Vēstule manai bērnībai
Savu bērnību redzu kā auzu laukus saules svelmē Valmierā, toreizējā 8. marta ielā, kur mani vecāki bija uzbūvējuši māju. Tajos barojās treknas dūjas, un tēvs, mednieks būdams, drīkstēja tās šaut. Bet tās varēja arī ķert zem krītošas kastes, kur tās iemānīja, uz zemes paberot graudus. Vectēvs gatavoja garšīgus dūju cepešus. Mums bija arī govs Auza, kuru vedām ganīties pļavās pie Matīšu šosejas. Bija arī cūka, rudeņos tai tika svinētas bēres ar putraimdesām un karbonādi (bērni nedrīkstēja skatīties, kā to cūku kauj, bet vai tad kādam bija laiks viņus novaktēt?). Arī vistas un kaza Zemenīte, kas parādījās tad, kad vairs neatmaksājās turēt govi. (Māsa Agita atceras, kā abas ar vecmammu vedušas to kazu pa galveno ielu uz gaļas kombinātu Pārgaujā, kad bija pienācis laiks. Kazas bēres nevienam nevajadzēja.)
| 
