsūtīti. Un attiecības ar Latvijas krievu kopienu ir jāveido, izejot no šīs pieredzes.

0 Spam
5 Franciska  
Ceru, ka beidzot izdosies iepostēt, citādi kaut kā man te rakstās "pieeja liegta".

Esmu strādājusi kolektīvā, kur puse ir latvieši, puse - krievi. Nekādu kašķu nesaprašanās un aizvainojuma, un joprojām domāju, ka tā ir viena no labākajām komandām, kurā strādāju. Galu galā neviens taču neizvēlas, vai piedzimt par latvieti, krievu vai ķīnieti. Bet šie jautājumi ir ļoti svarīgi. Pat tik svarīgi, ka var kļūt par klupšanas akmeni, kā kādā man tuvā un pazīstamā ģimenē, kur izsūtīšanu pārdzīvojušais tēvs nespēj saprast, kā viņa dēls ne tikai neienīst "okupantus", bet pat uztver viņus tāpat kā līdzvērtīgus cilvēkus. 80gadīgais kungs organizē represēto piemiņas pasākumus, piemiņas zīmju atklāšanu, sūta mums ielūgumus ar aicinājumiem turēt svētu senču cīņu, nīstot sarkano fašismu. Bet viņa dēls nevēlas tajā piedalīties - nevēlas piedalīties būtībā naida kultivēšanā. Tēva cīņa nav viņa cīņa, tēva ienaidnieki nav viņa ienaidnieki. Tēvs to uztver kā nodevību.

0 Spam
4 Juris  
Kāds izskatās trīstūris, ja trešais stūris nav plaknē!
Kaut kad krieviem iestāstīja ka notiks deokupācija, kaut kad iestāstīja, ka viņi ir impērijai piederīgi, kaut kad pateica, ka viņi ir puscilvēki, nepilsoņi un ka nodokļus maksāt un latviski runāt ir gļēvi. Un tagad šie cilvēki apkarinās ar Sv. Georga! lentītēm godina Sv. Ļeņinu un piemin Sv. Romanovus veicot rituālu piedzeršanos ar mērķi atvemt dzīves bezjēdzību un vientulību. Latviešu nacionālisti šo procesu veicina, gluži tāpat kā Putina Krievija. Virzības vektors viens virzošie dažādi, un jautājums ir ka patiesi iegūs tā puse, kas mācēs izlīgt, jo pretējai pusei tas nozīmes absolūto ļaunumu. No šādām pozīcijām mums jāpasniedz roka krieviem, bet no otras puses, ja uzvar Putinisms, tad nacionālistu pasniegtais olīves zars var īzrādīties iekurs lai sasildītu Putinam sirdi. Latvietim jāsamēklē pamats zem abām kājām un tikai tad var pasniegt roku krieviem un jādara tas ātri. Lai Dievs mums palīdz, jo neviens cits to nedarīs.

0 Spam
3 Dace  
Cik taisnīgs sašutums :)

1-10 11-12
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika