Izlasot Aspazijas 1891. gadā rakstīto un 1894. publicēto liroepisko darbu „Saules meita”, nācās piedzīvot vairākus pārsteigumus, galvenais no kuriem bija atkaltikšanās ar Varoni. Saules (kas ir Tēva simbols) meita nolaižas no dievišķajiem augstumiem un vai nu sameklē vai vienkārši atrod (nevar neatrast) Varoni. Laikam jau nevar arī neiemīlēt, nevar sevi neziedot un nevar nevilties. Savā ziņā tas sasaucas un turpina Skalbes Bendes (kas arī kaut ko saka par Tēvu) meitiņas gaitu, ja vien mūs nemulsina tas, ka turpināmā Bendes meitiņa ir jaunāka par Saules meitu.
Varbūt vēl vairāk samulsinās tas, ka Varonis ir Tēva lomas (Tēvs ir loma, nevis bioloģiskais tēvs) veids, bet par to detalizēti – grāmatā, kas patlaban tipogrāfijā un kam drīz jāparādās – „Pie Tēva”. Bet vispārzināms ir pasūtījums pēc varonības sabiedrībā un tas, ka katrs puika sapņo kļūt varonis.
Iznāk, ka meitas ceļš no Saules vai Bendes pie Varoņa ne tikai informē par tēvu, bet arī – formē, veido, papildina to! Es gribu, lai Tu būtu tāds, nevis šitāds. Man vajag. Citādi es netieku tālāk. Un – es dzemdēju savu vai savu bērnu tēvu kā Gaja.
Bet vēl interesantāk, ja zinām ne tikai Aspazijas biogrāfiju un viņas „dzērāju listi”, bet arī dzimtaskoku. Tad mēs tikpat labi par Saules meitu varam iedomāties Grietu, Elzas māti. Un nonākt pie svarīgās un ne tik bieži pieminētās diādes: māte – meita, kas faktiski ir matriarhālās pasaules mugurkauls.
Kad Aids nolaupa auglības dievietes Dēmetras meitu Persefoni un aizved to uz savu pazemes valstību, Dēmetra tā sēro, ka visi augšanas un ziedēšanas procesi apstājas, zemē iestājas bads. Zevs, šoreiz kā Olimpa saimnieks, (taču neaizmirsīsim, ka viņš ir arī Persefones tēvs) ir spiests nolemt, ka Persefonei (bieži sauktai vienkārši par Koru – meitu) puse gada jāpavada pie mātes un puse pie vīra. Šī mātes vara un meitas atkarība no tās, šī piespiestība rēķināties ar to, ko māte jūt un ļoti biežā nejušana, ko meita jūt pati. (Par šo tēmu vēl vairāk būtu jārunā Aspazijas pirmā darba „Atriebēja” sakarā, bet par to – citreiz) Nav nekāda plašā izvēle – vai nu māte vai pazeme, zemapziņa. Bet raksturīgi jaunai meitenei, kuras pašapziņas augšanai ir nepieciešama Mātes loma – arī sevis kā Mātes.
Tātad Saules meita ir gan Grieta, gan Elza, kas izjūt un identificējas ar māti. Bet – arī karaļmeita (Karalis – vēl viens Tēva aspekts), pie kuras Varonis nokļūst savas iekšējās attīstības rezultātā (Varoņiem parasti ir divas mīlas – viena Māte, otra Meita) ir gan Grieta, gan Elza. Tā iznāk, ka abas gan dala un konkurē, gan veido vienu vīrieti, kas dzīvē ir bijis neviens cits kā Dāvis Rozenbergs. Un pastāv Saikne – no tēva Saules (Zeva) pie tēva - par zemapziņu (sievišķo) atbildīgā brāļa Aida – Varoņa.
Elzai Rozenbergai bija 26 gadi, kad tapa Saules meita. Jauna meitene, kuru ļoti fascinēja grieķu mitoloģija. Bet ne jau tikai no Grieķijas nāca māksla arhetipiski precīzi pastāstīt mūžīgo stāstu par kāda tēva meitu un Varoni.
|
