Tagad tas ir darīts – grāmata ir vaļā un nekas netraucē tās gaitu pie lasītāja. Šodien redzēju Jāņa Rozes grāmatnīcas skatlogu Barona ielā – tas ir piebiris pilns ar „Pie tēva”. Varbūt Autora lomas diktētā subjektivitāte darīja savu, bet man skatlogs patika. Kāda kolēģe Atvēršanas svētkos teica – garāmejot pirmais impulss bijis – kaut kas japānisks! Negaidīti! Arī šīs mājas lapas grāmatu veikalā ir iebiruši pirmie pasūtījumi – tātad „Pie tēva” dodas pie lasītāja.

Man šķita svarīgi daudzajiem cilvēkiem, kas piektdienas vakaru bija izlēmuši pavadīt kopā ar mani un jauno grāmatu un nebija padevušies citu iespēju vilinājumam, iedot kādu ceļa maizi, lai ceļš grāmatā izdotos iespējami daudzplākšņaināks. Uzbūvējām Olimpa kalnu – tā varbūt dažiem bija arī pirmā pieredze psihodrāmā turklāt. Un Olimpa saiknes ar atkarības fenomenu un Kristu.

Mani vecāki tika aicināti atvērt grāmatu un viņiem tas, lai arī ne pārāk viegli, bet izdevās. Grūtības radās ar atvērtās grāmatas tālāknodošanu mazdēlam un viņa vēl nepiedzimušajai māsai, kam grāmata veltīta. Abi kopā ar savu mammu bija aizgājuši pastaigāties, tā notiek. Taču atgriezās un gan jau to, kas viņiem no grāmatas būs vajadzīgs, abi kaut kad pratīs pasmelties.

Bija atnākuši gana daudz žurnālistu – gan jau viņi papūlēsies, lai grāmata nepaliktu neizvērtēta. Varbūt atradīsies akcenti, kurus pats neesmu pamanījis. Varbūt kaut kas patiks, kaut kas ne.

Bet mani tas vairs skars tikai daļēji. Es savu esmu izdarījis un vērtību, kura jaunajai grāmatai ir manā dzīvē, neviens nespēs ne mazināt, ne lielināt. Man jāiet tālāk. Nākamais darbs jau krietnā gabalā.