Man patika Gerčikova vēstule prezidentam. Tajā bija arī kaut kas naivs un sirsnīgs, laikam tāpēc. Bez naivā un sirsnīgā, uzrunāja arī pieļāvums – „ja pastāv politiska atbildība, ...”. Un tiešām, vai kāds ar šo premjera demisiju kaut ko zaudē, ieskaitot viņu pašu? Samaksā to, kas kaut iztāļus līdzinātos 54 dzīvībām – politiķu un viņu partiju politiskā karjeras beigām, kā to prasa Gerčikovs?

Kaut kur šajā mājaslapā savulaik bija citēta spartiešu lakoniskā atbilde Maķedonijas Filipa draudiem (ja mēs pāriesim Spartas robežu...): „Ja”. Protams, ka šī politiskā atbildība parasti iestājas tieši tad, kad par to neviens skaļi nekladzina. Un šis laikam nav tas gadījums. Laikam ka par variantu, kuru bija izkalkulējis Valdis Dombrovskis, nevienam nekas nav jāmaksā. Zolitūdes svecīšu gaismā tiek izdalītas jaunas kārtis, mūs gaida jauni aizraujoši cīkstiņi, uzvaras un zaudējumi. Eiro balle Maximas gruvešu kaudzei blakus.

Kaut kas naivs, bet laikam ne sirsnīgs ir arī Valsts Prezidenta soļos pēc valdības krišanas. Taču – mani māc dziļas aizdomas, ka gan naivumu, gan sapiņķerētību piešķir viņa rīcības komunikācija (īsti nevar saprast, kādēļ tā tik tizla un nemitīgi – pārprotama). Ir skaidrs, ka viņš grib to pašu ko Gerčikovs – lai partijas paiet malā, jo ir pierādījušas, ka rīkojas savās, nevis valsts interesēs. Bet vai varētu būt, ka viņš nebūtu izpētījis savas konstitucionālās varas robežas un spētu nenominēt partiju cilvēkus, ja vien tās pašas nevienojas par bezpartejisku premjeru? Un nominēt kādu pie partijām nepiederošu Jāni, kurš par ministriem uzaicinātu savus pie partijām nepiederošos čomus, visus kā viens, baigos profiņus savās nākamās atbildības sfērās. Vai tad par viņu apstiprināšanu nebūs jālemj partiju parlamentam, tāpat kā par katru no šādas profesionāļu vai kā tagad saka, tehniskās valdības likumdošanas lēmumu?

Es šajās lietās saprotu visai maz, bet visumā simpatizētu profesionāļu valdībai, ja vien man galvu neatvēsinātu jautājums – bet kādēļ tad jāiet uz vēlēšanām? Un – vai labāk man patiktu, teiksim, absolūta monarhija? Nu, vai - nedaudz konstitucionāla?

Un šeit es atkal atgriežos pie sava jau kaut kad teiktā – šī Satversme mums ir par progresīvu. Jeb, iedomājoties, ka kāds varētu pārjautāt – kas vispār ir progress, un vai es gadījumā neiedomājos, ka pasaulei būtu jāvirzās taisnā līnijā no stacijas A uz staciju B (ko es, protams, noliegtu) – man varbūt vajadzētu nomainīt vārdu „progresīvs” ar citu, piemērām, „advancēts”.

Bet kā to Satversmi var mainīt? Ar tautas sacelšanās palīdzību vai? Laikam jau līdz tam neuzkarsīsim un laikam jau tām pašām partijām būs jābūt tik mīļām, ka jānobalso par to, ko Andris Bērziņš ar savu parasto un Einars Repše ar mākslīgo intelektu tur būs sagudrojuši. Problēma, kā es to redzu, ir viena – šī Satversme ir uzrakstīta cilvēkiem, kuri paaudžu paaudzēm ir audzināti pilsonisku un patriarhālu vērtību rāmjos. Tā paredz, ka LV pilsonis rīkosies kā pieaudzis eiropietis, bet viņš rīkojas kā gulbis, līdaka un vēzis. Un neko viņam par to nevar padarīt. Nepastāv tāda iespēja, iedomāties, ka 18 gadus sasniedzis, Latvijā dzimis vai tās pilsonību kā citādi ieguvis indivīds varētu nebūt pieaudzis eiropietis. Un nevar viņu no pilsoņiem izslēgt tikai uz atzinuma, ka viņš ir gulbis, līdaka vai vēzis, pamata. Tas ir – viņš vienlaicīgi var būt visi trīs kopā, bet tāpat skaitās pieaudzis eiropietis, kas lieto tipisku, Eiropas valstij raksturīgu konstitūciju.

Tomēr laikam jau šajā Eiropas valsts tiesību teorijā ir arī kaut kas līdzīgs principam „paši pūta, paši dega”. Ja neizveidojāt normālu partiju, ja par to nebalsojāt, tad paši arī degat. Ja uzķeraties uz visādiem rīkojumiem Nr.2 un neprognozējiet, ar ko tādi beidzas, tad degat. Ja neprotiet atšķirt populistus no valstsvīriem, tad degat! 54 sadega, par maz, jāsadeg vēl. Par maz, pat neskaitot tūkstošiem īsti nedzīvotu dzīvju, kas tādas ir nepareizas valsts saimniekošanas dēļ.



Nu jā, bet es jau te pārāk esmu ieklīdis Aivara Ozoliņa & Co valdījumos. Taču - ne uz ilgu laiku. Man šajā dienās bija jāgatavo uzstāšanās Aspazijas sakarā (2015. gadā viņai 150 gadi!) nu un tad piešķīlās (tas ir, noprecizējās) dažas lietas, kas agrākās izpratnes līmenī bija noformulējušās kā daudz vispārīgākas.

Es atcerējos, kā Reja atdeva „savus” bērnus Kronam, aprīšanai (tā viņai, tāpat kā daudzām modernajām latviešu mātēm, izskatījās došanās „pie tēva”) - https://www.google.lv/search?q=rhea+cronus&tbm=isch&tbo=u&source=univ&sa=X&ei=gQGjUpnTMKHhywOkkILABw&sqi=2&ved=0CEMQsAQ&biw=1366&bih=622 .Un atcerējos, ka visās Aspazijas lugās vīrieši vai nu nodara fiziski pāri sievietēm, vai nodod tās. Tie ir tādi, kuriem savus bērnus atdot nedrīkst. Un patriarhāts (Krona vara) izveidoties nevar, nemaz nerunājot par demokrātiju (dēla, Zeva varu), jo dēls bez tēva par vīrieti izaugt nevar. Apburtais loks objektīvi un arī subjektīvi.

Es atcerējos arī neomulīgo sajūtu, kura mani apņēma TV studijā, kurā viena daļa uzaicinātās publikas pārskaitusies šņāca uz Aivaru Lembergu (un arī sevī es dzirdēju šādus šņācienus), bet otra (kuru arī sevī jutu) aicināja piebremzēt savas „revolucionārās sirdsapziņas” un padomāt, kādēļ gan viņš joprojām nav notiesāts. Taisni otrādi, vairākas reizes attaisnots.

Tagad es varētu pajautāt, kam mēs varētu uzticēt savus bērnus un savus vecākus, lai tiem veikalā negāztos uz galvas betona bluķi? Varianti – Maximai, Dombrovskim, Ušakovam vai Lembergam? Varam jau minēt vēl – Pabrikam, Kariņam, Dālderim? Varam turpināt ar visu partiju visiem sarakstiem.

Bet. Man liekas, mēs nemaz negribam, lai kāds pa īstam pasargā no bluķiem. Gan jau kaut kā, sojdjot. Svarīgāk ir bļaustīties, ka „krievi nāk” no vienas puses un no otras, ka „lai tik nāk, bet lai kaut ko atnes”. Svarīgi ir katru gadu no gada izdot vismaz pāris grāmatas ar Sibīrijas stāstiem. Un svarīgi ir stāstīt, par cik procentiem kārtējā ceturksnī audzis IKP, kas pēc ilggadējā Čehijas statistikas pārvaldes vadītāja Edvarda Utratas (kas par uzvārdu!), ir manipulācija. (Tiklīdz ar IKP sāk argumentēt politiķi, tā tas zaudē savu jēgu - sk. novembra „Rīgas Laiku”) Ar vārdu sakot, mums, pirmkārt, vajag teātri. Tādēļ mēs kā rejas to savu bērnu Lembergam un viņam līdzīgiem nedosim, jo viņš, redz nav tik viegli vairs nogalināms, pēc mūsu vismazākās iegribas, kā Dombrovskis un viņa neīsto gumijas politisko atbildību. Lembergs ir izgājis ārpus kontroles, viņam nav Mātes sirdī un tās līdzi dotās sirdsapziņas. Nevajadzētu jau tā baidīties, jo neskatoties uz to, ka viņš to bērnu norij gan, ja atnāk Zevs, tad atrij atpakaļ sveiku, veselu un pasargātu. Reja baidījās, bet rīkojās.

Man tās Aspazijas mokas ar vīriešiem un bērnu nedzemdēšanu viņiem (atdodot, lai tie apzīmogotu bērnu ar savu uzvārdu un tēva, nevis mātes vārdu pasē!) kaut kā velkas kopā kaut kur dzirdētu skaitli, ka 104 000 bērnu Latvijā dzīvojot šķirti no sava tēva (ja šis nav pareizs skaitlis, varbūt kāds var precizēt?)

Bet ne jau tikai sievietes ir rejas un ne jau tikai viņas ir atbildīgas par antipatriarhālo maldīšanos, kas tur pārāk lielu tautas daļu vai pārāk lielu visas tautas psihes daļu htonisko ierašu valgos. Krietni aizdomājos par tik ļoti veiksmīgi atklāto un nosaukto (Dzelzs Jaunava) Dievieti (un tās izcelsmi no Baltās Sievas „Zeltītē”), ar kuru visi valsts vīrieši nevar nekarot un nevēlēties ar to precēties vienlaikus – ļoti precīzs vīriešu attiecību ar Dievieti apraksts. Taču tikmēr sievietēm ar visu viņu „guni” jājūtas pamestām, jāapdziest un jābēdājas – šķidrauts krāsojas sarkans. Interesanti gan, cik no Aspazijas faniem (ieskaitot pašu Aspaziju), Gunā redz Dzemdi un sārto šķidrautu kā mēnešreizes, pirms kuru iestāšanās daudzām sievietēm gribas lekt upē? Var jau būt, ka visi tā redz, bet neviens par to nerunā un neraksta. Noslēpums kāds, vai? Tas nav interesanti? Tiešām? Nevajadzīgi?

Šeit man jāatceras ginekologu likums – tuvoties sievietei izmeklēšanas krēslā no galvas puses. Un ne jau tikai saudzības pret tās seksuālajām robežām dēļ. Tuvoties drīkst tikai iesvētītie, tie, kas klusē par Dievieti, jo ja par to uzzinās necienīgie, var notikt lielas nepatikšanas... Tāpat – ja es rakstu par Dzemdi, tad kāda lasītāja vienmēr jutīsies aizskarta un brīnīsies, kāpēc?



Tā nu es izdomāju, ka domājot par Aspaziju var sadomāt, kādēļ mēs vēl neesam radījuši tādu partiju, kas reāli aizstāv katra mūsu intereses. Jo mēs domājam, ka esam gatavi demokrātijai un tādēļ esam to radījuši, tikai viņa negrib būt tāda, kādai tai būtu jābūt radītai. Aspazija arī domāja, ka „Zeltītē” viņa apraksta savas kāzas ar Vilhelmu Valteru, nevis savas mātes kāzas ar Dāvi Rozenbergu, kā par to liecina autobiogrāfijā „Mana dzīve”. Bet Zigmunds Skujiņš ar savu „Sātana eņģeli” un es pastāstam, ka domāja viņa vienu, bet juta un darbojās saskaņā ar kaut ko pavisam citu. Viņa jau nemeloja, viņa neanalizēja savu uzvedību, tādēļ nevarēja redzēt savu īsto es.

Tādi jau esam arī mēs – gulbji, līdakas un vēži, kas domā, ka ir moderni eiropieši. Paskatīsimies savos spogulīšos un pabrīnīsimies, kādēļ gan mēs tā rīkojamies?

 

P.S. Pa nakti ienāca prātā, ka Aivars Lembergs gan nekādi nevar tikt no savas politiskās atbildības vaļā. Tiklīdz viņš atteiksies no amata vai tiklīdz viņu neievēlēs, tā nokļūis daudz nepatīkamākā vietā. Tas liek saspringt. Bet vai tad tieši tas nav mūsu no politiķiem gribētais? Ja varētu ar visiem viņiem šitā - ja netiec galā un mums nepatīc, cietumā!