Zaudējums likumsakarīgi izveido cilvēkā veselu emocionālo likumsakarību ķēdi – par to vairāk esmu rakstījis savā pirmajā grāmatā „Bendes meitiņa un viņas tēvs”. Šeit es centīšos neatkārtoties, vien tik, lai paskaidrotu, kā veidojas zaudējumus nepārdzīvojušo cilvēku kolektīvisma tendence, kas ir šī rakstiņa galvenā tēma.
Zaudējuma tukšuma sajūtas rada „cilvēku ar caurumu dvēselē” un šis tukšums spiež cilvēkam aizpildīt to ar citiem cilvēkiem. Gluži spontāni rodas atkarīgo grupas, kuru pastāvēšanas motivācija ir subjektīva – kopā var izveidot dažādu kombināciju drāmas trīsstūrus, realizējot savas atkarīgās emocionālās vajadzības.
Ja šāda grupa strādā efektīvi, tad tai regulāri vajadzētu zaudēt tos dalībniekus, kuri atveseļojas, kuru zaudējums sadzīst un atkarīgās vajadzības samazinās. Tiem būtu jāatvadās un jāpāriet uz objektīvajām vajadzībām orientētām sociālajām grupām, tā būtu labi, pareizi un vēlami. Mēs varētu teikt – laiks visu dziedē, cik labi, ka ir apstākļi, kuros tas var notikt. Vai – cik labi, ka ir draugi un cik labi, ka ir ienaidnieki.
Atbildot Edijam – valsts kā bezpersonisks uzņēmējs diemžēl nevar gana efektīvi pārtraukt subjektīvi motivētu grupu darbošanos, maksājot tām par savu atveseļošanu (bet arī neatveseļošanos) vēl arī mēnešalgu. Privātās uzņēmējdarbības sfērās objektivitātes dominante ir daudz vieglāk realizējama – mēs darām tikai to, par ko var saņemt naudu. Ja nauda nenāk, tas nozīmē, ka mēs nedarām to, ko vajag.
Bet – vai atkarīgo, zaudējušo grupa, kurai pasaule joprojām ir balti melna, var tik viegli atlaist no sevis prom? Vai uz kādu, kas aiziet, var par to nesadusmoties, kaut vai uztverot viņu kā Vajātāju kārtējā drāmas trīsstūrī? Un – vai aizejošais tādēļ nav savu vainas sajūtu pret mātei līdzīgajiem Glābējobjektiem apdraudēts? Vai nevar būt, ka aiziešanas eksāmenu viņš neiztur un atgriežas?
Sakot – sociāla atkarīgo grupa – es domāju arī visu mūsu postsociālistisko sabiedrību, diemžēl arī valsti un galvenos sabiedriskos ruporus arīdzan. Problēma nav tā, ka šāda atkarīgo sabiedrība eksistē, problēma ir, ka tā ir tik liela. Un tādu ideoloģiju veidojoša, kas pieprasa – atkarība ir normāla, kolektīvisms ir veicināms, vajag, lai cilvēki vienmēr viens otram palīdz un viens otru izmanto.
Ir tik viegli padomāt – es laikam neesmu normāls, ja, šķiet, vienīgais domāju atšķirīgi un esmu individuālists. Ir tik viegli neaiziet un nepalīdzēt veidot brīvu un neatkarīgu cilvēku grupas, kuras turas kopā nevis subjektīvu, bet pa īstam objektīvu mērķu vadītas. Ko mēs kopā varam izdarīt vairāk un labāk nekā pa vienam?
Šeit ļoti svarīgas ir dusmas – kā enerģija, kas palīdz veidot robežas. Un kuras, gadījumā, ja robežas kaut kā tomēr neveidojas, viegli var pārvērsties par vainas sajūtām, kas velk atpakaļ atkarībā. Dusmas par pārvērsties arī par agresivitāti, kas atkarīgo grupai uzbrūk, faktiski tajā atgriežoties nu jau Vajātāja lomā.
Man tiek aizrādīts par manām dusmām „uz valsti”, kas varbūt nav precīzi teikts, bet tas nav svarīgi. Man šķiet svarīgi atļaut sev būt dusmīgam, lai norobežotos. Man šķiet svarīgi arī citus iedrošināt „iet prom” tad, kad vairs nevar palikt un kad nevajag to darīt.
Jo mēs tomēr dzīvojam demokrātiskā valstī. Tas nozīmē – netiks lietota vardarbība pret tiem, kas pamet atkarīgo grupu. Tikai katra paša vainas sajūtas vai (un) agresivitāte var visu sabojāt. Un šeit mēs esam nonākuši pie tik svarīgās vardarbības dēļ vardarbības.
Ja atkarīgo grupa, lai kaut kā saglabātu cilvēkus sev, nevis tikai atveseļo un izved no zaudējumu krātuvēm, bet arī rada jaunas traumas izārstēto vietā, tad atkarība kļūst par sabiedrisku normu. Kas padara arī vardarbību par sabiedrisku normu. Staļins bija šādi veidojamas sabiedrības ģēnijs.
Edij, es Andra Siliņa rakstīto neuztvēru kā visu cilveku nolīdzināšanu pēc viena mēra. Es sapratu, ka viņš grib teikt - visam apakšā tāpat ir atsevišķi cilvēki, kas arī rada visu tālāko.
Te arī mana tālākā refleksija par tevis rakstīto. Jautājums īstenībā nav par to, vai es strādāju valsts vai privātā iestādē, un jautājums nav par darba devēja necieņu. Dusmas man rodas tad, ja šis mana darba vieta mani sāk radoši ierobežot. Es saprotu, ka visu var darīt labāk, bet, redziet, priekšniekam ir citas domas, viņam patīk viss pa vecam. Mēs kā cilvēki viens otru cienām, visu ko varam kopā darīt, bet viņam ir savs viedoklis par to, kā strādāt ir pareizi, un viņš apstākļu sakritības dēļ ir citā svara kategorijā. Ko es daru? Es dusmojos. Es saku, ka šitais #%#$ kantoris nepilda savus solījumus - dot klientiem labāko, kaut arī ir deklarējis to par savu vērtību, misiju, utt. Es izlemju, ka man ir jāparāda, kā tad īstenībā tas viss ir jādara. Un novelku robežu.
Tiktāl viss ir normāli. Labākās idejas izdzīvo, sliktākās nomirst, sabiedrība iegūst. Cik saprotu Viesturu, problēma ir tad, ja šīs robežas vilkšanas iespējas tiek ierobežotas, un vēl vairāk - ja konkurenci ierobežo valsts, izmantojot šai ierobežošanai nodokļu maksātāju naudu.
p.s. lai gan šai lapā komentāru skaits nav pašmērķis, tomēr jauki, ka ir pārsniegta maģiskā 2 komentāru robeža
Viesturam => Mans jautājums bija, šķiet, cits. Tā pirmā daļa saistās ar sekojošo. Tu taču pats esi strādājis valsts iestādēs, ja pareizi saprotu Tavu pieredzi slimnīcās, esot pat galvenā ārsta amatā. Mani interesēja tieši šī spēja/drosme izlemt un pārriet no valsts sektora uz privāto. Otra mana jautājuma daļa ir saistīta ar manu personisko pieredzi, strādājot privātā uzņēmumā, kur darba devēja un darba ņēmēja attiecības nebūt ne vienmēr ir psiholoģiski līdzvērtīgas/savstarpēji cienošas. (Protams, viss ir atkarīgs no tā, kurš un ko cik ilgi spēj izturēt (te domāju pārprasto pienākuma un atbildības sajūtu) un pieņemt jeb - kurā brīdī parādās dusmas kā robeža).
Komentējot Andra Siliņu pēdējo komentāru => Man šķiet, ka tā ir zināma aizsardzība – izdarīt vispārējus apgalvojumus par cilvēku. Šeit domāju apgalvojumu par visu cilvēku zemo attīstību. Tas, manuprāt, šādu izteikumu teicējā ļauj kaut ko cilvēkā nolīdzināt, novienādot, radot iluzoru drošības sajūtu par visu cilvēku vienādumu, līdz ar to visiem gatavo recepti. Tas, ka cilvēki savas vainas un likstas projicē uz valsti, jau ir cits jautājums, kas saistās ar grūtībām pievērsties savai subjektīvajai pasaulei.
Diemžēl, valsts nav tikai ilūzija, nodokļi taču kaut kur pazūd. :(
Cita lieta, ka valsts aparāts ir aizmirsis par savām saknēm, un dažādas iestādes cenšas pastāvēt pastāvēšanas dēļ. Lai pastāvētu, noņemt naudu citam kantorim. Utt.
Nedrošu personu vienošanās pats par sevi nav nekas slikts. Man patīk apdrošināšanas biznesa izcelšanās - sākotnēji tā bija vienošanās starp karavānas dalībniekiem, ka gadījumā, ja kāds no tiem zaudēs savu kravu - uzbrukuma vai citu iemeslu dēļ - tad pārējie palīdzēs segt zaudējumus. Ir vienošanās, ir liela nedrošība, bet patiesībā tas ir lielisks piemērs, kā cilvēki organizējoties šo risku samazina un spēj veikt lielas lietas un ceļot pa nedrošām teritorijām.
Lai gan galīgas krīzes apstākļos tiešām bieži vien ir tā, ka izdzīvo tas, kurš prot cīnīties un izdzīvot vislabāk - tiešā, nevis pārnestā nozīmē.
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji. [ Reģistrācija | Ieeja ]
