viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2012 » Janvāris » 16 » Brāļi
Brāļi
10:31 AM

Kolēģis ģimenes psihoterapijā un vienlaicīgi arī mācītājs Sandis Ratnieks atsūtīja man savas pārdomas par Vecās Derības dvīņiem Ēsavu un Jēkabu – lai es „uzmetot acis”. Man patīk šādas apmainīšanās ar domām, tās mani iedvesmo, veido ideju plūsmu manī . Tā notika arī šoreiz – Sanda domas „pavilka” aiz sevis manējās, dažas no tām tikai tagad tapušas . Par brāļiem šaurākā un vīriešu attiecībām plašākā nozīmē.

 

Vecāku varas konflikts

 

Kā tas var būt, ka brāļi (dvīņi) ir ne tikai ļoti atšķirīgi, bet turklāt vēl arī konfliktē, cīnās, dažreiz nodarot viens otram miesiskus un emocionālus bojājumus? Šāds jautājums man ir ticis uzdots ne reizi vien. Un atbilde ir vienkārša – kaut kas viņiem nepietiek, kaut ko viņi nevar sadalīt tā, lai pietiktu abiem. Un parasti jau trūkstošais ir vissvarīgākais – vecāku mīlestība; ja tās nepietiek, tad vismaz uzmanība, „kaut kādas” emocionālas attiecības ar tiem.

Kad vēl strādāju narkoloģijā un iepazinos ar tipiskas atkarīgas ģimenes skulptūru, kurā vecākie bērni ir Varonis un Grēkāzis, nokļuvu pie savām pirmajām domām par bērnu nesamierināmu konfliktu cēloņiem. Ar laiku tās attīstījās un es sapratu – ja bērni ģimenē kaut ko nesadala, jāmeklē atkarība! Taču ar to domas nemitējās attīstīties – atkarība kā problēma pārformulējās uz „disfunkcionalitāti”, līdz beidzot uz apjēgu par ģimeni ar vienu varas centru, tātad parasti – matriarhālu, un tai raksturīgo struktūru, kura nevar neveidot  gan Varoni, gan Grēkāzi.

Noformulējās arī apjēga par to, kā trūkst bērniem matriarhālā ģimenē. Vienkāršā valodā to var teikt – Mātes tur ir kvantitatīvi par daudz (viņa uz bērniem pārnes tās attiecību vajadzības, kuras būtu jāvelta vīram), bet kvalitatīvi – par maz. Māte uz bērniem, nevis vīru (kura nav, jeb kurš ir vājš vai dekoratīvs) pārnes arī savas emocionāli seksuālās vajadzības, kas noved pie incesta, attiecību inversijas (bērni kļūst par savu vecāku vecākiem) un pie tādas mīlestības deficīta, kas vajadzīga bērniem, lai augtu.

Tomēr atgādinu, ka nozīmīgais še ir „viena vecāka dominēšana + konflikts starp vecākiem”, nevis tikai sievietes kā Mātes dominēšana. Mātes lomu mēdz nozagt vīrieši - tas šajā stāstā būs svarīgi. Šī dominēšana + konflikts nevar nepadarīt dominējošo vecāku atkarīgu (līdzatkarīgu) no bērniem, radot jau tikko minētās sekas.

 

Varonis un Grēkāzis

 

To bērnu, uz kuru visvairāk ir vērstas dominējošā vecāka vajadzības, sauc par Varoni. Viņš ir spiests agri pieaugt, atliekot savu bērnību (bērnišķās vajadzības) uz vēlāku laiku (parasti, kad pašam radīsies iespēja kādu – ļoti bieži savu bērnu - izmantot). Kamēr tas nav noticis, Varonis ir tāds, kādu to vēlas redzēt dominējošais vecāks, no viņa viedokļa Varonis ir „labais bērns”.

Šīs attiecības izskatās pēc mīlestības, bet tas ir mānīgi – mīlestība ļoti bieži tiek jaukta ar atkarību. Un šīs attiecības apskauž citi bērni, mēģinot panākt sev līdzīgi ievērojamu lomu ģimenē kā Varonim. Tomēr tas nav iespējams, Varonis savu vietu tik viegli neatdod, notiek cīņa, reizēm ļoti nežēlīga. Ja tā nerada jaunu Varoni, zaudētājam ir jāatkāpjas un jākļūst par Grēkāzi.

Kas tad ir šī Grēkāža loma? Ja nevar dabūt mīlestību, tad atliek iespēja piesaistīt sev uzmanību – bet lai dabūtu to, nav nepieciešams būt labākam par labiņo Varoni, kas ir izrādījies neiespējami. Var kļūt par „slikto” vai „Nē”-bērnu. Ja nevar izcelties ar tīru apģērbu, tad atliek to sasmērēt vai saplēst. Ja Varonis ir teicamnieks un viņu pārspēt nav iespējams, var kļūt par nesekmīgo un izcelties tādējādi. Labums? Vecāki „audzinās”, veltīs laiku, uztrauksies...

Esmu novērojis, ka par Varoni visbiežāk kļūst tas bērns, kas visvairāk atbilst ģimenē dominējošām prasībām saskaņā ar četriem kritērijiem:

1)      Likumība – par Varoņiem kļūst likumīgo, nevis mīļāko, blakussievu un kalpoņu bērni;

2)      Vecākais – bērnībā arī vienam gadam vecuma starpības ir pietiekami liela ietekme, lai vecākais būtu grūti pārspējams jebkurā no dominējošajam vecākam svarīgajiem aspektiem – mājas darbu veikšanā, sekmēs skolā utt.;

3)      Dzimums – ja ģimenē nevalda praktiska dzimumu līdztiesība un prioritēts tiek kāds no dzimumiem, tad kļūt par Varoni lielāka iespēja ir šī dzimuma bērnam;

4)      Veselība – cīņā par Varoņa lomu lieti noder slimošana, jo slimajam bērnam vecāki pievērš daudz vairāk uzmanības.

Tas, kurš zaudē cīņā par Varoņa lomu, ir spiests kļūt par Grēkāzi, kura galvenā enerģija ir Dusmas. Un abi bērni tad ir spiesti cīnīties viens ar otru. Taču – šī cīņa nav bezjēdzīga.

 

Varoņa loma kā svētība

 

Ēsava un Jēkaba attiecību vēsture ir arī viņu ģimenes vēsturē. Īzaka tēvs Ābrahāms ir vecākais dēls savā ģimenē. Bet tieši starp sava jaunākā brāļa Nahora pēcnācējiem viņš liek meklēt sievu savam dēlam – un tā arī tiek atrasta. Nahora dēla Betuēla meita Rebeka, tātad Īzaka brālēna meita kļūst par viņa sievu.

Gan jau Ābrahāms šādi mierina savas vainas sajūtas pret jaunāko brāli, visticamāk – Grēkāzi un apvienojas ar to. Lai gan – še var saskatīt arī endogāmijas iezīmes. Trīs brāļi – Ābrahāms, Nahors un agri mirušais Hārans ir Teras dēli. Bet Teras meita no citas laulības ir Sāra, Ābrahāma sieva, tātad arī pusmāsa vienlaicīgi. Hārana dēls Lats ir savu meitu dēlu tēvs – šādi ir nākuši pasaulē moābiešu ciltstēvs Moābs un amoniešu ciltstēvs Ben-Ammi. (Cita starpā – kādiem grēkiem bija jābūt paveiktiem Sodomā un Gomorā, kas taču tika iznīcinātas no zemes virsmas, ja netika sodīti šādi klaji incestuāli pārkāpumi Teras dzimtā. Bet – šis vēl ir tikai patriarhāta sākums, līdz Mozus baušļiem vēl ir tāls ceļš ejams...)

Šie fakti diezgan skaidri parāda, ka Varoņa loma nozīmē pienākumu mantot ģimenes galvas (patriarha) statusu. Varonis dabū sava tēva mantu un atbildību, bet Grēkāzis – tiesības paplašināt ģimenes teritoriju. Stāsts par Teras dēliem faktiski ir arī stāsts par pasaules iekarošanu, kurā tieši Grēkāžiem ir liela loma.

Jautājumā par pirmdzimtību, kas it kā ir tik noteicošs faktors Varoņa lomas mantošanai Ēsava un Jēkaba gadījumā, vēl ir arī precedents ar Ismaēlu un viņa par 14 gadiem jaunāko pusbrāli Īzaku. Tajā mēs ieraugām par pirmdzimtību svarīgāku faktoru – bērna likumību. Ismaēls netiek izjusts un uzskatīts par Ābrahāma likumīgo dēlu, kas Vecās derības lasītājam šķiet saprotami un jēdzīgi. Bet ne gluži tikpat jēdzīgi šķiet tas, ka par Jēkaba likumīgajiem dēliem būs lemts kļūt vien Jāzepam un Benjamiņam. Un tādēļ visa tēva svētība tika sadalīta starp šiem diviem! Bet starp Jāzepu un Benjamiņu nav konkurences, tieši otrādi,  otru Rāheles dēlu Jāzeps mīl vairāk par nelikumīgajiem brāļiem un māsu. Kādēļ – jo viņu vecāki ir mīlējuši viens otru un ir viens otram gana tuvi, lai nebūtu nepieciešama bērnu izmantošana. Bet ja tā, tad neveidojas Varoņa un Grēkāža lomas.

 

Grēkāzis kā „citas svētības” saņēmējs

 

Visu Vecās Derības ģenealoģiju un ģeogrāfiju var saprast arī kā Teras dēla Ābrahāma dzimtas pakāpenisku nostiprināšanos šai dzimtai Dieva apsolītajā Kanaānas zemē. Tomēr tikpat skaidri var redzēt, ka dažu Teras dēlu un dažu Ābrahāma dēlu – Grēkāžu pasaules arī uzzied – tie dabū zemes ārpus Kanaānas, tādēļ varam teikt – eksistē arī „cita svētība”, kuru Īzaks deva savam dēlam Ēsavam. Dīvainā kārtā šī svētība neietver sevī arī ticēšanu Dievam. Visi Grēkāži kļūst par atkritējiem no ticības un nereti ļoti aizvainotiem par to. Man šķiet, islāma izcelšanās starp Ismaēla pēcnācējiem ir ļoti lielā sakarā ar šo aizvainojumu.

Var teikt, ka Ābrahāma monoteiskā ticība dod viņa ģimenes Varoņiem praktiskus labumus – šādi apbruņota cilvēku grupa spēj pārvarēt jebkurus šķēršļus. Politeisko vērtību piekritēji nespēja izrādīt būtisku pretestību Ābrahāma reliģiskās pārliecības priekšā – tātad tai ir arī ekonomiskas un politiskas konsekvences.

 

Īzaks un Rebeka

 

Dvīņi Ēsavs un Jēkabs Rebekai dzimst tad, kad Īzakam ir jau sešdesmit gadi, kādi divdesmit no tiem ir bijuši jāpavada bezbērnu laulībā, tādējādi kaut kā zīmīgi atkārtojot Ābrahāma un Sāras ģimenes stāstu par neauglību. Bērniem dzimstot, Īzaks vēl ir patriarhs, dominējošais vecāks un monocentriskas ģimenes galva. Tas nozīmē – viņš bija kā Lielās Mātes uzvarētājs, kurš izlemj – kurš būs Varonis? Un ir diezgan skaidrs, ka Īzaka Varonis varēja būt tikai Ēzavs – fiziski spēcīgs, seksuāli agresīvs, primitīvs, nejūtīgs un antiintelektuāls. Grūti iedomāties, ka ar šādu vīrieti varētu manipulēt kāda sieviete - čūska, kas patriarhiem ir īpaši jūtīgs jautājums – viņi taču tik nesen ir atņēmuši varu sievietēm – Mātēm.

Taču Īzaks sāka zaudēt redzi un laikā, kad abi dēli sasniedza tos gadus, kad tiem jādot svētība tajā nozīmē, kādu augstāk aprakstu, viņš vairs tikpat kā neko neredz. Faktiski tā ir situācija, kurā viņš kļūst pilnīgi atkarīgs no sievas. Tātad – ģimene paliek monocentriska, bet tās centrs vairs nav Īzaks. Rebeka ir atgriezusi sev Lielās Mātes varu un Īzaks ir spiests atgriezties matriarhātā, kurā viņam faktiski tiek piešķirta atkarīgā Dēla loma.

Bet šajā situācijā Varoņa loma vairs nevar automātiski tikt piešķirta Ēsavam, jo no Rebekas viedokļa Jēkabs ir perspektīvāks galvenais mantinieks un svētības saņēmējs, jo viņš ir „mīļāks”, nevīrišķīgāks, slimīgāks un tādēļ ir ticamāk, ka paliks kā mūžam no mātes atkarīgs Dēls vai pat „memmesdēliņš”. Ēsavu māte manipulēt nebūtu spējusi. Un Rebeka uzvar, Jēkabs dabū Varoņa lomas svētību, bet Ēsavam tiek „cita svētība” – iespēja iekarot pasauli, ko viņš arī centīgi dara. Bet šīs svētības faktiski nav tēva (kurš dzīves beigās bija tikai tāda patriarha butaforija), bet gan mātes svētības un to nevajadzētu aizmirst.

 

Patriarhāts

 

Ābrahāms, Īzaks un Jēkabs tiek saukti par patriarhiem un laiks, kad viņi dzīvo – par patriarhu laikmetu. Lai saprastu, ko tas nozīmē, mums jāņem palīgā pirmais grieķu mitoloģiskais patriarhs Krons. Kā zināms, viņš aprija (pietuvināja sev) savas sievas un māsas Rejas dzemdētos bērnus, tādējādi izveidojot tādu ģimenes struktūru, kurā viņš, nevis Reja bija monocentriskās ģimenes centrā. Es to saucu - Tēvs nozaga varu Mātei. Bet tādā veidā jau nekas daudz, salīdzinājumā ar matriarhāta laikmetu nemainās. Saglabājas incesta atļautība un laulības starp tuviem radiniekiem (Ābrahāms un Sāra kā brālis un māsa; Lats un viņa meitas, Jēkaba laulības ar māsīcām) kā arī poligāmija poliandrijas vietā (Abrahāmam bija trīs sievas un astoņi bērni, Jēkabam –četras sievas un divpadsmit bērni, bet Ēsavam – trīs sievas, kuru bērnu skaits nav tik viegli saskaitāms.

Tādā veidā izveidojas tas, kas manā skatījumā nav īsts patriarhāts, bet patrimatriarhāts – monocentriska ģimene ar tēvu, nevis māti priekšgalā. Būtība daudz nemainās – arī šādā ģimenē jābūt Varonim un Grēkāzim. Arī šādā ģimenē bērni tiek izmantoti, lai kalpotu ģimenei, nevis lai realizētu savas vajadzības. Es par patriarhātu saucu tādu ģimenes struktūru, kurā ir divi līdzvērtīgi varas centri. Tikai tādā ģimenē ir iespējamas bērnu individuālās intereses.

 

Lābans

 

No matriarhālā viedokļa sievietei brālis ir daudz tuvāks nekā dēls un vīrs. Bet vistuvākais vīrietis no šī viedokļa ir tēvs. Šāda prioritāšu sistēma veidojas no izpratnes, ka īstā ģimene ir vecāku ģimene un ka vīrs ir tikai ienācējs un sēklas donors, kam jāpakļaujas tiem paradumiem, kas valda sievas vecāku ģimenē, nevis jādominē ar saviem jaunievedumiem un kur nu vēl jāatrauj sieva no vecāku ģimenes un jāaizved kaut kur prom..

Tas, ka Rebekas Varonis tiek nosūtīts pie viņas brāļa Lābana, nav Jēkaba bēgšana no iespējamās brāļa atriebības, kā tas tiek rakstīts – patiesība slēpjas dziļāk. Šādā veidā Rebeka realizē savu atbildību par brāli un vienlaicīgi arī par tēva Betuēla svētībām, kas savā ziņā ir arī brāļu Ābrahama un Nachora samierināšanās un izlīdzināšanās akts. Kamēr Jēkabs ir pie Lābana (bet tie ir veseli divdesmit gadi), ģimenes Varoņa svētību izmanto Ēsavs – tādējādi māte atvainojas savam otram dēlam par Varoņa svētības aizmānīšanu un kompensē tam zaudējumus. Tieši apsaimniekojot tēva īpašumus, Ēsavs kļūst bagāts un ietekmīgs, izveidojot pamatu, balstoties uz kura viņš pēc Jēkaba atgriešanās var aiziet iekarot jaunas teritorijas un ietekmes zonas.

Jēkabs palīdz Lābanam saimniekot un tieši pateicoties māsasdēlam, Lābana turība pieaug (sevišķi skaisti to apraksta Tomass Manns savā četrsējumu „Jāzepā un viņa brāļos”) – tādējādi māsa ir parūpējusies par brāli. Kad Jēkabs no Lābana aiziet, abi ir bagāti vīri, kuriem gan neienāk prātā, ka viņi ir Rebekas plāna sastāvdaļas.

Vēl, manuprāt, svarīgs ir stāsts par Rāheles zādzību – viņa bēgot kopā ar Jēkabu nozaga tēvam mājas terafīmu – elkudievekli. Tas norāda, ka Bētuela bērni ticēja politeiskajiem dieviem, nevis Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievam. Un tas norāda uz vēl vienu aspektu konfliktā starp Īzaku un Rebeku.

 

Vīriešu (brāļu) attiecību aizsardzība

 

Bībeles stāstos, kurus še šķetinām, veselas trīs reizes atkārtojas epizode, kurā viens vīrietis piedāvā otram savu sievu. Divreiz tā rīkojās Ābrahāms – izlikdamies, ka Sāra ir viņa māsa, kas, kā zināms, nebija meli. Pirmoreiz viņa rīcība noveda pie tā, ka Sāra nokļuva Ēģiptes faraona namā (harēmā), bet otrreiz to gandrīz apprecēja Gerāras ķēniņš Abimelehs. Līdzīgi tēvam arī Īzaks ļāva Abimeleham iekārot Rebeku. Zīmīgi, ka visas trīs reizes beidzas ar bagātīgu Ābrahāma un Īzaka apdāvināšanu un lielisku attiecību izveidošanos ar varenajiem viņu sievu iekārotājiem.

Lai saprastu psiholoģisko patiesību, kas ir šo stāstu pamatā, mums jāatgriežas pie Varoņa un Grēkāža. Tās bija lomas, kuras izveidojās matriarhātā. Var teikt, ka mātes realizētais tēva atraidījums, izvēloties viņa vietā Varoni, sašķēla visu vīriešu pasauli. Varonim bija jājūtas vainīgam pret tēvu par to, ka viņš „guļ” (ir tuvs) ar tēva sievu un arī pret Grēkāzi jājūtas vainīgam. Jo Varonis tam ir atņēmis visu mātes mīlestību. Rezultātā – izveidojas tāda pasaule, kurā vienam vīrietim ir ļoti grūti uzticēties otram.

Un tad tiek izdomāts paņēmiens, kas pēc savas būtības ir ļoti līdzīgs tam, kādu Dievs piedāvāja Ābrahāmam, lai pārbaudītu viņa ticību. „Ja tu patiešām man tici, upurē man savu tik ilgi gaidīto dēlu!” Kā zināms, Ābrahāms nešaubīdamies uzņemas sniegt Dievam viņa prasīto uzticības piedāvājumu, par ko mums asinis sastingst dzīslās.

Bet vīrietis, lai apliecinātu otram vīrietim savu lojalitāti, piedāvā tam pārgulēt ar sev seksuāli vistuvāko sievieti. Šāda paraža vēl tagad eksistē Sibīrijas ziemeļu tautās. Un kā arheteipiska tradīcija tā šad tad uzpeld gan šodienas vīriešu attiecībās, gan mākslas darbos – piemērām, Nacionālajā teātrī tik spēlēta Renē Heinersdorfa „Mīli manu sievu”, kur tas eleganti „lien ārā”.

Bet vīriešu attiecības un savstarpējā uzticēšanās ir arī reliģisks jautājums – kā Dēls var doties pie Tēva, ja viņš tam neuzticas, jūtas vainīgs tā priekšā, vai ja Tēvs neuzticas Dēlam. Vecās Derības laiku tradīcija šo problēmu risināja, pazemojot sievietes un turot tās aizdomās par viņu „čūskas dabu”, kura liek tām sanaidot savā starpā tēvu ar dēlu un brāli ar brāli. Tam bija zināmi panākumi, tomēr tieši Ēsava un Jēkaba piemērs rāda, ka šos brāļus sanaidoja tēvs, nevis māte, kas kā patriarhs nozaga Mātes lomu Rebekai.

Reālais un šodien visplašāk lietotais aizsardzības mehānisms pret matriarhālu vīriešu sanaidošanu ir ciešas un mīlošas laulāto attiecības – līdzīgas, kā parādās jau starp Jēkabu un Rāheli un kas palīdz attiecībām starp Jēkabu, Jāzepu un Benjamiņu būt tuvām un uzticības pilnām, ieskaitot reliģiskas attieksmes pret attīstības jautājumu (pie Tēva) izpratnē.

 

Skatījumu skaits: 1149 | Pievienoja: marta | Reitings: 5.0/1 |
Komentāru kopskaits: 6
0 Spam
6 Jautājums  
Šis izteikums: "Es par patriarhātu saucu tādu ģimenes struktūru, kurā ir divi līdzvērtīgi varas centri" izraisa vairākus jautājumus.
1. Kāpēc tā, ņemot vērā, ka visur pasaulē par patriarhālu sauc tādu struktūru, kurā dominējošais varas centrs ir vīrietis?
2. Vai vispār ir iespējama ģimenes varas struktūra, kurā ir tikai viens varas centrs, vai arī drīzāk parasti viens centrs ir prevalējošais, bet tomēr šie centri ir 2?
3. Kāpēc nosacīti veselīgo ģimenes struktūru Jūs izvēlaties saukt par "patriarhātu", bet "neveselīgo" par matriarhātu? Tehniski jau ir saprotams, ka iespējams tas darīts tāpēc, ka Jūs pārstāvat uzskatu, ka sākotnējais ir matriarhālais un patriarhālais tātad ir tāds modelis, kas varu matriarhātam daļēji atņem, tādējādi radot vienlīdzību, tomēr kopumā tāpat paliek iespaids, ka vienīgais īstais iemesls kāpēc izvēlēties tieši šo vārdu "patriarhāts" ir, lai tikai lai nokaitinātu konkrētu sieviešu auditoriju, sevišķi dēļ vārda etimoloģiskās nozīmes, vīrieša lomas uzsvēršanas, tai pat laikā novietojot sievieti "grēkāzes" lomā, kas iepriekš varu it kā esot "uzurpējusi", kas nu tad viņai ir jāatņem par visām varītēm. Ja jau runa tiešām ir par 2 varas centriem, tad jau varbūt vienkārši ieviest kādu trešo/jauno, teiksim "egalitariātu", sevišķi ņemot vērā, ka tas "veselīgajam" modelim, jūsu rakstu kontekstā, it kā būtu jābūt vērstam uz bērnu labklājību nevis vecāku "varas dalīšanas spēlītēm", un tātad vajadzētu būt mazsvarīgi, "kurš kuram ko (arhetipiski) atņēmis vai nepiešķīris", "kurš bija vainīgais, ka tā noticis" utml.

0 Spam
5 |Linda  
Vēl viens piemērs no dzīves. Māte savu vienīgo meitu līdz skolas vecumam dzīves grūtību un nenoteiktības dēļ atstāj pie saviem vecākiem. Pēc tam savāc, un viņām īsts kontakts vairs visu mūžu neizveidojas. Tad, kad meita 18 g. vecumā paliek stāvoklī, sarīko krāšņas kāzas un pēc tam meitas meitu audzina kā savējo. Rezultātā konflikts starp visām 3, kad viņas kļūst pieaugušas.

0 Spam
4 Juris  
Baigais kalambūrs, kur vienu brīdi gribējās sāk kodēt un pierakstīt matemātiski, kas ar ko kad, bet šitam "algoritmam" ir ģeniāls atrisinājums - mīlestība! Psihoterapija un reliģija ar vienu ceļa zvaigzni! Romantiski

0 Spam
3 Linda  
Un vēl. Šis ir labs paraugs psihoterapeitu un mācītāju sadarbībai. Lai tā turpinās!

0 Spam
2 Linda  
Vēl nav enerģijas izlasīt līdz beigām. Drusku materiāla no sava dzimtaskoka. Mātes jaun. māsas ģimene. Par Varoni tajā kļuva vidējā meita, kas bija nedziedināmi slima, tagad sen mirusi. Grēk"kaza" - vec. meita. Pieredzējusi daudz grūtību. Jaunākā meita - Varone tagad, vectēva māju un saimniecības mantiniece, par to nebūt nepriecājas.

0 Spam
1 Alnis  
Interesants vērojums, ka svarīgs ir legalitātes statuss. Varbūt tāpēc Jāzepam ir tik liela nozīme Jēkaba ģimenes stāstā.

Bet vispār jau Jāzeps nav tikai pozitīvs tēls, un ģimene, kur viņš uzaug, ir divu sievu un divu blakussievu konkurence, turklāt viņa māte jaunākā brāļa dzemdībās mirst.

Jāzepa cikla sākumā vēstītājs (it kā stāsta autora balss), kurš parasti ir skops ar komentāriem un faktiem, pastāsta divas lietas, kam, acīmredzot, ir īpaša nozīme: Jēkabs mīl Jāzepu vairāk nekā pārējos dēlus, bet Jāzeps, savukārt, "stučī" tēvam brāļu grēkus. Nu, īsts "memmesdēliņš" un "sūdzambībele", tikai tā "memme" ir tēvs. Tad vēl lielummānijas sapņi.

Jāzeps savu uzvaru pār brāļiem iegūst negatīvi, jo tie pret viņu un savu tēvu pastrādā noziegumu, un pēc tam jūtas vainīgi. Paradoksālākais ir tas, ka Dievs visu laiku atbalsta un pasargā Jāzepu, līdz tas kļūst par Ēģiptes "premjeru", un brāļi, kad ierodas pirkt pārtiku bada laikā, tiešām spiesti zemoties Jāzepa priekšā -- pirmais sapnis piepildās. Lai arī kā Jāzeps "velk garumā" un neatklāj, kas viņš ir, otrais sapnis gan nepiepildās -- pat ne daļēji, jo tad tēvam būtu jāzemojas Jāzepa priekšā.

Izskatās, ka, tāpat kā Jāzepa stāstā, Dievs arī iepriekš atbalsta un pat izraisa jaunākā kļūšanu par mantinieku -- jau minētā Ēsava-Jēkaba stāstā un Kaina-Ābela epizodē. Lai gan Vēstule ebrejiem mēģina apgalvot, ka Ābels pienesis labāku upuri, abi upuri ir leģitīmi. Man liekas, Dievs cenšas jaukt ārā šo vecākā dēla-mantinieka-varoņa-glābēja shēmu kā antipatriarhālu. Lieli skandāli, bet, ejot tieši tiem cauri, ģimene kļūst par tautu.

Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika