Alkohols kā mīļākā - 15 Septembrī 2013 - Blogs - viestursr.ucoz.lv
viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2013 » Septembris » 15 » Alkohols kā mīļākā
Alkohols kā mīļākā
10:25 PM

Pēdējā laikā es alkoholu esmu sācis saukt un stādīties priekšā arī kā instrumentu, lai tiktos ar Laimīgo Dievieti. Vīrietis, kas ilgstoši ir nopūlējies, lai savulaik mātes sejā ieraudzīto Nelaimīgo Dievieti padarītu laimīgu un kura pūles tomēr nekad nav vainagojušās ar ilgstošiem un noturīgiem panākumiem (vēsturi nav tik viegli pārstrādāt un laimīgot), kādu brīdi nogurst vai pat izdeg. Tas parasti notiek saistībā ar zaudējumiem dzīvē un nereti laikā sakrīt ar apnikumu attiecībās ar sievu vai kāda cita veida attiecību krīzi. Jo tas, ko zīdainis redz mātē (Dievieti), pieaudzis vīrietis saskata sievā un visās citās sievietēs.

Vīrišķajos zaudējumos ne tik reti notiek pārvirze – vīrietis izveido attiecības ar alkohola piedāvāto, subjektīvi reālo un aplaimojošo Dievieti un kura nekad nepieviļ. Turklāt – šādu Dievieti ir iespējams kontrolēt (dozēt), nevis tikai tai nenogurstoši kalpot, ja Dieviete joprojām jāasociē tikai ar sievieti, sievu vai māti. Skaidrs, ka alkohola Dievietei ir milzu priekšrocības attiecībā pret sievietes Dievieti. Tā rada ilūziju, ka beidzot no pienākumiem pret Dievieti ir izdevies aizmukt pie Dievietes kā apbalvojuma.

Šāda vīrieša (vīra) dinamika izdara spiedienu uz ģimenes sistēmu, jo izveidojas konkurence starp sievu kā Dievieti un alkoholu kā Dievieti, kurā alkoholam ir ievērojamas priekšrocības. Sievā iespējams saskatīt vairs tikai Nelaimīgo, bet Laimīgā ir tā, ko piedāvā alkohols. Es šo situāciju strukturāli redzu kā ļoti līdzīgu tai, kura veidojas, ja vīrietim parādās mīļākā. Arī tad mīļākā ir kā Laimīgā Dieviete, jo šādas attiecības ir „divstūrīgas”, tajās nav bērnu, darba vai kādas citas nozīmīgas trešās trīsstūra virsotnes par ko jāatbild. Tikai medusmēnesis.

Ja vīram ir mīļākā, sieva redz konkrētu un objektīvu ģimenes apdraudējumu. Viņa drīkst izjust greizsirdību un cīnīties, problēma no ģimenes interešu viedokļa ir objektīva. Bet ja vīrs sāk dzert, tad arī sieva izjūt greizsirdību, tikai to tā nesauc un neļauj sev apzināties, ka alkohols kļuvis viņai konkurents. Tomēr neapzināšanās netraucē tai konkurenci pieņemt un darīt visu, lai pati kļūtu labāka Laimīgā Dieviete nekā alkohols. Citiem vārdiem sakot, šāda sieva, nolūkā labāk parūpēties par vīru, attīsta sevī papildus mātišķību, kas tiek saukta arī par līdzatkarību. Vēl var teikt, ka konkurēšana ar alkoholu neļauj attīstīt sevī Sievietes lomu, individuēties. Tas notiek tā reflektoriski, neapzināti, jo katra sieviete grib, lai tieši viņas Dieviete saņemtu ziedojumus, citādi tai pietrūks enerģijas. Tā sāk vairāk rūpēties par savu pierasto ziedotāju, kurš jāpārliecina, ka tam jāturpina iesāktais un līdz šim tik lieliski veiktais ziedošanas darbs. Jāpierāda tam, ka sieva ir labāka nekā alkohols.

Bet vai tas ir iespējams? Nē, jo situācijas ir atšķirīgas – alkohols kā mīļākā ir „divstūrī” bez atbildības par ģimeni, bet sieva – trīsstūrī ar šo atbildību. Tādēļ konkurence nekad nav līdzvērtīga. Manuprāt, no konkurencē zaudējušās sievas greizsirdības arī ir radies priekšstats, ka alkoholisms rodas no dzeršanas, kā gan citādi. Pats slimības nosaukums jau to pasaka priekšā! Un ja zaudējušajai sievai kāds palīdzētu to konkurenti novākt pie malas, tad jau visas problēmas būtu atrisinātas!

Ja šādi uz to palūkojas, nevar neaizrauties elpa par sievas Nelaimīgās Dievietes milzu suģestīvo jaudu! Tā spēj piespiest labu izglītību ieguvušus ārstus zaudēt prātu un radīt teorijas par alkoholismu kā alkohola lietošanas sekām! Un neredzēt ne greizsirdību, ne Dieviešu cīņu, ne sekas no neziedošanas – Dievietes sodu.

Uz alkoholismu kā uz konkurenci ģimenes sistēmā palūkoties ir ne tikai interesanti, bet arī risinājumus piedāvājoši. Svarīgi arī lietot vārdu „greizsirdība”. Tas iedod iespēju citādi ieraudzīt dzeroša vīra sievas problēmu gan objektīvi (kā rīkoties?,) gan subjektīvi (kā saprast norises sevī?). Galvenā ideja šeit rodas no jautājuma – vai tikai vīram (vīrietim) pieder monopoltiesības un monopolpienākums ziedot (upurēt) Dievietei - atzīšanu, enerģiju, sēklu? Un vai sievai (sievietei) jāziedo Dievietei TIKAI sevi pašu, savu ķermeni kā templi, kurā var notikt ziedošanas un upurēšanas akts un kura laikā kāds (tradicionāli – vīrietis) šim templim (ķermenim) ziedo kaut ko „no ārpuses” – enerģiju, pārtiku, naudu, sēklu?

Atbilde var būt arī „nē”, jo šodien ir attīstījušās daudzas iespējas, kā sieviete ziedo savai Dievietei to, ko senatnē tai varēja ziedot tikai vīrietis. Jauna frizūra, rotaslietas, SPA, ceļojumi utt. Respektīvi – sieviete pati var daudz ko darīt, lai savu Nelaimīgi Dievieti darītu par Laimīgo. Protams, tā viņa arī nodemonstrēs, ka tīri labi var iztikt bez vīra, kurš, ja grib, var mierīgi nodzerties un neatgriezeniski ieslīgt savās mīlas lietās ar alkohola dozējamo Dievieti. To es noteikti nerekomendētu – pamest vīru tikai tādēļ, ka viņš ir noguris, apjucis un ievilināts jaunā mīlā. Tādi periodi dzīvē uznāk un pāriet, jo katrs vīrietis kā karavīrs dzīvo divfāzisku dzīvi – vispirms kaujās, tad sadziedē ievainojumus un tad atkal kaujās. Mīla uz alkohola dodošo un Laimīgo Dievieti pieder zaudējumu sadziedēšanas periodam.

Sievietei (sievai) kaut kā ir jāizdzīvo, kamēr viņas vīrietis salaiza brūces. Man nereti gadās konsultēt sievietes, kuras jūtas bezizejā, jo to dzemdes tukšums, histērija, pašvērtības deficīts kopā ar matriarhālu agresivitāti noved tās tādā „nedabūtības” stāvoklī, kuru ilgstoši izturēt nav iespējams. Ja izeju no tā jāmeklē „sievišķā” veidā, tad jāmēģina par kādu rūpēties, cerībā, ka tas, sarūpēts, parūpēsies par sievietes Nelaimīgi Dievieti. Es šeit gribu pateikt, ka tas ir smags un mazrezultatīvs ceļš.  Nesen satiku sievieti, kas savā dārza mājiņā tur 18 kaķus. Nokļuvusi citā pilsētā un ieraudzījusi vēl kādu slimu klejojošu kaķīti, viņa izmantoja iespēju iztērēt krietnu naudas summiņu, lai to izoperētu un apkoptu. Tajā, kā viņa par to stāstīja, bija tāds dīvains seksuāls atdevīgums klāt, viņa dabūja mātišķu apmierinājumu, redzot, kā tas kaķītis atveseļojas. Bet – ak vai, cik tas nepietiekami viņas Dievietes vajadzībām! Turklāt viņa nebija pierunājama ziedot savus resursus arī sava ķermeņa (tempļa) nerealizēto vajadzību apmierināšanai, kuras bija ne mazākas kā slimajam kaķēnam. Ja viņa to darītu, tad tas būtu „vīrišķs” problēmas risinājuma ceļš – dabūt sevī ziedojumu no ārienes.

Laikā, kad laulātais draugs ārstē savus kaujās gūtos ievainojumus, viņa dzīvesbiedrene dabū uzdevumu – kā norobežot sevi no tā, kas notiek ar vīru, ļaujot viņam pašam tikt ar sevi galā. Un kā, esot norobežotai, izdzīvot pašai, kā noorganizēt ziedojumus savai Dievietei tā, lai neizjauktu ģimeni. Bet ja mēs palūkojamies šādi, tad vīra dzeršana ir arī attīstības izaicinājums sievai – vai tā spēj tikt galā ar senajām Mātes lomas izpausmēm, objektīvi bezjēdzīgi, bet arhetipiski loģiski konkurējot ar alkoholu kā vīra mīļāko? Ja spēj – tad tās ceļš pie Sievietes lomas var arī nebūt pārāk bedrains.



Vēl biežāk nekā ar sievas problēmām vīra alkoholisma gadījumos man ir jāsaskaras ar to, kas notiek ar dzerošu vīriešu meitām, Bendes Meitiņām, kuru ciešanas Kārlis Skalbe ir aprakstījis nepārspējami. Lai tās saprastu un mazinātu, arī ļoti noder greizsirdības uz alkoholu kā tēva mīļāko koncepts.

Ja tēvs dzer jeb ir dzēris kādreiz, meitas izaug tā, it kā tēvi būtu miruši, vai slikti izšķīrušies, kas, saskaņā ar Slepenajiem Līgumiem starp māti un meitu nozīmē, ka meita ir vainīga, ka ar tēvu tā notiek un atbildīga mātes un ģimenes priekšā. Jo, ja tēvam ir mīļākā, tad no arhetipiskā viedokļa viņš vairs ģimeni neaizsargā, un meitas ķermenim jāgatavojas vardarbībai (senos laikos tā bija objektīva realitāte). Gadījumos, kad izdodas atrast Varoni, par kuru rūpēties tāpat kā par to slimo klaiņojošu kaķēnu, cerība par ārēju aizsardzību pavisam nedaudz atjaunojas, tomēr vaina par „citām atdoto” tēvu nekur nepazūd. Tas notiek saskaņā ar arhetipisko loģiku, bet tā turpina strādāt. Ja meitene apzinās, ka tēva dzeršanas laikā slikti jūtas tādēļ, ka pati jūtas apdraudēta, nevis tādēļ, ka tēvs ir savā „divstūrī”, tad par drošību un drošības sajūtu var parūpēties kādā racionālākā veidā salīdzinot ar to, kā rīkojās Bendes Meitiņa. Bet pats galvenais – apzinoties šo mehānismu, var iestāties atvieglojums un katarse – es pati kaut ko varu izdarīt, lai virzītu savu dzīvi, man nav jābūt pieķēdētai pie tēva kaujām un viņa ievainojumu ārstēšanas šajās kaujās. Bet man nav tēvs arī jāpamet vai jāatsakās no viņa kā vienas no klintīm, uz kuras stāvu.



Šeit pateiktais nenozīmē nekādu manu attieksmi pret dzeršanu kā pašārstēšanos, jo neraugoties uz nekādām attieksmēm tā pastāv un pastāvēs. Dažos gadījumos tā būs rezultatīva, bet vairumā – nerezultatīva attiecībā uz pašu ievainoto.

Un tas, ka dzeršanu saistu tikai ar vīrišķo, nekādi nediskriminē sievietes. Neskatoties uz to, ka pēdējā laikā dzeršana ir sievišķojusies, es saku, ka dzer tikai vīrieši. Vai sieviešu vīrišķās daļas.

Skatījumu skaits: 1003 | Pievienoja: viestursr | Reitings: 5.0/1 |
Komentāru kopskaits: 5
5  
Mani ļoti interesētu blogs - kāpēc dzer sievietes vīrišķā daļa... Lūdzu Viesturam Rudzītim to aprakstīt!

4  
jauks komentārs, unicorn!

3  
ir nenormāli grūti stāvēt un skatīties, kā otrs iet postā, un saprast - ne vien saprast, bet respektēt! - , ka: tā ir viņa izvēle, viņa robežas, viņa tiesības. tu stāvi malā un vienīgais, ko vari - raudāt un palikt vaļā atvērts otram, un to visu - ja vien gribi.

dzīvot savu (!) dzīvi. nemācīt otru dzīvot, nemesties glābt vai vainot, nekrist aizvainojumā, necīnīties, nepierādīt, nepārliecināt…. un tad ir jāatzīst: te ir manas robežas un te ir otra robežas un,ja es jūtos bezpalīdzīgs, tad tā var būt zināma cīņa - atzīt savu atbildību un spēku robežas.

ir ļoti grūti nedarīt neko, iziet ārā no aktīvās “man kaut kas noteikti jādara” fāzes, no ķeršanas, grābšanas, no “visa darīšanas” vai “darīšanas, ko varu”.

bet tieši šī palikšana mierā, norimšana, jā, varbūt pat iegremdēšanās skumjās… palīdz. un, ja ne, tad saprast, ka meklē palīdzību sev, nevis jāmetas “palīdzēt” otram. ja reiz mīlēt ir sāpīgi (“man nekas nepieder” praktiskā nodarbība:) ) un kaut kādā veidā pat zaudējums, jo jāatsakās no savām ilūzijām, prasībām, visvarenības un iedomātās gudrības, tad gadījumā, ja to var izdzīvot nebēgot un neuztverot to kā sodu, ja tajā var atrast dzīves mācību, tad nāk vieglums: tu redzi dzīvi, kāda tā ir, un cilvēkus, kādi tie ir - un ļauj viņiem būt tiem, kas viņi ir, - un tomēr mīli. kā teica Rubenis, pasaule nevar būt laba, bet tā var būt mīļa:)

2  
Spogulis un spoguļošanās. Domāt, ka saules zaķēni tur lēkā tāpat vien vai tieši otrādi visus pasaules zaķēnus pierakstīt kādai rūpīgi noglabātai un apsūbējušai spoguļa lauskai.
Ja viss ir tikai atspulgs (mātes, dievietes, sievietes), ko vērta ir satikšanās? Un cik šī satikšanās ar atpulga atspulgu var būt interesanta? Cik tā maksā? Cik ir "the price of the never lived life"?
Bet ja nolemj, ka par iedvesmu nav jāmaksā - arī sievietei ne? Tad ne tikai tētis, bet arī maza meitenīte Nataša var teikt:"Izrāde nenotiks,jo... " (tālāk viss pēc Harmsa vai pēc viņa dāvātās iedvesmas)

1  
Vispirms man patīk, ka ir skaidri pateikts, ka sievietes ķermenis, vīrišķi „drīks” dzert.. un to dara.. un tas īstenībā apstiprina tik daudz ko pirms tam atklātu.. bet neviena īsti nesaprastu.
Un par tēmu – laimīgās Dievietes meklējumiem.. Negribu strīdēties ar mācītaju par bībeli.. bet vai riktīgais Dauka nesalūzt agrāk.. ap 14, 15.. Tas spēks ir pārak jaudīgs, lai to izturētu līdz sievai.. Vai varbūt tomēr ir tik lieli varoņi kas notur pubertitāti..?

Man liekas, ka pat, ja vīrietis uzsāk alkoholizāciju velāk, pirms tam viņā viss ir bijis jau gatavs tam, lai attiecīgaja brīdī „ietu vaļā”. Alkoholisms, manuprāt, ir varoņa blakusparādība, kas rodas no nespēja atlaist savus saspringtos pienākumus.

Vienīgi man būtu piebilde.. dažkārt vīrieši varētu mēģināt apzināties savus karagājienus.. un niknās Dievietes informēt par vajdzību iztrakoties – dārgā, šodien dzeru, kad beigšu nezinu.. mīlu tevi ļoti..
http://www.youtube.com/watch?v=gnhXHvRoUd0

Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika