Cilvēks grupas organismā - 21 Jūlijā 2013 - Blogs - viestursr.ucoz.lv
viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2013 » Jūlijs » 21 » Cilvēks grupas organismā
Cilvēks grupas organismā
10:40 PM

Bet atmiņas par būšanu vienas mātes klēpī izpaužas arī vēlmē pēc Dziesmusvētkiem un citiem „cilvēks dzīvo grupā” apliecinājumiem. Ja tas nav iespējams (ieslodzījums vieninieka kamerā, piemēram), sākas psihiskās funkcionēšanas traucējumi. Tātad – mēs esam kā orgāni kādā kolektīvā organismā, mēs iemācamies specializēties, lai spētu tādi būt.

Es to visu saku, lai paskaidrotu, kādēļ cilvēkiem ir dabiski pulcēties, tajā skaitā interneta vietnēs - lai apvienotos ar pārējām grupas organisma daļām! Kas attiecas uz šo vietni, esmu to izveidojis, lai šeit sapulcētos tāds organisms, kam ir interesanti spriest par lietām, kas aizrauj mani. Es tādā veidā dabūju atgriezenisko saiti, un tā palīdz man doties tālāk. Atceros kādu savu paziņu, kuram vajadzēja, lai sieva skatās, kā viņš krāso sienu – citādi viņš nevarēja pabeigt darbu! Bet kaut kādā mērā visi cilvēki grib, lai kāds redzētu viņu nokrāsoto sienu, tikai sevis dēļ mēs nekrāsotu vispār vai krāsotu citādāk. Visas manas idejas ir varējušas rasties un attīstīties tikai tādēļ, ka kāds ir gribējis tās klausīties vai izlasīt. Ja tas notiek, tad laikam jau ne es vienīgais gūstu no tā kādu labumu. Man rakstīšana ir nepārtraukts mācīšanās process, tāda prāta cilāšana, kā kādreiz teica.

Es esmu izveidots tā, ka vairāk mācos no rakstīšanas, nevis lasīšanas (kaut arī nevaru teikt, ka lasu maz). Un vismaz nelielā mērā tas ir raksturīgi visiem cilvēkiem, jo mūsu galvās ir daudz vairāk, nekā visas pasaules bibliotēkās. Tiklīdz mēs kaut ko uzrakstām, tā izceļam ārā, uzzinām un saprotam. Rakstīšana ir kā verbalizācijas turbo process – ja mēs kaut ko uzrakstām tā, ka paši esam apmierināti, tad uzrakstītais precīzi ataino kaut ko no mūsu psihes. Bet tas nemaz nav tikt viegli daudzreiz – uzrakstīt tā, ka rezultāts apmierina, un kur nu vēl, ka atvieglo, iedvesmo vai veicina tālāku domāšanas vai jušanas procesu! Šajā vietnē raksta ne tikai tās autors, turklāt arī apjoma ziņā es nereti tieku pārspēts. Tātad labumu gūst visi, kas piedalās.

Man nav vienalga, kas skatās, kā es krāsoju sienu, ir cilvēki, kurus es šim uzdevumam neaicinātu. Viņi neskatās tā, ka man caur to tiek kāds labums. Daži traucē ar savu skatīšanos. Bet šajā mājas lapā visi drīkst nākt. Un ja kāds man traucē, es jau varu nelasīt, ko viņš raksta. Ja tomēr nejauši izlasu, varu nereaģēt. Man jāstrādā ar savu vēlmi pārveidot cilvēkus par tādiem, kādiem tiem, manuprāt, jābūt. Viņiem nav pienākuma realizēt manas fantāzijas. Viņiem pat nav pienākuma pievienoties man savu fantāziju realizēšanas nepieprasīšanā.

Visur, kur cilvēki satiekas un izveido kādu kārtējo grupas organismu, protams, neiztiek bez vajadzības izveidot grupas struktūru. Vai sadalīt – kurš pildīs kāda orgāna funkcijas jaunajā organismā. Tas palaiž grupas procesu, kurā varas jautājums vienmēr ieņem vietu dienaskārtībā. Ja grupa ir kā šī – virtuāla, tad nav tik viegli to virzīt konstruktīvā plāksnē. Jo – mēs neredzam sejas. Un varam izvairīties no atbildības par to, ko un kā rakstām. Visi, izņemot mani un tos dažus, kuri še nākuši nevis ar nikiem, bet vārdiem un uzvārdiem.

Tas, ka neredzam sejas, padara neiespējamu arī terapiju šajā grupā. Tomēr - cilvēki še nāk arī ar apzinātu vai neapzinātu terapeitisku motivāciju. Daži var būt ļoti slimi un var būt arī ļoti nekritiski pret savu slimību vai problēmu. Var visādi še uzvesties. Ir ļoti cilvēcīgi iedomāties, ka citi ir apmērām tāpat konstruēti, domājoši un jūtoši kā „es pats” un spēj nebūt slimi arī tad, ja tādi ir. Un ka cilvēki ir pārliecināmi, motivējami, virzāmi, maināmi utt. Tā tas daudzreiz arī ir, ja redzam sejas un ja nevaram neatbildēt par sevi. Bet ne šeit - vienīgais, ko varam darīt, ja mums kaut kas nepatīk – nereaģēt uz komentāriem, ja tajos ir redzams, ka neklausās. Mēs katrs pats varam sevi aizsargāt arī tad, ja neredzam sejas.

Dažreiz grupās notiek, ka tā tiek nozagta – ja ir spiesta nodarboties ar jautājumiem, kas ir nevis visas grupas jautājumi, bet gan tādi, kas svarīgi tikai dažiem vai pat tikai vienam. Un pat ne svarīgi apzinātā nozīmē, drīzāk viņš nevar savus jautājumus (plašā nozīmē) nevirzīt, neprovocēt, nepievērst uzmanību, tādā veidā sagrābjot uzmanību un savā ziņā arī varu. Nenobriedušas grupas ar to mēdz netikt galā, bet tad spiestas atbildēt ar savu interešu nerealizēšanos, dažreiz tās izjūk. Grupā, kur neredz sejas, arī var notikt šādi procesi un tie arī var izjaukt grupu. Cilvēki var gribēt pārstāt izteikties, mainīt nikus. Bet var būt arī otrādi – aktivizēties un uzstāt uz savām interesēm.



Izmantojot grupas kā organisma metaforu, var palūkoties arī uz tēmu, kuru jau pieminēju un kura komentāros šur tur tiek uzturēta. Es runāju par celibātu un reakcijām, kādas tas izraisa psihē un par kurām ļaudis parasti neaizdomājas. Uztver to vienkārši – viņš nedzīvo seksuālu dzīvi, to neslēpj un punkts. Visi to zina un ar to rēķinās. Taču nav tik vienkārši.

Padomāsim vispirms par premenstruālo sindromu un menopauzi. Abi šie fenomeni nostāda indivīdu (šajā gadījumā sievieti) situācijā, kura var tikt iztulkota arī kāda grupas orgāna pienācīga nefunkcionēšana saskaņā ar gaidām, kas grupai kā organismam par to ir. Ne tikai dzemde var justies tukša un atraidīta, arī grupas vai ģimenes organisms par justies apkrāpts. Reizēm sievietes verbalizē to kā – „neesmu (vairs) vajadzīga”, kaut arī tā izskanējis, šis pārdzīvojums prasīties prasās tikt papildināts un pārverbalizēts, jo ir taču gana daudz objektīvu apliecinājumu, ka „esi gan vajadzīga!”. Vai ņemsim bezdarbu – cilvēka pārdzīvojumi tā gadījumā lielā mērā saistās ar priekšstatu – esmu lieks, nevaru neko dot citiem, kam esmu šo došanu parādā kā organisma sastāvdaļa.

Man ir aizdomas, ka grupa kā organisms pieprasa arī, lai cilvēki tajā uzvestos seksuāli, pie kam tieši vairošanās nozīmē. Nereti par gejiem ir jādzird – viņi ir parazīti, viņi sevi ir atņēmuši sievietēm un viņu nedzimušajiem bērniem! Man liekas, ka agresivitāte pret gejiem tieši tā arī ir motivēta – jūs esiet mums parādā un nereti geji cieš tieši no vainas sajūtas pret savu ģimeni vai sabiedrību.

Par celibātā dzīvojošajiem mūkiem brīnās – kas gan var būt tik svarīgs, lai atteiktos no seksa priekiem? Un neticība – viņi jau patiesībā nemaz neatsakās, dzīvo ar tā sauktajām saimniecības vadītājām un tamlīdzīgi! Vai izmanto bērnus! Šī fantāzija neatlaiž priesterus no grupas organisma, liek tiem nemitīgi atbildēt šai neatlaišanai. Un varbūt, ka šī neatlaišana ir viena no tā sauktās dzimumdziņas sastāvdaļām.

Manā praksē ir gadījumi, kad vīrieši izjūt izteiktus psiholoģiska diskomforta stāvokļus pēc tam, kad ir sapratuši savas seksuālās vajadzības un nevajadzības. Negribēt visas sievietes ir nevis bailes no impotences, bet bailes nepiepildīt grupas gaidas par vīrieti kā seksuāli aktīvu un vienmēr gribošu un vienmēr atteikumus izturošu. Šādi vīrieši arī lieto vārdus – „neesmu vajadzīgs”. Bet labi, ja vismaz tiek līdz šiem vārdiem, nereti ir tāda panika, depresija un pat psihotiskas sūdzības, kas nerunājas ārā ne sitamas. Bailes izrunāt to, ko savulaik teica manis jau citātais fotogrāfs Kondrašins – kā vīrietim ir dabiski gribēt ķert zivis nevis meitenes. Maģiskas māņticīgas bailes (ko teiks citi veči, un ko – sievietes?) Un grupas organisms pieprasa – kāpēc neesi īsts vecis, ko taču mēs no tevis gaidām? Un – ja neesi, tad mēs tevi ragaviņās un uz mežu!

Es runāju arī par Dievieti, kurai jāziedo un kura soda, ja tai netiek ziedots. Bet varbūt viens no soda mēriem ir šis – panika, depresija vai psihoze par negribēšanu seksuāli gribēt sievieti? Būtu ļoti loģiski, ja izrādītos, ka tā. Jo Dieviete, tāpat kā grupas organisms tur mūs tajā vecumā, kas līdz četrdesmit, līdz kuram parasti savi bērni jau ir paaugušies un ilgāk par kuru iepriekšējos gadu tūkstošos jau vidējais cilvēks nedzīvoja. Šajā vecumā celibāts ir noziegums. Taču pēc šī vecuma tas ir nosacījums iespējai domāt, kas ir tava dzīve un jāmācās tā dzīvot, pretēji vecumam līdz tam, kad bija jāmācās strādāt un jāstrādā.

Minot celibātu, nevar runāt tikai par vīriešiem. Sievietei, kura ir viena, grupas organisms saka – tu nepildi savu pienākumu, neesi pietiekoši smuka (tieva, blonda, seksīga utt.), nedzemdē! Un arī tas var radīt jaudīgu psihisku diskomfortu, kuru ir ārkārtīgi grūti izrunāt un saprast bez šīs grupas kā organisma metaforas.

Man interesanti bija lasīt par norvēģieti, kas Apvienotajos Arābu emirātos tikusi notiesāta ar cietumsodu par seksu ar vīrieti, kas nav viņas vīrs, lai gan sūdzējusies ka šis vīrietis viņu izvarojis. Neko daudz nezinu par islāma likumiem, bet padomāju – varbūt tie pieprasa, lai sievietes uzņemtos atbildību (parandža, bet ne tikai) par seksuālu neaicināšanu, no kā labums var būt gan vīriešiem, gan sievietēm. Pirmajiem nemitīgi nav jādemonstrē sava gribēšana, bet otrās var nemitīgi nejusties kā uz mēles vai Reperbāņa.

Atcerējos arī Dalī „Svētā Antonija kārdināšanu” un Tolstoja „Tēvu Sergiju”. Visos šajos atcerējumos man negribējās domāt par pamatinstinktu, dzimumtieksmi, Freida libido vai Tolstoja „brieža sajūtu”. Tikai par grupu kā organismu un tās viedokļa fantāziju, kura, protams, aizliedz nekārdināties un šādi neziedot kaut kādiem seniem dēmoniem un dievietēm un kura pat tad, ja nekādas kārdināšanas nav, liek tādu „seno spēli” nospēlēt. Pašiem pat neiedomājoties, ka tas nav tas, kas notiek starp diviem cilvēkiem, „šeit un tagad”.

Skatījumu skaits: 556 | Pievienoja: viestursr | Reitings: 5.0/2 |
Komentāru kopskaits: 471 2 3 4 5 »
47  
Oho, Alma nu jau ir klāt Lindas veidolā...

"Nē, vecenīt, es tāpat vien turpināšu rakstīt, neņem ļaunā..."

Pasaules trako forumos viss ir redzēts, bet šitas reāli iekabina... jei bogu.

teehee

46  
Es apbrīnoju Jūsu apņēmību, I, jau labu laiku vēroju "no malas" un pamazām sāku brīnīties - Jūs patiesi cerat, ka tiksiet še sadzirdēta? Pagaidām izskatās, ka saņemat tikai negatīvu attieksmi.

45  
Tai sievietei bija tik resursu, cik bija. Skandināvija ir diezgan silta vide, ko dažkārt varbūt var nosaukt par naivumu, varbūt par informācijas trūkumu.

Re, Breivīks jau bērnībā bija mātes un bērnu atbalsta centrā, un vērtējumi bija ļoti slikti (pāraprūpe un kas tur vēl). Tik daudz viņi zināja, bet vēl nezināja, kā tādas lietas var beigties; tagad visa pasaule zina vairāk.

Psihoterapeiti mēdz teikt un rakstīt, ka cilvēki bieži kļūst par upuriem, jo nav pietiekami nobrieduši, lai pretotos un vispār neiebrauktu riska zonā. Tur tad parasti ir padomi vecākiem, kā audzināt bērnus un kā par to informēt, lai bērns saprastu, ka kaut kas nav labi; kā audzināt kopumā, lai bērni nebaidās vecākiem laikus kaut ko sacīt. Šoreiz gan nebija bērns, bet ej nu zini, kā ar to domāšanu.

Pakistānā musulmaņu ciltis spridzina viena otru; viņiem laikam ir iekšā kaut kāds spridzināšanas gēns; tā viesmīlība jau arī ir, vai nu mazums dzirdēts, bet kurš pateiks, kad pienāks lomu mainīšanas mirklis. Šeit arī beigu beigās tad laikam nebija iesaistīts vietējais vīrietis, bet, ja piemēram, darīšana ar radikālu islāmticīgo, es nevaru zināt, kā kāds mans neapzināts solis var spēlēt uz viņa smadzenēm; tur nepieciešama liste ar lietām, kas ir riska faktori.

To, kā kurš rīkotos, jau atklāj tikai pati riska situācija. Cik kurš gudrs būs, tik gudri rīkosies, jo jārīkojas ir impulsu līmenī. Tik nez kāpēc dzīvē ir tā, ka daudzi laiza brūces.

Kāda sieviete reiz rakstīja, ka viņa bija ļoti stingri apņēmusies nekad nerīkoties kā viņas māte, bet ātri sevi pieķērusi, ka visu dara tieši tāpat, un kaut ko mainīt nozīmējis tiešām ļoti apzināti un nopietni ar sevi strādāt.

Man ne tik sen bija sakare ar šizofrēnijas pacientu pie ārsta kabineta durvīm; es, par laimi, vairāk biju vērotāja, bet pat daktere teica, ka viņa ierašanās vienmēr ir pārbaudījums, jo nekad nevar zināt, kā ar viņu runāt: reizēm viņu pilnībā izsit no ierindas laipnība, reizēm satracina stingrs vārds. Reizēm cilvēki izvēloties klusēt un izlikties, ka viņa nav, un arī tas viņu satracinot. Viņu satracina gan tas, ka viņu nelaiž bez rindas, gan tas, ka viņam ļauj iet visiem pa priekšu. Tāpēc ir skaidrs, ka ir slēgtas iestādes ar smagiem antipsihotiskajiem līdzekļiem, jo reiz visiem apnīk būt uz naža asmens.

Alkohols arī ir zināms rādītājs, kas iekšā darās; tad cilvēki sarunā un izdara daudz lietu, ko varbūt nevajadzētu; jo vienkārši ir kaut ko palaiduši pašplūsmā. Tas pats, ja palaid pašplūsmā biznesu vai sava konta stāvokli. Ir jūtas, kuras jāpazīst un ar kurām jāmāk tikt galā. Ja nemāki, tad tāpat ir sekas un brūču laizīšana.

Ar to gribēju teikt, ka dzīve vienmēr parāda, kur taagd esmu, jo nekad nevar zināt, ar kādu situāciju pasveicinās rītdiena. Līdzsvars ir viegli sasniedzama lieta tikai vārdos, un dzīvē mēdz notikt tā, ka biežāk iekrīt tie, kas saka: "Es nemūžam..." Tie, manuprāt, ir vārti uz pašplūsmu.

44  
savvaļā, Marī, protams, vienmēr piedzīvojumu vairāk : ). tieši tā, kā te apraksta Zane, bezsaimnieka būtnei vienmēr jābūt modrai par vides bīstamību un tās potenciālo saprāta trūkumu. nav nekāda pienākuma tur atrasties, toties tik daudz negaidītu iespēju un pārsteigumu : ). dod dies tikai vēl spēju pēc tam vēlēties šādi sasniegto...

43  
Man diezgan ilgi šonedēļ nespēja "pielekt" tas domas pavediens.. bet uz mirkli man tas pielēca apmēram tāds... Tematā galīgi nevietā tiek lietota tiklība vai netiklība.. Man gan tas vairāk rada asociāciju ar robežām.. Teiksim, robeža starp to, kas ir pieļaujams un kā to "tulko" cilvēki atsevišķu dzimumu unn kultūru.. Teiksim vilksi virtualu robežu.. sieviete lidmašīnā ar kolēģi, lidojums uz Emirātiem..manuprāt viss ok.. Iekārtošanās viesnīcā, viens stāvs, blakus nummuri... arī ir ok.. vakarīņas viesnīcas restorānā, viņa viņš un vēl kādi pieci kolēģi.. viss ok.. pēc vakariņām aizejam uz bēru, izdzert kādu kokteili.. pirmais brīdis(manuprāt), kurā būtu cilvēki, kas "notītos". Un nevis tikluma dēļ, vai mājās esošā laulātā drauga dēļ.. bet sava privātuma dēļ.. Ja ejam tālāk, tad jau esam "nedrošajā" zonā(tumši krūmi, meži, vilcienu stacijas).. Pēc viena kokteiļa seko aicinājums iegādāties pudeli viskija un dažas uzkodas..(redzu ka cilvēki atkrīt..).. un tad jau mēs esam sevi atstājuši mūsu aknu ziņā, un varam tikai zīlēt, vai saprāta gaisma zudīs vēl bārā esot, vai būs vēlme peldēties baseinā, vai arī spilvenu kaujas nummuriņā..
Līdz ar to nav runa par "pareizu" nostāju.. bet gan par spēju laicīgi aiziet.. Bet lai to spētu vajag fundamenu un "muskuļus".. Un nevis aiziešana spiestā kārtā - es nedrīkstu, bet aiziešana aiz tā, ka es drīkstu arī aiziet.
Ir tāda kategorija meiteņu, kuras nespēj aiziet, it sevišķi tajā vecumā.. Un man būtu kauns, ja es ar savu tagadējo saprātu nespētu aiziet. Tā, laikam..

42  
Marī, tas būs drusku sarežģiti te tā pastāstīt.. man laikam nepietiks drosmes.. Vienkārši, pareizi Tu saki par to skaistumu.. ja es būtu tādā situācijā, es darītu ko citu. Un par tādu rīcību, kā reāli notikušo, man būtu kauns. Ja es skatos no savas pozīcijas, tad norvēģietes rīcība man šķiet idiotiska.. Bet tā tīri klasiski es viņu saprotu..

41  
Jā, I, labākais, kas ar sievieti ( vai melnas ādas krāsas vīrieti) var notikt vienalga Āfrikā vai Antarktīdā, Norvēģijā vai Saūda Arābijā ir tikt pie laba saimnieka smile

https://www.youtube.com/watch?v=iFrlP6sPDws

40  
vienalga džungļos vai antarktīdā, ja sabiedrībā uz nepieņemamu sievietes rīcību vīrietis sāk atbildēt ar savu nepieņemamu rīcību, situācija veidojas tikpat nejēdzīga kā tad, ja māte izpildās uz savu mazuli par to, ka tas viņu izvedis no pacietības. mazulis, protams, var šad tad būt arī neklausīgs spītnieks, tāpat kā sieviete var būt ne tikai nevainīgs eņģelis, bet arī izaicinoša bezkauņa. taču svarīgais te ir tas, kurš šajā situācijā ir Pieaugušais. nekāda padotā rīcība nevar attaisnot to, ja varas pozīcijā esošais ir nejēga.

39  
tā ir viena puse, Marī. un, protams, tā ir patiesa. taču vienlaikus būtu jāatceras, ka universāla atskaites sistēma tomēr eksistē, citādi šāds veidoklis, ka viss ir gaumes un redzējuma jautājums, nospēlē vien aizsardzības lomu - kā bērnišķīgais "tu pats - nē, tu pats".

skaistums ir universāls dotums, tas pastāv. un ir kādas acis, individuāls redzējums, veids, kādā neviens cits uz to nepaskatīsies. ir tas, kurš attiecas un tas, pret ko attiecas. un tieši caur to veidojas personiskais, attiecību aprite, mijiedarbība. diemžēl ir ļoti viegli pakārtoto sajaukt ar vadošo.

38  
Ir tāds plaši lietots teiciens, kura sākotne esot grieķu tekstos: "Beauty is in the eye of the beholder" - "Skaistums ir skatītāja acīs".

Ar netiklību ir tāpat, tā ir skatītāja acīs.

1-10 11-20 21-30 31-40 41-47
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika