Gribu pastāstīt par piedzīvoto dažās savās grupās. Konfidencialitātes dēļ šo to esmu pamainījis - nav labi, ja kāds šito lasa un visi viņu atpazīst. Tad viņš var izdarīt secinājumu, ka Viesturam nevar uzticēties, viņš taču visu izpļāpā. Taču jautājums, par kuru grasos runāt, ir ļoti svarīgs un interesants. Es esmu pateicīgs cilvēkiem, kas mani iedvesmoja par to padomāt un uzrakstīt. Lai tas būtu iespējams, es visu esmu parādījis citādāk un ja kādam šķiet, ka tas ir viņš, tad lūdzu visus ievērot, ka tas nemaz nav viņš. Un vispār – es neko neatstāstu, es dalos ar savām izjūtām un domām. Pats galvenais jautājums un intriga gan nav izdomāti – tie radās grupās un parāva mani sev līdzi.
Pirmajā no grupām, par kuru gribu stāstīt, viena nodarbība jau bija notikusi – tajā piedalījās tikai sievietes. No tās palikušas vien skaistas, kaut arī daudzviet sāpīgas, tomēr patiesas izjūtas. Mēs uzreiz varējām „iebraukt” psihodrāmas tehnikās, neko par tām nerunājot, darot. Atklāt, kādas ir šo sieviešu lomas un kā tās ietekmē viņas pašas? Kas lomās notiek, ja tām ļauj būt? Kā tās mijiedarbojās? Atklāsmju atklāsmes, arī man pēc šīs grupas – modos naktī augšā, sapratu to un sapratu atkal šito... Bet tad atnāca vīrieši.
Šī, kā jau jūtat, nebija tāda grupa, kurā cilvēki paši piesakās. Viņiem darba devēja interesēs vajadzēja atrisināt kādu radošu uzdevumu, respektīvi, tie bija darbā. Bet - te pēkšņi nevis pierastais un drošais priekšnieks, bet psihoterapeits. Ko ar tādu iesākt? Baisi! Viens no vīriešiem nokavēja tikai 10 minūtes, toties ieņēmis kādu simtiņu drosmei. Varbūt vairāk, bet kāda jēga rēķināt no šī rīta, bija taču arī vakar vakars un nakts...
Otrais vīrietis ieradās ar pusstundas nokavēšanos un tika sagaidīts ar pompu. Grupas iesāktais darbs pārtraucās un visi bija spiesti uz viņu skatīties. Cieņas izrādīšana, arī manas rokas iedrošinošais spiediens, viņš nevar īsti parunāt. Sākumā tā kā kautrējas kā klīrējas, iesildās, novērtē efektu, kādu atstājis. Ahā, nevar parunāt, jo kaut kas nav īsti ar zobiem, ka tik nav kāvies. Būs pabijis kādā Cīņas klubā un dabūjis pa muti.
Gan jau tas viss savā ziņā pieder pie procesa un risināmajiem jautājumiem, nospriedu. Bišķi parunājām un tad jau nemaz neizlikās tik slikti, kā būtu varējis būt. Sākām ar pirmo vīrieti, viņš izvirzīja ļoti svarīgu jautājumu – vai vīrietim ir jāuzņemas atbildība par sievietēm, varbūt nē? Uz skatuves parādījās divi – tas, kurš uzņemas un tas, kurš neuzņemas. Aizskrienot notikumiem pa priekšu, izrādījās, ka lielisks un atvieglots ir otrais, viņam bija savs traktors, ar ko ņemties un viss pārējais bija „aiz sienas”. Bet pirmais, atbildīgais, ātri vien pārvērtās. No „tā, kurš piekļauj sev un iedrošina” viņš dažās sekundēs kļuva par „to, kas pieglaužas” un saplūst ar sievieti, par ko it kā bija uzņēmies atbildību.
Visi šie atklājumi pirmo vīrieti tā sašūpoja, ka viņš aizskrēja pačurāt, uzpīpēt, iedzert (kafiju?) un skatīties garāmbraucošu moticiklistu baru, nevis dalīties tajā, kas noticis. Es arī pievienojos motociklistu aplūkošanā, bet neko atbalstošu no sevis izpiest gan nevarēju. Nomuldēju kaut ko par protēzēm, kas jāpaņem starp kājām, lāga neatceros.
Nu jā, bet kā tad ar sievietēm tad, ja vīrieši nokļūst tik dramatisku pārdzīvojumu virpulī, kas rodas no ikdienišķas lietas – vīrieša atbildības par sievieti. Sākumā viņa kļuva par Glābjamo, kuru faktiski izglābt nav iespējams. Vaska figūru, 100%-gu blondīni, tikai bez manevra iespējām, gandrīz beigtu, toties ļoti smuku. Bet tad viņa pārvērtās, atdzīvojās, ieguva pati savu seju un - sajuta Nāvi sevī un sevi pašu kā pašnāvnieci. Tādu, kas līdz tam nebija iedomājusies, cik tas drausmīgi, atdot sevi kādam izglābšanai. Bet viņai vairs nebija atpakaļceļa, viņa bija atdevusi sevi tam, kas ieritinājās viņā, deklarējot, ka vīrietim taču jāuzņemas atbildība. Viņa bija izvēlējusies nāvi.
Tas, ka šī grupa bija darbā, deva iespēju notikt tam, kas notika. Mēs varētu jautātu, vai cilvēki, kas tajā piedalījās, paši izvēlētos sajūtas, kuras viņas dabūja? Man ir lielas aizdomas, ka neizvēlētos gan, ja tas notiktu brīvajā laikā un par savu naudu. Tad taču gribētos atpūsties, priecāties un aizmirst par visu. Piedzīvotais nevarēja būt viegls, taču ļoti reālistisks – sievietes saskarsme ar vīrieti. Noderīgi? Sievietei – ar tādiem, kādi viņi ir - atsaldētiem, nejūtīgiem? Nu nē taču, otrādi – hiperjūtīgiem, pat panikojošiem. Vīrieši arī bija darbā, viņi gribēja izbēgt no tā, lai „atklātu sevi”. Bet bailes vienmēr realizējas, kļūst redzamas - tā atklājas vīrišķā virskārta. Freids teiktu – kastrācijas bailes. Bet ja tā, tad mēs pazūdam ne vienmēr attaisnojamā konkrētā un anatomiski orientētā domāšanā. Šīs bailes ir reālas, tipiskas un stipras, bet saistītas ar fantāziju un atmiņām par sodu, kuru piespriedīs Māte, ja Dēliņš labi neuzvedīsies.
Pieaugušiem vīriešiem šīs bailes reizēm ir tik stipras, ka traucē pat tuvoties minētās fantāzijas par Mātes sodu verbalizēšanai vai izspēlēšanai. Un tad ir tikai viens ceļš – aiz bailēm fiksi uzņemties Tēva vai Varoņa atbildību, kura ātri un nemanāmi kļūst tikai par tukšu deklarāciju, ja ir arī daudz nerealizētu Dēla vajadzību. Un tad Dēla loma iznāk pirmajā plānā.
Kādā citā grupā (tā arī notika darba laikā un darba devēja interesēs) bija tikai viens vīrietis, ļoti apzinīgs. Pašā sākumā es viņam teicu – tev nebūs viegli, tu viens pats dabūsi atbildēt par visu, ko vīrieši šajā pasaulē ir sliktu sadarījuši un par to, ko viņi labu nav paguvuši sadarīt. Neviens tev te nelasīs pateicības runas par to, cik labi, ka ir vīrieši. Tev būs grūti, teicu, par ko viņš pasmējās. Kādu laiku viss ritēja kā nākas, viņam viss bija kārtībā.
Taču tad viņš nezin kāpēc sāka runāt par to, ka sievietēm ir vajadzīga atpūta, ka viņas taču ir vājas (ha, ha!). Runāja ilgi un cieši skatījās man acīs, gribēja laikam zināt, vai man arī liekas. Baidījās, ka varētu nelikties. Izskatījās tik vientuļš, pamests un izmisis, ka no „vīriešu solidaritātes” viedokļa bija ļoti grūti viņu konfrontēt ar acīmredzamo – izbeidz, vecīt, te muldēt! Tu taču meklē atbalstu, „lielo krūti”, nevajag sev pašam melot. Nevis tu gribi kādam dot. Tev ir vajadzības, smagas un neatrisinātas, tu gribi ņemt, jo tev to vajag.
Kādreiz bērnībā, kad viss vēl bija tik skaisti, vectēvs mani mācīja strādāt ar bitēm. Viņš stāstīja par bišu māti, kuru saime izvēlas no daudzām kandidātēm, pārējās nogalinot (vai arī tās nomirst pašas, neatceros). Un kā tā māte pūlas, perējot, perējot un perējot. Un kā saime kļūst ļoti apdraudēta, ja māte iet bojā. Bet ne tas man likās tas intriģējošākais. Drīzāk jau stāsti par resnajiem, basā smuki dūcošajiem, labi barotajiem, bet tomēr tādiem kā robusti pastulbajiem traniem. Darba bites ir krietni mazākas, graciozākas - nes medu, rūpējas par to, lai ziemai viss pietiktu, bet te šie – trani izēdāji. Tie, kurus nogalina bez ceremonijam – tiklīdz kā bišu māte ir izvēlējusies vienu vienīgo no visiem - ar kuru uzlidot debesīs augstu augstu. Bet to jau arī nogalina.
Atzīšos, manu toreiz vēl pumpura stadijas vīrišķību šie stāsti ietekmēja divējādi. No vienas puses – tās pašas bailes. Taču - stāstīja vectēvs, izdzīvojis, pieredzējis vīrietis. Tāds, kurš neizskatījās ne nogalināts, ne pārāk pārstrādājies sieviešu glābšanas darbā. Tomēr es zināju, drīzāk jutu, ka tā nav vienīgā patiesība – daudzi no kaut kā ir gājuši bojā, bet mans vectēvs ir dzīvs. Tātad ir kāds noslēpums un man tas jāatmin.
Vēl viena grupa man bija pagājušnedēļ. Grupa – to es saku tā, pēc sajūtas. Bija pienācis mans resertifikācijas laiks, iesniedzu dokumentus un ierados uz komisiju. (Šeit man jāiestarpina, ka neesmu aktīvs psihoterapeitu sabiedrības biedrs.) Tur sēdēja kolēģi, vairumu pazīstu personiski, tikai dažus jaunākos nē. Tomēr jutos kā vectēvs, vēl tikai vienas (man zināmas) vecmāmiņas acis raudzījās pretim. Bet pārejie - jaunā paaudze. Un viņi tagad vērtēs, vai es esmu tas, par ko izliekos.
Nevaru teikt, ka tas bija nomierinoši. Man, protams, šķiet, ka esmu pelnījis sertifikātu uz visu atlikušo mūžu. Kas gan man šiem jauniešiem tagad te jāpierāda? Tomēr attieksme bija vairāk kā respektējoša. Viņi novērtēja, ka es viņus esmu novērtējis, atnākot šeit (mācoties pazemību! - ienāca prātā) un ar savu autoritāti arī kaut kādā mērā stiprinot šo profesionālo apvienību. Un viņi (kāda jauna, blonda meitene) vaicāja – kas būtu jādara, lai psihoterapijā ienāktu vairāk vīriešu?
Laikam jau jautājums tieši man. Varbūt es skaitos eksperts par tādiem jautājumiem. Taču es uz to neatbildēju labi. Stāstīju, ka vīriešiem jābūt atbildīgiem par ģimeni, tātad jāpelna nauda. Un, lai redzētu sevi psihoterapijā, laikus jāredz, cik var nopelnīt. Aicināju nodalīt „profesionāļu” un „amatieru” rangus, jo pēdējiem taču svarīga psihoterapija „kā dzīves veids” nevis kā pelnīšana. Pirmajiem, savukart, noteikti jānopelna nauda, kuru jānes majās, lai bērni paēduši. Nevis jāpaļaujas uz to, ka „nauda nav galvenais” un gan jau otrs laulātais to nopelnīs vai tā izaugs nezin kados banānkokos. Lai sieviete varētu atļauties droši dzemdēt, viņai vajag vīrieti, kas spēj kaut ko nomedīt.
Šāda attieksme saskan arī ar profesijas un sabiedrības interesēm, jo liek nemitīgi meklēt, ko klienti pasūta, par ko tie gatavi atdot savu naudu. Dažiem (amatieriem) tas var šķist pazemojoši, man nē. Tā es uzzinu, kas notiek apkārt, nevis – kas notiek manī.
Man vajadzēja atbildēt labāk un teikt, ka, lai būtu vīrieši - psihoteapeiti, vispirms jābūt Vīriešiem, kas tos psihoterapeitus audzina. Nevis Varoņiem un nevis Tēviem, kas daudziem joprojām šķiet ieejas biļete vīrišķībā. Ja nopietni, baisi pat palūkoties, cik ļoti lielas ir daudzu vīriešu grūtības tādiem nebūt. Bet pēc tam taču nāks augšā nerealizētās Dēla vajadzības - pieglausties un izšķīst Mātē. Sievietes, kam apnicis būt Mātēm, zina, kas sekos un viņas nereti izvēlas neizvēlēties turpinājumu. Nezin gan, kapēc es tai komisijai šito nepateicu.
|
