Pirms tikšanās aprunājos ar dr. Baltkāju, kura visu mūžu veltījusi krūts ķirurģijai (viņas meita beidza medicīnas institūtu gadu pirms manis, varat paši parēķināt, cik gadu viņai tagad varētu būt) un kura vēl joprojām strādā, tajā skaitā konsultējot arī nosaukto biedrību. Viņa nekautrējas atzīt, ka arī pati ir slimojusi un izārstēta no šīs slimības, turklāt uzskata, ka sievietēm ar šādu pieredzi ir ļoti svarīgi savstarpēji sarunāties par savu pieredzi. Taču ne mazāk svarīgi ir komunicēt ar sabiedrību, viņa domā.

Runāju arī ar kādu no biedrības aktīvistēm. Viņa, tāpat kā dr. Baltkāja īsti nezināja, kādu labumu varētu gaidīt no tāda speciālista kā es. Kāds esot ieteicis, nu tad izmēģināšot. Pirms manis biedrībā esot viesojies dr. Tereško, stāstījis par savām tējām. Abas dāmas arī centās mani kaut kā ievirzīt, nu un tad man bija iespēja sajust, kādas ir viņu fantāzijas par to, kas vajadzīgs sievietēm, kas cīnās ar krūts vēzi. Tika izteikta doma, ka es varētu viņas kaut kā nomierināt, veikt kādas rituālas darbības pret bailēm. Jāsaka, sarunas sanāca diezgan karstas. Un tikai arguments, ka varbūt man kā ārstam ar 30 gadu darba pieredzi, varētu arī pašam būt pamatots viedoklis, par ko runāt ļāva man palikt pie sava. Bailes nevar mazināt mierinot un bēgot. Bailēm jāskatās acīs.

Objektīvi raugoties - krūts vēža ārstēšanas rezultāti, ja slimība atklāta agrīnajās stadijās, ir ļoti labi, sievietes mirst tikai no ielaistām slimības formām, kuras tomēr mēdzot gadīties arī mūsdienās, kad informācija par krūts vēzi ir plaši pieejama. Protams, ja sievietei ir krūts vēža diagnoze, nekas priecīgs tas nav. Un var teikt – kā var nebaidīties! Tomēr diezvai šeit mums ir jārunā pirmkārt par „bailēm no nāves”. Man šķiet, šāda diagnoze jebkurai sievietei ir zaudējums, neskatoties uz ārstēšanas rezultātiem. Tā maina dzīvi, liek to pārvērtēt. Tādēļ galvenās bailes ir tās, kas no zaudējuma izrietošas un tā sadziedēšanas procesā ietilpstošas.

Tā pie sevis pārdomājot, devos uz Onkoloģijas centru. Vēl padomju laikā izbūvēta amfiteātra tipa apaļa konferenču zāle, kurā vietas saviem piecsimt dalībniekiem. Uz paaugstinājuma – prezidija galds un tribīne lektoram, stacionāri nostiprināti ar skrūvēm pie grīdas. Tātad iespējas kaut ko psihodramatisku parādīt ar krēsliem - stipri ierobežotas. Turklāt stipra „medicīnas smaka” - objektīvais, taustāmais, nenoliedzamais. Tāda vīrišķa pasaule, kurā sievietei ar viņas jūtām un intuīciju īsti nemaz nav vietas. Tomēr pastaigājot par pirmā stāva gaiteņiem, deviņas no desmit būtnēm baltos halātos bija sievietes ...

Uz lekciju atnāk kādas 30 sievietes, ieskaitot biedrības aktīvistes, dažas medicīnas māsas un ārstes. Starp dalībniecēm dažas izskatās tādas, kam vēzis bijis pirms četrdesmit gadiem. Varbūt kādas desmit sievietes, kas varētu būt atnākušas savu apzināto vajadzību dēļ – varbūt arī tālu braukušas, lai piedalītos. Vai nav par maz, ņemot vērā problēmas izplatību?

Arī vienai sievietei, protams, var veltīt lekciju, ja viņai tā nāk par labu. Tomēr nācās jau gan iedomāties, ka manos maksas pasākumos apmeklējums gandrīz vienmēr ir kuplāks. Bet arī enerģija ir cita. Kā ietekmē tas, ka šeit ir sievietes ar krūts vēzi? Ja tās būtu psorāzes slimnieces, piemērām, vai būtu vairāk un vai aura būtu citādāka?

Pieļauju, ka jā, krūts vēzim ir sava aura. Man ienāk prātā aizdomāties, ko nozīmē sievietei piedalīties šādā pasākumā. Viņa droši vien iedomājas, ka citi redz viņu piketējam ar plakātu rokās, uz kura rakstīts „man nav vismaz vienas krūts”. Vai tas ir tikpat vienkārši kā atzīt „es krāsoju matus” vai „es izmantoju kosmētiskās ķirurģijas pakalpojumus”. Ja sieviete še atnāk, kā viņa skatās uz citām sievietēm? Un kā tās skatās uz vīrieti, kurš zina – viņām nav krūts.

Man nešķita, ka šie jautājumi tur būtu bijuši maznozīmīgi. Es jutu to vēzi tur un viņa smaku – kā kaut ko pašiznīcinošu, pašapdraudošu, nelīdzjūtīgu. Šīs jūtas karājās gaisā. Un iespējams, ka tieši šīs auras dēļ ir bijis tik grūti atnākt. Un sevišķi grūti, ja pasākums bezmaksas. Jo tad jau nevar rēķināties ar speciālu pieeju. Droši vien izturēsies kā pret kādām nabadzēm, nāksies vilkties mājās pazemotām, lektors pamoralizēs, pamācīs un pašapliecināsies uz atnākušo rēķina. Un nepateiks neko tādu, kas vēl nav zināms, un kas reāli varētu palīdzēt. Kā vispār var par šīm lietām runāt ar citiem nepazīstamiem cilvēkiem, stāstīt par savu sievietes slimību?

Nesen biju iedevis kādu savu tekstu izlasīt kolēģei – ārstei. Tur, kur runa bija par amazonēm, viņa malā bija pierakstījusi savu asociāciju – krūts vēzis. To izlasot, aizdomājos, jo man šķita, ka varbūt kolēģe bija to sapratusi pārāk burtiski un vizuāli – gan amazonēm, gan krūts vēža slimniecēm nav vienas krūts, bet katrai savu iemeslu dēļ. Tomēr vairāk padomājot, sapratu, ka līdzīgā ir daudz vairāk.

Amazones konkurē ar vīriešiem – tas ir plaši zināms un atzīts. Taču šī fakta otra puse – tādā veidā tās noliedz savu sievišķību un karo ne tikai pret vīriešiem, bet arī pret sievišķību, pret sievišķo daļu sevī – par to aizdomājas vien retais. Man šķiet, ar sievietēm, kas saslimst ar krūts vēzi, varētu būt līdzīgi. Nejūtoties pietiekami mīlētas un nedabūjot pietiekoši daudz seksuālu pieskārienu, viņas dodas vīriešu dzīvē. Un, tur aizdevušās – saņem vēl mazāk. Neatkārtošos par lietām, kas šeit jau gana daudz cilātas. Par vientuļām sievietēm, niknumu uz vīriešiem, matriarhālajiem refleksiem. Tas pat būtu tā kā nevietā – to var uztvert arī kā moralizēšanu – tas vēzis tev par taviem grēkiem utt...

Vietā būtu kas cits – parunāt par skaistumu un par to es tajā lekcijā runāju. Gan par to skaistumu, kas Dzemdes funkcija un kas jaunības prerorgatīva. Taču vairāk par to, kam nav sakara ar dzemdēšanu un kas varētu balstīties uz citiem kanoniem, vispārsteidzošākajiem. Atceros, pirms vairākiem gadiem redzēju fotogrāfiju sēriju, veltītu speciāli krūts vēzim. Man liekas, tie bija daudzu autoru darbi, bet varbūt, ka nepareizi atceros, tas ir – neatceros. Uz bildēm bija sievietes ar vienu krūti, otra amputēta, reizēm ar vēl pavisam sārtu un izteiktu pēcoperācijas rētu. Kā jau parasti ar fotogrāfijām, jāskatās nevis uz krūtīm, bet uz sejām – un tās bija nopietnas, un pašpietiekamas. Es nemanīju tur bažas par to, kā vīrieši mani tagad uztvers. Nezinu – varbūt tas bija kas amazonisks. Bet varbūt kas vairāk – atziņa, ka kaut kas īpašs ir pat šādā asimetriskā sievietes ķermenī. Tāds, kurā mierīgi var aizķerties arī vīrišķas seksuālas fantāzijas, ja tās nedzen projām sievišķas bailes netikt pieņemtai.

Varbūt, ka krūts vēzis nāk tādēļ, lai sieviete kaut ko svarīgu pārdzīvotu, saprastu un iegūtu kādu jaunu dzīvi – bez ilūzijām un kalpošanas Dzemdei un Dievietei, bet tuvāku Sievietei kādā īpašā šīs lomas veidā. Atcerējos savas pacientes, par kurām esmu padomājis – viņa ir riska grupā. Dažādu iemeslu dēļ (un ne vienmēr tādēļ, ka tās pametis tēvs) tās ir jutušās pamestas un nevērtīgas, jo, piemērām, dzimušas tikai 13 mēnešus pirms nākamā siblinga. Vai augušas pie vecvecākiem, jo vecākiem „gadījušās nejauši”. Ar grūtībām sievietes seksuālajā dzīvē un vīrišķām spējām „tikt galā ar dzīvi”.

Mani klausījās ļoti uzmanīgi. Izdevās pateikt tādas lietas, par ko sievietēm bija jāaizdomājas. Viņas tās, protams, zināja – kā jau sievietes, kas zina visu, bet neko nesaprot. Vai – nezina, ka zina. Uzdāvināja man sarkanas rozes un solīja, ka aicināšot vēl – nezinu gan, kā lai to saprot. Jo šīs sievietes, daudz vairāk nekā citas, īsti netic, ka varētu sevi izjust kā skaistas un sevi iemīlēt. Viņas vienmēr gaidīs, lai kāds vīrietis tām pierāda, ka viņas ir mīlamas. Un izvēlēsies šai misijai neiespējamu vīrieti.