viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2008 » Novembris » 17 » Nozagtie smiekli
Nozagtie smiekli
1:30 PM

 

Latvijas neatkarības atjaunošana iezīmēja arī modernas rietumnieciskas daudzvirzienu psihoterapijas ienākšanu Latvijā. Tagad, kad svinam valsts pastāvēšanas apaļu jubileju, nav iespējams nepadomāt, cik tad tālu esam tikuši ar psihoterapijas kā Latvijas neatkarības meitas audzināšanu.

Nedomāt īsti nevar arī tādēļ, ka nu jau pāris nedēļas mana pastkaste regulāri ir pilna ar kolēģu psihoterapeitu interneta grupas trauksmi un bailēm. Jo ministrijā …

 

Ja par lietu – pastāv divi viedokļi, KAS IR PSIHOTERAPEITS. Pirmais, ka tā ir neatkarīga profesija, kura izaug no sociālajām un  dabaszinātnēm, reliģijas, mitoloģijas, psiholoģijas, medicīnas, mākslas un ne tikai. Ka klients ir tas, kurš izvēlas. Vērtības - individuālisms, attīstība, personiska atbildība un demokrātija. Psihoterapeita pamatizglītība – visdažādākā – medicīna, psiholoģija, sociālais darbs, pedagoģija, māksla utt.

Otrais, ka psihoterapija ir subordinēta medicīnai un ka ārsts ir tas, kurš izvēlas, ka slimniekam (nevis klientam) nepieciešama psihoterapija, bet varbūt psihomanipulācija. Vērtības - kolektīvisms, atkarība, grupas atbildība un līdera varas institucionalizēšana. Psihoterapeita pamatizglītība – tikai medicīniska, speciālistiem ar citu pamatizglītību tiek piedāvāts subordinēts statuss.

Neskatoties uz visu mūsu skolotāju un Eiropas profesionālo institūciju viennozīmīgu atbalstu attīstībai pirmā viedokļa ietvaros, mums še notiek nopietna cīņa.

 

Esmu sev ieskaidrojis, ka kā speciālistu mani tas nedrīkst skart. Mana profesionālā pašapziņa veidojas darbā, nevis no birokrātu sertifikātiem. Un darbā mani pieņem vai nepieņem mani klienti un tā tas būs arī tad, ja kādreiz es vairs neskaitīšos psihoterapeits. Bet ja šo sertifikātu dēļ mani nevarēs pieņemt darbā valsts, tad cietēji būs tās nodokļu maksātāji, jo es nebūšu piedalījies konkurencē par tiesībām viņiem palīdzēt.

Tādēļ šī lieta mani skar kā šīs valsts pilsoni. Jo es redzu, ka kārtējo reizi tiek nozagta valsts. Un mana nodokļu maksātāja nauda. Ka Veselības ministrija uz problēmu raugās nevis no iedzīvotāju un pacientu interešu viedokļa, bet lobē vienas, ar Stradiņa universitāti saistītas ārstu grupas intereses.

Izskatās, ka šai universitātei gribētos savu Psiholoģijas vai varbūt pat Psihoterapijas fakultāti. Kamēr psihologus jau gatavo citās augstskolās, ārsti ir spiesti ar tiem sadarboties. Bet ja izdotos dabūt dokumentālu pamatojumu, ka daži psihologi un no tiem saražotie psihoterapeiti varēs būt vērtīgāki attiecībā uz ĀRSTĒŠANU, kā nepareizajās augstskolās gatavotie, jo būs subordinēti ārstiem, kas taču vienīgie visu zina par psihi, tad pavērtos brīnišķas iespējas!

Tad varētu arī valsts finansējumu paprasīt. Un vienmēr jau būs cilvēki, kas būs gatavi savu bērnu augstākajā izglītībā izgāzt personiskos tūkstošus, lai bērni pēc tam nokļūtu slikti finansētās un depresīvās, toties ATZĪTĀS valsts darbavietās.

            Šāda valsts nozagšanas shēma taču ne reizi vien ir izgājusi cauri. Neba jau nu tādēļ kāds Veselības ministriju ir pārdēvējis par Slimību ministriju un neba nu kāds tieši ar zagšanu saista faktu, ka, izrādās, Latvijā ir vissliktākā veselības aizsardzība Eiropā. Ja tā ir uz ārstu (dažu) nevis uz pacientu interesēm orientēta, tad tā vienmēr būs slikta pacientiem, lai cik naudas tajā netiktu iegrūsts.

 

            Ministrijai noteikti nevar pārmest dažādu viedokļu neuzklausīšanu. Notiek sēdes, tiek rakstīti papīri, jau ilgi. Nereti to visu ar savu klātbūtni pagodinot pats rektors, kurš prot nepretenciozi sēdēt maliņā un demokrātiski plēst jokus, koleģiāli piebakstot blakussēdošajam ierēdnim.

            Katrs taču ministrijā zina, ka rektoram ir izdevies pārdzīvot ne vienu vien ministru un uzaudzēt solīdus politiski - birokrātiskās pieredzes muskuļus. Katrs zina, ka universitātei ir daudz lielāka ietekme, nekā jebkuram citam spēlētājam šajā telpā, ieskaitot ministriju un tās ierēdņus. Tas taču ir skaidrs, tādēļ uz jokiem nereaģēt ir grūti. Bet vai tas ir smieklīgi?
 

Skatījumu skaits: 2028 | Pievienoja: viestursr | Reitings: 5.0/1 |
Komentāru kopskaits: 2
2 Dace  
0
Man kā cilvēkam, kuram psihoterapija ir palīdzējusi attīrīt kādu aizsvīdušu spoguli un palīdz joprojām, vienmēr ir bijis šausminoši lasīt kādas zināmas universitātes "Psihoterapijas varoņu" rakstus vai intervijas ar viņiem. Lai kā esmu centusies, bet neesmu varējusi pamanīt atšķirību starp psrs laiku psihiatrijas varas pozīcijām un šiem te. Es tad arvien esmu jutusies tā, it kā mani kāds gribētu iebāzt atpakaļ kastītē. Tajā kastītē, no kuras es tik ļoti cenšos izrausties laukā un ievilkt gaisu krūtīs. Tas man atgādina par laikiem, kad mani mēģināja "ārstēt" psihiatri un centās iestāstīt, ka tikai viņi, uz visu mūžu viņi... Tas ir vairāk nekā skarbi.

Tajā pašā laikā es visu laiku priecājos, ka Latvijā ir arī citāda psihoterapija. Ar cieņu pret cilvēku un viņa sāpi. Un, jā. Ar baigo pacietību pret viņa nevarēšanu. Bāc. Es tā nevarētu.

Varbūt pārāk patētiski, bet nudien šeit gribas izdvest to, ko savulaik teica Gunārs Astra par ticību, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Nu, bet negaist taču. De iure bīvību vienmēr ir vieglāk izcīnīt, nekā pēc tam brīvi sākt elpot un citiem to pašu ļaut darīt, Labāk tomēr sēdēt kastītē, ar varu turpināt tur turēt citus, bet teikt, ka viņi tiek ārstēti. Pārāk daudz piesvīdušas miesas.

Ja man būtu kādas iespējas lemt, tad es nedotu šo par psihoterapiju vienu grāmatiņu izlasījušo psihiatru rokās nevienu cilvēku... Nīgri uzrakstīju, bet tā es šobrīd visu notiekošo redzu. Ceru, ka tie, kam šajā situācijā nepieciešams veselais saprāts, tas tomēr pieteiksies.


1 kaspars  
0
Manuprāt, šī cīņa starp padomjlaika ideju turpinātājiem un tiem, kas nes vēsmas no rietumiem, ir sastopama visās frontēs. Piemēram, zinu, ka kāpēju vidū ir līdzīga šķelšanās, esmu dzirdējis ko līdzīgu arī citur. Nebrīnos, ka minētās vērtības ir ļoti līdzīgas.

Vecās skolas piemērs: 30 cilvēku iesācēju grupa 1-3 instruktoru vadībā dodas uz Kaukāzu (kur ar glābšanas dienestiem ir kā ir un evakuācija ir sarežģīta) un dodas kalnos, mērķis ir uzkāpt Elbrusā vai Kazbekā, vai vēl kādā virsotnē. Nenotiek īpaša sekošana tādām ekipējuma attīstībai un kāpšanas tehnikas attīstībai - kas bija labi pirms 20 gadiem, ir labi arī tagad, bet īstam alpīnistam ir jāvar panest lielas grūtības, citādāk jau tas nav īsts alpīnists (un ja viņš nositas, tad viņš to ir pierādījis)
Vērtības - kolektīvisms, atkarība, grupas atbildība un līdera varas institucionalizēšana.

Jaunās skolas piemērs: Grupa ir mazāka, kāpšana notiek Alpos vai Vidusjūras klintīs, kur ir labi glābšanas dienesti un iespēja noiet no trases ir ļoti vienkārša. Mērķis ir nevis sasniegt kādu slavenu virsotni, bet lai grupas dalībnieki iemācās kāpt patstāvīgi - nākotnē paši izvēloties savām spējām atbilstošus maršrutus. Liela uzmanība tiek pievērsta jaunumiem ekipējumā un kāpšanas tehnikā.
Vērtības - individuālisms, attīstība, personiska atbildība un demokrātija.


Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika