Caune pret Cepli - 19 Novembrī 2012 - Blogs - viestursr.ucoz.lv
viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2012 » Novembris » 19 » Caune pret Cepli
Caune pret Cepli
0:16 AM

„Cepļa” autors lielu vērību pievērsis darbojošos personu vārdu un uzvārdu etimoloģijai. Galvenokārt darbojas visādi zvēri, bet ne no lielajiem, stiprajiem un godīgajiem, ja kaut ko tik morālisku vispār var attiecināt uz zvēriem. Izņēmums varbūt ir Briedis, tomēr arī šajā tēlā ir ievilktas ironiski maziskas līnijas – staltā ragneša vārdā sauktais savas nelikumības veicis tik atklāti, ka vienīgais no visu rangu romāna šeftmaņiem dabū nedaudz pasēdēt cietumā. Lāči, Vilki, Lauvas un Tīģeri Rozītim nav bijuši vajadzīgi, toties noderīgi izrādījušies daudz sīkākie, tie, kuru „reputācija” arī gana skaidra – Sesks, Ūdris, Dzenis, Zaķene, Sīlis, Milda Medne, kā arī Nagainis, kas arī „no meža”, bet pārstāv daudzas sugas – kam zīmīgākā ķermeņa daļa ir nagi. 
Attiecībā uz „Cepļa” grāmatvedi Rozītis nav taisījis izņēmumu, lai gan būtu varējis. Ir taču galu galā pats Ceplis, ir Dziļupietis un Sausais – arī zīmīgi uzvārdi, kas tomēr nepieder pie zvēriem, varētu taču būt atrasts kaut kas ne mazāk šī romāna grāmatvedim raksturīgs, kā Zīmulis jeb Mazais, piemērām. Bet Caune tomēr arī taisīts kā zvērs un arī ir „no meža”. Var jau būt, ka tas tādēļ, lai veidotos saskaņa ar vārdu – Cēzars + Caune. Skan skanīgi, turklāt neparasti, paradoksāli un ironiski. Vārds Cēzars man asociējas ar Jūliju Cēzaru, bet tas savukārt – ar romiešiem un viņu kara panākumiem. Varbūt grāmatvedis tiešām domāts kā sava veida karavīrs? Ja tā, tad uzvārds sāk asociēties ar sešiem maziem bundziniekiem un viņu caunu cepurītēm. 
Pēkšņā doma par Cauni kā par mazu, bezvārda, bet kaut kādu sešu mazu bundzinieku principus pārstāvošu cīnītāju patiesību ved mani tālāk. Protams, šeit var iedomāties latvisku cīnītāju, kas vienmēr zaudē un tad jau asociācijas vedina atkal. Saistoties ap priekšstatiem par tā sauktajiem lūzeriem vai zaudētājiem, par kādiem latviešu vīrieši visvairāk baidoties tikt uzskatīti (atceros, nesen bijusi kaut kāda aptauja vai pētījums, laikam trimdas latviešu sabiedrībā). Bet ja Rozītis būtu domājis šādu, latvisku zaudētāja tipu, vai nebūtu loģiskāk, ja tas būtu Centis Caune? Tomēr palicis ir internacionālais, eiropeisko identitāti pārstāvošais Cēzars. 
Manuprāt, „Cepļa” grāmatvedis pārstāv ne tikai mazākumu starp latviešiem. Arī tādas īpašības kā godīgums, atbildības sajūta un racionāls prāts, iekšēja disciplīna. Zīmīgi, ka romāna personāži, ne tikai Ceplis, šādas īpašības asociē ar muļķību – kad parādās ideja, ka Cauni vajadzētu paglābt no cietuma līdzīgi kā tas tika darīts ar Briedi, uzvar tomēr viedoklis, ka labāk jau nevajag. Cietums viņam nākšot par labu, izmainīšot, gandrīz vai izārstēšanas nozīmē. 
Šeit ir jūtamas dusmas uz Cauni ne tikai kā „godīgo”, bet arī „atšķirīgo”, kam nedrīkst ļaut aiziet nesodītam tieši par savu atšķirīgumu, kas pārējiem uzdod jautājumu – vai tu arī esi godīgs? Uz ko steidzīgi tiek atbildēts – veikalu lietās godīgums nav iespējams, vai arī – tur, veikalos tas godīgums ir jāsaprot citādi. Bet kā? Vai tā kā Cepļa & Co izpildījumā? Laikam jau apmierinošas atbildes nav nevienam (nav latviskas uzņēmējdarbības ētikas?), tādēļ arī dusmas, tādēļ arī Caunem jāsēž cietumā un tādēļ arī vainas sajūtas par dusmām, kas cita starpā prasa lieku reizi iedzert tā pavairāk... 
Savā ziņā tā ir arī skaudība – viņš, Caune, drīkst atļauties to, ko mēs vairs nedrīkstam vai nespējam! Mēs – veikalnieki vispār, visu tautību un ādas krāsu? Vai tikai mēs – nacionālie veikalnieki, latviešu (jaun)buržuāzija? Vai šeit nepavīd perspektīva, ka sasaiste starp godīgumu, latviskumu un uzņēmējdarbību nav iespējama? Varbūt Caune kaut kādā pašam nepazinātā veidā ir mēģinājis šādu perspektīvu sašūpot? 
Kad 17. novembrī LTV1 rādīja sarunu ap tovakar rādāmo, 17 gadus veco Nacionālā teātra „Cepli”, kurā kopā ar Ojāru Rubeni, Uldi Dumpi, Mihailu Kublinski un Mārci Bendiku piedalījos arī es, man iekrita acīs kāda nejauša, bet zīmīga detaļa. Mārcis Bendiks tagadējo uzņēmējdarbības vidi raksturoja kā „zviedrisku” no vienas puses un „garlaicīgu” no otras. Tas izskanēja tā nostalģiski un vismaz man izlikās, ka šāda raksturojuma pretstats (latviska un aizraujoša?) runātājam šķistu daudz vēlamāks. 
Šeit atkal nonākam pie jautājuma – vai darbam ir jāpatīk? Uz ko jau sen esmu devis principiālu atbildi – nē, tam ir jāienes nauda. Patikšanai nav jābūt obligātai, bet ja tā tomēr ir, tad tas jāuzver tikai kā laimīgs gadījums. „Ceplī” un arī mūsdienu biznesā notiekošais (cik nu kā vērotājs varu spriest) vedina uz hipotēzi, ka uzņēmēji varbūt tomēr piedalās uzņēmējdarbībā nevis, lai pelnītu, bet lai izjustu un baudītu tās emocijas, kuras vienmēr pavada naudas plūsmu, tās kustības ātrumu un virzienu. Ja bizness ir tikai bizness, tad tas kļūst tikpat garlaicīgs kā Cēzars Caune – zviedriem tāds der, bet vai latviešiem? 
Interesants var būt biznesa salīdzinājums ar spēļu zāli – arī tur nauda žvadz un maina savu saimnieku, reizēm ļoti strauji. Tur reizēm gadās pie naudas tikt, tomēr nesalīdzināmi biežāk – no tās atbrīvoties. Bet tieši tiem, kas domā par nopelnīšanu ilgtermiņā, nevis tikai laika pavadīšanu un emociju iegūšanu (kam kā hobijam taču var atļauties izdot kaut kādu saprātīgu naudas summu, vai ne?) gadās no naudas šķirties biežāk un vairāk. Ar to es gribu teikt, ko esmu jau teicis – nevajag sajaukt darbu ar hobiju. Emociju gūšanai ir otrais un ja tieši tās ir tās svarīgākās, tad varbūt vajag iet uz spēļu zāli, nevis iesaistīties tik nopietnā lietā kā procesi tautsaimniecībā. 
Šķiet tomēr, ka tādas emocijas kādas vajadzīgas Ceplim & Co, kā arī viņu apjūsmojošam latvju vidējam uzņēmējam, spēļu zāles nepiedāvā. Varbūt pat tās nevajadzētu saukt par emocijām, bet gan par kompleksiem, precīzāk – latviskajiem kompleksiem. Varbūt ir vajadzīgs tāds psihodramatisks process – izspēlēt gan to, kā kļūt varenam, gan to, kā varenību zaudēt. (Varenību! Arī tas ir kaut kas emocionāls!) Pie kam zaudēt ir ne mazāk svarīgi un ļoti latviski. Ja tā nav, tad kļūst garlaicīgi. Varbūt latviešiem, tiklīdz tie tiek pie naudas, to pirmām kārtām vajag tērēt tieši šādām neapzinātām psihodrāmām, bet aizslēpjot šīs izspēles aiz solīdās biznesa izkārtnes? Varbūt tiem šķiet garlaicīgi šādus savus jautājumus izspēlēt psihoterapijas rāmjos par smieklīgi mazām naudiņām, salīdzinot ar tām, kuras jāzaudē iegūstot un zaudējot veikalus, lai atkal iegūtu naudu un tādējādi piedalos procesā, kurš no tautsaimnieciskā viedokļa jāvērtē kā nekāds. Ekonomiski bezjēdzīgs, bet emocionāli pārsātināts. 
Ja šādi palūkojamies uz Rozīša romānu, tad iespējams, ka tieši pretstatu pāris Caune – Ceplis slēpj sevī galveno, varbūt pat neapzināto Rozīša vēstījumu. Ceplis kā rosīgais un cikliskās grūtības mūžam (radošais un) pārvarošais latvietis, bet Caune kā garlaicīgais racionālais zviedrs, kuru latvieši savā zemē tomēr nav pilnībā ielaiduši, ielikuši cietumā. 
Caunes un Cepļa konflikts var tikt apskatīts arī atkarības no Mātes kontekstā. Cēzars var šķist ļoti nespējīgs pateikt NĒ Austras izsmējīgajam sievišķajam vilinājumam, kādēļ tas izdara liktenīgo kļūdu un žirē viltoto vekseli. Taču zīmīgi, ka Ceplis mīlestību ir nosaucis par kaut ko analoģisku vekseļu viltošanai! Viņš šķietami kontrolē gan savu Bertu gan Austru. Bet tikai šķietami. Nespējot uzticēties nevienam vīrietim, viņš iekšēji sadeg – galvā nevar nemitīgi neiedegties lampiņas, kas signalizē par kādu kārtējo vīriešu (Brāļu un Dēlu) nodevību. Bailes kaut kur jāsadedzina un kur gan citur ja ne kopā ar profesionālajām Mātēm. Savā uzvedībā viņš, protams, saglabā bravurīgo stāju, bet iekšējā bilde noteikti ir pilnīgi citāda. 
No šāda viedokļa paraugoties, Ceplim ar Cauni būtu ko parunāt savā starpā, viņi ir diezgan līdzīgi savā atkarībā no sievišķi mātišķā elementa, abi apmērām līdzīgi netālu tikuši. Bet Ceplim varētu būt labs iemesls pārskaisties, ja viņš lasītu šīs rindas. Tas varētu būt vēl viens iemesls gribēt, lai Caune sapūst cietumā – kā var ierunāties par Tādām Lietām? Es taču kontrolēju sievietes, nevis viņas mani un šim bankrotam galīgi nav jābūt tam, kas pierāda pretējo!!! Es biju un būšu varens! Nekādu Cauni un viņa jautājumus!

Skatījumu skaits: 1214 | Pievienoja: | Reitings: 5.0/1 |
Komentāru kopskaits: 641 2 3 ... 6 7 »
64  
Jā un, Bryuver, nevaru nepateikt, ka tas, ko Tu raksti par falšo pazemību un falšo lielumu, Tev padevies tiešām ļoti trāpīgi! Tā savstarpējā muguras pakasīšana, manuprāt, tiešā veidā izriet no tā, ka negribas pieņemt savu padoto pozīciju šajā pasaules iekārtojumā. Gribas būt pirmajam, lai tur vai kas. Un tā tie ego saduras, faktiski radot vien atsvešinājumu un sāpes. Jo pamatā jau te ir ekspluatācija - tu man, es tev, bet mēs sabi viens otru...nenvis satiekam, bet palietojam, un gandarījuma nav. Tāds baigais priekšmetisms.

63  
Nesanāca vakar uzrakstīt. Un bija arī labi pabūt ar to, kas ir. Tomēr Tevis teiktais, Bryuver, skar cilvēka dzīvei tik būtiskas tēmas, ka arī svētdienas vakarā nebūs par nāvi tās pieminēt. Tēmu par Dievu Tu droši : )!, vari skart, kādā kontekstā vien vēlies - man nekādu tabu nav.

Tavā versijā, kā saki "Dievs tiešām lai ir pirmajā vietā, bet lai viņš nav kaut kas ārējs, kāds cits objekts, bet gan iekšējs, cauri-ejošs (transcendents)". Un Tev var piekrist - Dievs tiešām caurauž visu, un arī katru no mums.

Bet tālākais jau rada jautājumus: "Tas nozīmē, ka, lai sarunātos ar Dievu, man jāsarunājas ar sevi, cenšoties arī sadzirdēt sevi. Arī būt pazemīgam sevis priekšā — jo es nemaz nezinu savu ceļu līdz galam, pa laikam jāmeklē, jāspīdina ar lukturīti, jāveido jauna karte (nu, nez, kā lai vēl simboliski izsakās)". Nezinu gan, kā Tu praksē to iztēlojies realizēt. Pat lasot tekstu, mēs neizlasām vairāk par sevi. Atceros kā pusaudža gados lasīju Zaratustru un pasvītroju to, kas man šķita svarīgs. Vēlākajos gados taisni kauns bija to grāmatu kādam rādīt : ). Plāns par sevis izvilkšanu aiz matiem no purva ir ...nekas cits kā Minhauzena plāns. Mūsu prāta jeb var teikt arī - psihofiziskais-piegriezums nekādu jaunu karti pašam neļauj veidot, jo mēs producējam tikai to, kas mēs esam. Tā kā situāciju, kurā cilvēks ir pazemīgs pats pret sevi, es redzu kā tādu, kurā viņš iet savu vēlmju pavadā, tieksmē pēc jutekļu apmierinājumiem. Patīk vai nepatīk - tas ir kritērijs. Bet tas neved uz attīstību.

Taču ir vēl cits rakurss - vajag vai nevajag. Bet, lai domātu šādi, neizbēgami ir vajadzīga kāda atskaites sistēma - teorija par to, kas ir pareizs un noderīgs. Ja es nezinu, ka saldumu ēsāna vakarā rada ķermenī pārāk daudz gļotu, es nemūžam neaizdomāšos par to, ka slimā sajūta no rīta ir saistīta ar manu vakardienas ļaušanos pusnakts našķim. Es šīs parādības vienkārši nespēšu sasaistīt. Pat daudzreiz uzkāpjot uz viena un tā paša grābekļa, izpratne neatnāk, ja no ārpuses mēs nesaņemam teoriju par to, kā vēl uz šo lietu var paskatīties. Viestura tekstus mēs te arī izmantojam šādai vajadzībai - kā atskaites sistēmu, kurā analizēt dzīves norises.

Tātad priekš dialoga ir vajadzīgs otrs. Bet priekš auglīga dialoga, kas rada iespēju attīstībai, ir vajadzīga skolnieka mentalitāte - gatavība dzirdēt. Kamēr sevi noliekam superiorā pozīcijā, tas nevar notikt. Tā kā ne sentimentāli un abstrakti, bet arī pavisam ikdienišķi un praktiski cilvēka attīstības panākumu atslēga ir frāzē - "Tavs prāts lai notiek". Mēs augam, ja mācāmies, ja sekojam kādam skolotājam.

Bet vēl jo labāk tad, ja šis skolotājs pārstāv plašāku un universālāku redzesloku - cik iespējams tuvāk reālajām Dieva pasaules kārtības likumsakarībām. Tātad sanāk, ka otru likt pirmajā vietā ir visai saprātīgi. Un tādā galējā nozīmē, manuprāt, likumsakarīgi būtu interesēties par to, ko tad vispār pats Dievs grib no cilvēka.

Vienlaikus ar to, ka esam vienotā iekšējā saiknē ar Dievu kā Dieva pasaules daļa, mēs tomēr reizē katrs esam arī individualitāte. Bet individualitāte spēj sevi identificēt, tikai attiecoties pret otru. Un vislabāk jau patiešām transcendentālā nozīmē - kā pret Otru. Tas arī rada pašizziņas universālos nosacījumus un tās iespējamību katra cilvēka dzīvē. Mēs pastāvīgi saskaramies ar dotajiem lielumiem, dabas un dzīves fizisko un psihisko likumsakarību kopumu, kura respektēšana mūsu dzīvei visādā ziņā nāk par labu. Mēs kļūstam jo brīvāki, laimīgāki un lielākā drošībā nevis pateicoties savai kontrolei, kuras mērogi ir smieklīgi, bet, pateicoties pazemībai pret šīm likumsakarībām un to respektēšanai. Tad, kad sev atļaujam atkust Dieva siltajā azotē : ), atsakoties no savas trakās iedomas pašiem būt dieviem : ).

62  
Nu, ja. Tagad atcerējos vienu sen zināmu lietu — ir taču jāvar dot citiem brīvību, bet prasīgums/pieprasījums (demandingness) nekādu draudzību neveicina.

61  
Paldies, Bryuver, ka šādi atbildēji! Tagad nudien būtu iespējams apskaut : ) Bet trakums, ne? Ja palaiž vaļā, uzreiz var. Kad grib ar gribēšanu, viss tā nospriegojas, ka nesanāk. Paldies!

Ļoti daudz kam piekrītu no tā, ko Tu raksti. Ir dažas nianses, ko gribas papildināt, bišķi uz vakarpusi būs kāds moments, tad cerams uzrakstīšu.

60  
Paldies, Marī, varu tikai piekrist.

P.S. Precizējums par 58.: tas, kā Ceplis glābj Māti, nav tik viegli saskatāms, jo viņš it kā ir uzbrucējs. Bet varoņiem ir tas, ka viņi Māti glābj no Mātes pasaules — uzbrūk citiem, un šinī gadījumā Mātei pienes laupījumu. Tad nu Berta un Austra konkurē par to, kura Ceplim pārstāvēs šo Mātes lomu un dabūs laupījumu.

59  
Ļoti precīzi par savas vērtības/nevērtības balstīšanu uz citiem, no tā jau arī rodas pieprasījums pēc attiecību spēlēm kā kādas objektīvas nepieciešamības, kur viens aizpilda otra tukšumus, bet pilnāks no tā nekļūst ne viens, ne otrs. Turklāt, ja runā par to konkrēti uzņēmējdarbības aspektā, pastāv jebkuram darba devējam tik ļoti nepatīkamā resursu ierobežotība - ja kāds resurss tiek iztērēts vijot "attiecības" un intrigas ofisā, skolotāju vai ārstu istabā, tad šis resurss ir iztērēts un beidzies un nekādi vairs nevar nonākt līdz klientam, skoniekam, pacientam.

58  
Paldies, Pepija, 55. bija 100% precīzs atspoguļojums par mani. Un par tiem “apskāvieniem” — ja godīgi, tad laikam tomēr bija tā, ka, cerēju, ka pastāstīšu kaut ko no savas sāpes, un kāds parādīs sapratni. Bet tagad kaut kā pat labāk ir, ka Tu pateici, ka saproti to, bet neapskāvi. Tas tā īpatnēji nostrādāja, tāda stabilitātes sajūta radās, un vairs nevajag to apskaušanu (protams, es jau zinu, ka tādas lietas nekad nenotiek absolūti, reizi par visām reizēm, tomēr ieguvums tas ir, un vērtīgs). Te jau vēl daži vīrieši ir runājuši par mīļumu vai maigumu, varbūt viņi arī meklē sapratni.

Hm, par tām pienenēm un biezpienu — nu, tā jau Tu ik pa laikam centies sevi pozicionēt, kaut gan jau no paša sākuma varēja redzēt, ka Tavs intelekts velk daudz tālāk. Varbūt tāpēc likās, ka Tu āksties. Lai diskusija varētu turpināties, centos 54. komentārā tā vienkāršāk (ja jau tā pieprasi), nevarēju arī saprast, no kura gala lai sāk. Bet tagad [55.] Tu runā pavisam citā līmenī, varbūt pat nebijušā (?), intelektuāli, bet ne intelektualizēti, I'm impressed! (Ok, tikai neuztver šito kā mēģinājumu vērtēt “no augšas” — es tā kā attiecos kā līdzīgs pret līdzīgu.)

Protams, ka īsta pazemība nav vienkārša lieta, tāpat kā īsts krutums, kaut gan tur vajadzētu labāku vārdu atrast, jo krutums ir uz āru vērsts. Tagad pateikšu, kā es par to domāju, necentīšos gan pierādīt, jo, ja tas vispār iespējams, tad būs baigi gari.

Manuprāt, gan īsta pazemība, gan īsts lielums — abi balstās uz savu Es, būšanu pašam, savas esības balstīšanu sevī. Un tas — pretstatā savas esības balstīšanai uz citiem. Nezinu, vai drīkstu skart Tevis pieminēto būšanu otrajam pēc Dieva, dodot viņam vienmēr pirmo vietu, bet tas te loģiski labi iederas: manā versijā tas nozīmētu, ka Dievs tiešām lai ir pirmajā vietā, bet lai viņš nav kaut kas ārējs, kāds cits objekts, bet gan iekšējs, cauri-ejošs (transcendents). Tas nozīmē, ka, lai sarunātos ar Dievu, man jāsarunājas ar sevi, cenšoties arī sadzirdēt sevi. Arī būt pazemīgam sevis priekšā — jo es nemaz nezinu savu ceļu līdz galam, pa laikam jāmeklē, jāspīdina ar lukturīti, jāveido jauna karte (nu, nez, kā lai vēl simboliski izsakās).

Bet tā falšā pazemība — jā, piekrītu, sirds vājums, nevarēšana pateikt nē, bet tā ir arī sevis pamata veidošana uz citiem. Es cenšos kalpot kādam citam, lai viņš savukārt rūpētos par mani, paaugstinātu mani, vārdu sakot, aizpildītu manas vajadzības. Tā bērns dara ar mammu. Un kaut ko tādu, man izskatās, dara Caune (tāpēc palīdz Bertai, pieņem viņas uzaicinājumus, tāpēc paraksta vekseli). Bet pieaudzis cilvēks jau var pats parūpēties gan par savām materiālajām, gan emocionālajām vajadzībām, un to no viņa arī sagaida pārējie.

Un falšais lielums — arī balstīts uz citiem. Pakāpjoties uz citiem, pazemojot, izkalpinot citus, varbūt pat, izrādot augstprātīgu, tēvišķu labvēlību, reizēm pat palīdzot (nevis aiz vēlēšanās sekmēt kāda dzīves līmeni, bet aiz savas vajadzības nodemonstrēt šādu spēju). Es jūtos liels tāpēc, ka esmu stiprāks, gudrāks, ātrāks nekā kāds cits, man ir vairāk naudas kā kādam citam, vai esmu veiklāks un mācējis kādu apspēlēt biznesā, un tāds ir Ceplis — “varens”, tomēr viņa varenība balstās uz citiem.

Nu, lūk — tā ka Caune un Ceplis, abi balstās uz citiem, viens ar savu nespēku, otrs ar savu spēku, bet abi balstās uz citiem. Balstīšanās uz citiem ir simboliska balstīšanās uz Māti. Vai Caune un Ceplis ir vienādā attālumā no Mātes, kā Viesturs saka? Man ir aizdomas, ka Ceplis ir soli tālāk, jo viņš Māti glābj, kamēr Caune pats glābjas pie Mātes. Bet Caune, būdams spiests nepārtaukti ieklausīties Mātes vajadzībās, ir uztrenējis sajūtas, un būtu spējīgs pateikt Ceplim to, ko Ceplis pats nejūt — piemēram to, ka viņa varenums balstās uz citiem, un dažās epizodēs tas arī netieši izpaužas (piem., mēģinājums iestāties par Zuti).

57  
Pepijai, par pazemību, par sirds vājumu, žetons un vēl vairāk. Nekad nebija izdevies noformulēt, nu to, nu to nu šito kaut ko...:)

56  
Vēl par 54. - Krutais nav ārējs. Viņš ir manī. Un viņš, protams, grib valdīt, jo tāda jau ir tā ego daba. Viņš grib labi izskatīties, viņš uzskata sevi par labu un pareizu. Bet...Krutais ir sadomājums. Un viņš man traucē dzīvot un satikties ar Otru tādā līmenī, kā es to visvairāk ilgojos.

Ar pazemību nav tik vienkārši, kā Tu raksti, jo pazemība nav piekāpība vai iztapība. Ja dzīve piespēlē izsūtāmā lomu, un cilvēks tai pretojas, viņš ir pazudis. Var jau skaļi iebilst, bet tas nelīdzēs. Tikai apziņa maina situācijas būtību. Ja to pašu situāciju uztver kā dzīves skolu, uzreiz kļūsti brīvs. Pat dzērāju uz ielas var uztvert kā guru, un tā nebūs muļķība. Bet tā nav lēta lieta.
Ja nevar pateikt "nē" - tā nav pazemība, tas ir sirds vājums. Tāpat kā žēlsirdība nav kopā paraudāt, drīzāk jau darīt to, kas lietas labā darāms. Var ķirurgam pārmest nejūtību, kad viņš amputē kāju, bet tas ir jādara, un tā ir lielākā žēlsirdība tajā brīdī pret savu līdzcilvēku. Tāpat ar pazemību - ja Tu sevi uztver kā otro, tad tas Krutums kļūst bezspēcīgs. Vienalga - iekšējais vai ārējais.

55  
Mana pastiprinātā uzmanība, Bryuver, Tev laikam nedraud, ja tepat blakus rēgojas Hildūra Boka : ). No vienas puses - kas tad Bokai vainas? Viņa cep gardas maizītes, baidās no spokiem un zvana pa dušas klausuli uz televīziju. Bet gan jau, ka ne to Tu domā. Boka ir Brālītim pāridarošā tante. Un man ir versija par to, kas Tev no manis teiktā sagādā diskomfortu. Tu uzraksti ar iekšējām emocijām, un es Tev atbildu tā, it kā Tu varētu izturēt daudz vairāk. Es turpinu tēmu, Tu vēlies apskāvienu vai varbūt tās maizītes. Tu varbūt gribētu tajā brīdī dzirdēt, ka Tu esi skaistulis un gudrinieks : ), bet Tu nepamani, ka atbildot, es skanu tā, ka manī nav ne mazāko šaubu par to, ka Tu tiešām tāds esi. Es jau Tevi neuztveru kā Brālīti. Šaubas ir vien Tevī pašā, un Tavs ārējais ietvars ir labi noformēts. Te, ja gribi, ir tas jekyll and hyde priekšstats, par kuru Tu vaicā.

Es jau varētu neko no šī neteikt, un instalēt savos tekstos padevīgus pustoņus, kas Tev liktu justies komfortabli. Bet vai tam priekš Tevis būtu kāda jēga? Priekš manis noteikti nē - tādas spēles kā vīrieša simpātija par pieglaimības cenu mani sen vairs nesaista : ). Es gribu kaut ko daudz vairāk - patiesas tikšanās. Un tās var būt arī pavisam nelielos sīkumos. Ok, lai tie nav briljanti. Lai tie ir stikliņi, bet lai tie ir īsti stikliņi. Kad saki, ka šī priekš Tevis ir jauna esamības forma, es to ļoti novērtēju. Tādēļ vislabākais, ko es Tev varu dot pretim = savu "neciešamo attieksmi", kas no pilsoniska formāta sarunu viedokļa varbūt ir pilnīgs neprāts, bet ir 100% īsta. Tu varbūt labāk gribētu salātus no rukolas ar Parmas sieru, bet man ir gārsa ar biezpienu : ). Varbūt tas nav daudz, bet tas ir no sirds. Saproti? Manuprāt, saskriešanās sanāk no tā, ka es Tev pienenes pasniedzu kā puķes, bet Tu domā, ka izsmiekls, jo nezāles.

Varbūt Tevi var iepriecināt šitas gabals - http://www.youtube.com/watch?v=bPIonbvTR0c . Gana spilgts šādai novembra naktij : )

1-10 11-20 21-30 ... 51-60 61-64
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika