Nezinu, vai tam ir kāda saistība ar pirmsziemassvētku laiku, kad dabā iestākies visdziļākais nāves stāvoklis īsi pirms pašas atdzimšanas. Varbūt ar maniem intelektuālajiem un emocionālajiem meklējumiem un atradumiem, ko mani klienti sajūt. Man arvien biežāk nākas konsultēt cilvēkus viņu nāves pārdzīvojumos. Manuprāt, precīzāk šis fenomens jāsauc par apsēstību ar nāvi, lai gan īsti zinātniski jau tas neskan.
Ja nomirst kāds, ar kuru esam ciešā emocionālā un vāji norobežotā kontaktā (piemērām, bērns), pārdzīvojuma mehānisms saistīts, pirmkārt, ar tipisku, bet spilgtu zaudējumu (tukšuma sajūtas, bailes, dusmas...) un, otrkārt, vājās robežas dēļ ar mirušo veidojošos projekcijas mehānismu – „es ciešu par viņa nāvi un par viņu pašu, nevis par sevi un par savu psihi, kas tagad ir vienā tās daļā mirusi”.
Šāda projekcija neļauj sērošanas darbu kaut kad nobeigt, jo, ja uzticamies tai kā objektīvai īstenībai, tad izveseļošanās būtu iespējama vien, ja mirušais augšāmceltos. Tālāk seko fantāzija, ka izveseļošanās būtu nodevība pret mirušo. Bet pēc šīs, nespējot to ne izturēt, ne izbeigt, nākamā – ar nāvi apsēstā pašnāvības fantāzija. Raksturīgi, ka domas par pašnāvību cilvēku atvieglo, liekot viņam vēl dzīvam esot, emocionāli pārcelties Aida valstībā un izjūtot to kā reālāku par Zeva valstību. Un kas var likt izšķirties par pēdējo konsekvenci – pašnāvību. Vai, labvēlīgākos variantos, par psihosomatisku saslimšanu.
Pēc uzvarētā Trojas kara tika lemts, kam pienākas visizcilākā ahaju karotāja Ahilleja ieroči. Tos savās domās sev jau bija piešķīris Ajants, saukts arī par Ajantu Lielo, gan sava milzu auguma, spēka un karā bieži izrādītās varonības dēļ. Turklāt Ajants Lielais ir arī Ahilleja pusbrāļa Telamona dēls, tādēļ it kā prasītos, ka slavenie ieroči paliek ģimenē. Tomēr speciāli šim lēmumam izraudzītie soģi lēma citādāk – par visizcilāko grieķu karavīru tika atzīts Odisejs un Ahilleja ieročus piešķīra viņam.
Un tad Sofokls savā „Ajantā”, kas interpretē Homēra „Īliādā” jau trīs gadsimtus agrāk aprakstīto, rāda slavenās Ajanta dusmas un aizvainojumu, salīdzināmu vien ar tēvoča Ahilleja dusmām un aizvainojumu par to, ka virspavēlnieks Agamemnons bija atņēmis tam viņa iemīļoto gūstekni Briseīdu. Konflikta starp abiem vīriem dēļ karš ieilga un bija jāiet bojā Ahilleja bērnības draugam Patroklam, lai Tetīdas dēls „atmestu dusmas”, kā viņam toreiz ieteica Odisejs.
Karot Ahillejs atsāka, bet dusmas nevis atmeta (kā tas iespējams?) bet pārvērta barbariskā nežēlībā pret uzvarētā pretinieka Hektora līķi. Gan jau tām bija arī kāda loma, ļaujot Parīda bultai trāpīt savā vienīgajā neaizsargātajā vietā – papēdī. Ajants par soģu lēmumu tēvoča ieroču lietā ne tikai pārskaitās uz Odiseju un abiem virspavēlniekiem – Agamemnonu un Menelāju. Viņš aiz sava pārdzīvojuma sajuka prātā un sāka slepkavot lopus, uztverdams tos par saviem oponentiem. Kad prāts atgriezās, juzdamies nodarītā apkaunots, viņš metās uz zobena. Kuru tam kādreiz, pēc neizšķirti beigušās divkaujas, bija dāvinājis tas pats Hektors, tādējādi atriebjoties pēc nāves un paplašinot Ahilleja ieročiem pieskaitāmās matērijas loku ... Un vienu no tiem tomēr sev izcīnot!
Un tagad par latviešiem tik svarīgo „dusmu tiltiņu”, pa kuru jānostaigā, ja gribam no savām dusmām izveidot izturīgas robežas starp sevi un to tuvo un mīļo cilvēku, kas jau sen kā miris. Ja mums tas izdosies, mēs atgriezīsimies atpakaļ Zeva valstībā, notikušais zaudējums un Aida apmeklējums kļūs vien par atmiņām.
Taču šī šaurā tiltiņa vienā pusē ir vainas sajūtu bezdibenis, bet otrā agresivitātes jūra, - tātad „divējādi saķēzītas dusmas”. Ahilleja un Ajanta piemērs rāda, kā daudzie zaudējumi karā atgriežas abu varoņu iekšējā realitātē kā agresivitātes izraisītas bojā ejas, kur diezgan bezjēdzīgi spriest, vai tās ir varoņa nāve kā Ahillejam vai pašnāvība kā Ajantam, un kuras veicējam nedrīkst tikt izrādīts apglabāšanas pagodinājums.
Latviešiem raksturīgākas ir vainas sajūtas, kas ar projekcijas „ja es toreiz būtu ...” palīdzību dusmas pagriež pret sevi. Un arī bailes, kas sagūsta dusmas un neļauj atbrīvoties to enerģijai.
Šie divi fenomeni izpaužas gan mūsu folklorā, kura ir pārpilna ar pamazināmajām formām (žēlastības izlūgšanās kādam augstākajam spēkam) gan sadzīvē, cenšoties smaidīt un līst kāda stiprāka priekša uz vēdera, tam aiz muguras vīstot dūres. Un kā periodiskas agresivitātes izlaušanās zemnieku dumpjos un strādnieku revolūcijās. Bet arī kā pašnāvību statistika, kam mūsu zemē netīk stabili samazināties.
Skatījumu skaits: 1254 |
Pievienoja: marta
| Reitings: 0.0/0 |
Rūta, es netiesāju; man vienkārši daudzas lietas šķiet uzspiestas. Ja arhibīskapam vajag iet uz katoļiem, viņš taču to var darīt, viņš pat tur par priesteri varētu kļūt, jo nu jau Katoļu Baznīcā notiek daudz diskusiju par to, ka jāļauj par priesteriem kļūt arī precētiem garīdzniekiem, kas konvertējušies no citām konfesijām.
Bet te, manuprāt, notiek personisko vajadzību pārvēršana par visas Latvijas luterāņu vajadzībām.
Bet Luteriskā Baznīca vairākumā pret šādu rīcību neiebilst. Tātad ļaudīm tas ir pieņemami. Kam nav, tie aiziet. Tāpat, ja luterāņu sievietes pašas uzskata, ka viņas nav gana gudras, lai būtu mācītājas, tad arī šai ziņā Baznīcai ir brīvas rokas sievietēm šo iespēju liegt. Kas nepiekrīt, tās emigrē. Tur nav ko šķēpus lauzt, jo visa pasaule ir pilna ar visādām Baznīcām. Var taisīt savu kā Korālis. Vai Cālītis. Vai vēl citi.
Baznīca kā garīdzniecības jumts mani interesē maz. Mani interesē, kas notiek manā draudzē, un tur, paldies Dievam, ir labi! Starp citu, nesen arhibīskaps bija pie mums atnācis uz vienu dievkalpojumu kā parasts baznīcēns, un tas man ļoti patika. Tā teikt, iejuka tautā. Vispār es viņu cienu. Viņam ir bijušas ļoti nopietnas cilvēciskas pieredzes, kuru dēļ viņš var runāt ar cilvēkiem ne tikai kā garīdznieks, un kā garīdznieks - sevišķi dziļi. Domāju, ka sirds dziļumos viņš nebūt nav tik superpareizs, kā amata dēļ savos izteikumos viņam jābūt. Jaunībā taču viņš gan ar Austrumu sportu nodarbojies, gan Skandiniekos dziedājis. Zinu, ka viņš mīl labu mūziku. Man jau arī nepatīk tā viņa vilkšana uz katoļu pusi. Bet redzēsim arī labo un netiesāsim par lietām, ko paši sevišķi labi nezinām.
Nezinu par arhibīskapu (neraisa ticību man tas puisis, jo viņi ir aizņēmušies naudu, lai algas mācītājiem maksātu (kāpēc nav vietējo ziedojumu???), turklāt ne mazu, arī brīvi ļaudis viņam netīk), bet Baznīca kā institūcija, manuprāt, ir aizeļojusi atpakaļ tur, no kurienes Mārtiņš Luters sāka vilkt visu to padarīšanu ārā.
To sev palīdzēšanas procesu (es par Rubeņa teikto tagad) jau nu mēs paši tikai varam veikt; psihoterapija patīra sutu nost no spoguļa. Drosmi mainīties arī tur var uztrenēt, bet darītāji jau paši vien esam.
Un no mammas klēpja (Baznīcas) mēs visi šā vai tā esam izauguši. Manuprāt. Jaukus svētkus!
Kristiešu dziesma pagāniskās skaņās, varbūt otrādi:
Vai tad šeit nav runa tieši par saķēzītajām dusmām? Un kā paust tās adekvāti, "tīrā" veidā, lai tās mums palīdz? Vai šeit var palīdzēt baznīca? Un vēl. Nesen Juris Rubenis radio runāja, ka mēs katrs pats varam novākt šķēršļus, kas mūs šķir no Dieva. (Izsakos stipri saīsināti, jo šī mājaslapa neļauj garāk!!) Es nepiekrītu. Vismaz man tur ir vajadzīga psihoterapija. Joprojām. Joprojām neesmu baznīcā to palīgu atradusi. Netaisos apstrīdēt, ka ir cilvēki, kas ir. Tikai gribu šinī svētku laikā vispirms mācītājiem un tad visiem citiem atgādināt, ko man jau sen teica mans pirmais psihoterapeits, kura skolotāji bija Rietumu kristieši: psihoterapija ir izaugusi no Baznīcas klēpja! PRIECĪGUS ZIEMASSVĒTKUS VISIEM!
Šodien Latvijas Avīzē arhibīskaps Jānis Vanags runā par to, ka Kristu Dievs mums sūtījis, lai glābtu pasauli ar mīlestību un piedošanu, lai mēs to dāvātu cits citam. Ka tad mēs labāk jutīsimies paši savā ādā. Un atslēga tam ir dienišķa īsta iekšēja garīga dzīve. Tad viņš jautā: kā no ārējas tradīciju piekopšanas pie tā nonākt? Īsti uz to neatbildot, bet sakot, ka tas ir svarīgākais, kur baznīca varot cilvēkam palīdzēt. Ak tā, un tas, kāpēc es sāku rakstīt: Vanags saka: "Tautai ir paaugstināts dusmu spiediens. Tas ir postoši, jo dusmu pārņemti cilvēki vairs nespēj ieraudzīt labo, kas viņiem turpat blakus." Turpināšu citā lodziņā!
Ja mēs spētu patiesi ticēt, ka Kristus ir augšāmcēlies par VISIEM, tas stipri palīdzētu pret šo apsēstību. Tās izplatība liecina par latviešu tautas patieso kristīguma līmeni.
Tad vēl mūsu izslavētā kapu kultūra. Pret cilvēku, kamēr viņš dzīvs, izturamies visādi (nenoliegsim - arī otrādi), taču kapus pucējam tā, lai visi redzētu, cik dārgs mums aizgājējs. (Paula dziesma: Nāk sieva uzlikt puķīti/Uz sava vīra kapa./Nu beidzot viņas mūža lāsts/Ir mīlas cienīgs tapis.) Protams, kapi jākopj ir. Ir jau grūti saprast, kā vēl varētu palīdzēt vecajai tantei, kas nebeidz bēdāties par savas meitiņas nāvi pirms 30 gadiem. Vai kā līdzēt pusaudzei, kas zaudēja tēti, kad viņai vēl nebija 4 gadiņi. Vai nu jau pusmūža sievietēm, kas mazotnē zaudēja gan tēti, gan māsu.
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji. [ Reģistrācija | Ieeja ]
