Amazoniskās vainas - 19 Janvārī 2014 - Blogs - viestursr.ucoz.lv
viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2014 » Janvāris » 19 » Amazoniskās vainas
Amazoniskās vainas
11:59 PM


Pirms tikšanās aprunājos ar dr. Baltkāju, kura visu mūžu veltījusi krūts ķirurģijai (viņas meita beidza medicīnas institūtu gadu pirms manis, varat paši parēķināt, cik gadu viņai tagad varētu būt) un kura vēl joprojām strādā, tajā skaitā konsultējot arī nosaukto biedrību. Viņa nekautrējas atzīt, ka arī pati ir slimojusi un izārstēta no šīs slimības, turklāt uzskata, ka sievietēm ar šādu pieredzi ir ļoti svarīgi savstarpēji sarunāties par savu pieredzi. Taču ne mazāk svarīgi ir komunicēt ar sabiedrību, viņa domā.


Runāju arī ar kādu no biedrības aktīvistēm. Viņa, tāpat kā dr. Baltkāja īsti nezināja, kādu labumu varētu gaidīt no tāda speciālista kā es. Kāds esot ieteicis, nu tad izmēģināšot. Pirms manis biedrībā esot viesojies dr. Tereško, stāstījis par savām tējām. Abas dāmas arī centās mani kaut kā ievirzīt, nu un tad man bija iespēja sajust, kādas ir viņu fantāzijas par to, kas vajadzīgs sievietēm, kas cīnās ar krūts vēzi. Tika izteikta doma, ka es varētu viņas kaut kā nomierināt, veikt kādas rituālas darbības pret bailēm. Jāsaka, sarunas sanāca diezgan karstas. Un tikai arguments, ka varbūt man kā ārstam ar 30 gadu darba pieredzi, varētu arī pašam būt pamatots viedoklis, par ko runāt ļāva man palikt pie sava. Bailes nevar mazināt mierinot un bēgot. Bailēm jāskatās acīs.


Objektīvi raugoties - krūts vēža ārstēšanas rezultāti, ja slimība atklāta agrīnajās stadijās, ir ļoti labi, sievietes mirst tikai no ielaistām slimības formām, kuras tomēr mēdzot gadīties arī mūsdienās, kad informācija par krūts vēzi ir plaši pieejama. Protams, ja sievietei ir krūts vēža diagnoze, nekas priecīgs tas nav. Un var teikt – kā var nebaidīties! Tomēr diezvai šeit mums ir jārunā pirmkārt par „bailēm no nāves”. Man šķiet, šāda diagnoze jebkurai sievietei ir zaudējums, neskatoties uz ārstēšanas rezultātiem. Tā maina dzīvi, liek to pārvērtēt. Tādēļ galvenās bailes ir tās, kas no zaudējuma izrietošas un tā sadziedēšanas procesā ietilpstošas.


Tā pie sevis pārdomājot, devos uz Onkoloģijas centru. Vēl padomju laikā izbūvēta amfiteātra tipa apaļa konferenču zāle, kurā vietas saviem piecsimt dalībniekiem. Uz paaugstinājuma – prezidija galds un tribīne lektoram, stacionāri nostiprināti ar skrūvēm pie grīdas. Tātad iespējas kaut ko psihodramatisku parādīt ar krēsliem - stipri ierobežotas. Turklāt stipra „medicīnas smaka” - objektīvais, taustāmais, nenoliedzamais. Tāda vīrišķa pasaule, kurā sievietei ar viņas jūtām un intuīciju īsti nemaz nav vietas. Tomēr pastaigājot par pirmā stāva gaiteņiem, deviņas no desmit būtnēm baltos halātos bija sievietes ...


 


Uz lekciju atnāk kādas 30 sievietes, ieskaitot biedrības aktīvistes, dažas medicīnas māsas un ārstes. Starp dalībniecēm dažas izskatās tādas, kam vēzis bijis pirms četrdesmit gadiem. Varbūt kādas desmit sievietes, kas varētu būt atnākušas savu apzināto vajadzību dēļ – varbūt arī tālu braukušas, lai piedalītos. Vai nav par maz, ņemot vērā problēmas izplatību?


Arī vienai sievietei, protams, var veltīt lekciju, ja viņai tā nāk par labu. Tomēr nācās jau gan iedomāties, ka manos maksas pasākumos apmeklējums gandrīz vienmēr ir kuplāks. Bet arī enerģija ir cita. Kā ietekmē tas, ka šeit ir sievietes ar krūts vēzi? Ja tās būtu psorāzes slimnieces, piemērām, vai būtu vairāk un vai aura būtu citādāka?


Pieļauju, ka jā, krūts vēzim ir sava aura. Man ienāk prātā aizdomāties, ko nozīmē sievietei piedalīties šādā pasākumā. Viņa droši vien iedomājas, ka citi redz viņu piketējam ar plakātu rokās, uz kura rakstīts „man nav vismaz vienas krūts”. Vai tas ir tikpat vienkārši kā atzīt „es krāsoju matus” vai „es izmantoju kosmētiskās ķirurģijas pakalpojumus”. Ja sieviete še atnāk, kā viņa skatās uz citām sievietēm? Un kā tās skatās uz vīrieti, kurš zina – viņām nav krūts.


Man nešķita, ka šie jautājumi tur būtu bijuši maznozīmīgi. Es jutu to vēzi tur un viņa smaku – kā kaut ko pašiznīcinošu, pašapdraudošu, nelīdzjūtīgu. Šīs jūtas karājās gaisā. Un iespējams, ka tieši šīs auras dēļ ir bijis tik grūti atnākt. Un sevišķi grūti, ja pasākums bezmaksas. Jo tad jau nevar rēķināties ar speciālu pieeju. Droši vien izturēsies kā pret kādām nabadzēm, nāksies vilkties mājās pazemotām, lektors pamoralizēs, pamācīs un pašapliecināsies uz atnākušo rēķina. Un nepateiks neko tādu, kas vēl nav zināms, un kas reāli varētu palīdzēt. Kā vispār var par šīm lietām runāt ar citiem nepazīstamiem cilvēkiem, stāstīt par savu sievietes slimību?


 


Nesen biju iedevis kādu savu tekstu izlasīt kolēģei – ārstei. Tur, kur runa bija par amazonēm, viņa malā bija pierakstījusi savu asociāciju – krūts vēzis. To izlasot, aizdomājos, jo man šķita, ka varbūt kolēģe bija to sapratusi pārāk burtiski un vizuāli – gan amazonēm, gan krūts vēža slimniecēm nav vienas krūts, bet katrai savu iemeslu dēļ. Tomēr vairāk padomājot, sapratu, ka līdzīgā ir daudz vairāk.


Amazones konkurē ar vīriešiem – tas ir plaši zināms un atzīts. Taču šī fakta otra puse – tādā veidā tās noliedz savu sievišķību un karo ne tikai pret vīriešiem, bet arī pret sievišķību, pret sievišķo daļu sevī – par to aizdomājas vien retais. Man šķiet, ar sievietēm, kas saslimst ar krūts vēzi, varētu būt līdzīgi. Nejūtoties pietiekami mīlētas un nedabūjot pietiekoši daudz seksuālu pieskārienu, viņas dodas vīriešu dzīvē. Un, tur aizdevušās – saņem vēl mazāk. Neatkārtošos par lietām, kas šeit jau gana daudz cilātas. Par vientuļām sievietēm, niknumu uz vīriešiem, matriarhālajiem refleksiem. Tas pat būtu tā kā nevietā – to var uztvert arī kā moralizēšanu – tas vēzis tev par taviem grēkiem utt...


Vietā būtu kas cits – parunāt par skaistumu un par to es tajā lekcijā runāju. Gan par to skaistumu, kas Dzemdes funkcija un kas jaunības prerorgatīva. Taču vairāk par to, kam nav sakara ar dzemdēšanu un kas varētu balstīties uz citiem kanoniem, vispārsteidzošākajiem. Atceros, pirms vairākiem gadiem redzēju fotogrāfiju sēriju, veltītu speciāli krūts vēzim. Man liekas, tie bija daudzu autoru darbi, bet varbūt, ka nepareizi atceros, tas ir – neatceros. Uz bildēm bija sievietes ar vienu krūti, otra amputēta, reizēm ar vēl pavisam sārtu un izteiktu pēcoperācijas rētu. Kā jau parasti ar fotogrāfijām, jāskatās nevis uz krūtīm, bet uz sejām – un tās bija nopietnas, un pašpietiekamas. Es nemanīju tur bažas par to, kā vīrieši mani tagad uztvers. Nezinu – varbūt tas bija kas amazonisks. Bet varbūt kas vairāk – atziņa, ka kaut kas īpašs ir pat šādā asimetriskā sievietes ķermenī. Tāds, kurā mierīgi var aizķerties arī vīrišķas seksuālas fantāzijas, ja tās nedzen projām sievišķas bailes netikt pieņemtai.


Varbūt, ka krūts vēzis nāk tādēļ, lai sieviete kaut ko svarīgu pārdzīvotu, saprastu un iegūtu kādu jaunu dzīvi – bez ilūzijām un kalpošanas Dzemdei un Dievietei, bet tuvāku Sievietei kādā īpašā šīs lomas veidā. Atcerējos savas pacientes, par kurām esmu padomājis – viņa ir riska grupā. Dažādu iemeslu dēļ (un ne vienmēr tādēļ, ka tās pametis tēvs) tās ir jutušās pamestas un nevērtīgas, jo, piemērām, dzimušas tikai 13 mēnešus pirms nākamā siblinga. Vai augušas pie vecvecākiem, jo vecākiem „gadījušās nejauši”. Ar grūtībām sievietes seksuālajā dzīvē un vīrišķām spējām „tikt galā ar dzīvi”.


Mani klausījās ļoti uzmanīgi. Izdevās pateikt tādas lietas, par ko sievietēm bija jāaizdomājas. Viņas tās, protams, zināja – kā jau sievietes, kas zina visu, bet neko nesaprot. Vai – nezina, ka zina. Uzdāvināja man sarkanas rozes un solīja, ka aicināšot vēl – nezinu gan, kā lai to saprot. Jo šīs sievietes, daudz vairāk nekā citas, īsti netic, ka varētu sevi izjust kā skaistas un sevi iemīlēt. Viņas vienmēr gaidīs, lai kāds vīrietis tām pierāda, ka viņas ir mīlamas. Un izvēlēsies šai misijai neiespējamu vīrieti.


 


Skatījumu skaits: 1268 | Pievienoja: viestursr | Reitings: 5.0/3 |
Komentāru kopskaits: 291 2 3 »
29  
Oho, redz, kā tomēr mēdz notikt. Liekas, mēs te runājām par kādu tālu notikumu, un tu viņu satiec, un nekas nav vairs tālu. Tad jau labi, ka tev nav ne jādusmojas, ne jābaidās, ne jānododas. Jā, un tas par to suni un asti ir precīzi. Tāpat kā ar to astēdāju čūsku, kas veido apli, sfēru, bezdibeni.

28  
Bryuvers, iedomājies?! Es aizvakar to puisi - nu jau vīrieti satiku. Drusku parunājāmies. Viņš ir nomainījis uzvārdu, uzcēlis māju… par dēlu un čūsku nejautāju. Bet kopumā viņa uzvedība - izturēšanās veids nebija mainījies. Tā šķita.
Es nedomāju, ka viņš savu māsu bija izvarojis. Drīzāk viņš viņu mīlēja un pats jutās vainīgs, ka nav spējis nosargāt. Viņš turklāt bija vienīgais ģimenes vīrietis - sargātājs. Tēvs alkoholiķis ģimeni bija pametis. Iespējams viņš vainoja tēvu, ka māsa noslīkusi viņa alkoholā - nespējā gādāt par ģimeni. Tāpēc nomainīja uzvardu uz mātes dzimtas vārdu. Un tā šis puisis joprojām meklē māsas kuras glābt. Noslīkušās, kuras izvilkt, sapurināt un palaist.
Man nav vairs dusmas uz viņu. Es toreiz biju tā, kas piedāvāja scenāriju un viņam nekas cits neatlika, kā to pieņemt. Neapzināti, protams. Mums abiem bija bijuši milzīgi zaudējumi - viņš tikpat jūtīgs kā es - mēs spējām sarunāties citās dimensijās. Es esmu droša, ka viņš nenodarītu man neko tādu, kas būtu pāri manis noliktai robežai.
Aizvakar skatoties viņa acīs, es sapratu, ka nekad neielaižos ar cilvēku, kura acīs neredzu to mazo puiku, ar ko varētu draudzēties, darīt palaidnības un kopā pārbaudīt robežas.
Manī joprojām ir tā mazā meitene - un viņai, sķiet, nav nodarīts pāri. Viņš palīdzēja man iekulties situācijā, no kuras man bija bail, palīdzēja no tās izkulties un ļāva sevi uzvarēt.
Viņš pienākot man klāt, teica, ka neatceroties manu vārdu, bet atceroties smaidu.
Interesanti, ka viņš toreiz mani aizveda satikties ar savu tēvu - bomzīga paskata inteliģentdzērāju. Viņš skatījās manī un skaitīja dzeju, iespējams uz vietas dzejotu : “Es skatos tavās acīs, kā cirkus arēnā. Un gaidu, kas nāks - klauns vai zvēru dresētājs?”
Nenāca ne viens, ne otrs. Dēls bija atvedis tēvam noslīkušo meitu. Kuru apņēmies glābt.
Upuris, glābējs, vajātājs, upuris... - vienā suņa ķertās astes ritenī. Pats nepamani, cik strauji mainās lomas. Ja nu aste ķer suni

27  
Zane, Tu par skroderiem nekā neesi dzirdējusi?

smok

(es, tā mierīgi pīpējot, iedomājos, ka varbūt Tev noiet līdz viņiem...)

26  
Lāsma, ― es arī esmu secinājis, ka vēlēšanās pēc brīvības ir ceļš brīvības virzienā un ka tas ir ejams arī soli pa solim, ne obligāti vienā paņēmienā. Var jau būt, ka tev toreiz tā speršana nebūtu izdevusies, un varbūt tāpēc, ka būtu bijusi darīta bailīgi, nevis ar pārliecību. Bet uz to var iet, un tu jau arī esi gājusi.

Tikai tad nav labi pārāk daudz domāt par pakļāvēja/vajātāja/izvarotāja vajadzībām. Viņš nav tu, redzi: “Viņa plāniņš, kā vēlāk izrādījās, varēja būt visai slims.” Tātad par varbūtību, ka tu pati piedalījies uzbrukuma inspirēšanā, daudz svarīgāki ir viņa paša, no tevis neatkarīgi virzuļi.
Un tad tā misija glābt viņu no viņa mātes, ko viņš tev gribēja piespiest izdarīt. Tiešām labs plāniņš: vai nu tu viņu izglābsi, atdzīvinādama māsu, vai arī viņš nogalinās tevi savas mātes lomā. Varbūt viņš arī savu māsu mēdza izvarot. Bet tu no tā visa izrāvies ārā, izmantodama to, ka arī viņam ir vājā vieta ― arī viņš ir upuris. Un viņš velk atpakaļ, cenzdamies iedvest, ka tajā bija kaut kas labs; tas viņam arī kompensē viņa vainu. Un tev drusku patīk doma, ka tajā varbūt bija kas labs, jo tas kompensē tavu zaudējumu. Tomēr viņa vajadzības ir viņa vajadzības, un tavs zaudējums ir tavs zaudējums. Tu pati zināsi, ko ar to darīt, un to džeku tev priekš tam nevajag.

Bet spiegt gan ir ok, kad tas tiek darīts pa jokam:)

25  
Bryuvers, man drīzāk būtu gribējies tā spēt, kā tu aprakstīji! Man pat reizēm radušās domas par iešanu apgūt kādu no cīņas mākslām.
No bērna kājas esmu tā trauslā - mans spēriens tikai sakaitinātu, satracinātu un tas būtu bīstamāk, kā ļauties tikai “iesākumam”. Viņa plāniņš, kā vēlāk izrādījās, varēja būt visai slims. Es ar savu vārguļa taktiku, iespējams tiešām izglābos.
Jāatzīst, ka došanās tajā pārgājienā līdz ezeram jau ietilpa manos atriebes plānos galvenajam nodarījumam - viņš mani izvaroja - neklausīja manam “nē”. Es ļāvos, lai tā neskaitītos izvarošana. Es izlikos, ka viss ir kā nākas. Ilgu laiku sev neatzinos.
Iespējams, es neapzināti gribēju, ka mani izvaro. Katrā gadījumā - mans plāns uzturēt attiecības ar varmāku kā upurim, lai realizētu atriebību, man pašai riebj. Labāk būt aktīvai amazonei karotāju pirmajās rindās. Es drīzāk varētu būt amazoņu spiedze jeb partizāne, kura nekad nespiedz.
Vēl labāk būtu bijis nekontaktēt ar tādu cilvēku - nesapīties jau pirmsākumos. Es noteikti pati viņu izvēlējos. Un es viņam labi noderēju, lai mēģinātu izspēlēt savu sāpi. Māte viņu vainoja māsas noslīkšanā. Pieļauju, ka viņa apzināta vai neapzināta doma, bija mani “izpeldināt”.
Es biju salasījusies “Vilkaču mantinieci” - tur vīrietis tur vilkacieni virs kraujas, gribēdams viņu sviest lejā dusmās, ka nevar viņai pretoties, bet viņa paļāvīgi skatījās viņa acīs un smaidīja. Viņš nespēja viņu nobeigt.
Man smaidīt negribējās, bet paļāvība nostrādāja.
Un kad es biju kļuvusi no viņa brīva - es uz atvadām viņam iemaucu tā, ka vēl ilgi plauksta svila un viņš pārstāja i uzmākties, i runāt ar mani. Ja labi gribu, es varu arī sevi aizstāvēt pa amazoņu modei. Es gan nevēlētos būt ne amazone, ne partizāne, ne arī upuris.
Es tikai gribētu prast sievietīgi spiegt.

24  
Dace: varbūt, ka ir tā kā Tu saki, ka Latvijā sievietes baigi vienādojas.. Nu cenšās līdzīgi, un tā.. bet tur ir kaut kāda kultūra apakšā un doma..Lai šķetinātu kultūru man tagad nedomājas. Bet veikalos ir cits piedāvājums nekā Eiropā. Pilnīgi cits. Ņemsim mēteli - Latvijā var nopirkt ļoti sievišķīgu mēteli un salīdzinoši lēti. Bet nekur nevar nopirkt siltu sievišķīgu mēteli. Nu tapēc Latvijā nēsā kažokus.... piedodiet uz tirgu... Nu un sievietei ir jaizvēlas, vai izskatīties skaisti, bet salt, vai tuntulēties un justies slikti un kā trešais dzimums, vai arī... vilkt kažoku.. Nu es nevaru uzvilkt kažoku.. man kaut kāds asins sastāvs neļauj to uzvilkt uz pastu ejot. Vai Latvijā varētu pamosties nacionalā modelēšana beidzot, citādi es redzu to arī apkārt, cilvēks tiek fiziski spiests būt tāds kā liek piedāvājums.. un tas ir nepareizi, manuprāt.. Arī vīriešiem spiež izskatīties vai nu Skandināviski, Slāviski vai made in USA(sorry China), bet tikai ne atbilstoši sajūtām nacionālajai sajūtai.
Es te novirzījos no krūtīm, bet vakar gāju pa Vecrīgu un drausmīgi salu, nu drausmīgi.. skatos suvenīru veikals zem Okupācijas muzeja.. un redzu pa logu šalle, zilgani pelēka, vai drīzāk pēleki zilgana un mazliet oranžs.. nu grūti aprakstīt.. un tāda mājība, tas krāsu salikums, dzija, tā sajūta. Bet mētelis nav, ir tikai šalles..
Es esmu dzirdējusi, ka saka, ka latvieši tādi pelēki utt. Muļķības. Svarīga nav krāsa, bet krāsu salikums. Mūzika arī nesastāv no nejaušiem trijskaņiem, bet ta lai būtu tīkami. Arī košas krāsas var salikt slāviski tīkami un baltiski tīkami. Nu lūk tā.. kaut kā.

23  
Veel ienaaca praataa, ka sieviete, kuru daba apveltiijusi ar mazaam kruutiim, droshi vien juutas citaadi nekaa lielaaku kruushu iipashniece. Vismaz nespeeju pat iedomaatos, kaa justos un ko par sevi domaatu, ja man tur nekaa nebuutu. Ir tik ljoti pierasts, ka ir un turklaat ir tik pamanaamas, ka shkjiet, ka bez taam vairs sevi par sievieti saukt nevareetu.

22  
Lāsma, tas ko Tu izdarīji ar to džeku, kurš draudēja nogalināt, bija tipiski sievišķīgi, nevis amazoniski (par to liecina arī Unicorn piebilde par pupiem – amazonēm tie drīzāk ir traucējoši). Amazoniski būtu, ja Tu rīkotos apmēram šādi: kamēr viņš Tevi spiež pie zemes, Tu viņam ar celi sper pa olām. Kamēr viņš apspriež savu stāvokli, bliez pa sprandu; tad Tu pielec kājās, paķer pirmo priekšmetu, kas pa rokai, un sāc slānīt. Kad viņš kaut cik gatavs, tad paskaidro, ka nākamā šāda reize viņam būs pēdējā un ka Tu arī pavērosi, kā viņš izturas pret citām meitenēm. Atkal jāatzīst, ka dažam labam te būtu, ko padalīties līdzīgā pieredzē:)

Vienā ziņā tā ir pat labāk, jo tādā veidā uzbrukums tiek nokratīts nost, nevis norīts, ilgi auklēts un iekšēji vērsts pret sevi līdz atriebības iespējai. Iespējams, atrastos džeki, kas teiktu, ka tā vispār nav meitene, ja viņa šitā rīkojas. Es teiktu, ka viņiem nav taisnība, un tad varētu teikt, kas es neesmu džeks. Kurš tad to var izlemt? Katram piemīt arī pretējā dzimuma komponente, un ir labi būt ar to kontaktā. Kaut kur ap videnes laiku es laikam biju vīlies savas mātes vijīgajā sievišķībā, jo tā bija kā degbumba, un tad man sāka patikt meitenes ar nedaudz izteiktāku vīrišķo daļu. (Kaut gan pirmā meitene bija pēc mātes tipa, un es kārtējo reizi pārliecinājos, ka tādā stilā var tikai nodedzināt pasauli.) Un kurš tagad ir vainīgs, ka man tāda “gaume”? Es teiktu, ka neviens, jo tur nav nekā slikta.

21  
atausa galvā kāds cinisks, bet patiess teiciens: gribi paslēpties? izkar pupus!

20  
“Vīrieši ir labākie! Vīrieši ir labākie!” - tā paairējās garām vīru laiva sievu laivai…
Tas uzkurina un mēs airējamies spēcīgāk, bet izliekamies, ka ļaujam viņiem būt tik stipriem. Ka tā mūsu labvēlība.
Bet kurai patīk vārguļi? Kurai patīk, ka vīri nespēj apdzīt? “Kaut tas gailis ātrāk skrietu!”
Kad vīru laiva apgāžas, sievietes gavilēdamas paslīd garām un ļauj šiem ķepuroties pašiem… “tā jums vajag, neprāši”
Vai vīri tā darītu? Ja nepalīdzētu grimstošām sievām, būtu šķiršanās draudi.
Šie pieairējas un padalās ar stiprajām dzirām, mēs padodam pīrādziņus.
Klusēdami visi noskatāmies trīs ūdru riesta peldē.

Vieglākais veids kā skolā sadalīties komandās bija - “meitenes pret zēniem”.
“Gaļin bam bam, za čem slugam? na pjatova ģisjātova Lāsma sjudā!” un es skrienu, skaidri zinādama, ka nepārraušu zēnu roku satvērienķēdi… es tieku ievākta zēnu rindā. Nākamā meitene skrien un pārrauj posmu, ko veido mana tievā rociņa. Viņa nepaņem atpakaļ mani - viņa paņem stiprāko no zēniem. Drīz vairs nav spēle pret dzimumiem - ir izveidojušās tādas kā divas karojošas tautas.

“Tautas bumba”. Davai, meitenes pret zēniem! Parasti to piedāvāja puikas. Lai apliecinātu, ka vismaz bumbu lietās pārāki par uzcītīgajām meitenēm.
Reiz notvēru spēcīgi tēmētu bumbu… bet tikai tāpēc, ka trāpīja pa vēderu un es sāpēs saliecos. Man uzgavilēja ne tikai meitenes, bet arī pretinieki.

Vīrieši ir stiprāki. Vīrieši ir mērķtiecīgāki. Kāpēc viņiem būtu jābīstas?

Meitenītes staigā pa pilskalna nogāzi un spēlē princesēs, lasa puķītes. Pēkšņi no brikšņiem bļaudami kaujas saucienus, izskrien kaimiņpuikas un ar paštaisītiem šķēpiem sviež “stirniņu” vai “amazoņu” virzienā… strupais koka gals trāpa man pa muguru un aizsit elpu. Jānis izbijies pieskrien klāt un saka, ka nebija domājuši trāpīt - negribējuši būt tik mērķtiecīgi…
Es raudu un Māris ēd zemi, lai mani sasmīdinātu. Es pieklājības pēc pasmaidu, bet aizvainojums paliek - es tak esmu viņu draudzene - es esmu viņu “sieviete”… Kāpēc viņi tā?

Vai nav tā, ka vīrieši rada “amazones”? Lai nebeidzami varētu pierādīt, ka vīrieši ir labākie?

Bet viņi nerēķinās ar to, ko nav spējīgi saprast. Sievietes būvē domu nelineāri. Viņas rīkojas it kā haotiski, neloģiski - vīriešprāt.
Reiz kāds jauns cilvēks uzgūlies man un piespiedis mani aiz matiem pie zemes, draudēja nogalināt. Es netrakoju. Man nobira asara. Es apņēmos dzīvot un atriebties. Iespējams, es pati to neapzināti biju izprovocējusi. Es neticēju, ka viņš spējīgs nogalināt, bet atriebi viņš bija izpelnījies.
Es kļuvu mīļāka, es kļuvu atvērtāka un atraktīvāka pret viņu seksā. Es gaidīju. Un pienāca mirklis, kad viņš izrādīja jūtas un uzticēja man savu noslēpumu un kādu ļoti smagu pārdzīvojumu, gaidīdams no manis mierinājumu.
Es triumfēju. Es pārvērtos par ledus karalieni. Viņš nesaņēma no manis neko. Viņš tika patriekts un nepieņemts.
Es biju atriebusies. Un iespējams kļuvusi par amazoni.

Sievietes niknojas, ka jācīnas ar stiprāku par sevi, ka jānogriež krūts, jeb gluži otrādi - jāizstutē abas un lielas, lai labāk trāpītu.
Trāpīdamas, viņas cer, ka viņš piedzims no jauna - tieši viņām.

Es satiku viņu pēc gadiem. Viņš teica, ka esmu bijusi, kā gaismas stars viņa dzīvē.

Tai vietā, kur man toreiz trāpīja šķēps, iespējams izdīgs spārni.

1-10 11-20 21-29
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika