Alkohola celibāts - 23 Septembrī 2013 - Blogs - viestursr.ucoz.lv
viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2013 » Septembris » 23 » Alkohola celibāts
Alkohola celibāts
0:05 AM

 

Teiktais attiecas arī uz galveno ziedošanas sfēru – vīrišķās sēklas Upuri Dievietei, gaidot, ka tā no Nelaimīgās uz brīdi pārvērtīsies par Laimīgo, neapdraudošo. Gan sievietes, gan vīrieši vienmēr ir izjutuši un izjutīs bailes un trauksmi, kas nāk no tā, ka Dievietei atkal nav gana. Un sievietes mēģinās šīs bailes un trauksmi mazināt, piedāvājot Dievietei savu ķermeni kā templi, kurā ziedojums tiek saņemts, bet vīrieši – mēģinot ziedot visos iespējamos tempļos, kurus vien tiem nākas sastapt. Rezultātā rodas tāda Dievietes mistērijā dzīvojošu cilvēku sabiedrība, kas bez visādiem citādiem padevības apliecinājumiem nespēj arī negulēt ar visiem un visām, vai vismaz nemocīties ar domām par to. Tādas uzvedības pamatā ir arhaiski reliģiskas jūtas un to piepildīšana. Tā ir neapzināta un uzticīga kalpošana Dievietei, bēgšana no soda par tās neaplaimošanu.
Daudzi teiks – bet tā taču ir dzimumtieksme, vēl citi to sauks par mīlestību, kuru dižais Markess apraksta ar tādu svētuma sajūtu, kas vienlīdz labi iederas gan tropisko džungļu mūžīgajā dzīvelīgumā, gan katoļu mesē. Maz kurš pamanīs, ka šīs tieksmes pamatā tomēr ir bailes no Dievietes, kuras vēl zīdainis iegūst, savas mātes sejā ieraugot Nelaimīgo Dievieti – to, kas ir gatava to bērnu nogalināt un vēsturiski daudzas reizes ir to darījusi. Cilvēki, protams, ne tikai seksu dzimumattiecību nozīmē izvēlas kā upuri un ziedojumu, lai netiktu nogalināti un ja viņiem tas izdodas, tad jūtas saņēmuši biļeti uz dzīvi. Tā tas tiek izjusts saskaņā ar sen veidotām arhetipiskām programmām, kuras ir pretrunā ar šodienas objektīvo realitāti. Šodien par neziedošanu Dievietei nevienu nenogalina, tādēļ bailes seksuāli neziedot var samazināt, tās apzinoties. Apzināšanās ir arī mērķis, kādēļ šo rakstu.
Dieviete būtībā saka, ka katram vīrietim, kurš ierauga sievieti, tā jāgrib un katrai sievietei, kas ierauga vīrieti, tas jāvaldzina. Dievietei nav atlaižu šajā prasībā – ja kāds vīrietis kādu (tikai vienu)sievieti tomēr negrib un kāda sieviete kādu (tikai vienu) vīrieti nemēģina savaldzināt, tad Dievietes prasības netiek izpildītas un tās nogalinošas zobens ir pacelts. Tas var krist jebkurā brīdī, tādēļ bailes, kas brīdina – uzmanies, centies laboties, pierādi, ka tā bijusi tikai kļūda un pārpratums un ka padevība Dievietei tiek apgūta arvien labāk un labāk. Tas vienādi attiecas uz sievietēm un vīriešiem, bet tā kā Dievieti var asociēt tikai ar sievieti, tad vīrietis šīs savas bailes saprot kā bailes no sievietēm, jo vismaz vienu viņš taču nav spējis gribēt. Sievietēm ir daudz grūtāk. Visbiežāk tās Dievieti ierauga vīrieša bailēs un sevis dievināšanā, tās sāk izjust tieši sevi kā šādas attieksmes personificētu iemeslu, bet nebeidz par to brīnīties un īsti neatrod atbildi uz jautājumu – kas esmu es un kas ir tā, kuru manī redz? Bet sevis identificēšanu ar Dievieti izmanto, identificējas ar to, jo nevienam cilvēkam nav raksturīga atteikšanās no kaut kā patīkama un laba.
Dieviete rada milzu spiedienu uz psihi, kuru vislabāk var ieraudzīt arhaiskā cilvēka reliģiskajos rituālos un senās mākslas darbos. Skaidrs, ka cilvēkiem vajadzēja izdomāt kaut kādu aizsardzību no Dievietes, jo bija ļoti mokoši izpildīt viņas prasības. Nekad nebija vīrietis un sieviete, vienmēr Dieviete pa vidu. Upuris un ziedojums aizsardzībai no Dievietes palīdzēja, taču nepietiekami.

Man šķiet, Dieva meklējumi ne vienmēr ir jāuztver tikai kā Tēva vai Svētās trīsvienības meklējumi. Tos var iedomāties arī kā kaut ko daudz praktiskāku – ja ir kāds jaudīgs spēks, kas saka – atdodies tikai savam vīram un tikai savai sievai un – tev nebūs monogāmo laulību pārkāpt pat tikai ar skatīšanos citos virzienos, tad tas var ļoti samazināt bailes no Dievietes soda par atteikšanos piedalīties (sauksim lietas īstajos vārdos) seksa orģijās. Šāds Dievs var būt ļoti pievilcīgs cilvēkiem, kas grib arī ko citu dzīvē kā tikai seksu visiem ar visiem. Tāds ļoti atpestījošs Dievs, aizsargājošs, mīlošs.
Ja paraugās šādi, tad monogāmijas ideju var uztvert arī kā daļēju celibātu, kā brīvprātīgu atteikšanos no lielākās daļas no Kādas, kas grib tikta uztverta kā Es Pats, pieprasītu seksuālo un cita veida ziedojošu darbību. Un patriarhātu kā glābēju no incestuāliem (arī ziedojošiem un ziedojumus pieprasošiem) pienākumiem. Ļoti praktisks, kaut arī reliģiozi maģisks, neapzināts veids, ka uzlikt lāstu, nokodēt cilvēku pret bailēm par Dievietes prasību nepildīšanu. Var saprast, ka cilvēki Dievieti varētu būt izjutuši kā lāstu un priesteri, kas Dieva vārdā to noņem, asociē ar savu glābēju un mierinātāju. Var saprast, ka šādam Dievam cilvēki būvē baznīcas un izveido tādas reliģiskās kustības, kas tālu pārspēj arhaiskos Dievietes kultus savā krāšņumā un masveidīgumā.
Savukārt ideja par celibāta daļējumu liek arī pajautāt – kā mēs būtu varējuši iedomāties pilnīgu, 100%-gu celibātu? Mana šodienas atbilde būtu – mūku un mūķeņu solījums tādam simptprocentīgumam vēl atbilst nespētu. Varbūt kas tāds, ja cilvēki spēj ne tikai nestāties seksuālās attiecībās, bet pat nesatiekas ar pretējo dzimumu, nedomā, nefantazē un nesapņo par to? Vai tas ir iedomājams?

Saprotot Dievietes ietekmi un Dieva ne tuvu ne absolūto spēju no tās pasargāt, sevišķi ja attiecības ar Dievu netiek koptas, jājautā – vai monogāmija visu atrisina? Kā redzu no saviem klientiem, Ļevs Tolstojs ne tuvu nav vientuļš savā seksuālas izmantotības sajūtā kristīgas ģimenes ietvaros. Ne tikai daudzi vīrieši, arī sievietes atdošanos savam vīram vai sievai uztver kā sevis pazaudēšanu, bet nespēj to saprast un ar to apieties. Parasti jau tiek runāts par mīlestības izbeigšanos un laulātā nespēju piepildīt kaut kādas svarīgas gaidas. Par vardarbību ģimenē, kas vienmēr ir subjektīvi interpretējama un aizdomīga lieta, sevišķi ja protagonists ieņēmis Upura lomu.
Ģimenē arī ir Dieviete un tādēļ tajā nevar nebūt noguruma no ziedošanas Dievietei. „Es tev zvaigznes no debesīm esmu nonesis, bet tu mani neesi atvieglojusi. Jo vairāk es cenšos, jo vairāk Tev vajag” – tā varētu teikt daudzi vīri savām sievām. Bet daudzas sievas varētu atbildēt –„es tev nemaz neeksistēju, tu izpildi kaut kādus pienākumus, atnes mājā naudu, iemasturbē manī un aizmiedz. Man ir apnicis tev sevi atdot. Bet es zinu, ja tev sevi neatdošu, tad zaudēšu gan dzīves jēgu, gan orientāciju dzīvē, gan pati sevi”.
Šajā dialogā nav tikai divi vien, tur ir Dieviete klāt. Vīrs griežas pie sievas kā Dievietes, bet sieva atbild kā Dievietes un vīra Upure. Kā lai ar to apietas?

Šeit man jāatgriežas pie iepriekšējā blogā iesāktās tēmas par alkoholu kā mīļāko un Laimīgo Dievieti. Nevis turpinot to, bet gan atšķirot jaunu lappusi. Aptverot, ka Laimīgā Dieviete taču ir Dieva pusē (mācītājam Ķirsonam ir arī taisnība!), kreņķi, trauksme un nāves bailes jau ir tikai ar Nelaimīgo!
Tas kaut kā noved pie loģiska secinājuma – alkohols var būt Dieva pusē! Sevišķi bieži par to man jāiedomājas tad, kad dzirdu šādas sūdzības – „viņš jau visu laiku ir pillā, kāds tur sekss?” Tātad – es nevaru savu ķermeni ziedot Nelaimīgās Dievietes laimīgošanai, jo viņš ir kopā nevis ar Nelaimīgo, bet gan Laimīgo Dievieti. Krāpnieks.
No šāda viedokļa – līdzatkarīgo aprindās bieži tiražētais „man jādzer tādēļ, lai viņam paliktu mazāk” sāk izklausīties daudz citādāk. „Ja tu mani pamet kā Nelaimīgo Dievieti, kurai tātad netiek ziedots, tad es gribu būt Laimīgāka Dieviete par Laimīgo, es gribu viņu apēst, inkorporēt sevī un pakļaut sev. Pašai kļūt par Laimīgo, kura ir ar tevi kopā un kurai tu varbūt upurēsi.
Bet no vīrišķā viedokļa – ja es dzeru, tad atpūšos no Dievietes laimīgošanas darbiem un tā kā tie ir bijuši iespaidīgi un lieli, tad man pienākas labi atpūsties. Kamēr atpūšos, tikmēr man nav jālaimīgo un tikmēr es esmu Dieva aizsardzībā. Tātad – alkohols arī no šīs puses var būt izjusts arī kā Dieva pusē esošs. Tas var būt kā celibāta veids laulībā, Dievam nav tik viegli atkratīties no Laimīgās Dievietes, sakot, ka viņam ar to nav nekādas darīšanas. Kā Tēvam, Dēlam un Svētajam garam nav gan, bet kā aizstāvim pret Dievieti un celibāta piedāvātājam – ļoti daudz darīšanu.

Skatījumu skaits: 664 | Pievienoja: | Reitings: 5.0/1 |
Komentāru kopskaits: 3
3  
Bija tāda anekdote, sieva rakajās pa vīra telefonu, atrod kontaktu ar nosaukumu - bezmaksas sekss.. loģiski uzreiz zvana.. un atskan viņas mobilais:)

2  
Zane, man arī līdzīgi ķecerīga domas radās - par glorifikāciju. Sekss, kā baigi vērtīgā lieta, tāds teju mūža ieguldījums, par kuru abi jūtas samaksājuši neadekvātu cenu un nevis akceptē, ka dzīve reizēm maksā ļoti daudz un reizēm ļoti maz, bet metas atpakaļ "uz bodīti", kases čekus vicinot un pieprasot taisnīgus rēķinus ar atpakaļejošiem datumiem kopš teju pašas dzimšanas... Tur ir kaut kas no Strindberga "Nāves dejas" dzelžainā satvēriena, kur nevis dzīvība un dzīve, bet cīņa uz nāvi ir galvenais.

1  
Man liekas, ka daļa vīriešu aprecas tādēļ, ka vēlas daudz bezmaksas seksa, un sievietes tādēļ, ka vēlas daudz bezmaksas seksa, par ko var tēloti vis kaut ko izdīkt.. piemēram "mēs ar vīru domājam.. mums vajag, mēs jūtamies, mums riebjas..." Lūk dēļ šitā "mē un mū".
Varbūt sekss tiek pārak glorificēts? Tas taču ir tikai sekss..Aizejot uz masāžu taču nerodas fantāzija, ka masierim pēc tam ir sevišķa loma mūsu dzīvē. Nu te es varbūt pārspīlēju, bet..
Man rodas cits jautājums. vai vīrietis meklē laimīgo dievieti un dievu tapēc, ka viņam nelaimīgā dieviete mājās rādās, vai arī tapēc, ka viņš ar savām bailēm ir piesaistījis tieši ideālo nelaimīgo dievieti, kas tagad viņam ardās pa māju? Manuprāt līdzatkarība atrod atkarību abpusēji, vēl pirms kāzām. Un abi slepeni vienojas par to, ka sekss tiks uzcelts debesīs un ar to tagad varēs viens otru sodīt un apbalvot.
Un atgriežoties pie seksa. Cilvēkam tik ļoti gribas iedomāties, ka sekss nozīmē mūžīgu mīlestību un cieņu.. Sekss nozīmē tikai to, ka nav neka svarīgāka uz to brīdi pasaulē, bet tas ir tikai brīdis pret visu pasuauli.

Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika