Tam puisim rokā bija 1ds Mark III – atminos vien masīvo kvadrātisko formu, kontrastējošu ar objektīvu – piecdesmitnieku. Izskatās tāds maziņš, toties ļoti par sevi pārliecināts. Reizēm ticis nomainīts ar ko garāku, šķiet simtnieku vai kaut ko tamlīdzīgu no zūmveidīgajiem, turklāt ar saules blendi; piecdesmitnieks cienīgi atpūšas turpat uz galda starp kafijas tasēm.

Kāds mans draugs – viņš ganās starp uzņēmējdarbiniekiem – silti ieteica man žurnālistus uztvert kā ienaidniekus, un izejot no tā, veidot savas attiecības ar šo šķiru. Pieņēmis zināšanai, bet nepaudis uzreizēju piekrišanu viedoklim, es paraudzījos uz Interventu. Kā viņš pārlūko divas smalkā, stāvā rokrakstā aprakstītas lapas ar jautājumiem. Puisis ir gatavojies tak! ak, kas viņš pa Interventu, fui, draugam nav taisnība.

Fotogrāfam tīk, ka es aizraujos, sāku žestikulēt un kad man mirdz acis. 1ds Mark III taisa 9 kadrus sekundē, ja pareizi atceros. Nav lielas starpības vairs – kino vai foto. Blicenīte gan maziņa tāda, varbūt tikai tā izskatās blakus 1ds Mark III ķieģelim. Pilnīgi varētu būt Speedlite 580 vai vismaz 430.

Viņš pa nedēļu ir izlasījis vien 60 lappuses no manas grāmatas, ko viņam iedāvināju ne bez nolūka, jo saruna ir grāmatas sakarā tak. Kāpēc Latvijā ir izplatīta homofobija? Grāmatā kopumā ir 300. Maz informācijas, saku, un daudz baiļu, piedodiet, atvainojiet, piedodiet, Latvijā cilvēkiem ir milzums baiļu, ne tikai homofobiskās, neskatoties uz to politisko nozīmīgumu, piedodiet. Bailes ir arī pirkt grāmatas internetā - nesen noskaidroju. Konservatīva sabiedrība, cenšas noturēt iekarotās virsotnes, nevis gatava par jaunām. Bet – nav monolīta, nav tikai konservatīva.

Mana paziņa, kāda žurnāla Galvenā Redaktore, kā nozīmīgu galarezultātu iespaidojošu faktoru minēja žurnālistu paviršību. Kālab lai šim puisim, kas te ar mani vada laiku, es nebūtu lielisks iemesls būt paviršam? Es taču viņam esmu gadījums, ja daudz, tad apendicīts ķirurgam naktsdežūrā. Tā ir mana problēma, kļūt par kaut ko vairāk, izkļūt no viduvējībām, par kurām nāk miegs. Padomāt, kā es izskatīšos, krītpapīrā ierakstīts, virsrakstu apzīmogots un poligrāfisku viltību ierāmēts, smieklīgi taču nav viņa problēma. Mana atbildība.

Un ko Jūs novēlēsiet Latvijai viņas deviņdesmit gados? Puisis jautājumu atkal ir nolasījis no sīki aprakstītā papīra. Visu cieņu, darbs darbs darbs. Nepagūstu pateikt dikti svarīgo domu, ka galvenā, dzimtaskokā paliekošā celtniecība ir iekšējā. Tas kas objektīvi, tas tik tāds treniņš un apmācība – uzceltās mājas un apgrozītie miljoni.

Nez cik viņš tur sabildējis, domāju, baigi dīvainie laiki. Aktierim un fotogrāfijas amatierim Olīvam Mētram bija četras fotoplates, ar kurām viņš devās Dubultu jūrmalas virzienā, lolojot klusu cerību, ka pa ceļam izdosies pierunāt Raini un varbūt pat Aspaziju, nobildēties. Rezultātā tagad mums ir četras Raiņa dzīves pēdējās bildes. 100%-gs rezultāts, ļoti liela veiksme.

Intervents kārtējo reizi kaut ko izlej uz grīdas, ar skatu papīros un skaistu neatraidāmu smaidu. Šoreiz par to, ka darbs un dzīve un vai tas ir viens un tas pats. Atkal man jāslauka un jānorobežo, paļaujoties, ka viņš sapratīs, robežas paliks arī publicētajā tekstā, viss būs labi. Jūtu, ka man sāk kļūt vienalga – es kaut ko pateikšu, viņš kaut ko uzrakstīs, kāds cits kaut ko izlasīs, kaut ko varbūt sapratīs, gan jau. Ja nesapratīs, pats vainīgs. Saku, ka tērēju naudu par fotoaparātiem. Laiks taisās beigties, ne jau manējais un ne kafejnīcas, kurā sēžam, bet beidzas. Laiks satīt makšķeres.

Kāpēc Latvijā visi sākuši fotografēt, fotovīrs man nu jau koleģiāli jautā, laikam reaģējot uz manis teikto par dzīvošanu, kas izpaužas nevis darbā, bet hobijos. Ja atbildēšu uz viņa jautājumu, dabūšu disku ar šīvakara bildēm. Viestur pacenties.

Vara, vērot un ieraudzīt procesus no malas. Brīnums, ka esi apstādinājis to, ko pats dažreiz nemaz neesi pamanījis, bet tagad vari parādīt kā savu viedumu. Dzīve citā realitātē. Optikas garums, parametri, mērīšanās ar krāniņiem, nekad pilnīgi neizmantojamās iespējas, pārākums pasivitātē, tiesības neizteikties, bauda par iespēju pieturēties pie kaut kā superkvalitatīva un īsti laba…

Bet nezin kāpēc (to saka fotovīrs) Latvijā labākie fotogrāfi ir sievietes. Un tūlīt pat nosauc veselas trīs, divas no kurām neesmu dzirdējis (viena no tām – Tatjana Vlasova), bet trešo (tā bija Velta Ruka) tūliņ aizmirstu. Man vajag sadraudzēties un pierast pie skaistiem vārdiem.

Nezin kāpēc atceros Kartjē-Bresona „Pusdienas pie Marnas” – laikam tā sauca to bildi, kurā tikai nedaudz aptaukušu ļaužu muguras, upe un dažas pudeles vīna. Ka nekā īpaša, piekrītu. Ka mārketings, arī. Bet kāpēc man tā bilde tagad ienāca prātā?

Tur arī tas mazvērtīgi sievišķais – re, kādi ļaudis! Re, kādas daudzpasakošas muguras. Re, cik lakoniski var parādīt veselu dzīvi! Jo vīrišķi būtu – re, kāds es malacis, ka šito ieraudzīju, noķēru, sagūstīju te, nu viņš ir, ņemiet, nogaršojiet, labu apetīti! Tā mēs te pasēdējām trijatā vienu vakaru, apspriežot manu jauno grāmatu „Pie tēva”. Ak, jā, piemirsu, mēs parunājām arī par Ādleru un bloķējošo mazvērtības kompleksu atšķirību no stimulējošajām mazvērtības sajūtām.