Brīžos, kad viņa nepauda kādu viedokli, un kad viņai likās, ka neviens viņu nevēro, meitenes seja mainījās uz dabisko pusi. Tā ieguva sāpināta aizvainojuma izteiksmi, tādu iekš sfumato. Tālumā vērstais skatiens centās izkaisīt sevi pa logu redzamajos tumšo egļu mežos.
Ar saviem gadiem 26 vai 28 viņa bija viena no jaunākajām, ja ne pati jaunākā šajā telpā. Tas bija seminārs Dzīvespriekā, uz kuru aicināti to pašvaldību pārstāvji, kurās „pierakstītie” bērni šeit tiek reabilitēti. Bet ministrijas pārstāvju klātbūtne tak piešķir visam citu svaru! Tātad mēs kaut kā tiekam pamanīti, novērtēti, mums varbūt ir vērts cerēt, (kaut kas no vergu laikiem, bet nerunāsim par to)…
Spilgti netaisnīgs paradokss. Ļoti labi strādājošam projektam, izcilam – to nav kauns prezentēt nekur citur Eiropā nav īsti vietas Latvijā. Ar Dzīvsprieku varētu nacionāli lepoties – jau vien tas kādam būtu svarīgi. Dzīvesprieks veic bijušo bērnunamu audzēkņu (ne tikai) sociāli- pedagoģisko rehabilitāciju, bet tam ir jāpieliek milzu pūles, lai dabūtu sev klientus!! Latvijā, kas ir pārpilna ar potenciālajiem šī projekta klientiem. Tie nenāk paši un tas dažkārt liek šaubīties – vai tiešām mēs esam tik labi, ja mums nav waiting list –es. Tirgus tak un tur katram par sevi jārūpējas…
Nu nav jau tā tirgus, nav vienotu spēles noteikumu, izdzīvo nevis diferencētākais un attīstītiesgribošākais, bet primitīvākais un atpakaļrāpotspējīgākais. Kādam kaut kur Latvijā ir jāgrib konkrētajam bērnam palīdzēt, jāpastrādā, lai viņš tiktu līdz Dzīvespriekam un arī jāpaseko līdzi, kā viņam tur klājas. Daudzos gadījumos nav pat jāgādā papildus finansējums, kas gan nekad netiek atraidīts. Un tomēr – vienmēr kaut kur kaut kas ķeras, bērni paliek pusceļā…
Un tā nu mēs te sēžam un mēģinām identificēt, kur tad ir tie, kas traucē, kas aizmirst, neiedomājas, neizjūt vajadzību, nav ieinteresēti, informēti utt. Kas jau daudzus gadus no vietas uzdod muļķīgus jautājumus (kāpēc tik dārgi, ir taču lētāk, piemērām. Var izlekt no biksēm, jau kuro reizi pierādot, ka šobrīd var nopirkt mersedesu par opeļa cenu. Bet cilvēki nesaprot, kam der opelis un kur nevar iztikt bez mersedesa…)
Visumā jau viss iet raiti, pasākuma organizācija jau kuro reizi ir pienācīgā līmenī un gan jau tas kādu labumu dos. Lai arī gadu no gada būs jāatkārto, jāatkārto, jāatkārto. Es jau neko, es šeit esmu tikai psihodramatists un teorētiķis šobrīd, ne kā organizators. Tomēr organizators es kādreiz esmu bijis, man visas šo ļaužu tipu psiholoģijas ir labi pazīstamas!
Liktos – kas gan var būt vienkāršāks, valstiski ir jānosaka sociālās reabilitācijas standarti, saskaņā ar kuriem attiecīgo klientu grupām ir jāsaņem palīdzība. Un pašvaldības nedrīkst šādu palīdzību nesniegt. Attiecīgs standarts izmaksā tādas un tādas naudiņas, „vieglākiem” klientiem tās būs vajadzīgas mazāk, „smagākiem” vairāk. Bet visu var plānot, koordinēt, attīstīt un katrs var darīt savu darbu. Grūtos laikos var atļauties mazāk, labos – vairāk. Bet nekas neapstājas, viss gudri, kompetenti, izdiskutēti, palēnām, pamazām…
Un te nu mums jāatgriežas pie ministrijas meitenes. Patlaban viņa stāsta, ko labu viņas darba vieta jau ir paveikusi, ko taisās veikt un ar kādiem parasti grūti pārvaramiem šķēršļiem spiesta satikties savā varonīgajā cīniņā. Ka guvusi šeit vērtīgu pieredzi, par ko noteikti dalīsies ar savu priekšniecību un kolēģiem. Cik ātri gan šie bērni iemācās runāt tādā briesmīgā funkcionāru tonī! Kā tie spēlē „pārstāvja no Centra” lomas! Norunā, apsēžas un acis atkal aizklīst mežos tālumā, sāpinājumi ilgojas tikt prom, prom, prom…
Pazīstu es to. Ministrs vakar droši vien ka bijis ministru kabinetā, atgriezies ar sliktām ziņām, finansējums tiek samazināts, darba apjoms toties audzis – pat grūti pateikt, par cik. Ministram turklāt bijis slikts garastāvoklis, jo viņš saņēmis nepelnītu kritiku no premjera. Ko tūliņ uz savas ādas izjutuši visi ministrijas speciālisti, no tā arī jūtas.
Ja tas būtu kas unikāls, vienreizējs! Nē, meitene savos pāris darba gadiņos ir sastapusies ar to jau nez cik reižu! Bet vai tad viņa drīkst šeit, kur no viņas gaida ko iedvesmojošu, sūdzēties. Vai viņa drīkst teikt, ka ministrijā visi vienmēr ir tā noslogoti ar nemitīgām reorganizācijām, iekšējām vētrām un kārtējiem Briseles braucieniem, ka nevienam nav ne laika, ne spēka piedomāt par to, kas nu viss šeit tiek runāts. Un ka viņa pati arī nespēj, nav spēka. Nav jau arī kvalifikācijas, man būtu jāsaka, bet tas ir mazākais. Ja tik būtu gribēšana un smaids sejā, arī tad viss aizietu, iemācītu meiteni, kas tur, sīkums.
Bet nē, tā nebūs. Viņa ir atsūtīta pateikt šeit dažus vārdus. Bet pašai galvenais – „atšauties” no Rīgas duļķēm. Tādēļ viņa ir labi bruņotā „pārstāve no Centra”.
Tas bija dažus gadus atpakaļ. Tagad, kad vispār ir varbūt KRĪZE, bet varbūt SABRUKUMS, Dzīvesprieks droši vien nevar cerēt arī ne tik. Jāsaprot – tur augšā, tak visi ir aizņemti, nevajag traucēt, bankrots, mēs strādājam uz spēku izsīkuma robežas!
Bet nevajag jau ar – Dzīvesprieks pastāvēs un izturēs, sevišķi ja kāds tam neatvedīs to, kas ir KRĪZE jau gadiem – Centra meitenes izklaidīgi sāpināti aizvainoto skatienu… Vānē dzīve ritēs tālāk un pavasaros bērni no Dzīvesprieka aizspurgs dzīvē ar dzīvesprieku. Bet augustā darbinieki nāks uz darbu un sēdīsies pie telefona - zvanīt, aicināt, informēt, iedrošināt, palīdzēt…
Ja runājam valstiski – cīņa notiek par ministrijas meiteni. Vai tā piederēs psihiski krāšņiem tipāžiem no politiskā teātra, vai arī tai tiks ļauts saņemt jebkurā gadījumā godīgi nopelnīto algu par bērnu aizvešanu līdz Dzīvespriekam. No vietām, kuras ir tālas, neinformētas, krīzē un aizmirstas, līdz Vānei, kur ir viss. Cerams, arī būs – priekš jauniešiem grūtās situācijās, kuru aprakstam vajadzētu izteikties birokrātiskāk, kā šobrīd spēju.
Tas arī par Ziemassvētkiem, tā, kā tos saprotu es – bijis kopā ar jauniešiem viņu dzīvju smagumā un spējis to vien gabaliņu līdzpanest.
|
