viestursrudzitis.lv

"Dejas uz palodzes pie atvērta loga"

 
Dažas jaunas atslēgas 
  „Dejām uz palodzes pie atvērta loga”

  

Ja par pulkvedi vairs neviens neraksta, tad dažreiz viņš ir pateicīgs par to – laikā, kad jāgatavo zelta zivtiņas. Taču savs laiks zelta zivtiņām, savs - vairāku līdz šim vēl nenotikušu karu un revolūciju izraisīšanai, savs laiks arī parunāšanai par to, kā  bija toreiz, kad meitu mātes nakts tumsā iesūtīja savas meitas slavenā Aureljāno Buendijas teltī. Tādējādi izraisot visus tos karus un revolūcijas, kas vēl tikai būs un kuros pulkvedis pats taču nav nemaz vainojams.

„Laiks taču iet! … Bet jau nu tik ātri!” – šo Markesa pērli var attiecināt ne tikai uz laiku viņa grāmatās, bet arī uz citiem notikumiem un citās dzīvēs. Ir pagājuši 4 gadi, kopš es kā Autors dejoju uz palodzes. Tagad man gribas mainīt lomu un kļūt Analītiķim, kas uz šo dejošanu veras no distances.

Nē, nē – es netaisos kļūt par literatūrkritiķi pats sev. Bet es varu un varbūt pat man ir pienākums uz sevis pielietot metodi, kuru izmantoju Raiņa un Aspazijas darbu interpretēšanā. To varētu saukt par ģenealoģiski strukturālo analīzi – tas būtu gana precīzi. Literārs darbs atspoguļo tā autora zemapziņā notiekošo, literatūra ir tikpat lielā mērā spontāna uzvedība kā telefona zvans mātei. Lielos vilcienos šīs uzvedības jēgu uzrāda darbojošos personu ģenealoģija un norises tajā, liekot autoram veidot darbu ar tādu struktūru, lai šīs norises varētu norisināties.

 

Personvārdu nozīmes

 

Ne Deju (tā es turpmāk ērtības labad dēvēšu grāmatu) priekš-, ne pēcvārdā neesmu minējis etimoloģiskus faktus. Pie kam – tā vienkāršā iemesla dēļ, ka 2004. gadā es nemaz nezināju, vai vismaz biju labi aizmirsis, ka tulkojumā no grieķu valodas sakne „aleks-„ nozīmē „aizsardzību”, bet sakne „andr-„ – „vīrieti” vai „cilvēku”. Tātad Aleksandra ir cilvēku vai vairāk tomēr vīriešu aizsargātāja, Aleksis un Aleksejs – vienkārši aizsargātāji, Andra ir jāsaprot kā vīrietis, sievietes vīrišķā daļa vai cilvēks, bet Aleksejs kopā ar Andru ir kā Aleksandra viena pati. Arī abas Aleksandras māsas kopā izveido viņas vārdu un Aldas meita Alise kaut kādā mērā turpina šo aizsardzības veidošanas tradīciju. Bet tas viss kopā kaut kā velk uz saudzīgu attieksmi pret patriarhālas attīstības iespēju

Nu un, protams, trīs Viktori, divi no kuriem iet bojā. Šis vārds tulkojumā no latīņu valodas nozīmē „uzvarētājs” – šo nozīmi es darba rakstīšanas laikā zināju.

 

Attiecību inversija un ģimenes lomas

 

Diviem no trim Viktoriem ir ļoti tuvas attiecības ar savām mātēm – (sk.shēmu) es šo saikni esmu attēlojis ar trim savienojošām līnijām. Ir skaidri redzams, ka tie ir savu māšu ļoti spilgti izteikti Varoņi (par ko liecina arī vārda izvēle), bet Varonis ir Tēva lomas paveids (par to vairāk skatīt jaunajā grāmatā – „Pie tēva”) .  Par trešo mēs neko nezinām, bet sajūta ir, ka arī tur varētu būt līdzīgi. Viktors – Garīc ir vienīgais dzīvais no Viktoriem, kurš neveiksmīgi sevi mēģinājis apliecināt mātei līdzīgas personas glābšanā (tām ir līdzīgas acis!), bet joprojām ir dzīvs, spējīgs kauties uz dullo arī pazaudējis brilles, lūzt, bet neliekties.
 
Apskatīt attēlu orģinālā izmērā: /dejas2.JPG
 

Par attiecību inversiju mēs noteikti varam runāt arī attiecībā uz trim Johana meitām, varētu tikai strīdēties, cik tā stipra attiecībā uz katru no tām – es šo stiprumu esmu novērtējis ar divām svītrām. Varbūt, ka tās nemaz nav trīs meitas, bet gan vienas meitas trīs daļas vai lomas. Un tad mēs ieraugām citu svarīgu patiesību. Andrai, kurai tēvs ir bijis līdz pat savai nāvei, izveidojas stipra Princeses loma, kas ar gadiem sāk izskatīties arvien nepievilcīgāk, līdz ieskicētajās attiecībās Ješku, iespējams, attīstīsies Māte.

Kas attiecas uz Aleksandru, kurai tēvs ir bijis no pusaudžu vecuma, un kura viņa parādīšanos pārdzīvojusi ļoti traumatiski, ir izveidojusi izteikti stipru Mātes lomu – tāda viņa ir visās attiecībās bez īpašas dinamikas. Un tikai Aleksejs vēlas viņu ieraudzīt kā Meitu, jo pats vēlas būt Tēvs, gluži kā Remarks ar savām glābjamajām būtnēm, bet tas viņam sanāk ne vienmēr – Aleksandra Dēlu vēlas vairāk kā Aleksejs Meitu.

Bet Alda, kura tēvu dzīvu nesatika, ir izveidojusi Meitas lomu, kurā tā izpaužas pirmajās attiecībās Aleksi, bet ar Viktoru jau tā ir skaidri izteikta Māte, lai otrās attiecībās ar Aleksi augstu tālāk, izskatās, savas vīrišķās daļas virzienā.

Nu un, protams, Aleksis un Aleksejs ar savām glābjamajām mātēm. Tomēr Alekseja māte, šķiet, spēj dēlam dot vairāk resursu (varbūt arī tādēļ, ka Aleksejs ir vienīgais bērns), bet Aleksim to nepietiek ļoti skaidri redzamā veidā – ir jādalās ar divām māsām, viena no kurām ir invalīde (Dauna slimība). Varbūt tādēļ Aleksis savā Tēva lomā bankrotē ātrāk (Aldas – Meitas aiziešana un Ilonas – Mātes atnākšana ar attiecībām ar Nāvi pa vidu, kas pietuvina to Viktoriem), varbūt tādēļ viņš dabū resursus no Ilonas un Aleksandras, lai varētu tos izmantot otrajās attiecībās ar Aldu.

Aleksejam Nāve ilgu laiku ir jāsatiek nevis pašam, bet savu pacientu cīniņos. Bet Deju puķaini sāpīgi skumīgais fināls ir arī kā bēres. Alekseja Varoņa lomai? Viņam pašam, kas pārvācies uz Jauno pasauli? Vai izglītība un Glabēja pieredze dos tam priekšrocības attiecībā pret nabaga neizglītotajiem un māšu izteikti izmantotajiem Viktoriem?

Un visbeidzot – Ļena. Viņai nav bijis jāglābj tēvs, bet gan māte, ģimenē, kur tēvam ir incestuālas attiecības ar otru māsu, kas droši vien nozīmē, ka gan jau ir bijušas arī ar Ļenu, daudzas netiešas pazīmes par to liecina. Šeit ir mātes – meitas saikne kā identificēšanās un kā Dēmetras – Persefones tipa attiecības, kas ir visas matriarhālās pasaules mugurkauls. Abas iet bojā, viens „uzvarētājs” nav pietiekoši stiprs, lai Ļenu izglābtu. Viņa savukārt nespēja būt pietiekoši stipra, lai izglābtu savu māti.

 

Sekas attiecību inversijai

 

Un šeit mums ir jāapstājas pie tomēr atšķirīgajiem attiecību inversijas rezultātiem. Vīrieši kā sekas savu māšu Tēva (Varoņa) lomai dabū atkarību – parasti noslēptu aiz mīlestības un seksuālām alkām – šis aspekts Dejās ir rādīts gana daudz. Par to mēs daudz esam runājuši arī „Bendes meitiņā un viņas tēvā”.

Bet tie dabū arī bailes, arī tās, kuras dēvē par kastrācijas bailēm. Tu nedrīksti riskēt un nedāvināt ziedus sievietēm – tas var ļoti slikti beigties. Atcerēsimies kaut vai Alekša un Alekseja sarunu vēl kā puikām – ejot no skolas mājās. Vai Alekša baiso pieredzi ar klavierskolotāju.

Taču nepieciešamību atgaiņāt bailes, dāvinot ziedus, vīrietis var uztvert arī kā  savu vēlmi – ieskaidrojot sev, ka viņš pats grib tos dāvināt, jo tad bailes nav jūtamas un ir iespējams būt labajam puisim. Manuprāt, visām Deju puķulietām pāri nošalc Tanata spārnu vēdas, tikai neviens nav tik drosmīgs, lai to ieraudzītu. Ir tik uzkrītoši, kā gan Aleksis, gan Aleksejs runā par savu mīlestību pret Aleksandru, esot par maz drosmīgi, lai pateiktu, ka vienīgais, ko viņi patiešām jūt, ir bailes. Un ja viņš mīl, tad arī aiz bailēm. Baidās nemīlēt. Un vai aiz bailēm, seksuālām alkām un gatavības mirt ir arī vēl kas cits, to nemaz nav tik viegli noskaidrot.

Sievietes kā savu tēvu Mātes dabū Maukas lomu. Nekas jau viegls tajā nav, arī tā var koķetēt ar Nāvi, tomēr daudz daudz retāk – tā būtībā ir saistīta ar dzimšanu un jaunu dzīvošanu – arī tad, ja pēc bērna ieņemšanas maukās atnākošais Varonis – pazemotājs ir jānogalina. Viņa bērns dzīvos. Ekstremālā veidā šo scenāriju mēs redzam Ļenas jaunākās māsas liktenī. Bet – tas ir ļoti nesmuks, kaut ko tādu mēs esam gatavi asociēt tikai ar dzīves padibenēm, pie kurām mēs taču nepiederam, vai ne? Taču pavērosim – psiholoģiskā līmenī vēlme dabūt bērnu no Tēva (Varoņa) izpaužas ne tikai to māšu un meitu galvās, kas spietoja ap pulkveža Aureljāno Buendijas telti.

 

Maukās gājēji

 

Maukas loma manuprāt ir Mātes lomas paveids, kura tiek izveidota, lai, nepieciešamības gadījumā varētu viegli aizliegt savas seksuālās vajadzības, prioritētu sava partnera vajadzības, noturētu to un ieņemtu bērnu.

No vīrieša viedokļa Mauka ir skaidri mātišķa un izmantojama sievieškārtas persona, kuru drīkst gan iekārot, gan pazemot, gan pamest – atkarībā no tā, ko pieprasa šī vīrieša iepriekšējās attiecībās dzimušās vajadzības. Maukai visi varianti ir labi un izmantojami, jo jebkurā gadījumā ved pie kārotā – tiek ieņemts bērns. Un kā pirmais un galvenais maukās gājējs šajā grāmatā ir jāmin Johans. Mēs zinām tikai, ka no vismaz trim sievietēm, kas viņam ir piederējušas, tikai vienu viņš nav pametis, bet attiecībā uz pazemošanu un izmantošanu varam tikai fantazēt.

Bet arī jaunie čaļi gāja maukās un viņi tās dabūja – kā Mātes. Jo ar tieši šādiem akcentiem iezīmējas gan Alekša, gan Alekseja attiecības ar Aleksandru, Ilonas attiecības ar Aleksi un Aldas attiecības ar Viktoru, gan Andras – ar Ješku. Iznāk tāda kā došanas – ņemšanas ķēde, kuru droši vien tā arī vajadzētu saprast – dot var tikai saņēmušie un ar morāli seksuālajās attiecībās to nevajadzētu sapīt kopā.

Bet pats maukās iešanas process – tā vīrišķā došanās pie sievišķā – pie kam tieši ar tādu pat motivāciju kā tas jau tūkstošiem gadu ir noticis un turpinās notikt. Šī procesa rezultātā izveidojas gana komplicēta, bet tomēr negrūti interpretējama un bezgala interesanta vīrišķā – sievišķā attiecību fronte (sk. shēmu), kurā katra no pusēm vietām ļoti dziļi ir iespiedusies pretinieka teritorijā.

Protams, šo procesu var un vajag iedomāties arī kā intrapsihisku un kā kontaktēšanos ar savu pretēja dzimuma daļu – iekšēja pieredze vienmēr stimulē ārējo un otrādi. Mēs pārtiekam no visa kā.

 

Draugi nekaujas

 

Pateicoties Odiseja gudrībai, grieķi kā brāļi iemācījās nenogalināt viens otru, konkurējot par sievieti. Odisejs ieraudzīja šajās konkurences cīņās Lielā Mātes varu un atrada vienīgo ieroci, kā pret to cīnīties – brāļu (draugu) līgumu, ka attiecības starp brāļiem nedrīkst mainīties, ienākot tajās sievietei. Vai – sieviete nedrīkst sanaidot brāļus. Vai – greizsirdība nav vīru cienīga, tā izriet no mazu puiku sāpēm par to, ka māte aiziet gulēt pie tēva, nevis paliek pie viņa. Vīri prot redzēt, kā trīsstūris aizvieto pāri un kādos gadījumos tas ir izdevīgi.

Dejās nav greizsirdības un man ir bijis jādomā, kā tas nāk, ka tā. Jo – nedaudz pārspīlējot, tur „visi guļ ar viesiem” un tad tak kaut kādam kašķim būtu jāiet vaļā. Bet nē, neiet.

Laikam grāmatas personāži visu to, ko viņi dara grāmatas ietvaros, uztver kā ārstēšanos, kurā tie viens otram ir ārsti, psihoterapeiti un atbalstītāji. Visam, kas tiek darīts, ir subjektīva nozīme, ieskaitot seksu, kurš ir šeit ir terapija pie kam vienpusēja parasti. Otrs palīdz tam vienam, kam vajag. Varbūt tādēļ nav par ko kauties?

 

Mātes loma un matriarhāts

 

Par trim Johana sievietēm, šo sieviešu neapzināto motivāciju attiecībās ar Johanu un šo attiecību ietekmi uz tajās dzimušajām meitām jau ierunājāmies. Es gribu paturpināt šo tēmu vēl no diviem aspektiem.

Pirmais aspekts ir emocionāls – ko tas viss prasa no cilvēkiem. Ko Aleksandrai nozīmē satikt savu tēvu 16 gadu vecumā un kāda ir tās emocionālās dinamikas anatomija šī notikuma sakarā? Vai viņa vienkārši nolemj, ka turpmāk visās attiecībās ar vīriešiem būs mātišķa? Vai viņā kaut kas salūzt uz iet bojā - Princeses uz zirņa loma, piemērām, - tā pati, kas Andrai saglabājas tik ilgi? Vai, kļūstot Māte, tā aizsargā Princeses zaudējumu, jeb Māte ir kā pūķis, kas sagūstījis šo Princesi un nelaidīs to vaļā neprognozējami ilgi?

Šis jautājums attiecībā uz Aleksandru man šķiet arhisvarīgs – tikpat svarīgs, kā vīriešu bailes zaudēt savu Varoņa lomu. Šie abi jautājumi sadarbojas, neļaujot cilvēkiem tikt ārā no „diagonālajām” attiecībām un nonākt pie horizontālajām: vīrietis – sieviete. Pie tā mēs vēl atgriezīsimies šīs raksta beigās.

Bet ir arī otrs aspekts – kādu ietekmi šīs maukās iešanas attiecību loģika atstāj uz nākamajām paaudzēm? Mēs redzam, ka Johanam ir trīs meitas, deviņas mazmeitas un jau divas mazmazmeitas. Un tikai divi mazdēli… Bet visumā – ļoti kupli, auglīgi! Tas nozīmē, ka mātišķība ir stimulēta darīt to, kur tā neuzvedas kā pūķis – dzemdēt un audzināt bērnus.

Viena no Johana meitām – Aleksandra mums parādās kā ļoti tipiska un spilgta Lielā Māte. Grāmatā gan neparādās, kas ir viņas meitu tēvs vai tēvi, tādēļ tas, ka katra meita ir no sava tēva, ir tikai mans iespējamais pārspīlējums šeit. Tomēr vīrieši Aleksandrai nav svarīgi kā ilgtermiņa parādības, bet viņai tie ir ļoti svarīgi kā piedzīvojumi. Viņai nevajag atbalstu, viņa pati sev tāda ir.

Vēl varam teikt, ka Johana bezatbildīgā „sēklas donora” uzvedība savairo matriarhālo pamatu viņa pēcnācējos un droši vien radīsies gana daudz Johana mazmeitu, kas būs mācījušās no savām mātēm un vecmāmiņām, uz kā ir jābalsta savas attiecības ar vīriešiem. Tomēr – svārsta kustība Mātes lomas virzienā nozīmē arī atgriešanos pie pašiem dzīves pamatu pamatiem. Māte zina visu, tikai nezina, ka zina. Un arī Aleksandra kā vecmāte zina visu. Viņa tur savās rokās tikko dzemdējušas sievietes placentu, pārbaudot, vai kāda daļa no tās nav palikusi dzemdē. Bet placenta viņai šķiet kā rudenī tikko uzarta zeme, kas pa ziemu atpūtīsies un pavasarī būs atkal gatava ziedēt.

 

Anima, anumuss

 

Kamdēļ viss šis ārprāts ar satikšanos uz shēmā attēlotās frontes līnijas, visi šie zaudējumi un ieguvumi? Varbūt varēja nekur neiet, sēdēt mājās?

Nu nevar sēdēt mājās, jo jebkura attīstība ir saistāma ar pretējo dzimumu satikšanos, kuras laikā tiek abpusēji mēģināts apmierināt savas emocionālās neapzinātās un arī apzinātās vajadzības. Kamēr cilvēks nav attiecībās ar pretējo dzimumu, viņš nevar uzzināt, kas ir tas, ko viņš grib un pēc kā tiecas. Un vislielākās ciešanas ceļas no vajadzību neapmierināšanas un maukās neiešanas.

Anima un anumuss ir Junga ieviesti jēdzieni, kas acīmredzot reprezentē šo savstarpējo attīstības tieksmi. Tieši attīstības, nevis seksuālo vajadzību tieksmi, piemērām. Tieši tādēļ Deju veltījums Aleksandrai, kas ir gan pati, gan ietver sevī arī Andru un Aldu, bet visas kopā gluži kā Atēna un Hēra veido ne tikai vīriešu antimatriarhālu aizsardzību, bet arī rada tiem pamatu dzīvei – sniedzot gan labi apslēptas un tādēļ meklējamas zināšanas par dzīvi. Šīs zināšanas ir sievišķajā, nevis vīrišķajā, bet atslēgas zināšanu ieguvei – vīrišķajā.

 

Kapsēta

 

Jā, Dejās ir arī sava kapsēta, kura shēmā izvietojusies tās kreisajā malā. Divi Viktori, Ļena un teju teju arī Aleksis. Bet arī Nāve, kā to rāda dzīve, bieži vien nav pietiekošs stimuls cilvēkiem, lai tie sāktu mācīties Dejas un lai pirmkārt apgūtu tos soļus, kuri var aizvest Nāvē, un zinātu, kā tos nespert.

Tie nav tik sarežģīti ieraugāmi – attiecību inversija, milzīga Varoņa loma un nepilnīgs kontakts ar sava vecuma vecāku. Cilvēkiem vienmēr gribēsies Nāvi norakstīt uz gadījumu un medicīniski formulējamu saslimšanu un, protams, uz alkoholu. Bet Nāve būs nepielūdzama un tā pļaus – tieši neredzīgos vispirms. Jo tas ir Nāves veids, kā iemācīt dzīvot un kā iemācīt dejot.

  

Vīrietis un sieviete?

 

Šis ir galvenais jautājums, kuru es sev uzdodu – vai Dejas ir aizdejojušas pie tā, ka rodas Vīrietis un Sieviete un ka tie satiekas? Lai kā arī gribētos atzīmēties ar grāmatas varoņu panākumiem šajā ziņā, laikam tomēr jābūt gana kritiskam, tas no vienas puses. No otras – laikam jau abas šīs lomas izaug pakāpeniski, nevis nogāžas kā ar izpletni nomestas – gatavas, pabeigtas un lietojamas.

Kas attiecas uz sievišķību – varbūt galvenais ir jautājums par to, kas notika ar Aleksandru tad, tajos 16 gados, kad viņa kļuva tik mātišķa. Kādēļ viņa uzņēmās šo lomu, kurā ir tik daudz varas un tik daudz aizsardzības. Un vai viņa viegli (tas nevar būt viegli) var no tās atteikties.

Vai – citādi uz to paskatoties – varbūt toreiz viņu kā Pricesi nolaupīja matriarhālais pūķis? Un kā tagad no tā atbrīvoties - uzticēties vīrietim, kas taču tik viegli var pazust. Izvēlēties vīrieti, kas nav no viņas atkarīgs un līdz ar to zināmā mērā garantēti ieinteresēts. Palikt vienai un atrast tajā daudz interesanta, izjūtot šo faktu kā pašpietiekamu vienatni, nevis zaudējumpilnu vientulību. Man šķiet, ka daudz ko no tā Aleksandra ir atradusi.

Bet vīrišķajā pusē ir jautājums par bailēm. Neskatoties uz to, ka Aleksandra nekad nevienā brīdī nedara kaut ko tādu, kas varētu būt par iemeslu no viņas baidīties, abi draugi – Aleksis un Aleksejs - aizsargājas, tātad baidās. Ar to ir saistīti gan potences traucējumi, gan ziedu dāvināšana, gan tieksme mirt – kā neapzināta izeja no bailēm. Un tas savukārt izriet no pārnesuma, tik vīrišķīgi bieža un parasta – sieviete, kas kastrē. Tik parasta, ka tam ir pat mitoloģiski noformēts pamats – „Gaja izkastrēja Ūranu ar dēla rokām, tātad, tā kā visas viņas ir vienādas, arī šī, izkastrēs mani”, tā var just katrs vīrietis.

Bet ja personiskāk – atceroties Alekša un Alekseja mātes – ja tām nepakalpo ar ziediem, labām atzīmēm vai parūpēšanos par visu kas mātei varētu būt svarīgs – kā tās reaģēs un kā par šīm reakcijām jutīsies dēls? Bet tur bija arī klavierskolotāja… Un vispār – pārāk maz ir rakstīts par jautājumu – „māte noper dēlu”. Daudzi no mātes pērtajiem pēc tam attiecību ar sievieti vietā izvēlēsies attiecības ar kaut ko kontrolējamāku, piemēram ar datoru.

Daudz daudz visa kā, kas nekad nebūs nozīmīgs tikai kā rezultāts. Process ir svarīgs, jo ja tu kaut ko pārdzīvo, tad jau esi citādāks. Un ja vēl apzinies, ka un ko esi pārdzīvojis, tad daudz citādāks.
 

Jaunumu kalendārs

«  Novembris 2018  »
PrOTCPkSSv
   1234
567891011
12131415161718
19202122232425
2627282930

Meklējums



Latvijas
Reitingi