Sākums » 2013 » Augusts » 11 » Atkarība, matriarhāts un psihoanalīzes pirmsākumi
Atkarība, matriarhāts un psihoanalīzes pirmsākumi
10:26 PM
Vienpadsmit gados, kas pagājuši kopš „Bendes meitiņa un viņas tēvs” pirmā izdevuma, daudzi cilvēki man ir citējuši tajā citēto Nīčes teicienu – „viss, kas nenogalina, padara mūs stiprākus”, tas pirmkārt. Man ir bijis daudzkārt jāpaskaidro, kā es izprotu starpību starp mīlestību un atkarību, tas otrkārt. Daudzi ir bijuši neizpratnē, kā es uzdrīkstos konceptualizēt atkarības problēmu bez atsaucēm uz psihoterapijas klasiku – pārnesuma fenomenu un seksualitāti, tas treškārt. Daudzkārt tiku konfrontēts ar atkarības un mīlestības saikni ar 40-gadu krīzi, ceturtkārt. Ne jau viens vien slēptāk vai atklātāk interesējās par maniem personiskajiem motīviem rakstot, piektkārt. Un, sestkārt, pirms pieciem gadiem ir iznākusi mana pēdējā grāmata „Pie tēva”, kurā detalizēti izstrādāts šeit tikai ieskicētais bezdibenis starp Māti un Tēvu un to, kā to apdzīvo bērni ar Varoni priekšgalā.
Tik daudz kas ir noticis - arī tas, ka jau sen gadījās izlasīt pazīstamā amerikāņu grupu psihoterapeita Ērvina D. Jaloma literāro darbu „Kāpēc Nīče raudāja?” (J. Rozes apgāds, 2008.) Un tagad, pirms turu rokā pēc tipogrāfijas krāsas un formaldehīda smaržojošu jauno „Bendes meitiņu ...”, man ienāca prātā, ka būtu ļoti piemēroti, atzīmējot trešo, papildināto un palaboto „Bendes meitiņa un viņas tēvs” izdevumu, uzrakstīt kaut ko, saistībā ar Jaloma grāmatu. Jo viņš mani savulaik rosināja formulēt, ko es gribu teikt tiem, kas atvērs manu grāmatu tagad.
Varonis, Bendes meitiņas tēvs un vēl daudzi citi
Lasot Jaloma romānu (autors pats nenorāda darba žanru) bija jādomā par visumā vecām lietām – gan priekš sevis, gan pasaules. Psihoterapijas vēsturē pazīstamais Vīnes ārsts Jozefs Breiers un viņa slavenā paciente Anna O., īstajā vārdā Berta Papenheima. Ārsts kā Tēvs – Varonis un paciente kā Māte/Meita (un Dieviete), kas no histēriskas Meitas lomas darbojoties, iesaista savā it kā erotiskajā mīlestības, bet ielūkojoties dziļāk - tomēr varas spēlē ārstu, kam kā 4-gadīgam puikam mirusi māte, arī vārdā Berta. Tātad tipiskas diagonālās Dēls – Māte un Tēvs - Meita attiecības, vai gan maz par tām runāts, ne tikai BM, bet sevišķi plaši - „Pie tēva”.
Kā Breiera draugs – antagonists Jaloma grāmatā iesaistīts filozofs Frīdrihs Nīče, kam 6 gadu vecumā miris tēvs, pametot dēlu vienu mātes un māsas Elizabetes privātīpašnieciski matriarhāli mīlošajā varas lokā. Vēl viens Varonis – Tēvs, tikai nevis kā Breiers – 40 gadu krīzes skāvienos, lai gan pēc vecuma ir tai atbilstošs. No matriarhālās ģimenes neatdalījies Dēliņš, kurš ir bijis spiests būt Vīrs un Tēvs abām par sevi vecākajām savas ģimenes sievietēm, jau no 6 gadu vecuma. Neļaujot sev būt bērnam, Dēlam, kam ir gana daudz Laimīgās mātes, lai neitralizētu Nelaimīgās spiedienu.
Līdzīgi, ļoti līdzīgi ir šie Jaloma Breiers un Nīče. Bet lasot, man turpināja un turpināja šķist, ka mana (un Skalbes) Bendes meitiņa ir līdzīga Jaloma attēlotajām sievietēm. Un ka mana Bendes meitiņas aprakstīšana varētu būt Jalomam līdzīgi motivēta.
Pārnesums. Pie psihoanalīzes vēstures klasikas pieder stāsts par to, ko Breiera draugs un jaunākais kolēģis Zigmunds Freids ieraudzīja drauga attiecībās ar savu pacienti. Viņš saprata, ka Breiers nav iemīlējies Bertā, bet gan savā priekšstatā (pārnesumā) par Bertu. Protams, Freidam bija savi motīvi to saprast – visticamāk, vainas sajūta pret 14 gadus vecāko, ārsta slavas virsotnes sasniegušo tēvišķo draugu, kura sievā viņš, izskatās, pats bija iemīlējies kā Mātē. Tātad ieinteresēts atrast kaut ko tādu, kas Breieru atvestu atpakaļ pie sievas, ļaujot Freidam palikt pie savas līgavas (lai gan tas ir arī otrādi, Freids varēja gribēt Breieru pazemot, lai dabūtu viņa sievu – tā būtu tipiski freidiska interpretācija).
Pateicoties šai Freidu motivējošajai vainas sajūtai, Breiers palika ģimenē, jo izrādījās, ka viņa attiecības ar Bertu ir „tikai” pārnesums, jeb transference, kā Freids to nosauca, izdarot vienu no lielākajiem atklājumiem psihoanalīzes vēsturē. Fantāzija, izrietoša no savām nepiepildītajām dēla jūtām pret mirušo māti. Kaut kas, kas nav objektīvi un kas nav arī subjektīvi, ja raugās no otras (šajā gadījumā Bertas Papenheimas) puses. Tas nozīmē atvieglojumu Breieram. Kaut arī subjektīvi - kā indivīdam vienīgā un vistuvākā patiesība - pārnesums turpina pastāvēt, pazūd nez kāpēc tam piekausētais pienākums savu fantāziju objektu precēt, sākt ar to jaunu dzīvi, pamest sievu, kuru viņš mīl un bērnus, par kuriem jūtas atbildīgs.
Pārnesums nozīmē, ka „man tikai tā liekas”, bet ja būtu jāatzīst, ka tā liekas arī Bertai? Ja neparādītos Jaloma tēlotais dakteris Durkins (vai Jaloms zina krievu valodu?), pret kuru Berta izturas mats matā tāpat kā pret Breieru, vai tad ar pārnesuma koncepciju pietiktu, lai Breiers paliktu pie ģimenes? Ja 21-gadīgajai Bertai Papenheimai noturīgi šķistu, ka viņa ir jāglābj tikai un vienīgi 40-gadīgajam Breieram, nevis veselai poliandriskajai plejādei - Breieram, Durkinam un vēl un vēl un vēl…
Matriarhāts. Nu protams, šodien, pēc tam, kad esmu uzrakstījis „Pie tēva”, viss šķiet daudz skaidrāk un vienkāršāk. Breiers kā Varonis starp divām Mātēm – sievu Matildi un pacienti Bertu. Kura viņu iegūs? Tas abām sievietēm ir ļoti skaidrs jautājums, abas apzinās tā vienkāršību, tikai gudrais dakteris Breiers nē. Viņš domā par mīlestību, turklāt tādu, kas sasien un uzliek pienākumus. Mīlestība, ja tā „neizrādītos pārnesums” viņam būtu pienākums kopā ar Annu O. sākt jaunu dzīvi Amerikā.
Jaloms pēcvārdā raksta „Berta Papenheima, …, bija apbrīnojama sieviete. Vairākus gadus pēc ārstēšanās pie Breiera viņa uzsāka sabiedriskās darbinieces karjeru un sasniedza tik izcilus rezultātus, ka 1954. gadā, pēc viņas nāves, Rietumvācija viņu pagodināja, izdodot pastmarkas viņas piemiņai. Tas, ka viņa vienlaikus bija arī Anna O., sabiedrībai nebija zināms, līdz tas netika atklāts Ernesta Džonsa 1953. gadā sarakstītajā biogrāfijā „Zigmunda Freida dzīve un darbs”.”
Tad redz kā – izzuda tomēr visi tā sauktās histērijas simptomi, kurus tik krāšņi apraksta arī Jaloms, - elpas trūkuma un samaņas zuduma lēkmes, krampji augšstilba muskuļos, kas prasīties prasās tikt prasmīgo ārsta roku masēti, sirdsklauves un mulsinošā tieksme lēkmes laikā pavilkt uz augšu kreklu, atklājot smalkas zīda biksītes un tumšo trīsstūri zem tām.
Ja tas viss nav iekārdināšana, kaut arī neapzināta, tad kas tad tas ir? Protams, Bertai ir agrīni miris tēvs, viņa murgo par grūtniecību no Breiera, tāda šķietami arī iestājas, lai gan seksa starp abiem nav bijis… Tas ir pārnesums no Bertas puses, viņa arī izfantazē Breieru par to, kas viņš objektīvi nav, par savu tēvu un par tēvu savam bērnam. Ja ne Matildes – Breiera sievas iejaukšanās, pieprasot, lai vīrs atsakās no savas tik daudz spēka prasošās pacientes ārstēšanas, nez kā tas varētu būt beidzies. Man, šķiet, Bertas matriarhāli intensīvā vēlme izmantot Breieru, būtu ņēmusi virsroku, neskatoties uz Freida atklāto pārnesumu. „Tas, ka es redzu viņā to, ko es redzu, nav tik nozīmīgi kā tas, ko viņa redz manī. Ka esmu viņai vajadzīgs un viņa mani neatlaidīgi pieprasa”, tā varētu domāt Breiers, izvēloties šķirties no ģimenes un ļaujot sevi izmantot jaunajai it kā smagi slimajai histēriķei, tomēr, kā to rāda tālākie notikumi, visnotaļ efektīvai un veiksmīgai, savu dzīvi nokārtot spējīgai sievietei.
Šeit es nekādi negribu vainot Bertu Papenheimu apzināti savtīgā rīcībā. Viņas simptomi izrietēja no spēcīgās neapzinātās vēlmes satikt tēvam līdzīgu personu, kompensējot īstā tēva nāvi. Tomēr apbrīnojamais spēks, ar kādu izpaužas šī vēlme un kā tā sadarbojas ar tādu vīriešu kā Breiers tieksmi izglābt māti, vienmēr pārsteidz. Redzot to psiholoģisko fundamentu, uz kura ir stāvējuši daudzi mani klienti, izšķiroties sekot Mātes prasībai vecākam, pieredzējušam, bet tomēr atkarīgam vīrietim glābt jaunāku, pēc tēva izsalkušu, bet neparasti matriarhāli stipru sievieti, kas neapzināti atgādina tam vēlmi atgūt savu zudušo māti…
Šādi notiek daudzu ģimeņu izjukšana, tiek nodibinātas jaunas, citādākas, bet, kā vēlāk tiek saprasts, ne ar ko labākas… Tiek apmierināta fantāzija, bet objektīvās dzīves nosacījumi – sevišķi bērnu audzināšana – cieš.
Bendes meitiņas prototipi. Pēc tā, ko šeit rakstu par pārnesumu, par daktera Breiera Annu O. un Bertu šim jautājumam vairs nebūtu jābūt aktuālam. Jo tā, kas Kārlim Skalbem stimulēja radīt Bendes meitiņas tēlu, pati nekādi nav vainīga vai atbildīga, kas no tā visa iznācis. Varbūt viņa nemaz nenojauta, kā ietekmējusi latviešu pasakmeistaru. Bet varbūt tieši otrādi – zināja gan un redzēja viņā savu Varoni, par ko savukārt nezināja Skalbe.
Nu bet kā tad ar svēto iemīlēšanos, pie kam – nesaistot to ar zīmīgajiem 40 gadiem? Var taču teikt arī, ka cilvēks neiemīlas otrā cilvēkā, bet gan savā priekšstatā par to otru! Un arī tā būs taisnība – svarīgs ir subjektīvais - iemīlēšanās. Tās objekts vienmēr ir zināmā mērā nejaušs.
Minētais ir daudzreiz licis man, līdzīgi kā Breieram, nomierināties un pārstāt just vainu, ka ar savām rakstīšanas procesā vai terapijā radušamies jūtām esmu kaut kā izmantojis daudzas sievietes, kuras man ir nācies sastapt savā dzīvē. Daudzas no viņām ir līdzīgi izmantojušas mani un viņām tas ir bijis svarīgi.
Tie ir procesi, kas parasti norisinās ārpus ģimenes un kas tādēļ nereti ir tabu, lai par tiem runātu. Manuprāt, iesprostot ģimenē vajag bērnu audzināšanas atbildību un seksuālo vajadzību realizāciju, nevis personiskās attīstības vajadzības un ar tām saistītās fantāzijas, tādēļ šiem nerunāšanas tabu būtu jākrīt. Man šķiet, ka vairumā gadījumu tas būtu ne tikai noderīgi, bet arī ļoti skaisti!
Vispārinot var teikt, ka nostājoties uz 40-gadu sliekšņa, vīrieši ar iekšēji nekompensētu deficītu pēc mātes (kuram gan tāds nav? kaut nedaudz!) nokļūst tādā kā savdabīgā iesaukšanas punktā. Tādā, kurā tiek izskennēts, vai viņš nav jāiesauc sociālo tēvu jeb vismaz spermas donoru armijā un jāpiekomandē izglābt kādu jaunu, enerģisku sievieti, dodot tai iespēju dzemdēt un apliecināt sevi.
Tas ir tāds dīvains iesaukšanas punkts – stāv vīrieši rindā un gar šo rindu tiek vestas sievietes, jaunas, histēriskas, slimas, nelaimīgas, transā esošas, seksuāli provokatīvas. Dakterim Breieram, aprūpējot pacienti Annu O. nereti papildus rūpes sagādāja erekcija, kura draudēja zaudēt nepamanāmību.
Man šķiet, ka arī es, savulaik 42 gadu vecumā uzrakstot grāmatu par atkarību, esmu ticis personiski uzrunāts no šī matriarhālā iesaukšanas punkta. Un gan jau esmu rakstījis par vīrieša mātes virzienā vērstā atkarības spēka jaudu. Skaidrs, ka manis paša fantāzija par pienākumu pret meiteni, kas zaudējusi tēvu – dzērāju un viņas histēriskajiem meklējumiem kaut kā saplūda kopā ar Skalbes pasaku par kaut ko ļoti līdzīgu. Bendes meitiņas matriarhālais spēks. Viņas nelaimes saikne ar vīrišķo atkarību, kas izpaužas, satiekot dzīves pienākumu cietumā ieslodzīto (ak šie vīrieša 40 gadi!) Varoni, kurš no savas nastas varētu tikt atbrīvots, uzņemoties Bendes meitiņas nastu, bet varbūt pavisam otrādi…
Fantāzija par meiteni – es tikko uzrakstīju. Kas ar to jāsaprot, kāda sieviete manā dzīvē? Laikam jau nē – svarīgākais ir vajadzība pēc meitenes, kas tomēr skan jaukāk par jungisko tieksmi pēc sievišķās animas. Vajadzība primāri un meitene kā vajadzības atklāšanās un piepildījums. Fantāzijas piepildīšanās reālajā dzīvē. Taču pamatu pamatā tam nav nekas cits, kā vīrišķā elementa spēja izdzīvot un augt tikai saskaroties un mijiedarbojoties ar sievišķo.
Kura sieviete tevi šobrīd iedvesmo? Šī fantāzija būs tā, kas apaugļos vīrieša attīstību. Bet vai tā visos gadījumos būs satilpināma laulības rāmjos – šeit es diezgan droši varu atbildēt – nē. Jo laulība jau ir institūts, kam pirmkārt ir jābūt drošajai ligzdai, no kuras var izlidot bērni. Jaunībā tā nav ne individuāla, ne pāru terapija vecākiem, un ja tomēr kaut kā pilda arī šo funkciju, tad tā ir vienkārša sakritība.
Man šķiet, ka vēlme „kļūt tam, kas esmu” (F. Nīče), man lika ļoti personiski kontaktēt ar Bendes meitiņu. Kura nereti ir tā, kas ved savu atkarīgo tēvu pie manis kā ārsta. Kas savukārt lika man izdomāt, kas jādara atkarīgajam tēvam, lai augtu tālāk bez meitas izmantošanas. Un ko varētu darīt meita, lai pārslēgtos uz savu dzīvi.
Bet tas viss ir par atkarības pēdējo kliedzienu, pirms cilvēks ieiet jaunā attīstības ciklā – dzīves vidusposmā.
Ja es būtu sieviete, varbūt es grāmatā par atkarību būtu akcentējis attiecību pāri Dēls – Māte. Plūdoņa Atraitnes dēlu, piemērām. Kas nozīmētu, ka dēls uzrunā autori kā animuss, lai glābtu to, bet gala rezultātā jau sevi kā potenciāli līdzatkarīgo māti pašu. Līdzatkarības un atkarības mūžīgā saikne.
Nīčes matriarhālais vilinājums. Izcilais, bet dzīves laikā ne sevišķi atzītais filozofs, saistīts izcelsmes ģimenes matriarhālajos pienākumos, saskaņā ar Jaloma visnotaļ pamatoto hipotēzi, varētu būt bijis labs kandidāts „kādas krievietes” – Lū Salomes – Nīčes mātes un māsas ietekmi kompensējošajam vilinājumam.
„Šī būtne, kā raksta viņas biogrāfi, nebija sieviete, kuru īpaši noslogotu vainas sajūta, un ir zināms, ka viņa beigusi vairākus mīlas sakarus, neizjūtot īpašu nožēlu. Viņa centās saglabāt savu privāto dzīvi slepenībā un, cik man nojaušams, nekad sabiedrībā nerunāja par savām personiskajām attiecībām ar Nīči. Lū Salomes Nīčem adresētās vēstules nav saglabājušās. Visticamāk, ka tās iznīcināja Elizabete, Nīčes māsa, kuras naids pret Lū Salomi ilga visu mūžu” – tā Jaloms savas grāmatas pēcvārdā apkopo Nīčes pieredzi ar savas dzīves nākošo lielāko matriarhālo vilinātāju pēc māsas.
Šķiet gan, ka atšķirībā no piecu bērnu tēva Breiera viņa attiecībās ar Bertu Papenheimu, Nīčem krišana Lū Salomes gūstā būtu bijis solis attīstības virzienā. Iespējams, ka, ja Lū būtu bijusi gribēšana un izdevība izkonkurēt Elizabeti, mēs šodien Nīči nesauktu par „pēcnāves filozofu”. Iespējams, viņš būtu gribējis dzīvot ilgāk par laiku, kuru izplēsa nāvei, lai pabeigtu visas savas radošās ieceres. Viņš arī dzīvoja darbam un viņa sauklis – „kļūsti par to, kas esi”, palika nepiepildīts viņam pašam. Mēs nepazīstam cilvēku Nīči, tikai mazu atraitnes dēlu, kam ir jāpārdzīvo ne tikai mātes ciešanas, jo viņam taču agri nomiris tēvs, atstājot viņa aprūpē divas briesmīgas, nelaimīgas, nepiesātināmas, sievišķas radības…
Par ko Jaloms aizmirst? No psihoanalīzes vēstures ir zināms, ka Breiera un Freida attiecības bija sadarbīgas tikai to sākumā. Tāpat Breiera un Nīčes draudzība ir tikai rakstnieka fantāzija, ne tikai nekad objektīvi nebijusi, bet arī neiespējama.
Man šķiet, Jaloms grib ieraudzīt pasauli bez dēla cīņas ar tēvu un dēla uzvaru kā tēva atbrīvošanu un kā dēla realizēto atbildības pārņemšanu. Bet bez šīs cīņas nobeigšanas nevar būt arī atkarības fenomena pārslēgšanās no mother/other tipa objektiem uz objektu „es pats”.
Varbūt šāda ilūzija un kļūda, pirms 11 gadiem pabeidzot savu pirmo grāmatu, ir gadījusies arī man – pakārties gaisā kaut kur starp aiziešanu no mother/other un neatnākšanu pie „es pats”. Tā kā nāve, tā kā atbrīvošanās, tā kā tomēr dzīve. Bet varbūt tieši tam bija vajadzīgs izlietot šos gadus? Varbūt „Pie tēva” no šī viedokļa ir turpinājums „Bendes meitiņa un viņas tēvs”.
Slieksnis, lai „kļūtu, kas esi”. Ja cilvēks tiek cauri cīņai ar kādu vienu no matriarhālā pūķa vienmēr ataugt gribošajām galvām, piemērām, par 40-gadu krīzi nosaukto, viņš, protams, nonāk tukšumā, kas ir viena no zaudējuma zīmēm. Bet tā ir arī tukša vieta, kur būvēt – nākotni. To, pie kuras mēs nonākam „Bendes meitiņa un viņas tēvs” beigās, satiekoties pie krusta. Tātad arī pie mūsu izvēlēm – mirt vai augšāmcelties, iet atpakaļ vai uz priekšu.
Gladiola: nu vispār es pieminēju arī izglītību...Bet šaubos vai ar naudas došanu/nedošanu var kaut ko mainīt sabiedrības notikumos, drīzak gan līdzsvarot.. Nauda pati parasti pārdalās nevienmērīgi.. un daudzas jomas, kuras nav patēriņa augšgalā, nespēj pašas pelnīt. Piemēram kā šajā gadījumā Viestura grāmata, tai nemateriālā pievienotā vērtība ir lielāka par naudisko. Lai nemateriālais naudas pārdalījums atgrieztos līdzsvarā, arī taustāmajai naudai japārdalās.. Un tas ir mecenātisms.. un tas rada līdzsvaru. Tas kurš var radīt naudu - materiālās vērtības, iedod tam, kas var radīt garīgās, un rodas līdzsvars. Tas ir tas, ko darīja piemēram Augusts Dombroskis. Cits jautājums ir - kāpēc cilvēks grib nodarboties ar mecenātismu, ja ne aiz pārdales vajadzības..
"Bet daži ir vienkārsi iespējamāki vecāki par citiem, kvalitatīvāki, mīļāki un pašpietiekamāki.. Tādiem reģipsis paliek vesels. Bet daži, kuriem vēl nav tik daudz muskuļu, pakļaujas pusaudža manipulācijām, un pacietīgi špahtelē ciet caurumus."
Tā ir ļoti oriģināla un savdabīga doma, būs mazliet jādomā.
******
Gladiola, es nezinu tieši no kurienes asociācijas, bet štrunts par visām citu fantāzijām un naudām, manās mājās jau ir ieceļojusi jaunā "Bendes meitiņa".
Dace, kāpēc tāda asociācija? Es nevarētu piekrist Zanei, ka investēt var tikai nekustamajos īpašumos. Ir lietas, kas man nepatīk sabiedrībā, kurā dzīvoju, un lai tās mainītu, jādod nauda. Tā pat nav investīcija. Tā ir tīrākā naudas zaudēšana idejas vārdā. Bet par VR... Man bija tā nauda, ko viņam vajadzēja, vienubrīd es jutu tādu kā pienākumu to iedot, bet tad nodomāju, ka negribu maksāt par svešām fantāzijām. Ja tās nevar apmaksāt pats, tās nav neko vērtas. Kad kaut ko gribi, jāprot likt visu uz spēles.
cik "nejaušs" var būt "iemīlēšanās objekts", kā par to runā Rudzītis? kā biorobots, noteikti, visai nejaušs, taču kā psihiskā struktūra tam ir jābūt dziļi atbilstīgam, jo ne tuvu kurš katrs ir piemērots mūsu attīstības vajadzību realizācijai. "pirmais pretimnācējs" šeit ir loma, kas prasa ļoti augstas precizitātes sakritību. man šķiet, ir ļoti bīstami domāt, ka -
- "Pārnesums nozīmē, ka „man tikai tā liekas”..." -
tas atgādina vai nu narcistisku iezīmi - kur bailes sastapties ir tik lielas, ka priekš tam, lai apmierinātu tuvības izsalkumu, ir jāizdomā visādi "tas jau nav pa īstam" palīglīdzekļi, lai nejustos aprīts. vai arī - vēlmi savu iemīlēšanos sadalīt divās daļās - kā dāvanu un kā lāstu. taču cenšoties izmukt beidzamajam, zūd arī pirmais, jo atsēdēšanās uz "man tikai tā liekas" soliņa atņem pārdzīvojumam enerģiju, kas nepieciešama attīstības soļa speršanai. psihoterapeita kabinets potenciāli ir abu šo baciļu abpusēji apdraudēta vieta. turklāt terapeitam savas varas pozīcijas dēļ ir lielāka iespēja pašam iziet sausām kājām, dziļi personiski iesaistītas attiecības tikai vērojoši patērējot. tādēļ Breijera patiesās ciešanas ir īsta vērtība. tas, par ko saka, ka īstas terapeitiskās attiecības maina abas iesaistītās puses. priekš manis šī Jaloma grāmata ir tieši par to. attīstības iespēju dod tikai attiecības, un tās vienmēr ir īstas, pat ja nav līdz galam apzinātas, jo citādi jau lomām nebūtu kur sakņoties un spietot. ne jau velti saka, ka cilvēku spēj mainīt tikai liela nelaime, liela mīlestība vai laba psihoterapija. tātad viss, kur ir radikāla iespēja aiz lomām ieraudzīt pašas cilvēciskās attiecības. taču ieraudzīšana vienmēr maksā ciešanu cenu, un to nekā nav iespējams nokrāpt.
interesanti, kā Rudzītis to redz - vai tad, ja attiecībās ar Bertu pārnese netiktu piefiksēta, vai Breijeram būtu pienākums (?) pamest savu sievu un bērnus? sanāk kaut kā muļķīgi, lai vienas (jebkuras no šīm) attiecības izdzīvotu, otras jāpadara savā prātā nevērtīgas. bet tad jau tā ir vien "čaulu grabēšana tāda gar citām čaulām", kur "rieksts ir nepārkosts" - arī Breijera attiecībās ar sievu, ne tikai Bertu.
pārnese noteikti nav nevērtīga, kā to viegli pārprast, kad izskan - "ak, tā jau tikai pārnese". pārnese ir kā tiltiņš - ne tikai vienam pie otra, bet arī laukā no lomu labirinta. tādēļ galvenais, pie kā šeit nākas domāt - kā kopā ar netīro ūdeni no vanniņas neizliet arī bērnu.
cik lieliski! - man prieks, ka grāmatas salikušās tā, kā tās salikušās. cilvēks domā, dies dara : ), un paskat - dara to, lai būtu tieši pamatlietas, dienišķā maize, tātad Bendes meitiņa. mani cieņas apliecinājumi.
iepriecina arī raksts, būdams tāds, kurā ir, kur ienirt, ko ilgi kārojies. tāda hermeneitiska atgriešanās noteikti nāk tēmai par labu, un, kas zina, nav par nāvi arī pašam autoram.
un te nu sakāmais, kas šajā sakarā sarosījies - ko tad, galu galā, varētu uzskatīt par pārnesumu? kurā brīdī tas sākas un cik dziļi dzīvē cilvēkam ir jāiedzīvojas, lai rastos pārnesumi? diez vai to vispār var apskatīt saiknē ar laika plūdumu, kur kādas attiecības senāk ir bijušas īstākas salīdzinājumā ar vēlākajām. es teiktu, ka attiecības vienmēr ir autentiskas. bet atdalīt lomu spēli un attiecības ir grūti, jo tas viss, kas ar mums notiek, atrodas viens otrā, savstarpēji saistīts un dzīvs, lai gan strukturāli pilnīgi atšķirīgs. mēs no sākta gala cilvēkiem savā dzīvē gan piedāvājam kādas vakances, gan spēlējam kādas lomas, tās allaž ir kompleksas un neviennozīmīgas, jo arī mūsu vajadzības ir dziļas un plašas. taču šīs lomas sakņojas daudz dziļākā attiecību matricā.
lomas ir vienmēr, taču pati to klātbūtne par sevi neliecina ne par attiecību patieso, ne šaubīgo raksturu. lomas varētu salīdzināt ar pārejošu čaulu - ar laiku tās izsīkst un mainās, jo katra luga reiz tiek nospēlēta, ir pēdējā izrāde un priekškars krīt. taču katrā cilvēkā var sastapt ne tikai viņa sev iekārojamo lomu, čaulu un funkciju, bet arī pašu avotu, kurš sevi iemiesojis šajā būtnē. un pēdējais neprasa nekādas rokādes ar precēšanos/ šķiršanos vai ārpuslaulības sakariem, jo funkcionē pilnīgi citā līmenī. un tā, manuprāt, tad arī ir tā atšķirība starp pārnesi un patiesību. loma vienmēr, no sākta gala, terapijā vai ārpus tās = pārnese. arī laulībā. attiecības ar pašu cilvēku, savukārt, nav pārnese nekad, un šajā līmenī viss ir 100% īsts un mūžzaļš. tātad jautājums te visdrīzāk ir par atvērtības pakāpi un apziņas līmeni.
ja runājam par to pašu laulību - ja tai pieraksta tikai funkcijas raksturu, kā Rudzītis šeit, manuprāt, to mēģina noformēt - krāsas nobālēs jau ļoti ātri, lomu rāmji brīkšķēs un krakšķēs, kļūs garlaicīgi un izsmelti. arī bērnu audzināšanas mērķprojekts nav mazāk laicīgs kā visas pārējās lomu spēles. un tas ir labi, ja vien izdodas to pārdzīvot, jo tas tuvina kodolam : ) - tām attiecībām, kuras nepāriet. tikai nelaime tā, ka patērēšanas kults arī te pielicis savu roku, un tādēļ idejas par to, ka veco vajag izmest un ieviest kaut ko jaunu un modernāku, ir visai izvērstas. līdz ar to attīstībai vairs nav kur ieskrieties - īsi skrejceļi, tuvi lidojumi. tur nav vainīga pārnese, bet dzīves redzējums.
Dace: man agrāk likās, ka viņi visi ir Supermeni, dzīves eksperti, bet tad izrādās, ka parasti cilvēki..drīkst būt kā īstie vecāki, Bet daži ir vienkārsi iespējamāki vecāki par citiem, kvalitatīvāki, mīļāki un pašpietiekamāki.. Tādiem reģipsis paliek vesels. Bet daži, kuriem vēl nav tik daudz muskuļu, pakļaujas pusaudža manipulācijām, un pacietīgi špahtelē ciet caurumus. Gladiola: Būs jāsāk krāt nauda.. jo ja nu kādreiz atnāk pārliecība kurā jāinvestē:). Un man vispār ir nesalaužama pārliecība, ka investēt ir vērts tikai nekustamajos īpašumos un izglītībā. Jeb otrādi.. tas man no mēness fāzēm mainās:)
Gribētu pateikt pāris vārdus par "Pie tēva" angļu tulkojumam nesavākto naudu. Cilvēkam, kas ir pārliecināts par to, ko raksta, kas ir gatavs par to stāvēt un krist, ir jābūt spējīgam savas idejas un pārliecības vārdā riskēt ar savu naudu. Ja to nedara, tad zūd ticamība. VR taču nav skolotājs kaut kādā Līvānu pamatskolā, bet psihoterapeits ar gana augstu taksi un atpazīstamību. Ja viņš nevar ieguldīt savu naudu grāmatas izdošanā (vai sakrāt pietiekami, lai to izdotu), tad tas nav to vērts. Dzīves kvalitāte vispār ir nevis mašīna, māja un ārzemju ceļojumi, bet tas, ka ir šīs nesalaužamās pārliecības, kurām pat naudas nav žēl...
"Minētais ir daudzreiz licis man, līdzīgi kā Breieram, nomierināties un pārstāt just vainu, ka ar savām rakstīšanas procesā vai terapijā radušamies jūtām esmu kaut kā izmantojis daudzas sievietes, kuras man ir nācies sastapt savā dzīvē. Daudzas no viņām ir līdzīgi izmantojušas mani un viņām tas ir bijis svarīgi."
"Un par šonedēļu.. Godīgi teikšu, man kretinē viss kas ir par Freidu un slaveno Annu O...Un nevis tapēc, ka viņi neļauj izbaudīt psihoterapijas pārneses burvību, bet tapēc, ka viņi kādreiz sagrāva manu fantāziju par psihoterapeitu kā absolūti Labo Dievu."
