viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2011 » Jūnijs » 6 » Robežškirtne
Robežškirtne
9:55 AM
 
Šis tekstiņš radās no izgājušās trešdienas „Domburšova”, kurā biju uzaicināts piedalīties ap prezidenta vēlēšanām virmojošo kaislību sakarā. Raidījuma vadītājs kā pirmo uzdeva jautājumu man un vēl diviem „nepolitiķiem” (Vitai Matīsai un Jānim Maizītim) – vai mēs tajā, kas notiek tagad, redzam kādas robežškirtnes. Es atbildēju, kā jā, redzu – vai mēs no feodālisma, kurā patlaban iekšēji, psiholoģiski dzīvojam, iesim uz priekšu – uz pilsonisku sabiedrību, vai arī atkritīsim atpakaļ sociālistiskajā Tēvu nogalinošajā revolūcijā, kārtējā Piektajā gadā. Raidījuma formāts neļāva man vienam pietiekoši plaši izteikties par šo tēmu, turklāt pēc tā nāca klāt dažas jaunas domas. Nu un tā es tagad sēžu un mēģinu tās izteikt vārdos.
Katram laikmetam savi viduslaiki, tā mēdz teikt. Mēs periodiski atgriežamies noietajos attīstības etapos, jeb, saskaņā ar manis teikto raidījumā, latviešiem kā jaunai politiskai nācijai vēsturiskajā atmiņā nav pieredzes, kas citām tautām sakrāta feodālo attiecību periodā. Mums gribas ticēt, ka nav obligāti visu pašiem pieredzēt, un ka trūkstošo var iemācīties no grāmatām, bet izskatās, ka diez vai tas tā var būt. Šāda ticība noved pie domas, ka esam demokrātijā, tirgus attiecībās un pilsoniskā sabiedrībā, bet tas savukārt mūsos izveido tādu kā „viltus identitāti”. Situācijās, kad attiecību realitāte kā spogulis parāda kaut ko, kas nu nekādi neiekļaujas šajā - viltus identitātē, mēs tomēr visiem spēkiem mēģinām pie tās turēties un to aizsargāt. Tā, mana blakussēdētāja raidījumā Vita Matīsa ar kvēlojošu niknumu notiekošajā vainoja indivīdus, nepareizos, oligarhus, kā tos pie mums nepareizi pieņemts saukt. (Vienīgais oligarhiskais – mazākuma varas periods mūsu vēsturē ir bijuši Ulmaņlaiki.) Turklāt viņas pozā bija jūtama arī tāda kā novēršanās (aiz riebuma?) no šiem te Latvijas bāleliņiem. Man šķita, ka viņa sevi identificēja ar „attīstītākām”, rietumu sociāli politisko norišu tradīcijām, skatījās „uz mums”, emocionāli, bet no distances. Pašaizsardzība...
Cita veida turēšanās pie domājamā – runāšana par „tiesiskumu”, nekonkretizējot, par kādu tiesiskuma izpratni un pats galvenais - izjušanu – še iet runa, pieminēja Jānis Maizītis. Es jau saprotu, viņš taču ir praktiķis, īsts zemnieka tips, nevis tiesību teorētiķis. Tomēr neteikšu, ka mani nepārsteidza tas, ka viņš savos novērojumos par zināmu aprindu spēju izrādīt efektīvu pretestību kriminālvajāšanai par tā sauktajiem „balto apkaklīšu” noziegumiem neredz plašāku kontekstu, jeb vismaz ne ar ko neparādīja, ka redz.
Man šķiet acīmredzami (un šajā ziņā es jūtos kā tāda Kasandra, kuras pareģojumiem maz kurš tic), ka tā sauktie oligarhi vadās pēc citas tiesību izpratnes, viņiem ir cita psiholoģija, viņi balstās uz Mātes tiesībām, kuras „likumīgi” pārņēmis Tēvs. Bet šīs tiesības nosaka stiprākā pārākumu pār vājāko, kā pamatā ir realitāte, ka spēks un vara ir spējīgi strukturēt sabiedrību, tādēļ stiprākā tiesības feodālismā ir sociālas (!!!), nevis asociālas. Sabiedrība tajās ir ieinteresēta, tā aizstāv un gatava liet savas vasaliskās asinis par suverēna interesēm, jo tikai tas var nodrošināt sociālu drošību un stabilitāti. Sabiedrība „ar muguras smadzenēm” zina, ka, ja tev nav suverēna (aizmugures, jumta), tad tu esi ļoti neaizsargāts.
Cilvēkos ir kaut kāds „reflekss”, baidīties no situācijas, kad neviens tevi neaizsargā, un viņi ir gatavi pakļauties un maksāt (pat ar dzīvību), lai šāda aizsardzība būtu. Tādēļ tā sauktajai kukuļņemšanai un –došanai ir arhetipiskas saknes. Tās ir tik stipras, ka formāli eksistējošā pilsoniskās sabiedrības likumdošana nespēj tās apcirst. (Man gan nav ļoti stipras pārliecības, ka tā tiešām ir tik pilsoniska...) Situācijās, kurās jāizdara izvēle - suverēns vai pilsoniskā valsts - cilvēks izdara izvēli par labu suverēnam. Un kukulim.
Šeit mums nebūtu jāskatās tikai uz „augšām” (oligarhiem), bet arī uz „apakšām”. Kādēļ tik daudz ļoti izglītotu cilvēku neuzsāk savu biznesu, bet par grašiem turpina kalpot valsts un pašvaldību struktūrās? Tajos, kur jebkura dienesta vadītājs arī sevi izjūt kā suverēns (piemērus – „kam pieder narkomāns?” esmu jau še minējis), un tajos, kur darbiniekiem ir mazāks pienākums pret klientiem (piemērām, narkomāniem), bet lielāks pret suverēnu – savu tiešo priekšnieku. Kurš centīsies labāk apmierināt priekšnieka vēlmes, tas iegūs priekšrocības pretim dabūt dāsnākas valsts budžeta tērēšanas iespējas.
Tieši šāda psiholoģija ir arī Saeimas deputātiem (to varēja tik skaidri redzēt) – kameru priekšā viņi bailēs nosvīst, krampjaini ieķeras atzveltnēs un mēģina cīnīties par to, lai viņus no šiem krēsliem neizmestu. Viņi kļūst par tādiem melniem gumijas vīriņiem, lai gan pirms tam – koridorā – ir uzvedušies kā normāli veči (starp citu – komunikablāki un savstarpēji koleģiālāki, nekā es būtu varējis iedomāties.) Bet viņi neizjūt tiešu atbildību pret tautu un brīnās, ka es kā tauta saku, ka man kļūst garlaicīgi no viņu pārbīļa par jauno vēlēšanu iznākumu. Viņiem tāda tauta nav vajadzīga un tiešām brīnīšos, ja vēl kādu reizi tikšu uzaicināts viņiem ko pateikt. Šiem vīriem pasaule nozīmē adrenalīnpilno kaujas arēnu un tauta viņiem ir kā fanu pūļi tribīnēs. Viņi jūtas narcistiski traumēti, ja es uzdrīkstos atgādināt, ka es kā pilsonis šeit esmu galvenais. Viņi izjūt atbildību tikai pret savu suverēnu, cerībā, ka tas nodrošinās aizsardzību pret tautu, kura pa visiem kopā kaut kā ir jāapmāna, lai nākamos četrus gadus varētu dzīvot savā pierastajā kaujas arēnas kaifā.
Ja mēs šīs plašākās, feodālisma konceptā ietilpstošās likumsakarības neredzam, ja mūsu domāšanas rāmji ir tik šauri, tad mums patiesi var likties, ka problēma ir tikai „sliktajos” oligarhos. Un mums var sākt šķist, ka pietiek tikai izvēlēt „īsto” prezidentu un lietas sāks iet uz labo pusi. Pietiek sēdēt piketos pie Saeimas un viss notiks – vajag tikai, lai „vadošie” sajustu neignorējamu spiedienu!
Tikai no tā nekas nenotiks. Mūs apmāna tādēļ, ka mēs uzticam Tēviem savu atbildību, cerībā, ka viņi par šo uzticēšanos realizēs mūsu fantāzijas. Bet viņiem taču prātā nevar ienākt neko realizēt, izņemot savas intereses. Viņi uztver attiecības ar tautu no feodālo tiesību izjūtas – jūs mums izrādiet padevību un mēs jūs par to (ar jūsu pašu rokām) aizsargāsim! Pavērojiet – vai Lemberga kungs izjūt kādus sirdsapziņas pārmetumus par to, ko viņš dara un ir darījis? Neizskatās, citādi viņš jau sen būtu salauzts. Viņam enerģiju dod suverēna enerģija un kā suverēns viņš tiešām ir ļoti labs – viņa vasaļi Lemberga kungu tiešām mīl un gatavi viņa labā daudz ko darīt. Bet pilsonisko likumdošanu Lembergs izjūt kā absurdu un viņam nepiemērojamu, viņš nav noziedznieks, kurš apjēdz, ka pārkāpj likumu, tomēr dara to. Viņš likumus izjūt kā spēli, kurā jāuzvar, nevis kā sabiedrisko līgumu, kas tā subjektiem ir izdevīgs un kas tādu līgumu paši ir radījuši.
Bet tagad padomāsim, vai varēja būt citādi pēc 1991. gada, kad pēkšņi viss kļuva par velti pārņemams no „sliktās” PSRS un pēc tam no „muļķu zemes Latvijas”. Šādi apstākļi taču provocēja „stiprākā tiesību” triumfu, kas gan nevar būt mūžīgs, kā mēs zinām no vēstures. Tomēr tikai tādēļ, ka tas nav mūžīgs, to nevar uztvert kā nepareizu, sliktu, nesaprotamu un noziedzīgu. Lemberga kungs un viņam līdzīgie savu lomu nospēlēja, bet tās nozīme beigsies tikai tad, kad „apakšas” izies no feodālās subjektīvās realitātes un atteiksies no savu feodāļu aizsardzības, cenšoties doties brīvajā tirgū un pilsoniskajā tiesiskajā apziņā. Kamēr tas nenotiek, varam lamāt Lembergu, varam finansēt gan viņa kriminālvajāšanu no valsts puses, gan aizsardzību pret šo vajāšanu no Lemberga puses. Varam izvirzīt „cīņu pret oligarhiem” kā galveno politisko problēmu. Tā ir tikai tukša naudas un nervu tērēšana. Daudz lētāk ir nopirkt labu vēstures literatūru un noalgot gudrus skolotājus.
Ja mēs nepasakam Lembergam paldies par tām lomām, ko viņš mūsu labā ir izpildījis, tad viņš ir iedzīts stūrī. Bet kā var reaģēt stūrī iedzīts, ietekmīgs, bagāts un gudrs cilvēks? Ar sīvu pretošanos, kuras gals nav paredzams. Man šķiet, vajadzētu padomāt par vienošanos ar šo cilvēku. Piemērām, viņam būtu jāsamaksā 50 vai 100 miljoni un jāatsakās no jebkuras politiskas darbības nākotnē par to, ka prokurori viņu liek mierā un amnestē par pagātnes „grēkiem”. Tādējādi mēs atbrīvotos no nejēdzīgas cīņas un iegūtu iespēju risināt nākotnes ekonomiskos un sociālos jautājumus.
Ja mēs šādas vai līdzīgas iespējas neizmantojam, tad neredzam sevi. Un ja neredzam sevi, tad neizbēgami nonāksim pie tāda vai citāda veida Piektā gada un tam raksturīgo „muižu dedzināšanu”. Kad es par to pajautāju „Vienotības” Dzintaram Zaķim, viņš teica – nē, nē. Ko gan citu viņš varētu teikt, bet vai tad viņa suverēnam ir kāda cita programma? Tad lai iepazīstina mūs ar to!
Man nešķiet, ka mēs tik viegli ieleksim pilsoniskas sabiedrības izjūtā un psiholoģijā. Iemesls – mums ir tam nepietiekama uzņēmēju un pašnodarbinātu cilvēku sociālā bāze. Es kā privāti praktizējošs ārsts nevaru nezināt, cik izmaksā mana darba vieta (galds, krēsls, kabinets, apkure, remonti...), bet valsts ārsts jutīsies aizvainots, ja viņam par to kāds atgādināts. Bet nezinot to, nedrīkst plānot vismodernāko tehnoloģiju iegādi, citādi tās pārvērtīsies par rotaļlietām ārpus ekonomiskās realitātes dzīvojošu kolēģu rokās. Šāda situācija ir daudz kur. Tādēļ man šķiet, ka nekādas revolūcijas še nepalīdzēs. Mums vajag evolūciju un mums vajag par notiekošo padomāt ar galvu.

Skatījumu skaits: 864 | Pievienoja: marta | Reitings: 0.0/0 |
Komentāru kopskaits: 271 2 3 »
0 Spam
27 Ozijs  
Protams - kamēs katrs nesāks ar sevi, nekas nenotiks prātīgs. Bet tas ir jautājums par pašcieņu. Kāda tā mums ir? Nu labi- ir tā vēlme pēs suverēna, bet tomēr tas ir zināmā mērā valsts funkcija - būt savu pilsoņu suverēnam! Kam tad vēl mums to ierēdniecību vajag? Tas, ka neatbildēts paliek jautājums - kurā brīdī mēs pieļāvām,ka viņi no "kalpotājiem" kļuva par kungiem? Tagad jāatzīst, ka tajā padomijā bija dažas labas lietas - gan šis adekvātais sadalījums - strādnieki un kalpotāji un arī funkciju uztvere,gan arī plānošana. Nu - vismaz 5 gadēs. Kas ir tagad? Haoss. Kaleidoskops acu priekšā...

0 Spam
26 Zane  
Bruģa demokrāt-katrai lomai attiecīgs raksturs.

0 Spam
25 Bruģa demokrāts>Ozijs  
Kamēr mēs PAŠI tādi būsim,Saeima maz mums līdzēs. Parādīt ar pirkstu uz trim ir muļķīgi. Redz baņķierus Karginu un Krasovicki,kam mēs maksājam savu lēni,pat nepiemin. Tādi viņi ir,kopā ar valdību paņems no Tevis visu-pat to ko nevar paņemt.
Runa ir par RAKSTURIEM. Viesturs vairāk runā par lomām.

0 Spam
24 Ozijs  
Jā, piekrītu, arī es KNL skatījos Viestura dēļ,jo bija skaidrs, ka nekas cits tur vērtīgs nebūs. Un nevīlos, Viestura domabija skaidra un patiesa. Lai gan arī es uzskatu, ka viņš ir brīnišķīgs savas domas rakstītājs, bet oratora dotumi jau mums visiem netiek doti:-) Raidījuma formāts jau nedod iespēju tā mierīgi un lēni vērpt domas pavedienu, tur napieciešama dinamiska runa.

0 Spam
23 kaspars  
jā, vēl gribēju teikt, ka trešdienas KNL laikā tiešām jutu lepnumu par Viesturu.

garāmejoša piezīme bruģa demokrātam - tie likumdevēji paši nesaprot, kas tajos likumos ir sarakstīts. Tāpēc arī baidās zaudēt tiesā. Programmēšanā šādos gadījumos vainīgo moduli izmet laukā un uztaisa par jaunu (un protams ir tehnikas kā to darīt, neapstādinot esošās sistēmas darbību)

0 Spam
22 Ozijs  
Ilustrācijai: saruna ar vienu no 100 Saeimā pirms pāris dienām: "bankas? nēeeee!!!mēs esam ļoooooti piesardzīgi ar bankām,mums ir bail, viņi taču mūs uzreiz pa tiesām, ja kas ne tā"...
tas tā, īsumā, no sarunas.
Tātad - vērtējiet paši - likumdevējs BAIDĀS!!!!! Ko vēl gribat zināt un saprast? Un droši vien baidās pazaudēt dāsnu naudiņu savā maciņā.
Kāda te uzņēmējdarbība utt. Viss ir izkropļots, kļuvis cinisks un nihilisma pilns. Visi runā par brīvību. Bet bīvība ir tikai vienā gadījumā - ja tā ir kopā ar atbildību. Cita
varianta vienkārši nav, nevajag lolot ilūzijas.
Savukārt šodien piedzīvoju vēl vienu interesantu notikumu - banka atļāvās nereaģēt uz tiesas pavēsti - ierasties kā vienam no procesa dalībniekiem jautājumā par īpašuma piespiedu pārdošanas apstrīdēšanu. Jo likumdevējs ir nopirkts, ko tur deldēt kājas un uz kaut kādu tur tiesu iet.
Nu tā, bruģa u.c. vietu demokrāti...

0 Spam
21 Bruģa demokrāts  
Likumi nav sabiedriskais līgums-tas var būt kompānijā, bet ne plašā pasaulē.

0 Spam
20 kaspars  
Šitadus gadījumus es zinu neskaitamus, paradi par patēriņa kredītiem līdz pat 50 tūkstošiem latu, parastam 27 gadus jaunam puisim, bez izglītības. Un viņš ir dusmīgs uz valsti, par ko?
===
Zinu, ka izrauju no konteksta, bet pēdējās dienās man nāk prātā, ka viss ir samērā relatīvs. Cilvēki jau nedomā absolūtās kategorijās (beigās tāpat visi nomirsim), bet tikai salīdzinājumos.

piemēram, dažus gadsimtus atpakaļ bagātniekiem nebija daudzu ērtību, kas ir mums - kaut vai, lai aizbrauktu uz kādu starptautisku konferenci, viņam bija jāceļo nedēļa vienā virzienā neērtā karietē. Kamēr mēs stundas laikā aizceļojam ar lidmašīnu, vai vispār visus jautājumus noskaidrojam skype. Bet viņi nesūdzējās.
Toties, ja mums atņemtu lidmašīnas un internetu, mēs saskumtu un vainotu valdību.

0 Spam
19 Zane  
Pirms 5 gadiem valstī bija diezgan normalas algas, bija pat tāds absurds, ka celtnieki, kurjeri, santehniķi, elektriķi, šoferi pelnīja dažkārt vairak kā ārsti, pasniedzēji, zinatnieki. 1000 lati bija parasta alga, ko vareja nopelnīt diezgan cītīgi strādājot, jo bija daudz darba. Un ko cilvēki saka darīt? Par hipotekāro kredītu uin auto līzingiem es neko neteikšu. Bet bija cilvēki, kas paņēma patēriņa kredītus(vairakus), par kuriem pirka plazmas tv, slaloma slēpes, brauca 2x gada uz Turciju, un divreiz uz Šveici nogazties no kalna ar jaunajām slēpēm. Šitadus gadījumus es zinu neskaitamus, paradi par patēriņa kredītiem līdz pat 50 tūkstošiem latu, parastam 27 gadus jaunam puisim, bez izglītības. Un viņš ir dusmīgs uz valsti, par ko? Pilnīgs analfabētisms tirgus ekonomikā, kapitālismā, vērtības un dzīves veidā.
Vienmēr ir jābūt cilvēkiem, kas ir pelnījuši braukt ar Poršu, tas ir dzīves līmenis, ko saniedz apzināti, mērķtiecīgi, pacietīgi un gudri. Ja es macētu uztaisīt gada laika miljonu, tas nenozīmē, ka būtu pelnījusi braukt ar Poršu. Es varbūt būtu pelnījusi braukt ar lietotu poršu:)

0 Spam
18 Zenta  
Jebkura gadijuma nav normala situacija ka valsti, kura jau nu bus zem 2M iedzivotaju, ka kapitals tiek koncentrets 3 vai nedaudz vairaku cilveku vai grupu roka. Bet ja taa ir, tad sis dienas ekonomiska un politiska situacija ir spogula atels sim visam farsam. Tas ir iespeejams uz parejo cilveku nabadzibas rekina. Kaut kas jau ir redzets Dienvidamerika, Afrika un tuvajos Austrumos. LV EU pec objektiviem ekonomiskajiem raditajiem ir pedejaja vieta.

1-10 11-20 21-27
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika