viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2011 » Jūlijs » 11 » Stiprie puikas un vārguļi
Stiprie puikas un vārguļi
8:42 AM
 
Notikumi, kuri noveda pie referenduma par vai pret šīs Saeimas atlaišanu atsedz arī ļoti interesantus slāņus tautas kolektīvajā psihē. Antioligarhiskie, plašu popularitāti ieguvušie lozungi, vedina mūs uztvert oligarhus, valsts nozagšanu utt. par galveno nacionālo problēmu. Varbūt pat par vienīgo, radot iespaidu, ka padzenot oligarhus no politikas, viss pārējais ies kā pa diedziņu. Tā īsti nebūs, jo oligarhs, Vadonis vai Lielā Māte ir nepieciešams kā atkarīgo, savu dvēseles caurumu dēļ kopā salipušo cilvēku strukturētājs. Ja cilvēki ir nenobrieduši un atkarīgi, tad bez priekšnieka viņi nespēj sevi organizēt sadarbībai. Ne tikai organizēt, reizēm pat iedvesmot sevi nespēj. Atcerēsimies kaut vai deputātu stipendijas – „tautas pārstāvji” taču gaidīja, kad atbrauks Lembergpaps no Venstpils un atvedīs gan naudiņu, gan instrukcijas – kas tagad jādara.
Protams, es varu kļūdīties, diagnosticējot šeit dzīvojošo tautu kā (vēl) ļoti atkarīgu. Var jau notikt tādi brīnumi, ka cilvēki jau spēj pašorganizēties neatkarīgi, poli-, nevis monocentriski un, ka šī pašorganizēšanās var notikt nevis subjektīvu motīvu vadīta (saspiedīsimies kopā, lai drošāk), bet gan objektīvu – noņemsim šķēršļus attīstībai. Var jau būt, ka tautai vajag nevis Vadoni un nevis populistisku līderi, bet gan tikai kādu, kas kā Valdis Zatlers ar savu rīkojumu Nr.2, dod starta šāvienu kustībai, kas spējīga tālāk attīstīties un sevi vadīt pati.
Cilvēki ar lielu interesi gaida, kas tad būs tie, kas sevi nosauks par pirmajām Zatlera Reformu partijas publiskajām sejām. Parādās gan Elīnas Egles, gan Andra Guļāna, gan Jura Bārzdiņa vārdi, bet tikpat drīz seko arī atteikumi, nenoteikti izteikumi vai smaidi. Par pašu Zatleru jau viss daudzmaz skaidrs – viņš var būt partijas seja un populistisku runu teicējs, bet ne jau sistēmisks domātājs, stratēģis un gudrs politiskā šaha spēlētājs. No cilvēkiem viņam apkārt būs atkarīgs, vai jaunā partija būs kaut kas līdzīgs Joahima Zīgerista savulaik Saeimā ievestajai apjukušu ļaužu grupiņai, vai tomēr mēs esam liecinieki nopietna pilsoniski demokrātiska spēka tapšanai. Vismaz pagaidām nerodas iespaids, ka Valdis Zatlers spēj nopietnus cilvēkus pārliecināt riskēt ar savu reputāciju un iesaistīties veidojumā, kura nosaukums man izklausās drīzāk kā diagnoze. Zatlera partija! Tātad tomēr viena cilvēka strukturēta grupa. Tātad – aicinājums visu zemju atkarīgajiem apvienoties, lai parādītu ekspluatatoriem un apspiedējiem viņu īsto vietu.
Interesanti, ka Zatlera partija ir izaugusi uz Vienotības ideju bāzes, kura izveidojās, Jaunā Laika antioligarhiskajai platformai saplūstot ar citu partiju dumpiniekiem un nacionāļiem. Garāka ideju vēsture ir tikai nacionālradikāļu kustībām. No Tautas frontes pie Nacionālās neatkarības kustībās, tālāk pie Tēvzemei un Brīvībai, līdz tagad – Visu Latvijai. Faktiski divas idejas, kas attīstās latviešu politiskajā telpā – sociālistiskā un nacionālā. Vai šos vārdus var pludināt kopā, dabūjot – nacinālsocialistiskā?
Lai ko arī neteiktu Vienotība, Zatlers tomēr konkurē ar viņiem par vienu un to pašu elektorātu. Vai abi šie spēki kopā dabūs vairāk nekā Vienotība viena pati? Nezin, nezin. Jā, Tautas partija izstājas no spēles. Un gan jau arī Zaļajiem zemniekiem būs mazāk nekā tagad. Bet vairāk noteikti būs Visu Latvijai. Faktiski tas nozīmē gaidāmu un laikam jau neizbēgamu parlamenta radikalizāciju. Dēla atkal būs vairāk, nekā Tēva, mūžīgais latviskais cikls. Šajā ciklā mēs redzam – kolīdz kāds tobrīd jauns un radikāls spēks iekļūst Saeimā, tā tas neizbēgami iegūst tādu pieredzi, kas liek tam kļūt arvien mērenākam un politiski nobriedušākiem. Bet elektorāts to nepiedod, turklāt vienmēr rodas politiķi, kas iedomājas, ka viņi būs labāki par iepriekšējiem uz sava radikālisma rēķina. Valdis Zatlers tagad ir iedomājies, ka viņš būs labāka Vienotība par pašu Vienotību. Individuāls naivums vai tomēr latviskās kolektīvās psihes tipiskais aklums, nespēja vienoties kopējās lietas labā un savu priekšgājēju ieguldījuma neatzīšana. Zatlers, protams, nedomā, ka viņš ir nozadzis idejas. Izskatās - viņam tiešām šķiet, ka viņš varētu būt politisks mesija. Viņam šķiet, ka kā tādam viņam ir tiesības ņemt to, kurā savu darbu un nervus ir ieguldījuši citi.
Tomēr – vai tikai Dēla pieredzes trūkumam un grūtībām „pārredzēt laukumu” jāpateicas par šo ciklisko radikalizāciju, kas nu nekādi nespēj izaugt par kaut ko lineāru un attīstību, nevis atkarību tikai garantējošu? Man šķiet, arī Tēva pusē ir daudz nepadarītā un vēl vairāk akluma, kas rāda, ka nemaz tik daudz Dēlu pāraudzis tas nav. Šajā zemē tas kaut kā vienmēr notiek tā, ka cilvēks, kas ieguvis Tēva lomu, neaptver, ka tas iegūst arī milzu atbildību audzināt Dēlu un piedot tam tā pusaudzisko radikālismu. Resursi, kuri nāk līdzi Tēva lomai, nav domāti notērēšanai un individuālam patēriņam. Tie ir jāiegulda tur, no kurienes tie nākuši.
Vai tie „biznesmeņi”, kas ieguvuši savu bagātību nevis tirgū, bet izmantojot visādus politiķu pirkšanas un ietekmēšanas knifus, apzinās, ka viņu kapitāls nav aizsargāts? Ka tam ir tāda vienas dienas jēga, jo rīt atnāks kārtējais Dēls un viņam būs citi „biznesmeņi”? Vai tie politiķi, kas paši sevi uzskata par biznesmeņiem, saprot, ka viņi personiski kontrolē daļu no valsts budžeta, kur valsts pagaidām nespēj saprātīgi izlietot?
Visādi interesanti jautājumi. Kā redzam, Andris Šķēle nolēmis pamest Tēva atbildību, izskatoties ļoti aizvainots un ironizējot par tiem, kas paliek aiz viņa, arī par šodienas Dēliem, Valdi Zatleru ieskaitot. Bet Aivars Lembergs cīnās līdz pēdējam, viņš nepadosies. Izskatās, ka viņam, neskatoties uz bloķētajiem, miljonus pilnajiem kontiem, tomēr vēl ir atlicis kāds labi noslēpts kapitāls ko tērēt šādā, tik „melnā” brīdī, kad neko vairāk izcīnīt nav iespējams, bet kad visiem spēkiem jāturas pie iekarotā.
Man īsti nav skaidrs, cik no tā, ko Aivars Lembergs „nopelna”, viņš reinvestē atpakaļ, stimulējot Dēlus attīstīties turp, kur tas nepieciešams valstij un viņiem pašiem, lai spētu kādreiz kļūt par Tēviem. Nav īsti skaidrs arī, cik Ventspils mērs to dara apzināti un ja patiešām apzināti, tad – uz kādas teorijas viņš balstās. Šie jautājumi ir interesanti no tāda viedokļa, ka – izskatās – tādās pārejas ekonomikās kā Latvija, likuma vara teorijā un praksē netiek līdzi dinamiskajām pārmaiņām sabiedrībā. Vakuums kaut kā ir jāaizpilda, un tas notiek, atdzimstot feodālas varas refleksiem. Feodālim nav robežu starp savu personisko un „feoda” naudu. Viņa pašvaldība ir arī viņa lēnis – ja jāiegulda, tad kaut vai uz personisku parādu rēķina, ja nav jāiegulda, tad parādās arī peļņa.
Šajā varas un tiesību jomā daudz kas nav paveikts teorētiskā līmenī. Un tādēļ nav varēts tikt novērtēts tas, ko pozitīvu Latvijai ir devuši tās oligarhi, turklāt ne tikai trīs nemitīgi nosauktie, bet arī pārējie. Bet ja nav teorētisku izstrāžu, tad arī Tēvs ar Dēlu nevar satikties. Tomēr, atzīsim – teorija ir Tēva ziņā, Dēls līdz tādām lietām nevar aizdomāties, viņam vēl nav paša pieredzē balstītu jautājumu. Viņam šķiet, ka vienīgā problēma ir tirāns Tēvs. Un Māte centīgi cenšas, lai nostiprinātu šādu ticību. Tā iedvesmo Dēlu kārtējam Piektajam gadam. Tēvs tiek nogāzts, pirms viņš ir saticies ar Dēlu.
Izskatās, ka tā būs arī šoreiz – mēs dabūsim jaunus, nepieredzējušus politiķus, kuru centīgi kāps uz tiem pašiem grābekļiem kā šodienas pieredzējušie tad, kad viņi vēl bija nepieredzējuši un matriarhālā cirkularitāte tik drīz nebeigsies. Izskatās, ka tie, kam liktenis ir piespēlējis gan Tēvu lomas izdevību, gan nastu, uztver to bez vajadzīgās vispārināt un spriestspējas. Viņi domā, ka, ja šodien kāds lieks grasis ieripojis kabatā, tad tas pateicoties viņu spējām un personīgajai izcilībai. Un ka viņi dzīvo uz vientuļas salas. Vai ka makšķerē upē, kura ir tikai viņu upe. Ir arī citi makšķernieki, bet tos mūsu „veiksminieki” neredz.
Tādējādi viņi sevi rāda kā „stipros puikas”, par kuriem Māte varētu priecāties. Pretstatā „ vārguļiem”, kuri nāks pie varas tagad, arī gribot par „stiprajiem” kļūt. Vai cits puiku konflikts – labie un sliktie, vai – tumšie un gaišie. Tādējādi Tēva un Dēla konflikts tiek samudžināts un nolemts neatrisināšanai. Kamēr kāds Tēvs neparūpēsies, lai visu šito varētu teorētiski (ne tikai mitoloģiski) apjēgt un sākt spēt rīkoties nevis saskaņā ar īstermiņa, bet gan ilgtermiņa interesēm.

Skatījumu skaits: 1023 | Pievienoja: marta | Reitings: 4.9/7 |
Komentāru kopskaits: 1
0 Spam
1 Linda  
Paldies Rudzītim par teoriju!

Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika