viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2011 » Februāris » 21 » Telpa, kur tikties un parunāties
Telpa, kur tikties un parunāties
11:24 PM
 
Pagājušās nedēļas blogs (man pilnīgi negaidīti) uzstādīja komentēšanas rekordu. Un par šādu fenomenu es taču nevarēju neaizdomāties, rakstot nākamo. Vai tiešām manis pieteiktā tēma bija tik intriģējoša? Nu nē, laikam – jo ne par narkomānu aprūpi, ne izlēņošanas fenomena dīvaini viduslaicisko dabu komentētāji taču tālāk neko daudz neaizstrādājās. Izskatās, ka pēkšņi nez no kā radās telpa, kurā parunāties, paasociēt un pat izdusmoties! Pajautāt par grāmatām un interneta vietnēm, piedalīties. Man aizķērās šis bezautora komentārs, kurā es sajutu turpinājumu manis pieteiktajai tēmai.
Nejauši ieskatījos, ko dara Rudzītis, un lasu interesantas lietas. Kas, nezin, patiesībā sāp dakterim? Un rādās, ka sāp te visiem. Pazūd raksta ideja - laikam jau rūpes par narkomāniem. Lai gan tās varētu būt arī rūpes par sevi.? Savādi. Lai gan tā patīkami no psihoterapeita - jo pierasts, ka viņi tikai izvairīgi runā gludos, apaļos teikumos un domā, kā noturēt klientus. Narkomāni jau ir pasaules problēma, laikmeta iezīme. Vai tad ir kāds drošs veids, kā to izskaust? Ja nu vienīgi baltkrieviem tas izdodas. Patika pirmdienas neatkarīgajā, ekonomists Strazds forši raksta, kāda mums ir valdība - neoliberāla. Un vadītājs kopā ar finansu ministru nāk no banku sektora. Tiem neinteresē, kā dzīvo sabiedrība, kur nu vēl narkomāni. Var jau izteikties smalki par visādām lēnēm utt. Bet ko šie secinājumi dod? Ja zivs ir sapuvusi no galvas? Vai kādam aste interesē?
 
Ļoti tipiski ir, ka narkomānu aprūpētāji sāk aprūpēt sevi un tur arī aiziet lielā kā daļa budžeta. Kas liek jautāt – varbūt narkomāni rūpējas, lai viņu aprūpētājiem rastos resursi padarboties ar sevi pašu? Un varbūt naudas narkomānu aprūpei nav tādēļ, lai nestimulētu narkomānus par tādiem kļūt, kas taču, saskaņā ar tikko izvirzīto, ir tikai tādēļ, lai viņu aprūpētājiem būtu iespējas beidzot aprūpēt pašiem sevi? Nu tā interesanti kalambūriski par visu šito aizdomāties...
Tomēr tā, ka komentāri bija garām tēmai – kā tādā nebeidzamā literārā kafejnīcā – nu to jau arī nevar teikt. Darīt vai nedarīt – šāds jautājums gan tika izzibsnīts koši. Es jau vienmēr mīlu teikt, ka, ja nezini ko darīt, tad tomēr dari. Un Tu kļūdīsies, protams, bet arī uzzināsi, kas bija jādara, lai nekļūdītos. Tomēr ir arī otra puse – ja tu zini, ka dari bezjēdzīgu darbu, tad kamdēļ gan ... Ja esi tik jauns, ka to vēl nezini, tad gan – dari, dari, dari.
Ir jāizdomā viss ļoti labi, pirms ķerties pie darīšanas – tā man šķiet manos šodienas gados. Labi funkcionējošu terapeitisko kopu narkomānu ārstēšanai var izveidot kādos desmit gados. Kad man to savulaik teica – Zviedrijā un Vācijā, es tam neticēju. Domāju – viņi tur paraduši gumiju stiept. Bet tagad redzu, ka tiešām – ātrāk nekas nesanāk. Jo jāceļ ir nevis tikai fiziski aptaustāma māja, bet gan darbinieku attiecības. Jāizveido vesela kultūra un tas nenotiek ātri. Cik valdības paspēs nomainīties? Un kā iesākto darbu aizsargāt no tām visām?
 
Viens no maniem darbiem, kas nekad nebeidzas, ir asociācija „Dzīvesprieks” Tukuma rajonā, netālu no Kandavas, Vānē. Terapeitiska (pedagoģiska) kopa jauniešiem, kam no bērnu namiem kaut kā jāintegrējas sabiedrībā – tādā tik dīvainā un sarežģītā kā mūsējā. Esmu tur jau gadus piecpadsmit laikam. Man ir prieks, kā tā māja attīstās tagad, lai gan sākums bija nenormāli grūts.
Šobrīd esam tiktāl, ka sākam palīdzēt Rīgas „bērnkopības” struktūrām un tas nav viegli. „Dzīvesprieks” tomēr ir zviedru finansēts projekts un zviedru komunikācijas kultūra tajā ir iekšā ļoti stipri. Arī naudas skaitīšanas kultūra. Tiklīdz es nonāku „Rīgā”, kur tā visa nav, rodas kultūršoks. Par laimi – jau labi pazīstams no visām attiecībām ar norvēģiem, zviedriem un vāciešiem pirms divdesmit gadiem. Tikai šoreiz es pats esmu vācietis, zviedrs un norvēģis un visu redzu no tās puses.
Bet šajā, par ko tagad runāju, lēņošana arī ir pamatīga problēma. Un plānošanas, pasūtīšanas un izpildes darbu interešu konflikts arī. Ja es tur kaut ko daru, tad man jābūt lojālam pret savu klientu un jānovērtē tas, ka mani aicina, tātad kaut ko grib. Es nedrīkstu še izpaust visādus profesionālos noslēpumus – par to, cik viss ir ne tikai labi. Man jānovērtē tas, ka cilvēki tomēr grib mainīties. Man nav tiesību kritizēt un ir jābūt empātiskam un konfidenciālam pret tiem, kas aicina.
Domāju, ka šos principus tomēr nenododu, stāstot par to, cik grūti tas viss ir. Un cik sistēmiski - vai mums (valstij) ir svarīgi bērni ar smagu bērnības pieredzi? Protams, ka ir. Bez šādiem bērniem Latvija nebūtu Latvija. Šie bērni ar saviem stāstiem veido mūsu kultūrtelpu. Bet cik to zina valsts darba darītāji? Vai viņi nesāk izmanot resursus savu jautājumu risināšanai un ne jau profesionāli – psiholoģisko jautājumu? Ja tā, tad tas būtu normāli un ar to es darbojos kā supervizors. Destruktīvi ir, ka resursi aiziet, lai kašķētos, demonstrētu varu, meklētu robežas starp dienestu un darbinieku atbildībām. Pašapliecinātos uz kolēģu rēķina.
Demokrātija ir traki lēni strādājoša, bet komandas darbi nav iespējami bez tās. Nezinu, cik tālu mēs tiksim un pagaidām arī nesaku, kas esam tie „mēs”.
 
Vēl, domājot par lēņošanu un pacientu organizācijām (ieskaitot politiskās partijas), man noformulējās kaut kā ļoti skaidri, ka Veselības ministrijai jau faktiski ir tikai divas galvenās funkcijas. Pirmā – ārstniecības pakalpojumu apmaksa saskaņā ar pacientu, nevis ārstu interesēm. Lai to izveidotu, nevajag būt ārstam, vajag būt sistēmu teorētiķim, augsta līmeņa menedžerim, juristam. Bet ārsti būs vajadzīgi kā savu izveidotu produktu piegādātāji, viņiem jācīnās par valsts pasūtījumiem savām programmām.
Ne vienmēr tas ir izdevīgi – es, piemērām, nepretendēju, lai tas, ko tagad daru, tiktu apmaksāts no valsts budžeta. Psihoterpija ir spilgti izteikta klienta personisko atbildību prasoša joma – ja katrs, par ko valsts būs samaksājusi, pie manis atnāks un mums ar viņu nebūs jāvienojas par individuālu terapeitisku kontraktu, rezultāts diez vai būtu labs.
Bet attiecībā uz narkomānu terapijas programmām un attiecībā uz sociālā riska bērnu resocializāciju būtu jābūt gan tirgus attiecībām un nemitīgam dialogam starp pasūtītāju un izpildītāju. Kas attiecas uz pēdējiem – tur problēmu nebūs. Tiklīdz ministrija sāks domāt, kā pacientu svarīgāko vajadzību apmierinātāja un tirgosies ar ārstiem, kas grib strādāt par valsts naudu programmās, ko valsts izvirzījusi kā pacientiem svarīgākās, kustība sāksies. Bet ministrija tā vēl nedomā un tam ir daudzi iemesli, ieskaitot manis jau pagājušā blogā minētos.
Runājot par otru ministrijas funkciju – tā ir profilakse. Ekonomiski pamatotas programmas, kuru mērķis ir samazināt nākotnē izdodamo naudu par ārstēšanu. Tātad – cenšoties konkurēt ar ārstiem. Man tomēr šāda konkurence tīk stipri vairāk par „šizofrēniju”, kas nereti plūst no kolēģu galvām un lūpām TV ekrānos. Nu nevar viens cilvēks vienlaicīgi ārstēt narkomānus, apkarot narkotikas un nodarboties ar preventīvo darbu, lai cilvēki būtu imūni pret šo postu. Vienā galvā tas viss nevar satilpt un arī nevajadzētu, tur pietiek darba daudziem. Bet izlēņošanas princips un intereses pieprasa cīnīties par iespējami plašāku lēni, tādu, kur visi konkurenti ir pakļauti vienam baronam.
Man, protams, ir amizanti klausīties, kā ārsti, kuru ienākumi taču ir atkarīgi no tā, cik daudzi slimo, izsaka visādas profilaktiskas idejas. Es ticu, ka kā cilvēki jau viņi no sirds vēl tikai labu un citi cilvēki tiem no sirds tic. Bet tiklīdz aiz durvīm negaida rinda, arī galvā kaut kas mainās. To vajadzētu atšķirt, lai nejauktu galvu ne ārstētājiem, ne profilakses organizētājiem. Katram jādara savs un katram jāmēģina izdzīvot mūžīgi mainīgos ārējās vides apstākļos.

Skatījumu skaits: 799 | Pievienoja: marta | Reitings: 5.0/1 |
Komentāru kopskaits: 9
0 Spam
9 Franciska  
Zaiguce, sieviešu žurnālus nepērku vairs jau sen;) Kāda jēga iegādāties kaut ko, kur lasāma ir labi ja 1/10 daļa?;)

0 Spam
8 Zaigucis  
Izskatās, ka tēma sevi ir izsmēlusi...Patika Andreja Delfos nokopētais raksts. Nav jau viss tik vienkārši, laikam ar entuziasmu - nu tik iesim un glābsim narkomānus - tālu netiksim. Paskat, kas tur par naudu apgrozās, un tik viegli dabūt...Piekrītu viedoklim, ka liela daļa veiksmei narkomānu glābšanā ir paša narkomāna vēlmei izglābties.
Franciskai - silti iesaku netērēties velti uz tā saucamajiem "sieviešu žurnāliem". Diemžēl, tas bizness ir balstīts uz kopumā nicinošu attieksmi pret sieviešu problēmām. Reiz sanāca dzirdēt pašas galvenās daudzo šo žurnālu īpašnieces, plaši apmeklēto sievieū nometņu un dažādu akciju organizētājas, teikto - ai, kā apriebušās tās sieviešu gaudas, bet bizness ir bizness...Katru gadu viens un tas pats jāklausās!

0 Spam
7 Rūta  
Runa jau var nebūt konkrēti par narkomāniju, tikai to drēbi Viesturs pazīst.
Domāju, ka jautājums tiešām ir par sevis saglabāšanu. Un, kā saglabājot sevi, vēl varēt kaut ko izdarīt arī ne tikai savā, bet arī citu labā, nekļūstot par daļiņu kādā tīklveida struktūrā vai astoņkājī...

0 Spam
6 Dace  
rakstus var meklēt caur google, tikai kopā ar meklējamo vārdu jāieraksta kāds vārds, kas garantē atrašanu, piemēram, viesturs rudzītis :)

blogus tad vēl var atrast, bet komentārus gan švakāk.

un nezinu, kas par lietu, bet tie cipari apakšā mani galīgi ienīst, lai gan esmu ierakstījusi pareizi.


0 Spam
5 Franciska  
Agrāk reizi nedēļā nopirku kādu no t.s. "sieviešu žurnāliem", tagad nāku lasīt Viestura blogu. Gribētos lasīt vairāk, bet ir labi arī tagad - pietiek par ko padomāt līdz nākamajai pirmdienai.

Paldies!;)

PS Ieteikums lapā ieinstalēt meklētāju, jo bieži ir tā, ka gribu pārlasīt kādu konkrētu rakstu no arhīva, bet ir problēmas atrast.


0 Spam
4 Andrejs  
NOSLĒGUMS...
Ar katru raidījumu, secinājums, vismaz man liekas pašsaprotams - izmaiņas ir jādara pašiem cilvēkiem. Nav ko gaidīt no valsts! Ir jāmeklē risinājumi, jo problēmu ir vairāk kā sajēgas! Un ir Latvijā labas skolas, labi piemēri un tādi ir arī pasaulē. Būs jāliek viss zināmais kopā un jālūko ko darīt!

Nākošā raidījuma temats - atkarība no datorspēlēm.

"Intelektuālā Apokalipse. Būt vai nebūt." ir daļa no sociāla, apolitiska projekta, kas meklē iespējas palīdzēt Latvijas intelekta attīstībai. Projekts ir politiski neatkarīgs. Mēs nevēlamies mainīt Izglītības ministrijas sastāvu vai stuktūru - tas ir tautas ievēlētu politiķu kompetencē. Nevēlamies pašmērķīgi kritizēt izglītības sistēmu, vēlamies veicināt, iekustināt jaunākos apmācību procesus. Mēs vēlamies realizēt intelekta attīstības risinājumus, ņemot vērā Latvijas un pasaules labākās apmācību metodes un principus.

Projekta darbība un mērķi ir aprakstīti www.intelektam.lv

Latvijas intelektuālās attīstības projektu veido "Latvijas Intelektuālās Attīstības Fonds".


0 Spam
3 Andrejs  
TURPINĀJUMS..
Ja kādam vajag statistiku, oficiālistiku -

* Latvija ir 4.vietā Eiropā "ekstazī" un amfetamīna lietošanā.
* Gada apgrozījums narkotikām, pēc aptuvenām aplēsēm, ir 70 miljoni latu gadā.
* Ar narkotiskajām un psihotropajām vielām saistīto noziedzīgo nodarījumu atklāšanu un pierādījumu fiksēšanu apgrūtina ievērojamais konspirācijas līmenis un jauno tehnoloģiju izmantošana narkotisko un psihotropo vielu izplatīšanā (sevišķi informācijas apmaiņā) (Latvijas policijas dati).
* Par narkotiku biznesa tranzītu oficiālo pētījumu varat apskatīt šeit: http://vec.gov.lv/uploads/files/4d0d0b8cd063d.ppt

Bet nu paši saprotiet, ka tas ir tikai tas, ko valsts spējusi atklāt vai atļāvusies atklāt.

Kādas ir Latvijas intelekta perspektīvas raugoties no šī viena (!) aspekta? Kas ir tas, kas varētu būt līdzvērtīgs narkotikām? Lai man piedod narkologs Jānis Strazdiņš, es piekritīšu Andreja Vilka formulējumam - pozitīvās atkarības.

Vakardienas sarunā visu laiku parādījās viens vārds - interese. Ja interese ir mācoties, sportā, mājās, vai kur citur, tad visnotaļ iespējams, ka jaunais dzīves pētnieks neies narkotikās, vai datorspēlēs (par to šosvētdien). Taču, kā teica Dace Rukšāne-Ščipčinska (trīs bērnu māte), tad viņa, lai arī cenšas visu ar bērniem izrunāt par viņu interesēm un saglabāt atklātību visos jautājumos, to daļēji uztver kā tādu laimes spēli. Ja čaļiem vai jaunajām dāmām nav interese par dzīvē notiekošo, kam sinonīms šeit varētu būt arī vārds "prieks", tad ir vēlēšanās, to atrast jebkādā veidā. Un skaidrs, ka narkotikas ļoti ātri var dabūt vajadzīgo ķīmisko sastāvu organismā, lai būtu kaifīgi, prikolīgi, kruta, fifīgi utt.

Šis sociālais projekts par "Latvijas jauniešu intelektuālo attīstību" ir domāts, lai pēc publiskas stāvokļa apzināšanas sāktu kaut ko reālu darīt un risināt. Un vakardienas temats ir, šķiet, vispamatīgākais, visgrūtākais no visiem risināmajiem jautājumiem - narkotikas - ar visu to spēku, vilinājumu un popularitāti, kāda ir ripām, pulveriem, "zaļajiem", "vitamīniem", markām šobrīd palielina savu tirgu. Jauniešu elki, filmas zvaigznes un mūziķi to šņauc, sūc, dur, rij, laiza filmās, dziesmās, videoklipos un mediji to rāda ar uzviju un lielākajai daļai jauniešu tas patīk. Nu, ko tur instinktiem padarīsi, ja viņus tik mīlīgi baro:) Ko, diez, tam var likt pretī? Cik lielai jābūt interesei, jēgai, motivācijai, lai 21.gadsimta neatkarīgās Latvijas jaunais čalis un dāma iegūtu prieku jēdzīgos, nedestruktīvos veidos, lai "senčiem" mati nebūtu sirmi 30 gadu vecumā. Un tas, jaunā cilvēka intelektuālais potenciāls, nevis ieietu "narkotikās", bet sevis intelektuālajā attīstībā.


0 Spam
2 Andrejs  
Labdien, Viestur, Jums varbūt būtu interesanti palasīt šito, arī citiem, kas te palasās, varbūt. Riskāju un iekopēju visu rakstu. Tas bija ievietots šodien Delfos.:
Viesturs Dūle: Latvijas intelekta degradācija – senči nezina bērnu narkotisko realitāti! Tiešām? (76)
21. februāris 2011 00:02
No tīņa mutes... tautas ausī. Neliels vakardienas raidījuma "Intelektuālā apokalipse. Būt vai nebūt" citāts no čaļa, kurš mēģina neļauties narkotikām (14 gadi): - "Zāle", amfetamīns, "ekstazī" surogāti utt. - tos var dabūt visi, arī, ja tu dzīvo meža vidū, pļavā". Un vēl viens piebalso: "... tā ir epidēmija. Lauķi arī tagad lieto narkotikas".
Uzreiz vēlos pateikt, ka negribu kritizēt ministriju - piedodiet, tas liekas nekonstruktīvi un negāciju jau tā pietiek. (Tiem, kas vēlās redzēt "dialogu" starp ministriju un pārējiem - tas ir redzams video fragmentā). Tikai piebilde pie redzamā video - ja valsts grib "atšūt" ikvienu šīs valsts nesekmīgo (lai arī viņš varbūt būtu ģeniāls kādā vienā jomā), tad tādā valstī mēs šobrīd dzīvojam! Skaidrs, ka ir pilnīgi destruktīvi elementi gan no skolēnu, gan skolotāju, gan direktoru puses, bet Daces Rukšānes-Ščipčinskas piemērs, ka viņai bija 5 privātskolotāji, bet tā arī to matemātiku viņa nespēja saprast pie visas savas apzinīgās mācīšanās - tātad arī viņai 2011.gadā vajadzētu palikt uz otru gadu!!! Tas, laikam, nebūtu Daces gadījumā, bet, kā zināms, 45% (kriminologs Vilks pat apgalvo, ka līdz pat 90%) no tiem, kuri atkrīt mācībās, nonāk kriminālajā sfērā - sanāk, ka paši saražojam kriminālos elementus un vēl veicinām to! Es to nesaprotu! Tāpēc arī vairāk ministriju nepieminēšu! Jo jādomā, jādara, laikam, ir pašiem kaut kas!
Taču, runājot par vakardienas raidījuma pamattēmu - "narkotikas tepat blakus", ceru, ka tas varētu būt atgādinājums mums visiem - narkotiku bizness un piedāvājums tiem, kuriem zem 18, ir ļoti sakārtots un efektīgs. Es, Valmierā pirms 20 gadiem, bez sevišķas ziņkārošanās uzzināju, kur dabūt "zāli", bet nu tagad izskatās, ka produktu piegāde ir dubultīgi uzlabojusies. Un arī sortiments plašs - no lētā gala līdz pat "kokam". Kā man stāstīja viens bijušais tirgonis, tad viņš, labi šiverējot, 12 (!!!) gadu vecumā mēnesī pelnījis 9000 (!!!) latus. Kādi skaitļi, ko? Kas par tirgu? Un, kas par vecumu? Kurš par to zina? Nu cerams, vecāki, jūs esat lietas kursā. Un, iedomājaties, kā šis bizness ir nostādīts un cik stabili patērētāji ir starp tīņiem, ja 12 gadīgs jaunietis "apgroza" mēnesī vairākus desmitus tūkstošus latu un pats sev var atstāt 9000 latu. Nu labi, tā ir Rīga, bet tas nozīmē, ka arī visur citur, kur jaunieši var no vecākiem, no azartspēlēm kompjūteros, vai zogot, iegūt naudu - tur, gluži kā "Coca Cola", arī narkotikas būs viegli pieejamas. Un izskatās, ka šajā jomā optimizācija laikam nav gaidāma! Latvijas jauniešu Intelekta Melnais Caurums zeļ un plaukst! Un pat tas, ka tavs bērns ir no labas ģimenes, var nebūt garants tam, ka "iepazīstoties ar dzīves piedāvājumu" negadīsies iekāre "paniekoties" biežāk un biežāk.

0 Spam
1 Dana  
Forši, ka Viesturs ļauj mums te visiem izpausties. Par narkomāniem - šī problēma globālā mērogā ir dziļi nopietna - nav jau noslēpums, ar ko, piemēram, ASV armija nodarbojas Afganistānā - taisnības labad gan jāsaka, ka tās narkotikas, kuras transportē uz ASV cinka zārkos, kā arī izmantojot citas "tehniskas" nianses narkotiku transportā, organizē ne jau vienkāršie karavīri. Un Afganistānā narkotiku izejvielu audzēšana šobrīd ieguvusi biedējošus apjomus. Vairs tikai naivais var domāt, ka valstīs, kurās audzē narkotiku izejvielas, karo kaut kādu mistisku rūpju par iedzīvotājiem, dēļ. Tātad - problēma ir, manuprāt, divējādi aplūkojama. No vienas puses - laikmets ar savu nemieru, stresu, grūtībām rada aizvien jaunus un jaunus narkomānus (pateicīgu augsni, lai jaunieši meklētu aizmiršanos),bet no otras puses - ir veikli "lēņotāji" , kas to izmantos, lai bezkaislīgi nopelnītu naudu. "Nekā personīga", vai ne? Tikai bizness... Iespējams, ka lietojot vārdu "sistēmiski" ir šajā jēdzienā jāietver arī tas, ka būtībā pa nopietnam narkotiku lietošanu šie kungi negrasās izskaust. Jo, - kā jau teicu, bizness ir bizness, un nauda jau nesmird (nevaimanā, neasiņo, dvēseliski nesāp).
Par profilaksi - protams, ka tas ir savādi, ka ārsti runā par neslimošanu. Jo nav jau arī šajā nozarē skaidrs valsts plāns - cik ir nepieciešami ārsti? Kāds teiks - ai,ai,ai! Vai ta lai nomirst? Bet ja būs attīstīta profilaktiskā kultūra, ja veselība cilvēkiem nebūs 5 vietā ( pētījums kādai veselības izglītības doktorantei), starp 10 piedāvātajām vērtībām - tad jau arī nebūs vajadzīgi tik daudz ārsti? Reizēm šķiet, ka patiešām vesels cilvēks maz kam interesē - jo visi grib attīstīt savu biznesu, visi grib pelnīt. Un kas uz slima cilvēka rēķina pelna, varat paši padomāt. Zāļu ražotāji, med.aparatūras ražotāji, aptiekas, ārsti.utt. No viena grāvja otrā. Visas galējības ved uz bardaku. Un aiz kokiem sāk zust mežs...
Vēl jāatzīst, ka latvieši ne īpaši māk diskutēt, kā kas, uzreiz sāk apsaukāties, tāpēc grūti atrast tādu normālu sociālu telpu, kur iespējams konstruktīvi diskutēt. Diemžēl, arī šeit parādās vēlme "iekost" citam komentētājam, mazāk tiek runāts par problēmu.
Jautājums - cik lielā mērā paši narkomāni vēlas iesaistīties un tikt glābti (ja tā var teikt)? Un kad veidzot runāsim nevis par sekām, bet par cēloņiem, un kad meklēsim risinājumus, lai novērstu maksimāli tieši cēloņus?

Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika