-         Zeberiņa grāmatnīcā neparādīsies, - man nācās sievieti apbēdināt.

-         Tad kur man jāiet? Uz Zvaigzni?

-         Arī tur nebūs.

Klāstīju, ka mūsu apgādam diemžēl divu mēnešu laikā neizdodas sakontaktēt ar abu nosaukto grāmatnīcu tīklu par iepirkumu atbildīgajiem darbiniekiem, un vienlaikus justies neērti, jo, ja man kāds kaut ko tādu stāstītu, es viņam vienkārši neticētu. Jo kā gan grāmatnīcas var negribēt to, no kā dzīvo, - jaunas grāmatas. Man liktos, ka tas kas šito stāsta, mani māna.

- „Pie tēva” ir tikai „Jāņa Rozes” un „Valtera un Rapas” grāmatnīcu tīklos. Pirmajam Latvijā ir 17 veikali un tajos mana grāmata ir nopērkama lētāk kā konkurentam. Otrais savos 5 veikalos toties piedāvā iespēju grāmatu pašķirstīt, kas ir gan drosmīgi no pārdevēja, gan svarīgi no potenciālā pircēja puses. Kaut vai tikai klātpielikto ģenealoģisko shēmu pēc, - turpināju.

Un vēl es stāstīju, ka diemžēl abi nosauktie ir galvenokārt Rīgas un lielo pilsētu grāmattirgotāji. Mazākās apdzīvotajās vietās, kur nereti dzīvo „cenas jūtīgs lasītājs” (no kādas grāmatizdošanas kolēģes nodzirdēts termins) grāmatas nokļūst ar lielām grūtībām, it kā peldot pret straumi (runāju un man bija vīzija par varonīgām grāmatām, kas ar mazām roķelēm aukstā upē varonīgi cīnās… - brrr!).

Izvērsu stāstu, ietverot tajā izejas piedāvājumu. Šādas grūtības paredzot, VR apgāds ir licis cerības uz pārdošanu internetā caur šīs mājaslapas Grāmatu veikalu, redzot tajā visērtāko iespēju, kā pie grāmatas tikt. No jebkuras vietas pasaulē, kur pieejams tīmeklis, var to pasūtīt, samaksājot pie saņemšanas tuvākajā pasta nodaļā. Ietaupot laiku un naudu par ceļu „uz pilsētas grāmatnīcu”.

- Varbūt jaunā paaudze pasūtīs internetā. Es grāmatas pirkšu grāmatnīcā, - mana sarunbiedrene pasaka to, ko laikamjau teiktu daudzi Latvijā. Ja grāmatas ir grāmatnīcā, tad pasaule vēl ir vietā un viss daudzmaz ir labi. Pat apjauta, ka tā varētu nebūt, un ka varbūt vairs neesam gana bagāti domu veikaliem, vien noliktavām, viņai izraisa spēju „nē-nē-nē” zalvi.

Dienu vēlāk tapa skaidrs, ka pasaule vēl ir vietā. Jo tikko man piezvanīja „Latvijas Grāmatas” valdes locekle Ināra, tūliņ un uzreiz piedāvājot patīkama apjoma darījumu. Es sākumā tā kā samulsu… Lieta tā, ka bijām plānojuši, kur vien var, iztikt bez vairumtirgotājiem un te viņš, šis negribētais un atraidītais, klauvē pie loga rūts un enerģiskā, lietišķā tonī piedāvā.

- Par grāmatu ir ļoti labas atsauksmes un pircēji mums pieprasa. Vai „Pie tēva” ir vienīgā, ko piedāvājat? Varbūt ir kas vēl? (Ak, ak, - jāizlemj tak vienreiz par trešo „Bendes meitiņas un viņas tēvs” un otro „Deju uz palodzes pie atvērta loga” izdevumu…)

Šis mulsuma un vainas vilnis - tas mani sabāra, jo esmu varējis tik slikti padomāt par labiņajiem vairumtirgotājiem. Ne tik vien nav jāmeklē, viņi paši mūs atrod un klauvē pie rūts. Nekaulējas, neatņem stundām laika un neprasa īpašu pieeju.

Uzdodu pāris jautājumus, saņemu skaidras un lietišķas atbildes (ak, ārprāc, divu mēnešu bezjēgas zvanīšanās… Jauno izdevēju skola.). Pirmdien grāmatas būs „Latvijas Grāmatā”.

Un tad man ienāca prātā, ka ieraudzījusi Viestura Rudzīša grāmatu „Pie tēva” Tukuma Zeberiņa grāmatnīcā, mana vakardienas sarunu biedrene varētu būt mainījusi savu lēmumu to iegādāties. Jo autors varētu tikt uztverts kā tāds, kas neko nezina, tikai izliekas, ka zina.