viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2011 » Janvāris » 24 » Stāvot uz gudrām galvām
Stāvot uz gudrām galvām
9:51 AM
 
Lasu ziņās finansu ministra repliku, ka strukturālās reformas veselības aizsardzībā un izglītībā tomēr būšot jāveic. Pāris teikumi, tomēr uzjunda veselu rindu jautājumu. Piemērām – vai tad tās tagad, kad krīze it kā jau sāk atkāpties, vēl joprojām nav veiktas? Nav pabeigtas vai nav iesāktas? Varbūt darbojas kādi, finanšu ministram oponējoši spēki, kas nav ieinteresēti reformās? Un – kas galu galā ir šīs agrāk nedzirdētās, bet tagad tik daudz piesauktās „strukturālās” reformas, atšķirībā no, iespējams, citām, par kurām ir bildis vai ikviens kārtējais veselības ministrs, atgādinot, ka arī viņš taču ir reformators. Ja klausītos ministros, tad visa neatkarības laika veselības aizsardzība ir viena vienīga reforma. Tikai – kādi ir tās rezultāti?
Atcerējos 1994. gada krīzi – arī tad pēc īslaicīgiem „repšiku” plūdiem pēkšņi attapāmies pie tukšas siles. Toreiz es biju galvenais ārsts Straupē un man bija jāpiedalās procesā, ko tagad sauktu par strukturālām reformām, un kuras tika deleģētas izvest pašiem narkologiem, kas nozīmēja – narkoloģisko iestāžu vadītājiem . Mans ierosinājums bija – ar atlikušo naudu pirmkārt nosegt palīdzību bērniem no atkarīgām ģimenēm un pašām ģimenēm. Bet valsts naudu nedot detoksikācijai un no padomju laika palikušām pseidoārstēšanas programmām, kas tām tomēr nozīmētu iespēju izdzīvot no citiem finansēšanas avotiem, ja izdotos tos piesaistīt.
Es toreiz paliku mazākumā, precīzāk – pavisam viens. Es liku narkologiem priekšā vai nu pamatīgi mainīt savas kvalifikācijas virzienu (no medicīniskas uz psihoterapeitisku) vai pārbaudīt sevi brīvā tirgus apstākļos. Mana balss izrādījās par vāju, lai viņus pārliecinātu, ka citas izejas nav un tas ir arī viņu pašu ilgtermiņa interesēs. Uzvarēja viedoklis, kas atbalstīja tādas „reformas”, kuru rezultātā varēja turpināt pusprivātu uzņēmējdarbību valsts apmaksātās telpās un par valsts naudu pirktiem medikamentiem. Rezultātu mēs redzam – no toreizējā (reformējamā) palīdzības apjoma šodien pāri palikušas vien driskas, kas ar nabagās māsas tiesībām pievienotas psihiatrijai. Un visus šos gadus narkoloģija ir strādājusi „izdzīvošanas” režīmā.
Protams, ja narkoloģija būtu nozare, kurā varētu pamatot liela mēroga celtniecību, vai kas prasītu dārgu aparatūru un intensīvu medikamentozo ārstēšanu, tik tālu nebūtu nonācis. Treknajos gados nauda būtu plūdusi pēc tādas pašas shēmas kā Dienvidu tiltam un citām „pamatotām” izdevumu pozīcijām. Visus šos gadus cilvēks – gan alkoholiķis, gan viņa bērns, bet arī autovadītājs, vai efektīvā transporta sistēmā ieinteresēts uzņēmējs valstij (t.i. – tās nozadzējiem) ir bijis interesants tikai tad, ja „uz viņu” varēja norakstīt naudu, no kuras vienmēr varēja arī sev kādu procentiņu „ietaupīt”. Narkoloģija un tās pacients neatbilst šādām prasībām. Un tad argumenti par atkarīgo un to ģimeņu ciešanām un šo ciešanu ekonomiskajām sekām nevienu vairs neinteresē.
 
Man liekas, ka šodien daudz nekas nav mainījies – reformas medicīnā notiek pēc tā paša principa. Ja budžeta naudas paliek mazāk, visi tiek apcirpti vienmērīgi. Stingri tiek sekots, lai privātās medicīnas piedāvājums nekļūtu konkurentspējīgs. Tas tiek darīts, veicinot negodīgu konkurenci un monopoldarbību. Ja budžeta samazinājums ir tik ļoti liels kā tagad, aizkulišu intrigu rezultātā, kuras tiek pasniegtas kā „profesionālas diskusijas”, kāds no spēlētājiem tiek upurēts – tā, kā tas notika ar Rīgas 1. slimnīcu. Ārstam, kas patiešām ārstē, tad paliek tikai divas iespējas – vai nu braukt prom, vai samierināties ar piedalīšanos kopīgā noziegumā – šeit es domāju aploksnes. Bet milzu iepirkumi tajā pat laikā samazinās tikai nedaudz, pamatojoties ar medicīnas „objektīvo dārdzību”...
Neliels, ļoti subjektīvs, manis izfantazēts un no kardioloģijas viedokļa varbūt nepietiekoši precīzi aprakstīts piemērs. Dažiem cilvēkiem sirdī ir tāda „iedzimta patoloģija” kā papildus impulsu vadīšanas ceļi. Vairums no tiem par to paši nemaz nezina, jo tas viņus nekādi neapgrūtina. Taču dažos (retos) gadījumos šie papildus ceļi kļūst par vienu no iemesliem, lai sāktos sirds ritma traucējumi, daļa no kuriem, protams, var būt arī dzīves kvalitāti un pašu dzīvību apdraudoši. Lai likvidētu šādus „liekos vadus” šodien ir radītas elegantas tehnoloģijas, kas ļauj to izdarīt caur lielajiem asinsvadiem, padarot operāciju pacientam ļoti viegli pārciešamu un mazriskantu. Bet – šādas tehnoloģijas maksā...
Tajā pat laikā kaut kur Latgalē dzīvo meitene, kuras tēvs dzer, un kurai jāzaudē sava bērnība, lai neļautu ģimenei iet bojā fiziski. Protams, tas prognozējami atsauksies uz meitenes nākotni, uz viņas laulību un bērniem. Mēs to zinām, bet viņa vēl nezina, viņai nav iespēju saņemt kādu atbalstu šajā situācijā, viņa pat nezina savas nākotnes riskus.
Un ir pensionāre, kura visu mūžu strādājusi, cerībā, ka vecumā, saslimstot ar „parastu plaušu karsoni”, kāds pie viņas atbrauks. Ja vajadzēs, izrakstīs zāles, lai varētu ārstēt mājās, ja vajadzēs – aizvedīs uz slimnīcu intensīvākai ārstēšanai. Šodien šī pensionāre baidās zvanīt ātrajai palīdzībai un pat savam ģimenes ārstam, viņa ir pieradusi, ka dakteri paši hroniski „slimo” ar kaut kādām tur reformām, kuru ķīlniece viņa ir kļuvusi.
Kā jums liekas, kādās reformās ir ieinteresēts tas personu loks, kurš pieņem lēmumus šodien? Vai atrast relatīvi nelielu naudiņu meitenei Latgalē un pensionārei ar plaušu karsoni? Diemžēl nē. Un tas nav tikai skumji. Tas ir briesmīgi. Un tas ir tik pretīgi, ka pat runāt par to negribas. Bet jārunā, jo tas ir ceļš uz nekurieni ne tikai veselības aizsardzībā.
 
Šogad paliks divdesmit septiņi gadi, kopš esmu ārsts. Droši vien tā ir lielākā daļa no laika, kuru man būs lemts pavadīt manā profesijā. Gan students būdams, gan sākdams patstāvīgās darba gaitas, man gribējās būt ģimenes ārstam. Bet es redzēju, cik neiespējami tas ir, pateicoties apstākļiem, kuros ģimenes ārstam bija jādarbojas toreiz. Un arī tagad daudz nekas nav mainījies. Bet dzīve jau ir tikai viena, arī ārstam.
Man ir bijusi iespēja redzēt, cik daudz var paveikt viens ģimenes ārsts valstīs, kurās cilvēku vajag izārstēt, turklāt iespējami lētāk. Valstīs, kurās sistēma gan veicina gan spiež ārstam nemitīgi uzlabot savus rādītājus. Mūsu sistēma baidās no gudra, pieredzējuša un neatkarīgi domājoša ģimenes ārsta. Tāda, kurš ir ieinteresēts rezultātu sasniegt pirmkārt ārpusslimnīcas apstākļos. Tāda, kurš nevar izaugt desmit gados, kam vajadzīgas vismaz pāris paaudzes. Bet šo pāris paaudžu laikā ģimenes ārsta izaugsmei ir vajadzīgi labvēlīgi apstākļi, tādi, kuri paši par sevi saprotami eksistē vecajās rietumu demokrātijās.
Mūsu medicīna nestāv uz kājām, t.i. – uz vienkāršākās, lētākās, plašam iedzīvotāju lokam pieejamākās un vajadzīgākās aprūpes. Tā stāv uz galvas – ar jaunākajām tehnoloģijām, šauri specializēta, ieslodzīta lielajās slimnīcās un atsevišķu „veselības aizsardzības organizatoru” paverdzināta. Rietumu ārsti kaut kā iztiek bez šādiem paglumiem organizatoriem, ļoti bieži bijušajiem komjaunatnes funkcionāriem, labās attiecībās ar visu nokrāsu politiķiem esošiem. Tādiem, kas izliekas zinām, ko iedzīvotājiem vajag un kuriem iedzīvotāji arī nez kāpēc arī tic.
 
Pēdējais ministrs Bārzdiņš, stājoties amatā, nāca klajā ar tīri sakarīgām idejām, kurp virzīt lielo veselības aizsardzības kuģi. Taču vajadzēja tikai pavisam nedaudz parādīt, ka viņš gatavs ne tikai runāt, bet arī darīt (šeit es domāju skandālu ap traumpunktiem), kad viņam tika norādīts uz „politiskās pieredzes trūkumu”. Nācās piekāpties un tagad jau viņš, kļuvis bišķi pieredzējušāks, klārē, ka tauta par maz ēdot tabletes. Viņš nav muļķis un zina, ka katram šajā sistēmā strādājušam ārstam var atrast tādas augšā paceļamas lietas, kuras, parādītas atbilstošā gaismā, var novest to pat uz apsūdzēto sola. Āra Audera, ļoti politiski nepieredzējuša un darbībā radikāla ministra piemērs mums jau ir.
Es nezinu, kā tur ar tiem traumpunktiem, neesmu iedziļinājies detaļās no visām pusēm. Bet es neuzticos to iestāžu vadītāju diktātam, kurās šie traumpunkti iekļaujas. Neuzticos retorikai par milzu grūtībām, kuras nabaga traumētajam cilvēkam būtu jāpārvar, lai saņemtu palīdzību gadījumā, ja tiktu realizēta ministra ideja. Man ir aizdomas, ka slimnieka vārdā atkal tiek lobētas kādas dārgas un slimniekam maz vajadzīgas intereses.
 
Kas manī radītu cerības, ka kaut kas mainās? Pirmkārt, pacientu organizāciju politiskās aktivitātes pieaugums. Otrkārt, nozares vadība, kas sevi apliecinājusi kā augsta līmeņa privātajā biznesā pastrādājušus menedžerus un kam (draugu būšanas profilaksei un aizsardzībai pret „medicīniskām” krimināl- un civilapsūdzībām) nav medicīniskas izglītības. Treškārt, valsts nozagšanas risku samazināšanās.
Kamēr šīs lietas nestrādā, nevajadzētu lolot pārmērīgas cerības. Arī sākumā piesauktajam finansu ministram – viņam taču nav diez ko lielāka reālā ietekme par veselības ministru. Mana jaunākā meita gatavojos studēt medicīnu. Man tas patīk, bet mēs abi meklējam iespējas darīt to ārzemēs, visticamāk, Vācijā. Ja šeit nekas nemainīsies, tad labāk, lai viņa arī strādā tur. Esmu optimists un ticu, ka bardakam, kuru še aprakstu, kaut kad tomēr būtu jāsabrūk. Tad mums būs vajadzīgi jauni, pašpārliecināti un ar aplokšņu noziegumiem nesakompromitēti ārsti. Es būtu laimīgs, ja kādreiz varētu viņai teikt – brauc, meit, mājās! Bet es to nedarīšu, kamēr neredzēšu, ka eksistē pamatpriekšnoteikumi veselības aizsardzības kā sistēmas izaugsmei.

Skatījumu skaits: 730 | Pievienoja: marta | Reitings: 5.0/2 |
Komentāru kopskaits: 171 2 »
17  
es ne tik daudz par medicīnu (kā jau parasti, kad ierunājos, tad tēma nav tieši saistīta ar blogu). Nesen twiterī ieraudzīju ziņu, ka LV ir pēdējā vietā Eiropā inovāciju ziņā. http://www.innovation.lv/ino2/publications/iu-scoreboard-2010_en.pdf
Salīdzinoši, leiši mums ir pāris vietas priekšā, bet igauņi ir stipri priekšā, viņi pat laikam ir tikuši pirmajā pusē. Kā jau esmu teicis - vēl arvien neuzskatu, ka viņi ir gudrāki. Varbūt viņu uzņēmumi un organizācijas ir atvērtāki pārmaiņām.

Nu ja, un jau ilgāku laiku domāju, ka tieši hierarhiskas varas struktūras inovāciju attīstību bremzē. Ja augšā ir "ozols", kam ir labi un pārmaiņas var nest tikai ļaunumu, ne ko labu, tad arī attīstības līmenis paliek provinciāls. Jo grupa, kurā cilvēki ir daudz vai maz vienlīdzīgi, tomēr ir pārliecināmi ar argumentiem. Ne vienmēr, un tur arī ir visādi statusi un intereses, bet tomēr.

Nu un ar dakteriem viss notiek tikai tāpat kā visur citur, man tā liekas.


16  
RSU rektora alga sasniedz pat 100 000, nauda VISU neizšķir. Mums jāsāk PAŠIEM ar savām komunikācijas prasmēm.

15  
Cik labi, ka tagad var arī veiksmīgi labot drošības kodus! Bet pasaule ir traka, un Dievs lai stāv visiem klāt. Pēc pag. ned. notikumiem........

14  
Protams, es arī esmu ar mieru piedalīties visādās šāda veida aktivitātēs!!!! Ar savu īsto vārdu. Man tā kā šķērmi paliek šai lapā, reizēm aiz kāda nika nojaušot (pazīstot?) kādu... nezinu, protams. Un dusmas par savu naivumu, bet nu, turpināšu. Viesturu arī atbalstīšu, cik spēdama, arī kā "trusītis", ja vajag. Širdingi sveikinimai Lietuvai, tik pinigu neturiu. (Ha-ha, lūdzu to burtiski nodot prof. Kočūnam!)

13  
Ne visi psihoterapeiti pasaulē ir ārsti, ne visi ir psihologi, laiki mainās. Mūsdienās psihoterapiju apgūst uz ļoti daudzu citu profesiju bāzes, kas arī ir līdzvērtīgas, turklāt šādi psihoterapeiti spēj uz lietām paskatīties tā, kā citi iepriekš minētie to nespēj. Arī inženieris un teologs ir vienlīdz cienījamas profesijas, lai kļūtu par psihoterapeitu. Un kaut kur ir klienti, kam vajadzēs tieši tādus speciālistus. Tā kā psihoterapija, manuprāt, nu jau pārceļo pāri visām profesiju robežām un kļūst par kaut ko ļoti plašu.

Tāpēc vien psihologs nav psihoterapeits, jo psihoterapija ir atsevišķa profesija.

Skolas, psihiatriskās klīnikas, sociālie dienesti, kur ir vajadzīga ātra un īsa darbošanās, būtu tā vieta, kur Latvijas augstskolās sagatavotie psihologi varētu strādāt, bet viņu tur ir nepietiekami vai ļoti maz, laikam jau tāpēc, ka alga niecīga un darbs smags, bet varbūt arī tāpēc, ka iestādes vadība to neuzskata par vajadzīgu. Otra problēma ir tā, ka ļoti daudz šai jomā ir jaunu meiteņu, kas ir jauki skolā, bet nav jauki citur, kur klients ir brieduma gados. Turkāt reizēm paliek iespaids, ka par šo niansi augstskolā vai supervīzijās neviens nerunā vai runā maz, taču ar laiku tas, protams, mainīsies pats no sevis, bet tāda ir vēsturiskā situācija.

Pat privātpraksē veikta psiholoģiskā konsultēšana nav psihoterapija. Psihologam pašam vispirms jāmācās par psihoterapeitu un arī vajadzīga sava terapija, lai viņš vispār drīkstētu strādāt.

Vēl ir viena nots, kas kaut kā (apzināti vai neapzināti) ieskanējās arī šeit un ieskanās arī citur, ka psihologi un psihoterapeiti ir tādi kā īpašāki cilvēki, kas par visu zina visu. Un kas ļoti uzkrīt, ir tas, ka šo pārākumu kaut kā allaž cenšas uzsvērt tieši psiholoģes, no terapeitiem tas nav manīts. Varbūt vajag mazliet pavērties uz sevi no malas ar citu acīm.

Ja psiholoģes jūtas pazemotas un aizskartas tāpēc, ka RSU cenšas ierobežot viņu vēlmi apgūt psihoterapiju, tad tas nav jāuztver personiski un jāuzvedas tāpēc dīvaini, jo par RSU pieeju un akcentu uz t. s. medicīnisko psihoterapiju pat ir grūti ko pieklājīgu bilst, tas ir viss viens liels pārpratums un gala rezultātā maldināts un apmuļķots klients. Ir tā, ka dažas ģeniālas idejas ļaudīm ienāk prātā tikai Latvijā. Bet tagad topošajam speciālistam taču visa pasaule pie kājām, šaubos, vai RSU uz mūžiem izdosies izdarīt spiedienu uz ministriju. Te arī tad būtu jautājums ne tikai par pacientu organizācijām, bet arī par psihoterapeitu organizācijām un to aktivitāti, kam nevajadzētu atslābt. Ja psihoterapeitiem ir vajadzīgs kāds pacientu/klietnu viedoklis šai sakarā, tad esmu ar mieru nedaudz piedalīties :)


12  
Labdien, Viestur, labdien visiem - kas lasa, jo lasītāju jau ir daudz vairāk kā komentētāju.
Cienot dr.Rudzīti, man bija nepieņemami komentēt anonīmi, ar prieku lasīšu arī personiskus sūtījumus par tēmu, tamdēļ esmu pieteikusies ar īsto vārdu un arī e - pasts ir īstais.
Šobrīd ir akūti maz publiskajā telpā izvietotu (izņemot internetu) publikāciju un TV sižetu, kuros būtu iespējams lasīt vai skatīt objektīvu, saturiski bagātu un zinātniski korektu apskatu. Iespējams, tas norāda uz divējādu tendenci - 1)ko lasītāji pieprasa, to piedāvā un 2)ko piedāvā, to arī lasa vai skatās un labticīgi "norij" kā vienīgo patiesību.
Pozitīvi pārsteidz no vecās "Dienas" aizgājušo žurnālistu izveidotais "IR", kur lasāmas intervijas ar dažādas nozares pārstāvošiem cilvēkiem - jā, jāpiekrīt Jolantai- tur "nezīmējas" jau līdz apnikumam nodreijāti kadri. Tas priecē. Jo iespēja saņemt svaigu viedokli. Runājot par tēmu - kas notiek medicīnā, iesaku izlasīt minētā žurnāla svaigākajā numurā publicēto apskatu "Dūrieni tumsā". Pamācoši un pārdomas rosinoši. Vedina domāt, ka sistēmu jau neviens negrasās sakārtot, ērtāk ir pieturēties pie dogmām.
Nekorekti pētījumi, tendenciozi apgalvojumi, dogmatiska pieeja, un ja vēl tam visam ir politisks atbalsts - vai tad kāds iedomāsies apšaubīt, ko dakteris teica???
Komentētājiem par psihologiem,psihoterapeitiem. Apzināti rakstīju šādā secībā, jo psiholoģija ir zinātne,bet psihoterapija nāk tad, kad apgūta psiholoģija, - kā terapeitiska metode. Tā kā,nekur likties, patīk kādam vai nē, psiholoģija ir pamats. Un vienlīdz cienījama, gan kā profesija, gan kā pētniecības joma. Iespējams, ka šeit drīzāk problēmai komentāros minētajai nedraudzīgajai saskarsmei jāmeklē ārstu mācību iestādē...Arī pret māsām jau ārstu attieksme nav joprojām sevišķi līdzvērtīga,lai gan zinu daudzas māsas ar augstāku izglītību,- tas šobrīd ir iespējam, kā ziniet.
Ļoti rekomendēju izlasīt speciālistiem norvēģu autora Finna Skerderuda (Finn Scarderud - URO/En Reise I Det Moderne Selvet), krieviski tulkoto grāmatu "Nemiers". Tur viņš tā mīļi pavelk uz zoba psihoanalītisko dogmatismu, kas pievelk masu cilvēkus bez humora izjūtas.
Iespējams, ka rakstā kopumā Viesturs vēlējās pateikt ko citu, bet paldies par atrautajiem logiem - vismaz iespējams svaigu gaisu ieelpot!
Viesturam gribas novēlēt nenobīties no šiem kaismīgajiem komentāriem, iespējams, ka ir pienācis laiks tapināt kādu publisku telpu šādiem bezbailīgiem, skarbiem un godīgiem rakstiem? Labprāt iesaistīšos! Kādu žurnālu, vai?
Ar cieņas apliecinājumu autoram un lasītājiem...

11  
Ar sabiedrību laikam ir tā, ka tajos masu mēdīkļos (ārpus dažām interneta vietnēm) trūkst vietas domājošu un kaut ko reāli progresīvi gribošu cilvēku viedokļiem. Kā arī tie, kam ir kaut kādas sakarīgas vērtības, laikam pāragri ir atmetuši ar roku, ka nav jau kur drukāties. Par pacientu organizācijām. Man laikam nav zināmas citas kā vien jau invalidizējušos pacientu organizācijas. Biju vienā tādā saietā kaut kad vecajā gadā, drīz pēc jaunā ministra nākšanas pie varas, neizturēju, aizlasījos prom, sajūta bija, ka tur īsti nav ko darīt, kas vēl nav galīgi nespējīgs. Ar ģimenes ārstiem ir tā. Piem., manējā ne tuvu nav sliktākā. Līdz ar to viņai ir milzu prakse un bezgala maz laika. Spēj tik nobērt aktuālās sūdzības, viņa savukārt sarakstīt receptes un nosūtījumus. Un sirsnīgs rokasspiediens, un sveiki līdz nākamai reizei. Par ģimenes situācijas un vispārējo stāvokli... nu, nezina viņa ne tuvu visu.

10  
Varbūt emociju atvēsināšanā Artūra Dombrovska (laikam tā geštaltterapeita) teiktais šodien Apollo :
Tomēr Dombrovskis uzskata, ka Latvijas sabiedrībā ir novērojama vērtību dezorientācija.

«Šīs vērtības ir ļoti hedoniskas, primitīvas. Bet trūkst sociālo vērtību - kopības, savstarpējās palīdzības,» norāda eksperts.

Eksperta prognozes par nākotni ir visai pesimistiskas: «Ir skaidrs, ka kaut kas notiks, kaut kam ir jānotiek. Acīmredzami ir izveidojies tukšums, vakuums gan ekonomiskajās, gan politiskajās, gan sociālajās vērtībās. Ko šis vakuums sevī ievilks un kā sprāgs, tas vēl ir jautājums. Gribētu domāt, ka tas liks apdomāties.»

Eksperts noslēdz ar apgalvojumu, ka Latvijas sabiedrība ir atkarīga no Rietumu un Austrumu attīstības. Attīstība notiek globālā, nevis lokālā līmenī, tāpēc mūsu situāciju var izmantot, piebāžot vakuumu ar kārtējo kredītu porciju. Tad mēs ieslīgsim hedoniskā patmīlā arī uz nākamajiem desmit gadiem.»


9  
Paldies Dacei, jā es varu piekrist - esmu pavisam no citas pasaules:-) No tās, kur vīrietis uzņemas atbildību par pēcnācēju radīšanu (nevis ir tikai sēklas sējējs), kur sieviete netiek norauta plika uz izlikta publiskai apskatei - vai tas ir šovs, skatuve vai kas cits. Esmu no tās pasaules, kur augstprātība nav profesionalitātes sinonīms. Esmu no tās pasaules, kur bērni vērtību sistēmu un uzvedības iemaņas apgūst ģimenē. No tās pasaules, kur sievietei iemāca cieņu pret sevi un pret vīrieti,un otrādāk - nevis stāsta,kā "sašņorēt" un kā "apčakarēt" partneri...(atvainojos par šo vārdu lietošanu šeit, bet tie bija visdaiļrunīgākie)
Bet par komentāru priecājos, jo tas norāda, ka esmu uz pareizā ceļa.

Vēl, Dace,gribētu uzzināt, ar ko gan tik radikāli atšķiras psihologi no psihoterapeitiem (izņemot, protams, daudzu ārstu - psihoterapeitu izredzētības sajūtu)???? Ar atļauju lietot medikamentus? Bet kurš var apgalvot,ka katrā konkrētajā gadījumā tie patiešām bijuši nepieciešami? Varbūt - tie ir gadījumi, kad jānovirza pacients tālāk pie psihiatra?

Iespējams, ka jums, ārstiem, arī ir pēdējais laiks sevī izlemt - vai tiešām esat gatavi akceptēt notiekošo medicīnā bezgalīgi?Vai tomēr beidzot pārtraukt būt provinciāliem un pamācīties no pasaules kolēģiem - kur ļoti daudz, īpaši pēdējā laikā tiek veikti starpdisciplinārie pētījumi. Kuros psihologi un ārsti plecu pie pleca strādā kopīgam mērķim - Cilvēka veselībai...


8  
Par medicīnu gribētos zināmā mērā piekrist Aijai, jo izskatās, ka tehnoloģiju iegūšanas jomā viens otrs vienkārši nevarēja apstāties, jo ieraudzīja āderi, bet ne jau pašas par sevi tās ir sliktas. Nu bet šķiet jau arī, ka Viesturs tā nedomā.

Psihiatrija un narkoloģija bija ļoti ideoloģizētas arī padomju laikos, tagad vēl finansējuma nav, nu ir pilnīga stagnācija. Turklāt tās ir diezgan depresīvas nozares šā vai tā, jo ārstiem jāstrādā ar mazu pozitīvo rezultātu. Turklāt par valsts naudu arī ASV šīs jomas nav nekādas daudzsološās, jo līdzekļus jau nekad un nekur neiedod tik, cik tiešām vajadzētu.

Bērni, kam nav sevišķi vecies, ir diezgan skarbs stāsts. Nupat šķiet, ka viss ir atkarīgs vienīgi no lauku sociālā darbinieka. Esmu dzirdējusi, ka viņi pērk degvielu par savu naudu...


1-10 11-17
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika