viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2013 » Janvāris » 28 » Darbs Sudrabai
Darbs Sudrabai
1:39 AM
 
 Notika arī kaut kas negaidīts, aizkustinošs un vienlaicīgi – zīmīgs. Ingūna Sudraba lūdza tautai padomu, ko lai viņa dara tālāk - laikā, kad naudīgi un ar „praktisku ķērienu” apveltīti ļaudis jau sastājušies garā rindā, gatavi „ziedot” bijušās Valsts kontrolieres gaidāmās politiskās karjeras nodrošināšanai jebkuras „saprātīgas” summas. Viņi ir pārliecināti, ka tās ir labas investīcijas, kam garantēti jānāk atpakaļ, kā gan biznesmeņiem citādi domāt. Bez naudas politiku uztaisīt nevar, tādēļ neviens politiķis bez naudīgo uzklausīšanas pie varas netiks. Viņi zina, ka viņus apiet nedrīkst. Lai gan – ir arī izņēmumi.
Atcerēsimies – pēc rīkojuma Nr. 2 Ēriks Stendzenieks apliecināja, ka Valda Zatlera vēl neuztaisītajai partijai politiskā reklāma nav vajadzīga. Jā, bez lielas reklamēšanās medijos iztika, bet aizsargāties pret naudas uzbrukumiem nespēja – kā gan citādi izskaidrot „olšteiniešu” epopeju vai precīzāk – Trojas zirgu?
Ingūnai Sudrabai , ja vien viņa kaut nedaudz būtu apslimusi ar matriarhālās varas vai (un) mesiānisma vilinājumu, droši vien ienāktu prātā vēlme pierādīt, ka „var visu, ja vien grib”. Attiekties pret politiskiem izaicinājumiem tāpat kā pret darbu Valsts kontrolē, kurai, saskaņā ar bijušo līdzstrādnieku vērtējumu, tagad nāksies krietni pasvīst, lai noturētu latiņu Sudrabas paceltajā augstumā. Bet – no valsts iestādes vadīšanas uz visas valsts vadīšanu jau savulaik mēģināja pārlēkt Einārs Repše un līdzīga retorika (bizness un valsts) bija arī Andrim Šķēlem). Šķiet, Repše bija tīri sakarīgs Valsts Bankas šefs, es vismaz neatceros, ka kāds toreiz būtu viņu kritizējis tā, kā tagad tiek kritizēts Ilmārs Rimševics. Bet, cik Repšem izdevās pierādīt sevi politikā un cik lielā mērā viņš attaisnoja tautas sev personiski saziedoto naudu? Kā viņam izdodas sev iestāstīt, ka tam, ko viņš darīja un dara, ir kāda paliekoša jēga?
Izskatās, ka Sudraba saprot, ka politiskās vides kaites ir tik nopietnas, ka nav ārstējamas tikai no politiskās virtuves „iekšpuses”. Izskatās, ka viņa redz, ka „Sudrabas partija”, ja tiks radīta, pirmajās vēlēšanās, tāpat kā Zīgerista, Repšes un Zatlera partijas, protams, dabūs daudz mandātu. Bet ne piecdesmit vienu, lai varētu iztikt bez koalīcijas un tās neizbēgamajām slimībām. Viņa nevar izdomāt zāles, lai nodrošinātos pret visu sugu šķeltniekiem, bez kuriem līdz šim nav iztikusi tikpat kā neviena politiska partija. Kā gan viņa varētu uzticēties savas hipotētiskās partijas kvalificētākajiem biedriem? Viņa taču lieliski redz, cik augsta cena ir viņas politiskajai nevainībai un cik ļoti tā tiek iekārota. Un pat ja būtu zāles pret šķeltniekiem, kur lai dabū aizsardzību no muļķiem? Pret neizglītotajiem? Savtīgajiem? Ambiciozajiem?
Ingūna Sudraba laikam zina, ka nav nekā svarīgāka par ilgtermiņa perspektīvas redzējumu un tīru sirdsapziņu. Viņai patīk identificēt problēmu un tad strādāt pie tās risinājuma variantiem – visur, jebkurā sistēmā. Izskatās, ka viņa vēl īsti neredz, ko, balstoties uz savām vērtībām, spēj paveikt politikā ar tās šodienas likumiem, tādēļ nopauzē. Aizbrauc uz dzimto Gulbeni, paciemojas pie vecākiem un radiem, atpūšas. Un gaida, vai tauta tai dos kādu ja ne padomu, tad vismaz mājienu.
Es šo situāciju gribu saukt par ideoloģisku nabadzību. Mēs esam kļuvuši tik „praktiski”, ka nesaprotam, ka politika sākas ideju līmenī. Tās ir jāpiedāvā tautai (un jācer, ka tauta spēs par tām parunāties...), jāizstrādā un jācīnās ar saviem ideoloģiskajiem oponentiem visur citur, nevis mēģinot nopirkt rindu pie kārtējā aptauju līdera. Bet ideju izstrādāšana līdz praksei nav ne vienkārša, ne ļoti lēta, tomēr lētāka nekā ideoloģijas trūkums gan.
Šeit es nevaru neatcerēties padomju laikus un savu jaunību. Toreiz bija vienpartijas sistēma, kas var tik saprasts arī kā mēģinājums ekonomēt līdzekļus ideoloģiski organizatoriskajā darbā. Laikam jau kļūda, labāk un ekonomiskāk būtu bijis sekot amerikāņu un angļu divpartiju modelim (konkurences spēks!), jeb varbūt tam, ko radīja Vācija pēc 2. Pasaules kara, un kas arī sastāv no divām lielām partijām un vienas mazākas, kam mēdz piederēt Zelta akcija un kas tādēļ tiek apsaukāta visādos neglaimojošos vārdos. Mums tagad tomēr ir sliktāk nekā padomju laikos, jo ar ideoloģiju nenodarbojas neviens, katrs mēģina no Stendzenieka ātri nopirkt samuhļītu popularitāti.
Divdesmit piecus gadus atpakaļ es biju Straupes narkoloģiskās slimnīcas galvenais ārsts, bezpartejisks, bet manā iestādē darbojās Komunistiskās partijas šūniņa, sastāvoša no pieciem biedriem un vadīta no Cēsu partijas komitejas. Tai komitejai interesēja narkoloģija (bija taču ideoloģija - partijas plēnumi un lēmumi par žūpības un alkoholisma apkarošanu!) un tas man toreiz ne sevišķi patika. Viņi noturēja sapulces par galvenā ārsta darbības stilu! Viņi neatļāva man, 27 gadus vecam, taisīt pašam savu ideoloģiju, kāda nu tā tādā vecumā var būt.
Negribu dziļi ieslīgt ne Komunistiskās partijas, ne savas jaunības analizēšanā. Atgriežoties pie Ingūnas Sudrabas un patreizējā momenta, vēlos norādīt kādu tekstu, kam, manuprāt, ir izcila intelektuāla jauda bez piederības kādai no politikas idejām. Dmitrijs Proskurjakovs ir patriots, protams. Cienījami, manuprāt, turklāt nu nemaz netraucē, ka viņš ir Krievijas, bet es – Latvijas patriots; ja būtu karš, mums būtu jāšauj vienam uz otru. Palasiet - http://www.lffb.lv/tulkojumi/krievijas-vestures-muzigais-dzinejs-jeb-tira-fantastika.html , ir vērts aizdomāties. Dažas Proskurjakova verbalizētas lietas es nosauktu citādi, sevišķi jau viņa piecus izstieptos vai saliektos pirkstus:
1. Īpašā stāja.
2. Ielenktais cietoksnis.
3. Ienaidnieks.
4. Vadonis.
5. Zelta Laikmets.
Manuprāt, šeit iet runa par atkarību kā ideoloģiju, nevis kā psiholoģisku procesu, kas aicināts pārvarēt zaudējumus. Par Upura lomu, kas no subjektīvās realitātes fenomena pārtop objektīvajā – tajā skaitā, „pasaule kā ienaidnieks”. Atkarība, drāmas trīsstūris, ko gan man par to jaunu pateikt...
 
Taču atgriezīsmies pie Ingūnas Sudrabas un tā, ko viņa varētu darīt turpmāk. Latvijai ir vajadzīgs Izvērtējums, un Proskurjakova attiecībā uz Krieviju padarītais ir labs piemērs, kā to darīt. Nezinu, vai Krievijā ir attīstījušies ideoloģiski virzieni, izrietoši no Proskurjakova (gan jau ir, šis nebūtu varējis palikt nepamanīts!). Visādā ziņā attiecībā uz mums, še ir tik daudz darāmā, ka jāatrota tik krekls līdz elkoņiem. Es esmu viens no autoriem grāmatai, kas šogad iznāks latviešu un angļu valodās. Man tajā būs trīs esejas. Mēs tagad sāksim tikties ar pārējiem autoriem, kas visi kā viens ir izcili un sabiedrībā pamanīti intelektuāļi, runāties, viss tiks dokumentēts un filmēts. Man liekas, tā kaut kādā ziņā būs ideoloģija, kaut arī neviens no mums nav politiķis. Diagnoze tam, kas notiek, ar ļoti plašu kontekstu. Tomēr tas būs tikai viens notikums, kas, līdzīgi kā viena bezdelīga, pavasari nenes. Lai pavasaris tomēr atnāktu, lai politikā atgrieztos loģiska konsekvence un tautas dzīslās - dzīvība, kādam ir jākoordinē ilgtermiņa darbi ideoloģiskajā frontē. Jāpiedāvā uz pētījumiem balstīti risinājumi, nesaudzīgi un objektīvi jāanalizē līdzšinējais. Tas nevar būt tikai pašorganizējošs un stihisks process. Varbūt, ka ir kāda nauda, kas grib tikt tam izlietota. Un varbūt, ka Ingūnai Sudrabai varētu šķist jēdzīgi iztērēt tieši šo to?
Ja arī kādreiz varētu būt Sudrabas partija, tai būtu loģiski jābalstās uz darāmo darbu sarakstu, kas savukārt izrietētu no pamatīgi izstrādātas diagnozes. Būtu ne tikai dīvaini, arī iznīcinoši, ja arī uz Ingūnu Sudrabu liktās tautas cerības izrādītos veltas. Neskatoties uz to, ka šī tauta ir ne to vien izturējusi, jebkurai izturībai ir robežas...

Skatījumu skaits: 893 | Pievienoja: viestursr | Reitings: 5.0/2 |
Komentāru kopskaits: 251 2 3 »
25  
Gladiola, vienkārši apbrīnojama hrestomātija kopā ar gandrīz vai dzeju smile

24  
"Vispār sev netipiski esmu ļoti daudz un garus komentārus sarakstījusi. Tas vairs neatkārtosies."

Nu gan svētīga apņemšanās. Kaut Tev neizdotos smile

23  
Zane, tizlas dienas pa laikam gadās mums visiem. No komentāra noprotu, ka esi jauna un bērnu Tev nav. Nu ko – viss vēl priekšā. biggrin Tu tā racionāli spried, vai Tava dzīve ir laba vide bērniem. Ha! Par daudz smadzeņu! Vēl dzemdes spēks nav parādījies visā savā spožumā. Kad tas notiek, tad vairs nezini – ir vide, nav vides, varēsi pavilkt, nevarēsi, būs tas vīrietis vai nebūs, viss ir pie kājas. Un par drošību runājot... Nu kas šajā dzīvē var būt drošs? Nav nekā tāda. VR te runā, ka laulības uzdevums ir dot bērniem drošību. Es negribu viņus mānīt, drošības nav un nebūs, kamēr viņi paši neiemācīsies sev to sagādāt. To nevar iedot mamma un tētis.
Agrāk es biju gatava pūlēties ar vienām attiecībām un glābt to vienu laulību. Tagad man vairs nav dukas. Nu man ir vienalga, cik man būs vīriešu un no cik vīriešiem būs mani bērni. Lūk, Dabaszinātnieka pieminētais jaudīgais mehānisms visā krāšņumā. Ar prātiņu esmu bremzējusi tik daudz, ka bremzes salūza, vairs nedarbojas, tagad stūrēju ar hormoniem.
Vispār sev netipiski esmu ļoti daudz un garus komentārus sarakstījusi. Tas vairs neatkārtosies. Visiem jauku nedēļas nogali, man jāskrien uz randiņu. Dzemde spiež.

22  
Gladiola, paldies par atklātību. Es un mani jautājumi...:) Es kad ieraugu kaut ko tādu, ko jūtu, bet nesaprotu, tad es sāku uzdot jautājumus. Ja es uzdotu jautājumu, vai man gribas bērnu, tad apzināti man tos gribas, bet gribas lai būtu drošība. Es dzīvoju tā, ka mana pasaule ir brīnišķīga, var būt skumja, bet tā nav vide bērniem. Un vēl, es tikai nesen izgāju no ilūzijas, ka es esmu Mesija, tā, ka man ir daudz jāstrādā pie tā, lai es varētu apzināti gribēt bērnu. Pagaidām es gribu vairāk tādas meitas/ tēva attiecības. Jeb arī, vairāk pirmajā vietā man ir tas, kas ir interesanti, nav īstas pārliecības par ilgstošas došanas spēju. Pagaidām bērni ir forši, lai ar tiem spēlētos un dauzītos.
Un par īstā cilvēka satikšanu, manas " prasības" ir vairāk virtuāla pļāpāšana, es esmu satikusi cilvēkus pret kuriem vairs nav nekādu prasību smile Bet man tad uzreiz negribas bērnus kaut kā.
Es esmu augusi tādā ģimenē, un arī apkārte man vienmęr bijusi tāda, kur nav īpaši svarīgi ģimeniskais, bet vairāk pašizpausme un radošais, pluss vēl es jau bērnībā dzirdēju tādu fišku, ka esot sievietes, kam svarīgāks ir vīrs un attiecības, un tādas kurām bērni. Kad es par to pašas bernības domāju, tad man labāk patīk variants par attiecībām ar otru cilvēku. Tikai nesen uzzinaju, laikam pat šeit, ka to var un, iespējasm, vajag apvienot:)
Kāpēc man sirds dauzās.. Tāpat, bija tizla diena vakar:)
Paldies par virtuālo konjaku, bija baigi labs!

21  
Dabaszinātniek, es īsti neredzu, kurā vietā es savā komentārā rakstīju par attiecībām. Es runāju par savu nespēju dzemdēt, vēlēšanos dzemdēt un frustrāciju, ko sagādā tas, ka jābremzē ar prātiņu, kā Tu saki. Kur te princis? Prinča jau nav. Ir tikai dzemde. Ja tas nepalika skaidrs no viena komentāra, tad rakstīt otru nav jēgas. Esmu pret palagkomentāriem un vakar man pašai bija neērti, ka manējais tik garš.
Vairošanās mehānisms ir jaudīgs, bet no savas pieredzes varu teikt, ka ir iespējami tādi apstākļi un tādas attiecības, kas šo mehānismu izslēdz. Vot mīkla. Palikt stāvoklī dejebnokā, kā Tu saki, nevar. Es nezinu, kāpēc, bet nevar. Ja vīrietis riebjas, nenotiek ovulācija un sliktākajā gadījumā cikls pazūd pavisam, iestājas menopauzei līdzīgs stāvoklis. Vot zagadka!

20  
Lasu Gladiolas rakstīto un domāju - nu, kā es to ar savu tagadējo dzīves pieredzi redzu.
Man šķiet, ka te pārāk liela nozīme tiek piešķirta attiecībām - jā, drusku jau tās atiecības ir, bet ne tas ir galvenais.

Daba liek sievietei palikt stāvoklī, iznēsāt un dzemdēt bernu - tas ir mežonīgi jaudīgs instinkts - jaudīgāks par visām tur karjeras iespejām, it kā sasniegumiem dzīvē utt. Tas vienkarši tā ir - cits jautājums, ka sieviete nereti to ar prātu neapzinās. Tās sievietes, kurām tā nebija - tās izmira - punkts. Tas, ka sekss pie reizes ir patīkama procedūra arī sievietei - tā ir vienkārši komponente tam instinktam.

Daba liek vīrietim apaugļot sievieti - nu reizēm ir mežonīga dziņa "drāzties". Te nav ko pļāpāt par vīriešu izlaidību, bezatbildību, miesaskāri utt - tas ir eksistenciāls jaudīgs
instinkts. Tie, kam tā nebija, tie izmira - punkts. Tas, ka vīrietis seksā jūt baudu, tā ir vienkārši komponente tam instinktam.

Bet, cilvēki ir sociālas būtnes, ir mijiedarbībā savā starpā, pēcnacēji kādus 20 gadus ir jāuztur, jāaudzina. To parasti ērtāk ir darīt ar vienu pastavīgu partneri, audzinot pārī vairākus bērnus. Nu tad iznāk vīrietim un sievietei vienam par otru parūpēties. Tipa, vīrietis gādā pārtiku, kamēr sieva ucina mazuli. Savukārt sieva nodrosina vīrietim augošo mazuli - vecim aug pecnācejs.

Nu, un ja šādā ziņā ir tās attiecības starp vīrieti un sievieti, tad būtu jauki, pirms liekas gultā, drusku padomāt, vai varēs ar partneri vairakus gadus kopā rūpeties par bernu, netracinot
partnera īpašību dēļ viņu un sevi. Un ja liekas gultā, ja piedzimst bērns, tad, ja tomēr parādās kādas partnera kaitinošas īpašības, tad tomēr meģināt ar tām sadzīvot - ja vien tās nav asociālas un kriminālas.

Man kaut kā šķiet, ka nereti ļaudis spriež sekojoši - satiku, iepatikās, iemīlējos, izveidojās attiecības, paliku stāvoklī. It kā izejas un bāzes punkts būtu tā iepatikšanās. Manuprāt ir otrādi - daba liek palikt stavoklī dajebnokā, cik prātiņš paspēj vēl to piebremzēt, tanī laikā jaatrod partneris, kas vismaz puslīdz ir pieciešams. Un tas ir viss tas stāsts par attiecībām un mīlestību.

Jā, katrs no mums pazīst tauriņu vederā skaisto sajūtu - bet jāsaprot, to nerada mums mūsu mīļais partneris, to ģenerē mūsos mūsu vairošanās instinkts, un tie tauriņi tiek projiceti tikai
uz to pašreizējo partneri kas patiesībā itin nejauši ir pagadījies ceļā.

Man šķiet, ka apzinoties šādu racionālu pamatu, var gūt spēku veidot godīgas, siltas, cilvecīgas attiecības, nefantazējot par sastapto liktenīgo princi.

19  
Ak, Zane! Tu un Tavi jautājumi! Atbildēt jau nu man gribas ļoti, bet es sev jautāju, vai šī komentāru vietne tad nepārvērtīsies par Calis.lv attiecību sadaļai līdzīgu forumu. Tomēr tur tik inteliģenti cilvēki neapgrozās kā te. Glāzi konjaka Tev gribētu uzsaukt, ja būtu tāda iespēja. smile Nevis man bērnu gribas, bet mums, Zane! Tev arī! No otras puses, tagad man jau viss ir līdz brošai. Pastāstīšu ar, kas ir ar to bērnu būšanu, lai gan tas tad vairs nav saistīts ar blogu un Sudrabu, tas vairāk personisks stāsts, bet nu VR tur arī ir sava loma, tad varbūt nekas, ka te to ierakstu. Galu galā varu jau nosūtīt pudeli konjaka arī viņam, ja atļaus mums te patusēt un stāstos padalīties.
Kad man bija 26 gadi, es domāju apmēram tāpat kā Tu 14. komentārā raksti. Visu tā prātīgi un ar apdomu. 27 gados apprecējos (piekritīsi, ka ne jaunības dullumā), ar vīrieti, kas man riebās, bet nu tā kā man vīrieši pa lielam visi riebās agri vai vēlu, tad nolēmu - precēs to, kas ir, cik tad ilgi var no vienām attiecībām uz citām svaidīties, vai nav vienalga, kurš riebjas. Pēc trim laulības gadiem sapratu, ka tas ir ceļš uz nekurieni. Man aizgāja šreijā viss sievietes cikls (par bērnu gribēšanu taču runājam), menstruāciju nebija, bērnu nebija (bez kontracepcijas palīdzības), ginekologs glāba, zāļoja, dakterēja - viss velti. Man gribējās vienīgi šķirties, domāju – nu i nafig man tāda dzīve. Un tad pēkšņi 31 gada vecumā paliku stāvoklī! Nu pulkstenis ieslēdzās! Sak, labāk no tā paša pretīgā, nekā vispār palikt ālavās, tomēr tas jau nemainīja vēlēšanos vīru pamest. Vot tad man riktīgi sāka strādāt vainas apziņa – kā tad nu iešu no vīra prom, ko tad bērns. Lasīju tik, ko VR raksta par laulības nešķiramību un problēmām, kas rodas pēc šķiršanās, un vilku, glabāju laulību, strādāju pie attiecībām, tā teikt. Līdz sapratu, ka vai nu es šķiros, vai lecu akā. Izvēlējos pirmo. Vari paskatīties augusta beigās pie VR bloga ieraksta „Pamest vīru” ir viens mans ieraksts, kas lieliski ataino, kādā dvēseles stāvoklī biju. Jutos nenormāli vainīga attiecībā pret dēlu, totāla neveiksminiece, prasīju sev, kas es vispār par sievieti, bāru sevi, raudāju caurām naktīm... Tie tik bija laiki... kas, par laimi, ir beigušies.
Pagāja 3 mēneši, man palika 34 gadi un satiku Vīrieti (sauksim viņu tā). Pirmo reizi viņu ieraugot, godīgi sakot saviebos – kas tas tāds?! Būtu gari stāstīt, kā viss mainījās, bet viņš mani sašņorēja tā, ka tagad pavadā varētu sev līdzi vest. Es vispār brīnos, ko viņš manī atrada, jo būsim godīgi – dzīves apvazāta, reiz koša bijusi šķirtene ar mazu bērnu diez vai ir kāda vīrieša sapnis. Bet nu kaut kā tā savstarpēji pievilkāmies, tiesa, ļoti lēnītēm, tas nebija ar lielu blīkšķi. Man liekas tie septiņi elles loki, ko izstaigāju savā tizlajā un no pirmās dienas nelaimīgajā laulībā bija vajadzīgi tam, lai es vispār kādreiz dzīvē spētu kādam vīrietim atvērties un kādā iemīlēties. Es nevaru to izskaidrot, bet jūtu, ka saite tur ir. Ja es nebūtu tos 7 laulības gadus noturējusies, vīrieši man riebtos visu mūžu. Bet tagad – tas ir pagājis. Neriebjas. Es vienmēr esmu bijusi tāda baigi racionālā, bet te – man smadzenes vispār pazuda. Tagad esmu iegājusi fāzē, ko citādi kā par dzemdes trakumu nenosauksi. Nav tā, ka man vienkārši gribas dzemdēt, nē, man gribas tieši sava Vīrieša bērnu, pat ne vienu bērnu, es desmit būtu ar mieru viņam piedzemdēt, un tagad tas man tiešām griežas pa galvu dienu un nakti. Un ja ar vīru bērnu man nebija pat kontracepciju nelietojot, tad tagad man bail, ka dzemde apies visas kontracepcijas un to bērnu no viņa dabūs, bet smadzenes vēl kaut kur no kosmosa man sūta vājus signālus, ka tas būtu ļoti nejauki attiecībā pret vīrieti, ka tā nedrīkst, jo viņš nekādiem bērniem pagaidām nav piekritis (tiesa neesam šo jautājumu pat cilājuši) Un ko gan es viņam teikšu – dzemde vainīga? Es ne?
A no kā Tev paātrinājās pulss? Un kāpēc aizsardzība ieslēdzās? Forši būtu, ja Tu pateiktu, cik Tev gadu un vai ir/bija/būs vīrs un bērni. Tas man palīdzētu saprast, ar ko man darīšana. Bet tas – kā vēlies smile
Būs vien jāsūta konjaks VR. Baigi daudz vietas aizņem mans komentārs. sad

18  
Dace, man Gladiola rada nemieru sirdī, nē nevis nemieru, bet pulss paātrinās:)

17  
Gladiola, tagad man sanāca smiekli, pilnīgi aizsardzība ieslēdzās. Bet Tev ir zināma taisnība, bet taisnā tekstā tas izklausās smieklīgi. Tev gribas bērnu? Ļoti?

16  
Zane, paldies par komplimentu! Tu arī esi forša smile Tālāk par Sudrabu. Es jau necenšos te noskaidrot, ko par sevi domā Sudraba vai arī kā Dace man pārmeta - braukt viņai augumā par to, ka nav ģimenes. Šis ir VR blogs, un tad nu man gribējās ierosināt tematu par Sudrabas dzemdi VR skatījumā. Ko par to domā pati Sudraba, man īsti nav svarīgi. Jo šis blogs man ir tāds kā intelektuālais popkorns. Atnāku, palasu, citreiz kaut ko uzrakstu, nu izklaide tāda.
Tu, Zane, pēdējā komentārā jau manam līmenim pārāk gudri spried. Es laikam esmu primitīvāka cry Kādreiz es baigi smadzeņoju, ka vīru vajag un kādu vīru... Tagad man viss pie kājas. Smadzenes izkusušas pilnībā. Palikusi vienīgi dzemde un bioloģiskais pulkstenis, kas nu jau ne tikai tikšķ, bet runā uz mani vienkāršos paplašinātos teikumos bezmiega naktīs ar tekstiem - man bērnu vajag, Sudrabai bērnu vajag, Zanei bērnu vajag un Dacei arī. VR mīl uzsvērt, ka, kopš vīrietis ir sapratis, kāda ir viņa loma bērna radīšanā, viņam ir arī teikšana pie audzināšanas. Man liekas te ir viena liela nelaime - kopš vīrietis ir uzzinājis, kāda viņa loma pie bērna radīšanas, nedrīkst radīt bērnus, viņam nepaprasot piekrišanu sad Bet ne jau par to stāsts. Kamēr es te ar savu dzemdi cīnos, man nenāk ne prātā kalpot tautai vai valstij. Nu, es, protams, maksāju nodokļus, tomēr valstiskā līmenī celt tautas labklājību man nav laika. Bet Sudrabai vīru tomēr vajag. smile

1-10 11-20 21-25
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika