Tur bija rakstīts, ka nelabs gals gaidot arī ebreju valsti, arābi to ieslaucīšot jūrā. Neesmu bijis Izraēlā, gribas pagūt, varbūt nākamgad. Bet pieķeru sevi pie domas, ka varbūt neņemt līdzi bērnus, ja nu kas…

Pareģojumi ietver sevī iespēju tiem nepiepildīties, ja mainās nosacījumi, kuri ir eksistējuši to izteikšanas brīdī. Varbūt kaut kas ir mainījies, varbūt kādam neredzamam varonim ir izdevies pārslēgt līdzšinējās, civilizācijai liktenīgās programmas? Bet varbūt jāturpina baidīties, jo nelabvēlīgās programmas darbojas, bet ir tikai aizkavējušās?

Eh, varbūt tas nav Nostradamuss, bet gluži parastais Tanats, mana nāves dziņa, vēlme kaut kā līdzsvarot Erotu?

Tas bija tā globāli, eksistenciāli un mitoloģiski. Bet kā svarīgāku es laikam tomēr izjūtu to, kas vairāk lokāls, latvisks un ikdienu ietekmējošs.

Būs vajadzīgs pagarš ievads. Mana galvas lauzīšana notiek ap jautājumu – kā notiek titāniskās pasaules pārveide par olimpisko? Kā no pasaules, kur katram šķiet, ka viņš ir apdraudēts, ka tēvam uzbrūk un viņu grib nogalināt dēls un ka galvenais lietu virzītājs pasaulē ir karš – citiem vārdiem – konkurence, dažreiz ar jebkuriem līdzekļiem, kā šī pasaule tālākattīstās?

Attīstās par tādu, kur robežas nav atšķīrējas, bet vienotājas – tādas, kas piedzīvo dažādā mijiedarbošanos un klikšķi, kas no tā rodas. Pārveidojas par olimpisko pasauli, kur viss tiek mērīts, vadoties no visas sistēmai derīguma viedokļa un kur karš vairs nav visa tēvs. Pirmajā plānā iznāk Zevs – dievišķais dārznieks, protošs kaut kur uzpotēt jaunu dzinumu, citur izgriezt veco, nokaltušo, vai svarīgāku attīstību traucējošo.

Pasaule kā dārzs un mēs katrs kā dārznieks, pakļauts kādam daudz svarīgākam, bet arī komplicētākam likumam par karošanu un konkurēšanu. Nav viegli to noformulēt, tajā pat laikā - vienkārši – spontanitāte, radīšana, Dievs. Viena kopēja, komplicēta pasaule, nevis daudzas titāniski dzelzsaizkarotas, sevi un viena otru dedzinošas, tēva un dēla naidu apliecinošas.

Vēsture māca par pilsoniskās sabiedrības izveidošanos no matriarhāli-feodālās, kā arī par nosacījumiem, kas tam nepieciešami. Domāju, ka vēsturnieki daudz kur kļūdās, un kā vēl. Sevišķi tie, kas operē tikai ar vienpusējiem un materiālistiskiem terminiem – ražotājspēku un ražošanas līdzekļu attīstība, šķiru cīņa, ģeopolitika utt. Jo izmaiņas tomēr rada cilvēks ar visu, kas „viņam iekšā”, „kas ar viņu noticis” un tā spēja paraudzīties uz pasauli kā uz komplicētu, bet tomēr vienotu telpu, kur viss sistēmiski ietekmē visu, tādēļ ir jāšķiras no ilūzijas, ka kādam kaut kas var piederēt un kaut kas var pastāvēt mūžīgi mūžos.

Tas ir jauki, bet tomēr, atgriežoties pie šodienas latviskuma – kas var likt kādam oligarham iedomāties, ka viņa finansētā partija nav tikai politisks, apbruņots un kautiņos rūdīts leģions pret citu tādu pašu leģionu? Un kas var likt leģionāriem saprast, ka viņi ir ne tikai lielgabalu gaļa. Viņi ir aktieri teātrī, kas izspēlē pirmsolimpiskos scenārijus. Tātad – studenti, kas apgūst pagājušo laikmetu viedumu, bet bez garantijas, ka apgūs. Mēdz būt arī mūžīgie studenti.

Bet kā tad ir pašu tautu – vai mēs apzināmies, ka mūsu līderi esam mēs paši, viņi pārstāv mūsu uztveri, domāšanu un jušanu, bažīgi pētot socioloģiskās aptaujas – mūsu reakcijas uz to, ko viņi dara. Un vai mēs saprotam, ka par vislielākajām ziepēm ne jau viņi atbildēs, bet mēs? Kā ir ar to, ko tagad jau vairs ne tik populārs līderis savulaik nosauca par „tautas pašorganizēšanās spējas zudumu”?

Problēma ar to Eiropu, tāpat kā ar vāciešiem, krieviem vai žīdiem, mūžīga. Tā gan paglābj, gan neļauj kļūt pieaugušiem bankrotējot. Tagad atkal aizdos milzu naudu, kas nozīmē – gribēs to dabūt atpakaļ, nodiktēs noteikumus, mēs nesapratīsim, ka tie ir mūsu līdz šim nepadarītie darbi, ko diktē. Domāsim, ka uz mūsu nelaimi atkal kāds iedzīvojas un mums atkal būs labais-ļaunais Kungs. Es ar ļoti lielu interesi vērošu, vai kāds beidzot tiks galā ar neefektīvās veselības aprūpes Gordija mezglu.