Kādi nu narkomāni, tie bija benzīna un līmes „Moments” ostītāji – toksikomāni, ja runājam par tautu vienmēr tik interesējošo jautājumu – ko viņi lietoja. Līdz heroīnam vai Latvijas spējīgo virtuves ķīmiķu gatavotajam efedronam, hankai vai himhankai tur nevilka – ne patērētā intelekta, ne enerģijas ziņā. Tomēr pusaudžu problēma bija identificēta, tika izdalīti resursi tās risināšanai un mēs to uztvērām nopietni.

Biju bijis Ļeņingradā, Behtereva institūtā, no kurienes nāca tolaik interesantākās publikācijas pusaudžu psihiatrijas un narkoloģijas jomā. Ļeņingradieši bija bijuši pie mums, tur bija daudz novitāšu, ko kopēji veidojām, ieskaitot jaunas datorprogrammas, piemērām. (Dators bija kas vēl neiepazīts, un ar diskutējamu pielietojamības perspektīvu visur, kur nu vēl narkoloģijā…)

Tomēr neskatoties uz visiem teorētiskajiem meklējumiem, mūsu terapeitiskā prakse bija no mana šodienas viedokļa gauži gauža – tante (sanitāre) baltā halātā pavadīja laiku ar palaidnīgiem pusaudžiem, nereti savstarpēji izprovocējot moralizēšanu no vienas un parasti agresiju no otras puses. Un tad mēs viņiem nozīmējām zāles, vairākas dienas neļāvām pastaigāties svaigā gaisā, tomēr pēc mēneša vai diviem no slimnīcas izrakstījām kā ārstniecības kursu nobeigušus. Bija diagnozes, bija statistika, bija plāni par papildus resursu nepieciešamību, viss kā pienākas.

Bet – atgriežoties pie norvēģiem – saulē iedegušiem, pa savstarpējam jokam izmetošiem, pirmo reizi uz Straupi atbraukušiem, dažs pat viegli smaržoja pēc vīna (es biju saprotošs, atvaļinājums, eksotiski piedzīvojumi…). Puiši un meitenes, turklāt visi – pedagogi!!! Kā gan pedagogi var ārstēt narkomānus??? Nopietnākais, degošākais jautājums.

Šeit izlaidīšu vairākus attīstības pilnus gadus, kurus man, ārstam, bija jāpavada, lai saprastu teorētiskos pamatus, uz kuriem balstās norvēģu pielietotā pedagoģiskā ārstēšana. Pamati bija pedagoģiski! Nācās mācīties arī psiholoģiju klāt. Tikai medicīniskas zināšanas man papildināt nenācās, to bija pietiekami. Tā es iemācījos mācīties no neārstiem un tā es sāku cienīt tos, kas sasniedz terapeitiskus rezultātus ar nemedicīniskiem (no mūsu medicīnas raugoties…) paņēmieniem un teorijām. Tā es iemācījos domāt, kā iespējams strādāt multiprofesionālā grupā, kā iespējams to organizēt nekonkurējot, sinerģiski…

Šeit izlaidīšu atkal daudzus gadus. Un pajautāšu – kur mēs esam tagad? Joprojām Titānu laikmetam raksturīgu jautājumu līmenī – kurš galvenais, kuram jāpakļaujas un ar kuru jācīnās. Nevis Olimpiešu stilā – kas jāpaveic un kam jāparāda cieņa, lai kopējais rezultāts būtu labs?

Šīs pārdomas man viesās vērojot, cik naski notiek iepriekšējās bloga tēmas – „Nozagtie smiekli” apmeklēšana. Un man bija arī daudz jādomā par visādām tipiskām ārstu ligām, kuras nemaz tik viegli nevar formulēt. Augstprātība vai iedomība būtu pārāk vienpusēji.

Reizēm tas būtu jāsauc par stulbumu, aiz dusmām. Nu kā var tā saukto „neirocirkulatoro distoniju”, piemērām, nosaukt par slimību, tādējādi piesakot pretenzijas uz tās medicīniski konceptuētu ārstēšanu un dodot cerības cilvēkiem, kam tāda DIAGNOZE uzstādīta. Manuprāt, ārstam jābūt pietiekoši godīgam un jāsaka – tā nav slimība tādā nozīmē, ka tai ir medicīniska ārstēšana! Gudrības konsekvence, domāju, ir godīgums, nevis prasme pelnīt ne no kā un ne par ko. Turklāt – ar ārsta izglītību taču ir gana iespēju pelnīt godīgi!

Nav tas stulbums, tā ir mūžīgā Lielās Mātes gudrība, just, kur slēpjas varas atslēgas. Un asiņaini cīnīties par tām, maskējoties aiz kvēlām un izjustām runām par nabaga bērnu (šajā gadījumā, pacientu) interesēm. Nospļauties viņai, tai LM, jo jārūpējas par savas nedrošības kompensāciju ar varu.

Manu uzticību pelna ārsts, kas spēj pateikt arī – „es nezinu”, „man nesanāk”. Vai – „tas neiekļaujas manā saprašanā, kāda nu man tā mācīta”. Bet tāds, kurš paziņo, ka ir gudrāks par visiem, lai gan ir nojaušams, ka tā ir viņam grūti sasniedzama vēlamība, un paziņo, ka visiem jābūt viņam subordinētiem…