viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2013 » Janvāris » 21 » Aizejošā Dieviete
Aizejošā Dieviete
11:20 PM
Gribas sākt ar dižā Tolstoja neparasto attieksmi pret sievietēm un sievišķo, kas, kā jau tas parasti mēdz būt, visskaidrāk izpaužas seksuālajā dzīvē. No vienas puses, ārkārtīgi stipra un nevaldāma dzimumtieksme, jeb „brieža sajūta”, kā pats Tolstojs to sauca, no otras – pretīgums un riebums pret jebkurām seksuālajām attiecībām, neatkarīgi no tā, vai tās notiek laulībā, pirms tās, vai paralēli tai. Un neatkarīgi no tā, ar ko – ar paša muižas zemnieci, prostitūtu, „pieejamu” sievieti vai laulāto draudzeni. Bet no trešās (un tas ir gan visinteresantākais un gribētu arī teikt – viskrieviskākais) – dziļa, gluži reliģioza pazemība pret Dievieti. Maiga, bet tajā pat laikā vīrišķi spēcīga, pilna bezizejas sajūtu un nolemtības, ļoti līdzīga karavīru attiecībām ar nāvi. Dažreiz krieviskajā tradīcijā šāda pazemība transformējas par netīru un ļaunu agresivitāti pret sievišķo, kas uzdrošinās sacelties pret Dievieti, parasti saistītu ar trakošanu dzērumā, kurā gadās arī kādu (sievieti) nogalināt vai (tikai) izvarot. Ļeva Tolstoja aristokrātiskais smalkums neko tādu nepieļauj, viņš ir īsts, vecmodīgs krievu lielkungs, atbildīgais gan par savu ģimeni, gan dzimtļaudīm.
Es nezinu, vai mēs, latvieši, to vispār varam (un galvenais – vai gribam)saprast, šādu krieviski aristokrātisku smalkumu, kas vienlaikus ir tik pazemīgs, ka staigā zemnieku drēbēs, neskuvies un neķemmējies. Mums iekšā ir šis vācu anštendīgums, kas (kā man šķiet) liek saviebties jau tikai ieraugot tāda cilvēka vizuālo tēlu, kāds bija Tolstojs. Šāda anštendīguma izcelsme savā ziņā ir interesanta ne tikai kā latvisks fenomens. Grāfa Tolstoja laulātā draudzene, trīspadsmit dzemdēto un astoņu izdzīvojušo bērnu māte Sofija Andrejevna ir dzimusi Bersa, viņas tēva tēvs ir bijis vācietis, aptiekārs Maskavā tajos laikos, kad Napoleons to ieņēma un nodedzināja. Kaut kāds anštendīgums ir arī aptiekāra mazmeitā, uz kuras fona vēl skaidrāk izgaismojas krieviskais Tolstoja tēls, laikam tas nav bijis mazsvarīgi, izvēlēties tādu sievu. Pavisam anštendīga, rietumnieciska, vīrišķa un visu zemapzināto šķietami kontrolējoša ir filma, kuru jau pieminēju. Kā izziņas materiāls par Tolstoju un viņa Annu Kareņinu pilnīgi nelietojama (pats rakstnieks droši vien kapā otrādi apgrieztos, ja to redzētu) bet savā ziņā simptomātiska. Dieviete, kuras priekšā dižais no Jasnaja Poļanas krita ceļos, režisoram Raitam kā jau īstam amerikānim šķiet pavisam vienkārši kontrolējama.
Kas ir tas Tolstoja dižums, par kuru še tā jūsmoju? Spēks. Tāds, kas spēj ekstrēmi atklāti un atkailināti raudzīties savā (grēcīgajā) dvēselē un par to stāstīt. Parasti par šādiem dvēseles procesiem raksta ļaudis ar neirastēnisku dvēseles uzbūvi, tādi, kurus raksturo miesas un rakstura vājums, nevis spēks – es še negribu kādu vērtēt kā labāku. Tolstojs ir tikai neparastāks, pārsteidzošāks, manuprāt. Arī viņš (atcerēsimies Poruku un Niedru!) ir rakstījis tādēļ, ka tolaik ar to varēja labi nopelnīt. Tātad pašārstēšanās motivācija viņa rakstniecībā nav vadošā un arī slavaskāre nē. Man izskatās, ka ar laiku rakstīšana Tolstojam kļuva par pašu dzīvi, par neatņemamu tās sastāvdaļu, gluži kā medības, pedagoģija vai lauksaimnieciskie projekti. Par instrumentu, ar kura palīdzību atbildēt uz tiem jautājumiem, kurus izvirzīja gan viņa individuālā, gan kolektīvā zemapziņa. Par fenomenu, kas ieguvis tolstojisma vārdu un nereti tiek asociēts pat ar budismu krieviskā gaumē – tas gan man neliekas ļoti pamatoti, galvenokārt to iemeslu dēļ, kas tūliņ sekos.

Pāvels Basajevs raksta, ka mazā Ļeva māte „aizgājusi”, kad nākamajam rakstniekam bijuši divi gadi, bet tēvs „nomiris”, kad tas bijis deviņus gadus vecs. Kaut kā intuitīvi es to uztvēru tā, ka māte ir izdarījusi pašnāvību, lai gan pētījuma autors to skaidri un gaiši tā arī nepasaka. (Varbūt vēl pateiks, man palikušas nelasītas kādas simts lappuses no 635.) Šis fakts būtu svarīgs divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas ir jautājums par māti kā Annas Kareņinas vienu no iespējamajiem prototipiem. Otrkārt, tas ir Tolstojam svarīgās „aiziešanas” fenomena dēļ. Jo ir taču starpība, vai māte saslimst ar vēzi un nomirst, „negribot” atstādama savus bērnus bāreņos, vai rīkojas kā Jaunzeme – Grende & Koko Šanele: „Domājiet par mani ko gribiet, es par jums nedomāju vispār!”
Tomēr objektīvā patiesība savā ziņā nav nemaz tik svarīga, jo tās noskaidrošana ne par matu nevar mainīt Tolstoja subjektīvo patiesību – viņš jutās mātes (jeb vismaz vecāku) pamests. Pie kam – „aiziešanu” viņš neizjuta tikai emocionāli, tas ir bijis daudz dziļāks process viņa dvēselē. Garīgi – kā tukšumu, kas ievelk, bet enerģētiski – kā aukstumu, gatavu mirušās dēlu pārvērst ledus bluķī un motivējošu viņam no šādas katastrofas bēgt, cik nu vien iespējams. Tomēr bēgt tikai tad, kad izbeidzas spēki, līdz tam ir jācenšas aukstums sasildīt un jādara tas ar visu dvēseles spēku. Nav nekā svarīgāka, kā sasildīt un atdzīvināt aizgājušo un nosalušo māti.
Ja turpinām par tukšumu – pašnāvību izdarījusi vai vismaz traģiski mirusi māte starp sevi un bērnu rada zaudējuma tukšumu, par kuru jau ne reizi vien esam runājuši, un kurš ir tik liels tādēļ, ka nav tuvāku attiecību kā tās, kas starp māti un bērnu. Ja tās „trūkst”, sabrūk relatīvi lielā abu „kopējā psihe”, tās vietā veidojas „caurums”, šajos gadījumos parasti tik liels, ka nepietiek visas dzīves, lai to aizpildītu, par ko liecina arī Ļeva Tolstoja gadījums. Taču šeit mums jārunā arī par mātes „dzemdes tukšumu”, kuru arī šeit tik daudz esam pieminējuši. Lieta tā, ka parasti šie tukšumi ir pretēji vērsti – dzemde (dzimšana) cīnās ar zaudējumu (nāvi) un parasti jau uzvar, kamēr ģimene (tauta, civilizācija) vēl nav izmirusi. Bet ja māte izdara pašnāvību, tad tukšumi (dzemdes, Mātes lomas un nāves) nevis neitralizē viens otru, bet summējas, radot vienu milzu gravitāciju, gatavu ievilkt sevī iekšā, nāvē.
Bet ja neievelk (un tas notiek tikai tad, ja dēls ir „stiprs” visdaudzveidīgākajās šī vārda nozīmēs), tad izveido ļoti īpatnēju sievietes objektu dēla psihē. Sieviete kā nāve, sieviete kā aukstums, sieviete kā aizejoša, sieviete kā „kritusi”, sieviete kā dzīvība, par kuru jācīnās, sieviete kā grēks, sieviete kā liktenis, sieviete kā neizbēgamība... Šādas sievietes glābšana realizējama tikai, cik vien spēka, ziedojot Dievietei sevi pašu un savu karsto sēklu, atkal šī vārda visplašākajās nozīmēs. Nespēšana neglābt, nespēšana neapauļot, nespēšana nekrist šajā netīrībā un šajā grēkā...
Ļevs Tolstojs līdz pat precībām 34 gadu vecumā ir piedzīvojis ļoti daudz seksuālu piedzīvojumu, kuru kvalitāti savdabīgi raksturo arī vismaz divreiz izslimotā gonoreja. Bet savāda (no otras puses – ļoti saprotama) ir viņa attieksme pret šiem piedzīvojumiem – ļoti līdzīga kā alkoholiķu attieksme pret saviem „plostiem”. Šī pati fantāzija par saplūšanas baudu, kura, tiklīdz sasniegta, vienmēr izraisa vilšanos un vienmēr noslīkst paģiru mokās un nespējā neārstēt tās ar jaunu alkohola devu, lai atkal mocītos. Vai ir brīnums, ka tāda fantāzija? Nu nē, protams, - Tolstoja un ierindas alkoholiķa ciešanām taču ir līdzīga patoģenēze. Nepilnīgs (tukšs, nedrošs) Mātes objekts, kurš, lai izdzīvotu, jāpapildina visos iespējamos veidos. Tolstoja gadījumā – gan izmantojot savus seksuālos objektus (ieskaitot likumīgo sievu un bērnu māti), gan ciešot no sirdsapziņas ēdām par šo izmantošanu.

Cilvēka dzīvē ir tikai divi lieli notikumi, dzimšana un nāve, un Ļeva Tolstoja dzīve šajā ziņā nav izņēmums, tā spilgti apliecina šo apgalvojumu. Par viņa dzimšanu jau šo to esmu pateicis, tagad par nāvi. Pāvels Basajevs raksta – „pirms 100 gadiem Jasnaja Poļanā notika kaut kas tāds, kas satricināja visu pasauli...” Vai nav kaut kā pārspīlēti teikts par 82 gadus veca („droši vien vecuma demences mocīta”, daži nodomās) sirmgalvja aiziešanu no mājām, no ģimenes, no sievas... Kas, izrādās, nemaz nav bijusi tik reta parādība krievu sādžā – sirmgalvis nevar sagaidīt nāvi un aiziet mežā, lai nosaltu. Tātad nav nemaz bijušas vajadzīgas ragaviņas, lai vestu viņu turp, vienīgi, lai dabūtu atpakaļ.
Laikam jau pārspīlējums, ja arī ir, tad ļoti vietā. Tolstoja popularitāte bija radījusi tādas viņa attiecības ar pasauli, kas bija diametrāli atšķirīgas no viņa attiecībām ar aizejošo māti. Pasaulei viņš bija kļuvis svarīgs, pasaule nevarēja iedomāties viņu aizmirst un nav to izdarījusi līdz pat šim brīdim. Un laikam jau tieši to viņš visu mūžu bija darījis – piesaistījis sev visu pasauli, lai radītu tai sāpes, aizejot. Bet viņš negribēja vienkārši nomirt, viņš gribēja savu nāvi gan izspēlēt, gan pats piedzīvot, kā tā tiek uztverta. Nu gluži kā tā trakā Paulīne...
Šajā ziņā viņš bija precīzi ievadījis darbību, kuras rezultātā bija iespējamas daudzas reakcijas. Vissaldāk droši vien bija uzzināt par sievas Sofijas Andrejevnas mešanos dīķī (oktobra beigās) un viņas izvilkšanu no tā. Tātad viņš bija precīzi aprēķinājis – viņai sāpēja un viņā gribēja, lai būtu otrādi, lai sāpināts tiktu aizmukušais vīrs. Kauja ar tukšumu radīšanu viens otram, kas liek aizdomāties arī par to, kāda gan būtu varējusi būt abu 48 gadus ilgusī laulība. Formāli un no ārpuses – pati pilnība, grūta, bet skaista. Astoņi izdzīvojuši bērni, stāvoklis sabiedrībā un slava visā pasaulē, garīga autoritāte, Jasnaja Poļana kā pasaules naba... Bet – kāds Basajeva minēts psihiatrs Sofijai Andrejevnai uzstādījis diagnozi – histēriska psihopātija! Vai šī Tolstoja biogrāfa aprakstītā idille tomēr nav izdomāta? Ikdienā piedzīvot histēriskas sievas kaprīzes, kuras rimstas tikai tad, kad iestājusies kārtējā grūtniecība, censties, lai tā grūtniecība būtu nepārtraukta, kad zināmā mērā arī izdevās. Ir aprēķināts, ka līdz menopauzei, pirmos trīsdesmit laulības gadus Tolstoja sieva ir bijusi stāvoklī veselus desmit gadus, bet zīdījusi bērnu vēl trīspadsmit gadus!
Basajevs raksta, ka Sofija Andrejevna ir bijusi raksturā līdzīga Tolstoja mātei Marijai Nikolajevnai, dzimušai Volkonskai, kuras tēvs bijis ne tikai Jasnaja Poļana uzbūvētājs, bet arī „Kara un miera” personāža Bolkonska prototips. Tolstoja māte savukārt pārdzimusi par kņazieni Mariju šajā pat darbā. (Būs jāpārlasa; kopš to darīju vidusskolas laikā, jau daudz ūdeņu aiztecējis.) Bet ja tā, tad atkal uzvēdī histēriskā tukšuma sajūta, radot hipotēzi, ka sievas raksturs varētu būt vēl viens „ievilcējs” nāvē, tādā, kas summējas ar mātes dzemdes tukšumu un nodevību, par kurām jau runājām.
Divas nedēļas pēc aiziešanas no mājām Tolstojs mirst no plaušu karsoņa, kuru dabūjis, salstot pa vilcieniem un dedzinot sevi dzīves kopsavilkumu taisot. Tas notiek kādas plašās Krievijas dzelzceļa stacijas priekšnieka Ivana Ivanoviča Ozoliņa viesmīlīgajās mājās. Tomēr šīs divas nedēļas ne tikai visas Krievijas, arī pasaules prese, skrupulozi seko notiekošajam un brīnās – kā gan tā?

Stāstam par Tolstoju ir arī latvisks konteksts, jo līdzīgi izcēlušies mūsu pirmā romāna „Mērnieku laiki” autori brāļi Kaudzītes. Tie kļuvuši apaļi bāreņi tad, kad Reinim bijuši trīspadsmit, bet Matīsam četri gadi. Abu slavenās apprecēšanās grūtības, kuras Reinis nepārvarēja nekad, bet Matīss – tikai 46 gadu vecumā, kļūstot par savas jaunības mīlestības Līzes Rātminderes laulāto draugu, kaut kā ļoti asociējas ar Ļeva Tolstoja trīs vecāko brāļu grūtībām. Nikolajs (1823-1860) un Dmitrijs (1827-1856) nomira kā vecpuiši, bet trešais – Sergejs (1926-1904) rīkojās līdzīgi kā „sliktais” brālis Levins no „Annas Kareņinas”, kurš dzīvoja ar „sievieti no publiskā nama”. Atšķirība tikai tā, ka Sergeja dzīves draudzene bija čigāniete Maša Šiškina, kuru viņš bija izpircis no tabora.
Vai nav līdzīgas grūtības ar sievietēm brāļiem Tolstojiem un brāļiem Kaudzītēm? Kas mūs varētu arī nepārsteigt, jo tādējādi vēlreiz apstiprinās sākumā aprakstītā hipotēze par mirušās mātes ietekmi uz sievietes objekta veidošanos dēla psihē. Ir drausmīgi auksti un bail, ka sieva varētu izrīkoties tāpat kā māte.
Ja paraugāmies šādi, mums atkal jāatgriežas pie vīrišķā (gurnu) spēka, kurš, kā to ar savu dzīvi parāda Tolstojs, tomēr var uzvarēt pat tādu nāvi, kas nodibinājusi aliansi ar histēriju dažādos sievietes vecumos. Bet parāda arī, kāda ir šādas uzvaras cena, un arī to, ka šāda uzvara ir relatīva, jo lielais varonis vienreiz tomēr spiests padoties. Tomēr arī absolūta ir šī uzvara, jo šodien pasaulē ir apmērām 350 Ļeva Tolstoja tiešie pēcnācēji, kuri regulāri tiekas un kuriem ir sava smalki organizēta lielģimenes dzīve!
Bet tagad gribu vēlreiz atgriezties pie Annas Kareņinas nāves, kurai piepulcējusies „Mērnieku laiku” Lienas nāve, jo saskaņā ar augstāk izvirzīto hipotēzi par bāreņu puikām un viņu mātēm, kaut kas līdzīgs ir arī šo puiku iztēlotajās sievietēs. Gan Anna, gan Liena mirst, pametot savus bērnus. Man liekas, še ir divi rakstnieku impulsi. Pirmais – vēlreiz psihodramatiski izdzīvot un līdz ar to izdalīt savas senās sāpes -„KĀĀĀ viņa mani pamet”. Otrais – es ar savu tagad iegūto rakstnieka varu viņu nogalinu, sodu par to, ka viņa toreiz tā mani nodeva! Ir arī trešais – Annas un Lienas pašu stāsts, bet tas jau tik daudz stāstīts, ka šeit vairs nav tik svarīgs. Ja nu vienīgi šīs stāsta slepenā, histēriskā un nāvei draudzīgā daļa – mēs nevis mirstam, bet atņemam sevi tiem, uz kuriem esam pārskaitušās un aizvainotas. Uz bērniem – nē, par tiem mēs vispār nepadomājam, jo mūsu stiprās (histēriskās) dzemdes ir nomākušas Mātes lomas un līdz ar to – aizliegumus atņemt sevi bērniem.
Neviļus arī nāk cits Tolstoja un Kaudzīšu salīdzinājums – attiecībā uz pazemīgo sievišķā (Dievietes) pielūgšanas spēju. Bailēm un gandrīz pilnīgi aizliegtajām dusmām. Tolstojs šeit ir nesalīdzināmi dziļāks - tas savukārt liek aizdomāties par krieviskās un latviskās kultūras tradīciju. Un par nesalīdzināmi atšķirīgajiem resursiem, kurus savas kultūras izslīpēšanai visos laikos ir bijuši spējīgi piešķirt krievi un kurus – latvieši. „Mērnieku laikiem” ir kāds vēl īsti neapjausts un neaprakstīts dziļums apakšā. Vai mēs to atradīsim?

Un visbeidzot daži vārdi par filmu. Jau kinoteātrī teicu, ka amerikāņi, juzdami, ka krievus viņiem nesaprast, ir iztaisījuši no Annas stāsta brīžam parodiju, brīžam kiču, brīžam kostīmdrāmu un brīžam visu kopā. Viņa tur nav nobriedusi sieviete, kas savā pirmsvītuma histērijā iemīlina sevī jaunu puisi, nedomājot „ar galvu”, tikai lai kaut kā piepildītu tukšuma mokošo ievilcējspēku. (Šajā ziņā ļoti atšķiras Indras Rogas Nacionālā teātra Anna – Indra nospēlēja nobriedušas sievietes sulīgo un no vīriešu, sevišķi jaunu, puses neatraidāmo kaisli.) Filmā ir parasta iemīlēšanās, tipiski amerikāniska, starp diviem apmērām viena vecuma jauniešiem. Vienīgi Keiras Naitlijas žokļu konvulsīvās kustības atgādina par histēriju. Daudz izteiktākas tās bija, viņai spēlējot citu histēriķi – Sabīni Špīlreinu filmā „Bīstamā metode”, Junga un Freida mīļāko un vēlāko Krievijas (padomju?)psihoanalīzes dibinātāju. Toreiz viņa prata nospēlēt īstu lielo histērijas lēkmi!
Varbūt es esmu par vecu un rūdītu, bet vīrietis manī negrib Naitlijas trikus atzīt par seksīgiem un neatvairāmi ievelkošiem. Varbūt jāpajautā jaunākiem runčiem, cik neatvairāma tā izliekas viņiem. Toties es pamanu filmas veidotāju vēlmi likt skatītajam Annu asociēt ar gorgonu Medūzu un tas man šķiet gan pamatoti, gan asprātīgi paveikts – melnie mati, kas radiāli izstaro no galvas uz baltā spilvena fona un kurus Anna pēc tam cenšas apgriezt. Tomēr visuzkrītošākā liekas filmas rietumnieciski vīrišķā prāta un anštendīguma tradīcija, ar kuru, runājot par krieviem, tik tipiski slimojam arī mēs, daudz citādāk pamatoti kā amerikāņi. Sekas – nesaprasta un tieši tādēļ hiperspēcīga Dieviete, sievišķais un visa matuškas Krievijas bezgalība.

Skatījumu skaits: 1032 | Pievienoja: | Reitings: 4.0/4 |
Komentāru kopskaits: 111 2 »
11  
Tas, ka Annas manipulācijas sadusmo, noteikti nebija izteikts kā pārmetums. Tas taču labi un veselīgi, ka kaut kas tiek atpazīts un izdusmots - gan šeit, gan citur smile
----------------

Māksliniece, par kuru rakstīju iepriekš, šķiet, jau bija savu iekšējo dialogu ar tēvu izrisinājusi (kopš notikuma bija pagājuši teju 40 gadi, tātad ceļš līdz vienkāršajai atbildei, patiesi garš, kā jau Dace pareizi minēja),un šī frāze nāca kā sarunas noslēgums.
Viņa bija sameklējusi statistiku, ka kopš tēva nāves vēl vairāk kā simts pilsētas iedzīvotāju izdarījuši pašnāvību, un viņas iecere bija savākt pilstas galvenajā laukumā un nofotografēt šo cilvēku tuviniekus, bet tos, kuri nevar vai nevēlas būt klāt ievilkt kā kontūras - tātad vairāk kā simts cilvēku, daži kā konkrētas personas un parējie kā nezināmie, bet ar to pašu sāpi.

Bet viņas konkrētā frāze tēvam man šķiet teju universāla pretmanipulāciju frāze, dažas lietas jau var vienkārši paņemt no kāda, pašam līdz tam necīnoties 40 gadus.

10  
Man šķiet, ka sieviete–māte ar ūdensšļūteni ir arhetipiska parādība; mammas taču vienmēr tā dara, sievas arī droši vien, pēdējām varbūt nevajadzētu, bet šaubos, vai labi sanāks, jāmācās; es laikam tagad saputrojos ar terminiem šā bloga skatījumā. Nebūtu jau veselīgi, ja sievai jāsargā vīrs no uzmācīgām vai bīstamām kareņinām. Un kur nu vēl māsas
blahblah

Bet mātes pozīcijā, manuprāt, tas nav iznīdējams, lai nu cik tam dēlam gadu; parasti par to visi mazliet ironizē, vai nu meitu mātes, vai bezbērnu sievietes. Dažas dēlu mātes saka, ka viņas jau nu nekad, bet nu bleķis pilnīgs.

Bet man ir tā, ka es sevi bieži uzreiz neredzu... Ļoti bieži, turklāt piekarinu arī sev citu problēmas, man vairāk tāds grēks piemīt, tāpēc vēl neesmu izdomājusi, kurš tēls šai darbā vairāk runā par mani. Man ar nedēļu reizēm pa maz, ja doma kādu laiku nav cilāta.

Parasti jau nepatīk citos tas, kas ir pašā, jā, tieši tā, it kā elementāri, bet tas ir grābiens no psihoterapeita kabineta leksikas, kur var arī nošaut garām – kā minēju iepriekš; tāpat kā doma, ka esmu jau liela diezgan, tagad visu pati, bet "līdz vienkāršiem secinājumiem dažkārt jānoiet garš ceļš".

Pēdiņās ieliktā doma nav mana, bet ļoti patīk, jo dažreiz var aizskriet sev pa priekšu. Un tas ir kā karsta kafija, ko cerēts uz fikso pa klusam iestrēbt no cita krūzes, kamēr šis neredz, bet sanāk nosvilināt mēli.

fear

Manī arī ir kaut kas no Kareņina cietpaurības, bet viņa situācijā grūti spriest, jo tur nebija daudz variantu citādai rīcībai, citādi Anna sajauktu visu pasauli.

Šādas lietas jau nekad nenotiek tikai uz skatuves, apkārt ir dzīve. Šeit, manuprāt, nav lielas vajadzības runāt par to, kāda ir apkārtējā pasaule, protams, katram būs sava loma, bet es šo darbu vairāk uztveru kā vienas personas teātri, kas notiek tieši tā un tikai tā, lai arī ko darītu citi.

9  
Jā, tiešām labs stāsts par mākslinieci. Uzdrīkstēšanās un atbilde, ar kuru viņa pierāda, ka stāv uz savām kājām. Un tomēr viņai ir vajadzība arī gleznot. Nez, kas šajā gleznā parādījās? Pašnāvība it kā nesaistās ne ar ko patīkamu. Sāpes? Izmisums? Nederīguma un atraidījuma fantāzijas? Kāds ir viņas nākamais tēvam adresētais teikums? Ko tēvs varētu atbildēt? Tagad tikai varētu sākties īstā saruna. Arī piedošana (abpusēja?) taču ir process.

Protams, pareizi ir nevaimanāt, nepieprasīt no citiem un uzņemties atbildību pašam par sevi, jo apkārtējā pasaule nav vainīga, ja manā bērnībā nav viss gājis gludi. Bet to es varu nostiprināt tikai tad, ja labi sevi pazīstu. Ja nepazīstu, tad savas iekšējās drāmas neapzināti projicēju uz apkārtējiem, kas nav īsti godīgi. Nu, un tās sevis iepazīšanas/izpētes procedūras var neizskatīties diezcik baudāmas, jo te es atļaujos to, ko citur atturos.

8  
Dace un Bryuver, ļoti interesanti, ka jūs tieši Annu redzat kā manipulatori, kas viņa, protams, ir, bet ne jau tikai viņa, jo šādās spēlēs vairāk vai mazāk manipulē visi. Varbūt mūs uzrunā tieši tas, ko atpazīstam no savas dzīves? smile No savas atpazīstu arī Vronska manipulāciju arsenālu un nedaudz arī no Kareņina varas spēlēm: "Tā ir bijis, tā i paliks. Kra!", bet tas nesadusmo, tas vienkārši tā ir.
Anna arī nebiedē, tad jau kāda ar "paceltu ūdensmetēja šļūteni" sava "puisīša" sardzē daudz vairāk.
----------------
Bet par vecākiem manipulatoriem -
Nesen skatījos interesantu interviju ar kādu mākslinieci, kura bija atgriezusies radīt mākslas darbu savā bērnības pilsētā, kurā pašnāvību bija izdarījis viņas tēvs. Sākumā viņai šķitis, ka tēvs var parādīties no teju katra ielas stūra un sabārt par ideju viņa pašnāvību publiskot un pārvērst mākslas darbā, bet tad viņa sapratusi, ka pat ja satiktu tēvu, viņas atbilde būtu - "Tagad es esmu pieaugusi un spēle notiek pēc maniem noteikumiem".

7  
Tai krievu filmā var just tik daudz izpratnes par zemapziņas procesiem, ka taisni jābrīnās, ļoti pārsteidzoši; krievu režisori, scenāriju autori utt. pat senajos padomju laikos ir bijuši ar tādu spēju lasīt to, ko tolaik noteikti nedrīkstēja saukt pat vārdā – šis nav vienīgais gadījums t. s. padomju kino. No zemapziņas uz zemapziņu.

Bet turpmāk man laikam iznāks pateikt tikai to, cik Kareņina ir nejauka; pagaidām tādas jūtas vien virmo.

Nospiedums (vai nospieduma daļa), kāds man patlaban sēž virsū par Annu Kareņinu gan no grāmatas, gan no krievu filmas, ir tāds, ka viņa kaut kādā mērā arī biedē; kad viņa atnāca pie Kitijas, sabijos ne pa jokam, bet pēc tam bija dusmas: grāmatā ir diezgan plaši rakstīts par Kitijas ilgo slimību un dvēseles mokām, un te nu Anna ir atnākusi; nebrīnos itin nemaz, ka sievietes no viņas bēga, jo jebkuras zortes (māte, sieva, draudzene (partnere), māsa) parasta sieviete varētu gan uztraukties, ja tāda tuvojas viņas dēlam, brālim utt. vai pat viņas namam.

Kādreiz Viesturs teica, ka mamma vienmēr esot pažarnieks. Te šī prasme der.

Ja tāda sieviete tuvojas vīram vai draugam (partnerim), tad visi veidi laikam ir labi, lai dabūtu viņu ātrāk prom.

Un cik nogurdinoši un nepatīkami ir tas: visi melo, visi melo, visi ir liekuļi...

Tas var būt kā teatrāls mēģinājums pievērst uzmanību sev, (nu vajag taču pateikt kaut ko tādu, lai visi apkrīt). Un ļaudis var samulst. ("Viņa zina, ka visi melo...") Vai viņa to izbauda? Ar apetīti.

Bet, kopumā ņemot, zinu tikai vienu; ar tādu cilvēku nav iespējams būt kopā, lai gan ir viens knifs: ar sievietēm viņa bija citāda. Un var jau kādu laiku izdoties, bet, manuprāt, sievietei mātes lomas dēļ ir dots diezgan daudz, lai viņa spētu saost ko tādu pa gabalu un paceltu ūdensmetēja šļūteni.

Laikam beigās būs iznākusi arī sieviešu konkurence smile

6  
P.S. Vēl divas detaļas atcerējos. Pirmā: padomju filmā Annai ir šādai sievietei tipiski augsta frizūra. It kā paradoksāli, jo tai laikam vajadzētu liecināt arī par augstu pašapziņu, un diez vai kas tāds piemīt Annai. Nez, kas tas ir ― neapzināts Dievietes kronis? Par to gan esmu pārliecināts, ka nejaušība tā nav.

Otrā: diez vai filmas veidotāji ko zināja par mitoloģiskajiem zemapziņas procesiem, tomēr beigu ainā mijas tumsa ar gaismu, viss sāk rotēt kā bezdibeņa atvars, kas ierauj sevī.

5  
Man ļoti žēl, ka nevarēju neko visu nedēļu pateikt šeit, kaut gan raksts ir tik vērtīgs, ka es pat drošības pēc tekstu nokopēju. Man kaut kā aizgāja ciet pavediens, un lai to atsāktu, vajadzēja laiku, kura šonedēļ nepavisam nebija.

Bērnībā atceros, stāvēja plauktā divas briesmīgi lielas grāmatas, un to lieluma dēļ nekad viņas tā arī neesmu aizticis, tāpat kā vēl daudzas citas. Tagad sameklēju 1967. g. Aleksandra Zarhi filmu (padomju). Īstenībā gribētos dzirdēt, cik tā ir atbilstoša romānam, ja kāds zina. Ir pieejama arī pilnā garumā 2 sērijās Youtube'ā:
http://www.youtube.com/movie?v=Y5YutODgC0k&feature=mv_sr
http://www.youtube.com/movie?v=x5QdY1HWok0&feature=mv_sr

Likās, ka šī padomju filma ir jēdzīga un ticama. Protams, tur noteikti ir ļoti saīsināts, bet cilvēki izskatījās īsti. Skatoties bija prātā arī Viestura jautājums, vai Anna ir seksīga (kas gan laikam vairāk bija domāts par amerikāņu filmu). Nu, nekādā gadījumā ne; esmu izveidojis sev sienu pret šo parādību. Drīzāk ir stipras dusmas. Saskatīju tur gan savu māti, gan vienu jaunības dienu draudzeni. Es te biju iepriekš rakstījis par savām cerībām būt spējīgam atvērtākam pret māti, bet šitas mani pārsteidza: man taču tur ir vēl līdz galam neizstrādātas dusmas.

Filmas pirmajā sērijā vēl likās, ka varu Annu saprast ― ja cilvēks ir precējies un tagad iemīlējies kādā citā, var negribēties pieņemt lēmumu, jo solis jebkurā virzienā nozīmē zaudējumu. Laikam šajā filmā īsti neparādījās Rogas teiktais, ka Anna bija nolēmusi tomēr palikt uzticīga vīram un bija sapratusi, ka viņas kaisle viņai pašai ir bīstama (ja nu vienīgi slimības epizodē kaut kas tāds izpaudās, bet viņa jau domāja, ka mirs). Bet otrajā sērijā, kad Anna jau ir kopā ar Vronski, viņu var ieraudzīt visā “krāšņumā” ― manipulācijas, draudi, ikdienišķu lietu pārvēršana par ultimatīvām prasībām. Apmēram tā: “Vai nu braucam pirmdien vai nekad. Nē? Tu mani nemīli!” “Kādas sabiedrības prasības? Kas tev iemācījis tādas muļķības? Kāpēc tu vergo viņām un liekuļo, ka tev tās svarīgas? Tu cieni savu māti? Kas tas par stulbu vārdu? Vai nu tu viņu mīli vai ne. Jūs visi esat liekuļi.” Maita.

Toreiz, kad man bija tā draudzene, cilvēki brīdināja, ka viņa mani taisīšot par vainīgu visur. Es, protams, neklausījos, bet apmēram tā arī notika. Tāda it kā apelācija pie dvēseles patiesuma. Ja neklausi “savai sirdij”, tad neesi īsts. Nu, bet tā ir diršana. Dzīve prasa attīstību, attīstība zaudējumu, bet kurš tad grib zaudējumu; nedarīt visu, ko gribam, nenozīmē liekuļot. Bet Anna kaut kā ir nolēmusi nepieļaut zaudējumus. “Nolēmusi” gan nav īstais vārds, jo laikam jau neapzinās. Bet tomēr gribās teikt “nolēmusi”, jo gribās prasīt atbildību. Citādi viņa pieprasa no citiem sev iespēju dzīvot mūžīgā bērnībā. Tikko kaut kas no tā iztraucē, sākas protesti. Tikai atšķirībā no īsta bērna viņa izmanto savu sievišķības varu un varu nosaukt vainīgos. (Dievietes paņēmiens: jebkuram, kas atdalās, jājūtas vainīgam.) Arī šī viņas mīlestības izpratne: viņa tver tikai mīlestības atkarības aspektu (iemīlēšanās), kaut gan mīlēt nozīmē arī attīstīt. Tā nu viss norit tikai ap vēlmēm, pieķeršanos, neatteikšanos no “patiesā”. Otrs cilvēks nevar būt pats, jo tad būs atšķirības, tas traucēs saplūšanai. Atliek vien gremdēties arvien dziļāk bērnības paradīzē, arvien tālāk no reālās dzīves, arvien tuvāk Mātei, Mātes klēpim, Zemes klēpim.

Man tagad šķiet svarīgi domāt par savu reakciju. Sākumā, paskatoties tikai dažus kadrus, izjutu smagumu, brīžam tā kā gribējās lūgties: “Nu, beidz taču” vai pateikt: “Nav taču, kā tu saki”. Bet, kad skatījos visu pēc kārtas, un redzēju, kā beigās Anna ierodas pie Kitijas un ar bezkaunīgu smaidu demonstratīvi stāsta, cik ļoti, ļoti viņai iepaticies Kitijas vīrs, man gribējās būt bendem (“viņa ir jāaizvāc”). Tā kā beigas jau bija zināmas, tad nomierinājos, nospriedu, ka labi vien būs. Tāpēc Kareņina “kokainība” man liekas tikai dabiska reakcija: viņam ir nepārtraukti jādefinē (laikam arī jāpārdefinē) robežas; jārūpējas gan par savām robežām, gan par Annas (dubultslodze), jo viņai jebkādas robežas ir pie kājas ― skaitās “liekulība”. Vienīgi likās, ka filma rāda Kareņinu ironiski ― pārspīlēti pedantisku, intelektualizētu. Piemēram, viņš soda dēlu par Ādama-Noas ģenealoģijas precīzu nezināšanu. Man laikam daudz labāk patiktu redzēt Kareņinu līdzīgu Atosam “Trīs musketieros”. Viņa stingrība pret Milēdiju neizmainītos pat tad, ja būtu jākrusto zobeni ar D'Artaņanu. Šobrīd man vēl ir jautājums, cik plaši šāda stingrība man derēs (piemēram, attiecībās ar māti), jo tā, izskatās, paceļ vecāka lomā. Bet pa rokai tā laikam jātur. Varbūt paslēpta.

4  
Jau sabijos, vai Rudzītis un Roga sāks nopietni apspriest šausmīgo filmu. Jauki, ka nē smile
Joprojām nesaprotu, kas liek cilvēkiem rakstīt grāmatas vai uzņemt filmas par lietām, kuras viņus nemaz neaizrauj. Raitu nepārprotami neaizrauj (ne tikai šajā gadījumā, bet vispār) tas, ko viņš filmē, atšķirībā no Tolstoja, kuru ļoti aizrauj jautājumi, uz kuriem viņš meklē un tā arī neatrod atbildes. Vai gan citādi Tolstojs 23 gadus pēc tam, kad Anna "Annā Kareņinā" metusies zem vilciena, šķietami atrisinot savas mīlas/vainas/tukšuma peripetijas, rakstītu lugu "Dzīvais mironis", kurā liek aiziet vīram. Šoreiz gan aiziet dzīvē nevis nāvē, aiziet it kā labdarīgu nolūku vadītam - lai darītu sievu brīvu, ļaujot viņai mīlēt citu. Šo citu - sievas klusībā mīlēto - arī sauc Kareņins, un tā nevarētu būt nejaušība, jo vai tad uzvārdu trūkst, drīzāk tā varētu būt norāde uz lomu spēlēm, kurās tiekam mētāti gan vienās, gan otrās barikāžu pusēs. Bet tie, kuri aiziet - Anna "Annā Kareņinā" un Fjodors "Dzīvajā mironī", ir kā vienas monētas divas pusītes, kur vienā pusē šķietami motīvi, bet otrajā mūžvecais jautājums: "Kā būt/kļūt brīvam visu nesalaužot?" Un monētas trešā pusīte ir Tolstojs pats, kurš aiziet no mājām 82 gadu vecumā, aiziet pēc gadiem, kuros sludinājis pazemību, pacietību, radījis mācību, kurai daudzi nešauboties seko. Toties viņš pats joprojā šaubās un it kā esot teicis: "Es pats neesmu nekāds labais tolstojietis". Cerams, ka tas nav tikai biogrāfu izdomājums, pārāk skaisti un paradoksāli.
Varbūt tieši tas joprojām tā pievelk/ievelk Tolstoja darbos, ka viņš, rakaris, ne Annas, ne Fjodora, ne savā gadījumā neatbild, kad cilvēks (un dzimumam šeit nudien nav pārāk lielas nozīmes) ir vairāk dzīvs un kad vairāk mironis.

3  
Interesants, biogrāfisks raksts, paldies. Redz, cik interesanti ir skatīties filmu, nemēģinot domāt kāpēc varoņi tā rīkojas, bet kāpēc Tolstoja varoņi tā rīkojas.
Tiešī tas kā viņš ir izspēlējis šo mātes nāvi , kā risinājis šo emocionālo, un ne tikai, pamestības sajūtu. Iespējams vēlējies izskaidrot māti, bet zemapziņa ņēmusi savu, un viņai bijis jāpalec zem vilciena. Kaut kā jau viņa bija jāaizved līdz tam. Pats sev sadalījis pa gabaliem, un vismaz vienam ļāvis tapt "izvēlētam". Es domāju, ka Vronskis ir viņš pats, un viņa "glābšanas/pazudināšanas operācija".
Diez vai Tolstojs vispār zināja, kas notika ar māti, un vai tā ir pilnīga fantāzija kas notiek ar pazudušām mātēm, vai arī zināja un rakstīja tikai mēģinot atminēt pašnāvības iemeslus?
Es domāju, ka nezināja.
Bet tā kā viņam nebija mātes,no kā viņš varēja paņemt viņas prototipu, vai arī saprast kas ir māte. Pēc kāda parauga? Vai vinu uzaudzināja kāda sieviete? Varbūt prototips ir sieva.. Bet varbūt ka viņs pats. Iespējams, ka viņš varēja izspēlēt arī savas sajūtas, bet ielika tās sieviete, jo viņai tas sanāk dabiskāk, pieņemamāk tā laika sabiedrībai. Jo mīļākā jau viņam kā vīrietim drīkstētu būt, bet taisīt emocionālas histērijas diez vai. Un nebūtu arī viņa paša pamēšanas akta no mātes.
Neskaidri, brīžiem absolūti nejēdzīgi, tad atkal pašsaprotami un interesanti.

2  
Pirms pāris gadiem izlasīju Tolstoja romānu "Augšāmcelšanās". Uzrunāja. Kas attiecas uz Kareņinu un Karu un mieru - tur jau viss sagājis vienā kompotā - krievu un amerikāņu filmas, skolas gados kaut kas lasītais.

Man šķiet loti interesanti, ka 19. gs. krievu literatūrai (Tolstojs, Dostojevskis, Gogolis, Puškins (piem. Jevgeņijs Oņegins) u.c.) ir tik ļoti liela ietekme pasaulē - cilvēki tulkoja, drukāja pirka, iestudēja teātros - no brīva prāta - un dara to joprojām - kā nu katrs to saprot un prot (es te domāju par VR kritisko attieksmi pret amerikāņu filmu, piemēram).

Es domāju kāpēc tā lielā ietekme - jo vecāki reizēm mirst un aiziet no bērniem arī Amerikā, Vācijā utt. Kāpēc tieši tas krievu variants tā uzrunā visu pasauli.

Viena racionāla atbilde varētu būt feodālais sabiedrības raksturs Krievijā. Tur bija tāds ļaužu slānis, kam piederēja muižas un praktiski NEKAS nebija jādara, lai nodrošinātu savu eksistenci - jo piederēja zemnieki, kas strādāja feodālajā sistēmā - nebija brīvās konkurences darba spēka un preču tirgū. NU, un ja nekas nav jādara, paliek laiks prātot par dzīvi un tās jēgu/bezjēgu, ņemot vērā cilvēka mūža galīgumu, par mukšanu no bezjēgas mīlestības skāvienos utml.

Savukārt tajās kapitālistiskajās zemēs, tur visiem bija jākustas, arī turīgajiem vajadzēja rūpēties par savu kapitālu, bija arī iespēja brīvāk investēt. Un tad iznāk tā, ka tie, kas cīnās par dzīvi, lai nodrošinātu sev un saviem tuviniekiem eksistenci + zināmu uzdzīvi - ir dikti aizņemti, lai prātotu par dzīves jēgu. Bet palasīt kādu grāmatu - tam jau laiku var atrast vienmēr.

1-10 11-11
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika