Giganti - paliela mitoloģisko būtņu grupa, kas grieķu mitoloģijā pārstāv tās pašu pirmo – htonisko (ar zemi saistīto) attīstības periodu un kas I shēmā (sk. /I_HAOSS_2008_JULIJS.pdf ) izskatās pēc kolonnas vai mugurkaula vai abiem kopā (mugurkauls latīniski – kolumna vertebralis – skriemeļu kolonna).
Interesanta ir gigantu dzimšana – izrādās, ka tiem nav mātes, ir tikai māsas – atriebības dievietes Erīnijas (šeit un turpmāk sekoju Hēsioda tradīcijai Erīnijas rakstīt ar lielo, bet gigantus ar mazo burtu). Bet dosim vārdu Hēsiodam pašam, kurš „Teogonijā” par šo notikumu vēsta:
… un milzīgā Gaja iegavilējās,
Kronu ieveda slēpnī un viņam ielika rokā
175 Asu, zobainu sirpi, un viltīgu padomu deva.
Ieradās milzīgais Urāns un Nakti atveda līdzi;
Iededzies mīlā, viņš apskāva Gaju un izpletās plaši
Viņai visapkārt. Tad dēls ar kreiso roku no slēpņa
Sagrāba viņu un tvēra ar labējo zobaino sirpi
180 Milzīgi garo un vīrišķo locekli mīļajam tēvam
Nopļāva milzīgā steigā, un tūdaļ to atpakaļ meta
Pāri pār galvu. Ne veltīgi gluži tas atstāja roku -
Visas asiņu lāses pēc tam, cik noplūda viņam,
Kopā savāca Gaja. Un gadu ritumā radās
185 Varenās Erīnijas un giganti dižie.
Ak šausmas šausmas – cik briesmīgi un … skaisti vienlaikus, bet skaisti jau tikai pateicoties Hēsioda valodai. Šeit jājautā – bet par ko?
Kuri no visiem bērniem, kas Urānam radās un Gajai,
155 Bija visbriesmīgākie, tie kļuva jo nīstami tēvam
Jau no sākuma paša. Un tiklīdz kāds dzima, viņš tūdaļ
Slēpa ikvienu pēc kārtas, tiem neļaudams ieraudzīt gaismu,
Gajas klēpī, un sajuta prieku par nekrietno darbu
Urāns.
Un šeit mēs atgriežamies pie hekatonheiriem. Tieši viņus Urāns (I, II) – debesis - nespēja pieņemt kā savējos un atgrieza Gaja (I, II, III-6) atpakaļ. Kas var nozīmēt arī – apraka zemē.
Iezīmējas tāda kā frontes līnija – kas ir kopā ar Gaju un kas – ar Urānu. Kas ar Māti un kas ar Tēvu. Skaidrs, ka hekatonheiri ir ar Māti. Un ka giganti un Erīnijas ir liecinieki Mātes un Tēva pretstāvēšanai.
Liecinieki? Kā mēs to redzam no Erīnijām – tās visās situācijās pēc šī notikuma nostājas Mātes pusē – par piemēru varam minēt kaut vai Oresta (III-9) tiesāšanu, par savas mātes – tēva slepkavas noslepkavošanu. Un kā tad ar gigantiem? Un – kā ar Hēsiodu, kurš hekatonheiru slēpšanu zemē sauc par „nekrietno darbu”?
Berlīnes Pergamona muzejs ir radīts tikai viena antīka – 2. gadsimtā pirms mūsu ēras radīta mākslas darba izstādīšanai. Un šis darbs ir Pergamas (grieķu pilsēta tagadējās Turcijas teritorijā) brīvdabas altāris, celts par godu uzvarai pār mežonīgajiem galliem. Šajā altārī ir atspoguļotas olimpisko dievu cīņas ar gigantiem – gigantomahija. Cīņa, kurā ne tikai dievi, bet arī titāni un, protams, Hērakls cīnās un uzvar gigantus. Ne vairs kā grupu, bet kā individuālus, vārdā nosauktus indivīdus. Katram no kuriem pretim tiek stādīts kāds par titāniem vēlāks personāžs no grieķu mitoloģiskās attīstības panteona. Un giganti tiek uzvarēti.
Tēva kastrēšanas aktā rodas gigantiskas jūtas. Iedomāsimies, Krons (II) taču paaugās un vai gan viņš nesaprata, ka ir ticis izmantots? Un ka tagad, pēc šī nodarījuma pret Tēvu, viņš Tēvu ir zaudējis. Ka tagad viņam mūžīgi jāpaliek pie Mātes kā tās izplānotā nozieguma līdzdalībniekam un izpildītājam. Vai pieaugdams viņš nevarēja nesajust bezpalīdzīgu naidu pret Māti un vienlaicīgi naidu pret sevi pašu, vēlēšanos mirt un sodīt sevi par visu šo nodarījumu.
Taču tēva kastrācija ir arī grieķiska daudz ikdienišķākas patiesības maksimizācija. Un patiesība – ļoti tipiski latviska arī – situācija, kad māte pagriež muguru dēla tēvam un visu sevi velta dēlam. Sekas nereti ir tik pat briesmīgas kā mītā – ne tikai neatrisināms tēva un dēla konflikts, ne tikai matriarhālās cirkularitātes atjaunošanās (māte kā sākums un gals, nevis tikai kā sākums). Sekas ir arī Erīniju un gigantu dzimšana.
Un šeit mēs nonākam pie „mūsdienu varoņa” Grantiņa. Kā tas redzams no TV, vienīgā sieviete, kas nav tikusi apdraudēta, ir viņa māte. Un kur tad tēvs? Un kas noticis starp viņiem? Un kāda ir dēla loma visā tajā?
Un, protams, zinot psiholoģijas pamatpostulātus par pārnesumu, nav grūti interpretēt, ka jūtas, kuras ir bail izjust pret savu māti, dēls neapzināti vērš pret citām sievietēm, jeb to viņa vietā dara kāds gigants. Tāds, kam ir ļoti bagāta fantāzija savā ziņā, spējot ieraudzīt Māti arī savā meitā. Un kopā ar māsām Erīnijām sodīt viņu par vecmāmiņas (un vēl daudzu citu dzimtas sieviešu pirms viņas līdz pat Gajai) grēkiem. Un vienlaicīgi – pilnīgi šķirts no savas zemapziņas apzināšanās. Tajā pat laikā – juridiski pieskaitāms, bet tomēr nespējīgs kontrolēt zemapziņas izveidoto uzvedību.
Gigants tiks tiesāts un, protams, notiesāts – tiks realizēta kolektīva juridiska gigantomahija. Kaut kādā mērā viņš ir notiesāts jau tagad – neviens nespētu uzdrīkstēties viņu attaisnot. Jo viņš ir vajadzīgs arī, lai vienīgais uzņemtos vainu, lai mums nevajadzētu attiecināt uz sevi gigantiskās jūtas, kas rodas, savu vecāku cīņas laukā atrodoties. Tas nav mūsu gigants, tas ir Grantiņš. Tas uz mums neattiecas, par to atbildēs viņš. Un mēs projicēsim uz viņu savas dusmas uz šo gigantu – tām, kas ir arī mums par to, ko mūsu mātes ir nodarījušas mūsu tēviem un otrādi.
Jā, mūsos arī ir giganti un mēs sekmīgāk vai ne tik sekmīgi esam veikuši vai veicam gigantomahiju, atdalot instinktus, impulsus un jūtas no apzinātas, sociāli atbildīgas uzvedības. Tas, ka ir viens, kas netiek galā, parāda mums – galā tikušo - mūsu panākumus. Tas rāda, kāda ir likme, šajā cīņā. Tas daudz ko iemāca par kontrolējamo sevī. Un uzdod jautājumus, kā šo kontroli var veikt apzināti, ja jau viens to nav spējis. Kāda garantija, varētu jautāt, ka es pats vai kāds mans tuvinieks nepalaiž „no sevis ārā” kaut ko tādu? Un kā es varu ko uzzināt par saviem gigantiem un to izcelsmi?
Turklāt gigantiem ir arī vārdi. Kāda ir atšķirība starp Porfirionu (I), ar kuru Pergamas altārī cīnās Zevs un Alkioneju (I), kuru uzveic Atēna? Un kā ar dažiem gigantiem, kuru vārdos tiek saukti arī citi, vēlīnāki grieķu mitoloģiskie personāži? Spilgtākais piemērs šeit varbūt ir Pallants – gigants kā Pallants I (I), titāns kā Pallants II (II, III) un 50 milzīga auguma dēlu tēvs un slavenā Aigeja brālis kā Pallants III (III-6). Palūkosimies Shēmās! Vai sajūtam kādu kopēju melodiju visu triju Pallantu raksturos, kuros gigantisms piedalās, taču tiek „socializēts”. Var strīdēties, vai pietiekami, bet nevar neievērot, ka arī šī socializācija ir savdabīga gigantomahija.
Nesen latviski ir atkalizdota Aristoteļa „Poētika”. Tur var palasīt, ka traģēdijai, lai tā pildītu savu uzdevumu, skatītājā ir jārada ne tik vien bailes, bet arī līdzjūtība. Tieši pēdējais, manuprāt, nodrošina, ka kaut ko no šīs traģēdijas mēs iemācamies.
Un visbeidzamais – šeit es esmu sekojis „Teogonijas” redaktora Ābrama Feldhūna grieķu īpašvārdu atveides tradīcijai. Tādēļ Urāns, nevis Ūrans, kā manā grāmatā „pie Tēva”.
| 
