viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2012 » Jūnijs » 11 » Aiters
Aiters
8:23 AM
 
Un tad vēl šī anekdote ar vienīgajām tilta durvju atslēgām visā Rīgā, kā arī vainīgo meklēšana. Rīgas mērs solīja, ka atlaidīs no darba atbildīgos satiksmes departamenta ierēdņus. Kāda psihiatre, izteicās, ka viņu satraucot tas, kas „visi” šo pašnāvību vēroja kā izrādi un neviens nespēja palīdzēt. Bija arī tādi, kas atzina, ka „darīts viss iespējamais”. Nekavējošā, bet novēlotā preventīvā rīcība – vanšu noklāšana ar solidolu, par kuru gan galīgi nav skaidrs, vai un cik ilgi tas varētu būt gana slidens, lai kāpšana vantīs turpmāk kļūtu neiespējama. Visādas turbulences un drāmas trīsstūri, nevar tikai saprast, cik liela to nozīme objektīvi.
Tomēr padomāsim – kā tas nāk, ka neviens nav mēģinājis lēkt no Pēterbaznīcas torņa, vai viesnīcas Reval Hotel Latvija, piemērām, kas arī ir gana augstas, lai izdzīvot pēc lēciena nebūtu izredžu. Rīgā ir arī gana daudz dzīvojamo namu ar desmit un vairāk stāviem, uz kuru jumta nokļūt būtu nesalīdzināmi vieglāk – kādēļ gan tāds vilinājums tieši pēc tilta vantīm? Galu galā – ir taču vēl arī citi, daudz mazāk sāpīgi šķiršanās veidi no dzīves – var taču izmantot tos, ja jau cilvēks nolēmis vairs nedzīvot! Kāpēc visu acu priekšā jāiekrīt trolejbusa vados, kļūstot par TV aplūkojamu asiņainu pīšļu čupiņu?
Manuprāt, šis ir spilgts gadījums, kas parāda, ka nāves mērķis nav tikai beigt dzīvot, tādēļ kļūst svarīgs nāves inscenējums. Pašnāvība tiek izdarīta tādā veidā, kas nepārprotami liecina, ka pašnāvnieks mēģina ar savu nāvi iespaidot citus, kaut vai tos, kas stundām sēž satiksmes sastrēgumos. Tātad viņam tas nav vienaldzīgi, neskatoties uz to, ka viņš vairs nevarēs piedalīties savas nāves seku izbaudīšanā. Tātad – kārtējo reizi pierādās, ka cilvēkam citi ir svarīgāki, nekā viņš pats. Vai – ka dzīve dzimtaskokā ir nozīmīgāka nekā sava paša dzīve, jo sabiedrība jau notikušo (varbūt) aizmirsīs pēc pāris dienām, bet bojā gājušā tuvinieki?
Nāves efekts uz palikušajiem. Esmu daudz runājis par bērnu nāvju iespaidu uz vecākiem, un sevišķi vēlāk dzimušajiem brāļiem un māsām – nāves radītais tukšums it kā garīgi ievelk sevī un cilvēki dzīvo nevis savu dzīvi, bet nemitīgi cīnās ar nāvi. Esmu pieminējis arī Kristus nāvi pie krusta kā pašnāvību, ar kuru tas ietekmējis miljoniem cilvēku visā pasaulē, turklāt tas tieši tā arī tiek pasniegts – ar savu nāvi viņš glāba citus! Vēl taču ir arī karš un „sevis ziedošana dzimtenei”, kad gandrīz kā izņēmums ir jāatzīmē – „viņš negribēja mirt”! Jo vairāk cilvēku krituši karā, jo tas nozīmīgāks, un jo lielāka uzvara. Jo vairāk dzīvību ziedots, jo svarīgāka kara jēga!
Šie pārsteidzošie fakti bliež mums pa pieri un liek arī tiem nenoticēt. Jo - kā gan „tukšums var ievilkt”? Šāds apgalvojums taču runā pretim pašiem elementārākajiem fizikas likumiem! Un cilvēki grib ticēt, ka nāve nerada nāvi un ka vienīgais tās iespaids ir aptverams ar prātu, ka tā neatstāj neizdzēšamu iespaidu ne emocionāli, ne garīgi pretēji tam, ar ko sastopamies. Cilvēki grib būt akli un nejust, paši nemaz neiedomājoties, ka tādējādi iesaistās nāves darbā. Izjust tukšumu kļūst neloģiski, tāpat kā tiekties uz to.
Esmu dzirdējis zinātnieku apliecinājumus, ka smadzeņu darbību nevar izskaidrot, neņemot talkā kvantu fizikas atklājumus. Man tomēr vismaz pagaidām pilnīgi pietiek ar to, ko sapratuši jau senie grieķi. Viņi radīja mīklainu dēmonu, vārdā Aiters – cilvēki ilgi uzskatīja, ka tā varētu būt vide, kurā kustas radioviļņi, piemērām, līdz tomēr nonāca pie secinājuma, ka šī fenomena izskaidrošanai mierīgi var iztikt bez Aitera. Turklāt tolaik Grieķijā taču radio vēl nebija izgudrots, kam tad viņiem Aiters?
Manuprāt, tādēļ, lai izskaidrotu un atļautu izjust to, ko izjūtam traģisku tuvinieku nāvju, kā arī dzimšanas gadījumos. Bet ne tikai tuvinieku kā radinieku, arī tādu, kas kļuvuši mums tuvi līdzīgi kā šis lēcējs no vantīm vai kā Jēzus Kristus. Un ne tikai nāvju gadījumos – arī zaudējumos vai šiem tuviniekiem attālinoties, aizejot, aizcērtot durvis, piemērām. Ja Aiteru izprotam, kā cilvēkus vienojošas saites, kuras satrūkst, kādam strauji attālinoties, tad varam saprast zaudējumu traumas mehānismu garīgā līmenī. Man palīdz arī doma, ka Aiters ir atmiņas no tā laika, kad vēl nebijām dzimuši un kad kopā ar saviem šodienas asinsradiniekiem vēl nebijām pat dzimumšūnas savu vecāku ķermeņos. Varbūt tad mēs pat nebijām nekas materiāls – šūnas, molekulas, atomi vai atomu daļas. Varbūt tad mēs dzīvojām tikai Aiterā un turpinām to darīt arī „šajā dzīvē” vienīgi paši to neapzinoties. Varbūt līdzcilvēku nāve un mūsu reakcijas uz to atgādina par šo esamības līmeni, kurā vairums, ja ne visi cilvēki ir saistīti viens ar otru? Un varbūt caur šādu Aitera koncepciju kļūst skaidrs, kādēļ tieši dzimšana un nāve ir tie notikumi, kas cilvēkus ietekmē visvairāk.
Mēs nezinām, bet pastāv iespēja, ka šodiena mums katram nodzīvosies tāda, kāda tā būs tādēļ, ka tas puisis nolēca no vantīm. Un ja viņš nebūtu nolēcis, tad kaut kas būtu savādāks. Šie apgalvojumi pavisam noteikti ir spēkā attiecībā uz mirušā tuviniekiem – tās ietekmes ir apzināmas. Apzināma ir arī ietekme uz katru no mums, kas radusies no Kristus nāves. Bet vai mēs varam zināt, ka kāds tukšums, kāda dusma vai kāda baile šodien mūsos neradīsies dēļ tā, no vantīm nolekušā? Un kāds var būt šo Aitera telpā dzimušo jūtu tālākas attīstības scenārijs?
Ja nāve rada tukšumu, tad dzimšana – „pilnumu”. Tas nozīmē, ka eksistē kas līdzīgs „Aitera vējam”. Šis vējš ietekmē mūs pilnīgi nesaistīti ar norisēm mūsu personiskajā ķermenī vai psihē. Tas nosaka, ka esam kā mazas daļiņas milzīgā garīgā superdatorā, kura darbībai esam liecinieki, bet kuru izprast ir tik grūti. Ir tik daudz neprātīgu rīcību, kuras ikdienu veic cilvēki, ka viņi ir pat pārstājuši par to brīnīties. Kāpēc mēs darām to, ko darām? Šīs rīcības bieži nevar izskaidrot arī no individuālas emocionālās motivācijas viedokļa. Varbūt kādreiz tās varēs izskaidrot , izmantojot koncepciju, kuru radīja jau senie grieķi – Aiteru.

Skatījumu skaits: 860 | Pievienoja: | Reitings: 5.0/1 |
Komentāru kopskaits: 121 2 »
0 Spam
12 Jānis  
Jā, tas ir svarīgi, ka Aiters, kaut arī telpa, kurā risinās attiecības un ietekmes, nekad neko nespēs paskaidrot. Ko var paskaidrot vide? Algoritms pieder autoram, un cilvēks noteikti nav šis autors. Ja ir pretenzijas Dievu aizstāt, nekas cits kā brīvais kritiens trolejbusa vados no tā nesanāks. dry

0 Spam
11 tom  
Kā godīgs parazīts, kas uzsēdies uz sava barotāja, ceru, ka vismaz rezultāts būs kādam noderīgs vai patīkams. Pretnostatījumā Aiters pret Kristu svarīgs ir subjektīvais faktors. Saskaņā ar jebko objektīvais ir apmāns kādā galīgā pakāpē un samērā precīzi ir iespējams pateikt cik ļoti tas varētu tāds būt. Respektīvi skaistākā tēze, ko saka deminiskais Aiters - subjektīvais ietekmē objektīvo, caur to jūs esat kā dievi. Tas var paredz arī kopatbildību uz ko cer VR, kā apziņas paplašinājumu. Šādā gadījumā, gan atbildības jautājums ir lieks, jo iztiešāšana par cēloņiem un sekām iziet arpus cilvēka sapratnes. Sarežģītas sistēmas diezgan slikti padodas cilvēka izpratnei un analīzei jeb viekārši - patiesība pieder Dievam. Ja pieņem, ka cilvēks kļūst kā dievs, tad atbildības slogs pārsniedz jebkādu sapratni un būtībā jautājums klūst par bezgalīgi lieliem un bezgalīgi maziem lielumiem, ar ko operēt ir ļotigrūti. Tātad subjektīvais Aiters ir ārēji kārdinošs bet iekšēji mānīgs un ne par velti grieķiem Aiters ir dēmons nevis dievs.
Turpretim Kristus un Trīsvienīgais Dievs ir subjektīvs mūsu izpratne, bet objektīvs kā stāvoklis, kurā atrodas cerība, ticība un mīlestība. šo sludināt un mācīt nevar cilpiņas un enerģijas, bet gan persona (subjektīvi uztverama persona), tāpēc mūms (arī man konkrēti) ir vajadzīgs Kristus, kuram pieķerties un baroties, sūdzēties un nožēlot, Kristus ir ceļš, kas nekad nebeidzas. Krīstu mēs izmantojams savās drāmās un "trīstūros' un tas palīdz, palīdz cerība, ka mums ir izvēle.
Varbūt pienāks tāds brīdis, kad apzinoties noteikumus, kā "krīt kauliņi" mūsu apziņa saplūdīs ar Aiteru. Varbūt! Bet pašlaik mēs esam orhidejas Dieva dārzā, un nevis pieneņu pūkas Aitera vējā, jo gribas tēti un mammu, bet Zelta pilsēta - tā pagaidīs, mēs zinām, tā ir ... kaut kur un tā pagaidīs. biggrin

0 Spam
10 Zane  
Tiesi tā, un ar bībeles palīdzību varētu izdarīt ļoti daudz. Pilnīgi katram cilvēkam ir iespējams nokļūt " dārzā" Un izkļūt no tā. Un baznīcas uzdevums būtu nevis biedēt, bet ievest to cilvēku tur. Un viņi jau to arī cenšas darīt. Baznīca vairs nevar pastavēt tikai kā vieta, kur cilvēkam jālūdz Dievs, vai jānožēlo grēki. Jeb arī kā vienas bībeles sludinatājiem.. Nevar ignorēt folozofiju, psiholoģiju un zinātni. Garīgums var izrādīties arī matērija galu galā, un ko tad? Tapēc ir skumji, ka to spēku, enerģiju, kas ir dota attīstībai( galu galā ar šī spēka palīdzību mēs kādreiz dosimies uz nākamo apziņas līmeni), visu laiku slāpē. Baznīca 2000 gadus ir sludinājusi ticēt. Bet tā ir visneticīgākā iestāde uz pasaules, kas cenšas un cenšas, bet joprojām netic pat " Jēzum".

0 Spam
9 Dace  
Jā, ciktāl esmu tikusi es, tik dārzs mani ļoti spēcīgi uzrunā. Tas biija laikam pats pirmais, ko dabūju jūtu līmenī, kas piešķīlās.

0 Spam
8 Zane  
Manuprāt visa bībele ir viena liela cilvēka tapšana sevī, tikai "ietērpta" formā, lai būtu lasāma un stastāma. un liels spēks to procesu vada pa noteiktu ceļu, audzējot no jauna un no jauna klāt visam vecajam. nesaprotu tikai kapēc bībeli uztver kā pabeigtu, kapēc ne kā daļu no sistēmas? No sistēmas kā, no nekā, attīstījās zemapziņa, tad apziņa un turpina attīstīties. Laikam mitoloģijā tas bija sadalīts pa posmiem. man bībele asociējas ar apziņas un saprāta veidošanos, kas iesakņoja uzskatus par labo un ļauno, sadalīja pasauli un izveidoja noteikumus, ko pieņem nevis ar papīra spēku, bet ar zemapziņas parakstu. Un Jēzu tajā visā es redzu kā ziedojumu, lietu ko uzaudzē sevī, ko mēģina atrast, sasniegt tādu apziņas stāvokli, lai pēc tam ziedojot iegūtu augstāk attīstītu pratu. Manuprāt mītā par Jēzu pats svarīgākais ir tas kas notiek dārzā, iepriekšējā naktī, nevis tas kā viņu pienaglo pie krusta. Tās mokas jau ir dārzā. un par šīm mokām var lasīt ļoti daudzos literāros darbos, piemēram Viktora Igo darbos kaut vai. tātad tas ir saprotams ikkatram, kas sasniedzis zināmu attīstību un spēj vispār nokļūt " dārzā", un atrast izeju no tā, neiestrēgt tajā uz mūžu. "Jēzum" ir nevis "jānomirst", bet "jāpiedzimst" no jauna, bet to nevar izdarīt bez tā "dārza" sasodītā:)

0 Spam
7 Dace  
Taisni tā nedomāju (ja par baznīckungiem), nezinu, ko citi, bet mitoloģija (arī Bībeles) atklāj cilvēka dziļumus, dzīles, ko, manuprāt, tieši Baznīca nav pietiekami atsegusi, kaut gan pietiekami ilgi ir turējusi Bībeli savās rokās; bet ne tik daudz par to, kuri ir aplamie, jo var taču pārņemt un meklēt tālāk; Baznīca, manuprāt, daudz ir aizklājusi tikai ar uzvedības normām, kam es pieskaitītu arī citu mīlēšanu norādošā formā.

Bībele ir ietekmējusi ļaudis visos gadsimtos, mūsu vecmāmiņas, vecvecmāmiņas ir lasījušas Bībeli, gājušas baznīcā, tā vai citādi kādi impulsi ir arī mūsos, un tam tā nevar tik vienkārši pateikt, ak, liksim nost un aizmirsīsim, jo tas nav izdarāms.

Man arī agrāk šķita, tie taču tikai mīti, bet tur ir daudz interesanta, kas diezgan daudz man pasaka par mani, par citiem, par ģimenei, par tuvākajiem, par vecākiem, attiecībām utt., tikai mazliet pietrūkst labas šo simbolu interpretācijas, kas ir vajadzīga, jo mēs esam ļoti tālu no attiecīgā laika.

Ja kādam interesē, šis ir mazliet cits, bet visnotaļ interesants skatījums:

http://www.youtube.com/watch?v=ZSQqde4y-Vc

0 Spam
6 Enija  
Bet kāpēc jūs visi domājat,ka Jēzus tika piesists pie kaut kāda krusta???? Vai tiešām ir tik ērti ticēt šai mitoloģijai, kas jau no bērna kājas paredz būt vainīgam! Tās taču visas ir vistīrākās manipulācijas,ideoloģijas,lai valdītu pār masām. Un kas gan vēl labāk par BAILĒM palīdz turēt paklausībā (aitu stāvoklī - jēriņi)tik ilgi tik daudz laužu?
Ja vien šī doma jūs nedzen izmisumā - Jēzus bija cilvēks, protams, ļoti attīstīts (līdzībās runājot, mēs viņu varētu saukt par Adeptu), bet pārējais viss ir nebeidzamās prāta spēlītes. Jēzus cilvēkus aicināja tikai uz vienu - mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Un ko mēs visi šos tīkstošus gadu esam darījuši? Ja planēta Zeme atrodas ekoloģiskās katastrofas priekšvakarā, kāda jēga no visām šīm mitoloģijām,baznīcām un visiem citiem murgiem? Tie,kuri patiesi jūt sevī Radītāju, tie Viņu jūt visur un negaida nez kādas zīmes no debesīm, politiķu "brīnumaino augšāmcelšanos godīgumā", netic naudas pārdabiskai varai un tiem nav vajadzīgi visi šie dažādu personāžu (izņemot pašu Jēzu!) sarakstītie gara darbi,kuros visos ir viena koncepcija - gan jau Dievs par visu gādās,jūs tikai akli ticiet, akli klausiet baznīckungus, un galvenais - DZĪVOJIET BAILĒS!!!

0 Spam
5 Dace  
Es tik vien varu pateikt, ka pilnīgi saprotu zināmu mākoni ap Kristus nāves baisumu.

Puisis vanšu galā šo mākoni tikai uzkrāsoja spilgtāku; es te nemanu nekādus vainas meklējumus.

Konservatīvajās Baznīcās jau no bērna kājas svētdienas skolās un tamlīdzīgās instancēs gluži maziem bērniem stāsta, ka Kristus ir miris par viņu grēkiem, viņu grēku dēļ, viņus ved uz filmām par šo tēmu, ar visām asinīm un romiešu naglām, liek krāsot grāmatiņas ar visādām krusta "ainiņām" un tamlīdzīgi.

Daži ļaudis mēdz stāstīt apmēram tā, ka Dievs nevarēja citādi piedot cilvēkam, ka nācās vien pienaglot krustā savu dēlu. Un es nerunāju par to, kas ir kaut kur dzirdēts pa ausu galam vai nedaudz izlasīts, bet par to, kas ir izjusts uz savas ādas.

Patiesībā mani ļoti interesētu kaut nedaudz dziļāks skatījums arī uz Bībeli, uz tās mītiem, ne tā, kā Baznīca tur kaut ko skaidro, bet kā tas ir citādi pamanāms, jo pa laikam iznāk runas ar cilvēkiem, kas līdzīgi man ir piedzīvojuši skudriņas par šo cosmic child abuse (kā reiz teica kāds mācītājs, par to ironizēdams), būdami bērni, un nekā nevēlas vairs dzirdēt, bet gribi negribi Bībele taču ir daudz vairāk bijusi kopā ar mums neapzināti nekā grieķu mitoloģija, vismaz ietekmes aspektā (varbūt var par to strīdēties, bet te vairāk domāju kristietību), jo kristietība Latvijā ir pasen, un man šķiet, ka skatījums uz tās interpretācijām un tēliem ar filozofiski–psiholoģisku acu būtu ļoti vērtīgs.

Domāju arī, ka Baznīca ar saviem skaidrojumiem ir sen laikus aizsēdējusies pagātnē un ka nav nekas traģisks to visu kustināt, bet interesanti, ka kur nu Latvijā, bet pat pasaulē retais uzdrošinās ko tādu teikt kā šoreiz Viesturs, jo esmu diezgan daudz meklējusi, bet ar ļoti švakiem rezultātiem.

0 Spam
4 Jānis  
"Kāpēc mēs darām to, ko darām?" Raksts rezonē kā vējš tilta vantīs. Sabiedrība meklē vainīgos, visi ir katrs savā veidā bezpalīdzīgi, VR tam piebalso un atrod nevis vienkāršu, bet izsmalcinātu vainīgo - mistisku Aitera spēku. Kāpēc? Ja Aiters var izskaidrot , kādēļ viņš to darīs "kādreiz vēlāk", ne tagad? Tā paša iemesla dēļ, kādēļ VR Jēzus nāvi uztver par pašnāvību = eksistenciāla atvērtība sabojā patērētāja apetīti pie pusdiengalda. Bet par to ir jāmaksā ar "tukšuma ievelkošo spēku", jo domāt par nāvi kā dzīves daļu nav ne spēka, ne vēlēšanās.

0 Spam
3 tom  
pietiek uzrakstīt vārdu, lai negribēti samelotos. Varbūt vainīgs ir tas, ka mēs nedzīvojam Aiterā, es nezinu. Nebūt nedomāju, ka VR ir antikrist un vēl jo mazāk domāju, ka ir jākaro, un ja tomēr vajadzētu karot, es necerētu uz uzvaru, pat ja būtu jēga kādam uz to cerēt. Aitera koncepts ir jau daudzu gadsimtu intelektuāļu lamatas un cerības pilnas ilgas, to var izteikt, caur stīgu teorijas interpretācijām, vai pasaku grāmatām, bet tās ir ilgas vai nojausma par kopīgo. Atšķiras jēgpilnā uztvere, vai paļauties uz enerģiju (vai informāciju kā varu), kas ir neitrāla vai Dievu, kas tomēr ir personisks, ētisks un motivējošs. Turpretim Einšteinam tuvāks bija plašāks un eksaktāks koncepts, kas būtībā nevienam neko psiholoģiski sniegt nespēj un šeit es esmu pretrunā ar VR, kas pagalvo, ka apzinoties sevi kā metasistēmas elementu rodas kādas izmaiņas bilancē. Būtībā, tā ir cerība uz apgaismību, izbēgšanu no sistēmas caur sistēmas apzināšanos. Vēlreiz iekost aizliegtajā auglī.

1-10 11-12
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika