Viens no plaši vispazīstamākajiem grieķu mītiem ir mīts par Lēto. Tā populistiskā versija vēsta, ka nabadzīte, palikusi grūta no morālai kritikai neaizsniedzamā Zeva, bijusi spiesta pārciest briesmīgus it kā greizsirdīgās Hēras uzbrukumus. Olimpa galvenā dieviete aizliegusi Lēto dzemdēt Zeva bērnus uz cietas Zemes, kas grūtniecei sagādājis nebeidzamas mocības, līdz beidzot tā atradusi peldošo Dēlas salu, kurā laist pasaulē savus slavenos dvīņus.

Tiktāl mīts ir vēstījis par traumas faktu un licis mums vienoties līdzcietībā pret Lēto kā upuri. Jo – viņu taču ir pametis mīļākais! Un – viņu taču necilvēcīgā,  konkurences jūtu dēļ elementāro līdzcietību zaudējusī Hēra ir aiztriekusi dzemdēt ellē ratā, galīgi šim svētajam notikumam nepiemērotos apstākļos. Jebkurš tāds kā es, kas sliecas saskatīt šeit arī ko citu, ne tikai līdzcietību un atbalstu pelnošu uzmanību, saucot to par populistisko mīta interpretāciju, var tik nesadzirdēts vai apklusināts.

Tomēr man ir savas iespējas aizstāvēt sevi pret šādu apklusināšanu. Un atzīmēt – Hēra kā sieviete lieliski pazina Lēto rīcību kā matriarhālu cīņu par Tēva Sēklu, kas ir ļoti tālu no jebkuras morāles. Dabūt saviem bērniem par tēvu izcilu vīrieti, pirmkārt. Un nodrošināties, ka viņš nespēs iejaukties mātes vienpersoniskajā varā pār bērniem un to audzināšanu, otrkārt. Hēra pamanīja Lēto Lielās Mātes ambīcijas un atrada tai vietu, kur tās pilnībā var realizēt – pašai savu salu. Ārpus cietzemes, uz kuras to varētu ietekmēt Zeva vara, kas varētu arī nepieļaut, kā Lēto tālāk rīkojas tā, kā viņa rīkojās.

Šādi rīkojas ļoti daudz ievainotu, un tādēļ savā īpašā aizsardzībā un Mātes varā ieinteresētu sieviešu arī mūsdienās. Vientuļās mātes. Upuri, kas cietušas no vīriešiem. Kas tādēļ ir pelnījušas pašas savu salu. Kas tādēļ ir pelnījušas attiecīgu sociālu atbalstu. Kuru tām, apelējot pie audzināmo bērnu interesēm nevar nedot.

Tas ir pirmajā momentā nesaprotams, dīvains fenomens – tieši visgrūtākajās situācijās esot, izvēlēties par bērnu tēviem kopdzīvei un bērnu audzināšanai „neiespējamus” vīriešus. Ar prātu nesaprotams, bet no zemapziņas viedokļa loģisks – tad ne ar vienu nav jādalās varā, bet vara sniedz ja ne drošību, tad vismaz drošības ilūziju, vai to, ko es saucu par „teikšanu”.

Taču sekosim mītam tālāk. Lēto vispirms dzemdē meitu Artemidu, kura nekavējoties stājas pie palīdzēšanas mātei dzemdībās, kas turpinās. Tā protams ir hiperbola, vai patiesības maksimizācija, taču grieķu mērķis, acīmredzot, ir iebāzt mums patiesīgu tieši acīs. Neticami, bet mēs tomēr dažreiz pamanāmies to nepamaīt arī tad.

Meitene, kurai neviens neprasa, vai viņa grib vai negrib bērnību. Kurai pienākums ir jau kopš dzimšanas. Ne tikai palīdzēt ģimenei, bet vēl skaidrāk - atbalstīt sievietes – Upurus ne tikai to grūtajos darbos. Bet arī atbalstīt sievietes (mātes Lēto) tiesībās uz savu Upura lomu. Niobe, kura uzdrošinājās justies laimīga un lepoties ar saviem skaistajiem bērniem, tādējādi atsakoties būt Upuris, viņa nekavējoties par tādu padarīja, sodot ar nāvi visus viņas bērnus. Un neba jau nu sagadīšanās dēļ Niobes bērni bija arī vainīgā pie Lēto nelaimēm – paša Zeva mazbērni.

Vienlaikus Artemida 3 gadu vecumā izlūdzas no tēva tiesības palikt mūžīgai jaunavai – neprecēties un nedzemdēt. Tādējādi skaidri parādot, kā mātes trauma turpinās viņā un paliekot par savdabīgu un mūžīgu mātes piedēkli, aizstāvi un sastāvdaļu – Mātes un Meitas lomas mēs bieži redzam kā vienas lomas divas daļas. Šīs ir gan noslēpumainas un pat mistiskas attiecības, kuras mākslinieciski dziļi parāda ne tikai Elfrīde Jelineka savā Nobela prēmijas darbā „Klavierētāja”. Starp daudziem citiem piemēriem šeit minamas arī ne tik plaši reklamētās, bet viņas darbu analīzē tik uzkrītošās Aspazijas attiecības ar savu māti, kuras trauma radās no Pelnrušķītes likteņa – viņas māte mira un Grieta Rozenberga, dzimusi Freimane, izauga pie pamātes.

Tad, tikko dzimušās Artemidas atbalstīta, Lēto dzemdē Apollonu. Brīnišķo puisēnu, kurš izaugs par skaistuma, zinātnes un medicīnas dievu. Vai nav jocīgi, ka tādam skaistulim un izcilniekam tā arī neizdodas nodibināt vienas patstāvīgas attiecības? Nezin kādēļ sievietes no viņa bēg – viszināmākais piemērs ir Dafne, kura brīdī, kad bija jau gandrīz vai noķerta, pārvērtās par laurukoku.

Esmu saskaitījis 24 Apollona attiecības, kuras visas izjuka, galvenokārt pēc viņa partneru iniciatīvas. Kā gan tā?

Acīmredzot Apollons, tāpat kā daudzi modernie vīrieši, jutās ļoti saistīts ar atbildību par savu māti un rūpēm par to. Protams, nepamanot, ka tiktam mērītam ar to mātes populistisko mērauklu, ar kuru tā mērījusi Apollona tēvu, dēlam būtu jābūt tikpat lielam briesmonim un sieviešu pametējam, kā Olimpa valdnieks. Taču attiecībā uz dēlu Lēto šādu mērauklu nelieto, jo māti jau viņš nepamet – tā ir viena no divām sievietēm, attiecības ar ko Apollonam ir pastāvīgas.

Kas ir otra? Nu, protams, māsa Artemida, kuru viņš mīl, ciena un augstu vērtē vairāk par visām citām sievietēm, kuras viņam gadās sastapt. Un šeit mēs nonākam pie joprojām pienācīgi nepamanīta un nenovērtēta spēka cilvēku psihē – erotiskajām jūtām starp māsu un brāli. Cik daudz sieviešu neapprecas, jo mīl savu brāli, pašas nezinādamas, ka tā tas ir! Un cik daudzi vīrieši nespēj izveidot vienu stabilu ģimeni, jo mīl savu māsu, domājot, viņiem vienkārši neveicas!

Artemida atsakās precēties arī tādēļ, ka nespēj iedomāties nevienu sev piemērotāku par brāli – matriarhātā šādas laulības bija norma, nevis izņēmums. Un Apollons – jūtas atbildīgs ne tikai par nabaga cietušo Lēto, bet arī par māsu… Vai gan šī atbildība ļauj viņam aizrauties ar kādu citu sievieti? Un vai gan sievietes nesajūt šo attieksmes trūkumu no skaistākā pasaules vīrieša? Jūt, protams, un tādēļ bēg.

Māšu un māsu izmantotiem un būtībā – vardarbībā cietušiem vīriešiem ļoti raksturīga ir nespēja just to, ko viņi jūt. Tā, it kā uz viņu zemapziņas pieejām būtu uzsēdies kāds pūķis, ar kuru mitoloģijā tiek asociēta nevietā – ārpus dzemdēšanas un bērnu audzināšanas izmantota Mātes vara. Tad šādam vīrietim ir, gluži kā Apollonam, jāuzvar mītiskais dzīļu pūķis Pītons, lai tiktu klāt paša sievišķās daļas – zemapziņas zināšanām, ko simbolizē Delfu orākula un uz trijkāja sēdošās pītijas darbs.

Ja tas nenotiek, tad šāds izmantots vīrietis ir nolemts dzīvei uz lidojošās salas (skaista Džonatana Sfifta metafora) – tikai apziņā, prāta sfērā, atrautībā no pašas apziņas galvenās funkcijas – kontakta ar zemapziņu un tās apzināšanas darbu. Tā tad arī rodas daudzas zinātnes, tostarp arī medicīna. Rodas; to dzīve un attīstība ir mitoloģiski sarežģītāka, bet par to citreiz.

Nobeigumā atgriezīsimies turpat kur sākām – pie Lēto. Un atzīmēsim faktu, ka viņas trauma noveda pie tādas Mātes varas realizācijas tipa, kura rezultātā abi tās bērni palika saistīti ar māti un arī savā starpā. Kā rezultātā radās daudzi mitoloģiski skaisti notikumi, bet neradās kaut kas, manuprāt, vēl skaistāks – dzīve attīstībā, pie Tēva un pie monogāmas ģimenes. Radās ļoti skaidra Mātes varas izpausmes ilustrācija. Neradās – apliecinājumi līdzsvarotām abu vecāku varas priekšrocībām.

Radās pasaule rieksta čaumalā. Neradās pasaule pasaulē.