Bija pie manis ieradusies žurnāliste (vispār viņu vajadzētu saukt citādāk) Kristīne Sadovska. Viņas vārdi par manu pēdējo grāmatu „Pie tēva” kaut kad parādīsies Dienā. Bet ne par to – jo tas, lai gan atklāsmējošs un skaists man pašam, tomēr ir pagātne. Vismaz tajā izpratnē, kas man ir par laiku. Grāmata bija. Tātad tā ir pagātne man. Daudziem tā ir nākotne, laiks ir relatīvs, arī tajā nozīmē, par kuru neiedomājās Einšteins.
Kristīne man pajautāja, ko tad tagad darīs VR apgāds, ja jau tāds tagad ir. Nebiju par to domājis agrāk, bet atbildēju. Ka publicēs to, ko ir uzrakstījis VR. Kā arī to, ko viņš diemžēl nav, bet varētu būt (bijis, būs) uzrakstījis. Ko viņa vietā (…neapzinātie, nekad nepadarāmie darbi…) ir uzrakstījis kāds cits.
Man šķiet, ka kompromisi visā šajā būtu nodevība pret lasītāju. Viss, ko mēs laidīsim ārā, būs zīmes kādā kopējā sistēmā, kuru mēs ar lasītāju atklāsim kopīgi. Un katra jauna grāmata būs uztverama kā zīme. Par to – ZĪMI vr sistēmā - mēs domāsim katru reizi, pirms laidīsim klajā kārtējo grāmatu.
Tam nedrīkst būt nekā kopēja ar naudu. Kas visbiežāk nozīmēs, ka VR ir dārgs. Jo nepārdodas (reklāmu saldais tvans….) un tiek apmaksāts tikai no tā, ko mums maksā cilvēki, kas mūs izvēlas. Ir jābūt kaut kam, ko nevar izkustināt (grāmatu rada ļoti liels, grūti apskatāms sevi radījušu radītāju pulks) un kā priekšā Tu meties ceļos. Jo – vai Tu spēj šo GRĀMATU nopirkt? Vai Tu spēj atmaksāt tiem, kas to ir radījuši?
VR – tas nozīmē – PIE TĒVA. Pseidointelektuālus darbus mēs nepublicēsim, pat tad, ja tiem būs nezin kāda pasaules slava. Mēs neslavināsim aizsardzību pret attīstību – pat tad, ja tā būs aizsardzība pret bailēm no atkarības. Vai ja šī aizsardzība būs skaista, bet pašslavinoša un atpakaļvērsta… Vai vēl sarežģītāks zigzags. Bet - mēs iedrošināsim bērnu, kas nespēj izlauzties uz mirst. Kas paliek ceļā. Pie kura mēs nepaspējām. Kurš varbūt atdzīvosies… varbūt nē… varbūt tūkstošreiz nē… bet varbūt vienreiz – jā.
Es nezinu, cik daudz mēs darīsim jauno censoņu audzināšanā, pieņemot vai atraidot viņu bezmiega naktīs tapušos un vienmēr unikālos, savu rādošos, bet vienmēr individuālu attieksmi prasošos darbus. No šī viedokļa tas vairāk ir jautājums, nekā atbilde. Bet jautājumi nozīmē durvis atvērt, nevis aizvērt…
Lai mums visiem veicas –
Viesturs Rudzītis
|
