Pēdējā laikā, šo to komentējot žurnālam Marta un daloties pārdomās par komunikāciju caur mēdijiem, aizdomājos arī par jautājumu, ar ko es esmu kopā, ja vispār esmu.

Tomēr man jābūt godīgam un jāatzīst, ka bez svarīgas kopības ar divu kategoriju cilvēkiem mana esme pavisam vienam būtu krietni paplukušāka, intelektuāli un emocionāli mazvērtīgāka. Es šeit runāju par klientiem un es šeit runāju par žurnālistiem. Viņi „abi visi” uzdod man jautājumus, kurus es pats nevarētu izdomāt, un šie jautājumi ir tie, kas liek galvai tapt par skudru pūzni un kustēties, kustēties, kustēties…

Un tā jau nav tāda dīka saruna tikai, katram uz sava zviļņa, reizēm iemiegot un atkal pamostoties, uzgraužot pa kafijas atveldzētam cepumam. Asumiņi un asumi dažreiz, sārtums vaigos, jautājumi par pareizumu nepareizumu, vainu nevainu, diplomātiju un pašpuicismu. Arvien tuvāk tam, kā dzīvē, arvien atvērtāk. Jo nav jau jābaidās, ka kāds aizies, vienatne ir parasta lieta, turklāt, ja nebaidās, ka aizies, neviens nekur neiet. Rodas tik vairāk un vairāk, ar mierinājumiem, ka tas Rudzītis var nemaz neiedomāties, ka viņš ir sāpīga nagla kādam pakaļā.

Drīkstēšana būt sliktam nomierina. Tā arī paplašina robežas, dāvinot telpu no apvāršņa līdz apvārsnim. Ar to pietiek, ar šo brīvību, jo kur stāvēt jau vajag pavisam nedaudz, ieelpot un izelpot. Un tad nemaz ļoti sliktam nav jābūt.

Tātad draugi klienti un draugi žurnālisti, ar kuriem ceļš kopā ejams. Labi jau gan, bet… Nu jau ir savi piecpadsmit gadi riņķī, kopš esmu prom no kalpošanas mātei valstij, priecīgs ka tā. Tomēr ne vienmēr, dažreiz gribas gan, ka kāds „no valsts” atnāktu un jautātu – klau, Viestur, kā būtu, ja mēs kaut ko labu izdarītu? Kā būtu, ja sakārtotu ekonomiski pamatotu sociālās rehabilitācijas sistēmu. Lai bērniem, kam nav laimējies piedzimt no laimīga klēpja, būtu kāda cerība. Lai viņi to iegūtu un būtu priecīgi atpakaļdot, citiem, kam arī vajag. Sabiedrība, kas audzina sevi un priecājas par to.

„Tikumība ir tad, ja neviens nenāk”, saka viena mana draudzene, un viņai taisnība. Ja kāds atnāktu, viņš varētu ievilkt mani apgrēcībā, kura šodien valda visur, kur vien ar valsts naudas ēnu nākas sastapties. Šī ir baisa ēna, tā uzrunā ar atpakaļpiedzimt aicinošiem vārdiem: „Nāc, izredzētais, šī baltā krūts domāta priekš tevis, nedomā par muļķiem, kas pie tās netiek. Tu esi tik daudz darījis, lai pie krūts tiktu, tev tā pienākas. Viņi, tie tur, ar lietussargiem un bruģakmeņiem, traktoros, nav to pelnījuši, ir izraidāmi un spiesti mūžam putekļos un pelnos savu dienišķo iztiku pa graudam vien savākt.”

Es domāju, kad atnāks latviešiem tie laiki, kad sāks valdīt noskaņojums, ka baltā krūts ir priekš putekļos un pelnos pakritušajiem, iedrošinājumam, nevis grēkam un netikumībai. Bet pienu pazīdušajiem būs goda lieta iet pasaulē laimi meklēt un atradušiem nest to mājās. Jo piens un medus no baltās krūts var netecēt mūžīgi, krūts var sakalst un pārvērsties par izstaipītu ubaga tarbu.