viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2014 » Jūnijs » 15 » Dieva radīšana
Dieva radīšana
11:02 PM

Izklausās jau šokējoši un var rasties aizdomas, ka gribu šokēt šokēšanas, nevis kaut kā jauna pateikt gribēšanas pēc. Lai ieviestu šeit nedaudz vairāk skaidrības un uzticības maniem labajiem nodomiem, nākas griezties pie zīmējuma, kurš daudz smukākā veidā būs manā jaunajā grāmatā „Pilni pagrabi partizānu”, kurai jāparādās grāmatnīcās kaut kad jūlija pirmajā pusē.

http://s102.ucoz.net/img/ma/m/i3.gif

 

 

 

Šajā zīmējumā mēs redzam vīrieti, kurš ar visām savām lomām ir pilnībā pavērsts pret sievišķo. Esot šādā pozīcijā, visas idejas vīrieša galvā var būt saistītas tikai ar sievieti un sievišķajām lomām, kas pēdējam visumā patīk, neieslīgsim te pārāk sīkos sīkumos. Idejas par Nelaimīgās Dievietes laimīgošanu, par Dzemdes skaistuma pielūgšanu utt., viss, kā jau tas manis jau ticis un vēl tiks aprakstīts. Vīrieti šajā virzienā tur nepieciešamība dabūt atļauju dzīvot. Nu labi – dažos gadījumos dabū „tikai” iedvesmu, šajā vārdā ietverot arī ļoti daudz ko citu, kas jau ticis manis pateikts par daudzajām sievietes lomām, uz kurām raugās vīrietis.

Taču no patriarhālā viedokļa vētījot, tas viss ir nepareizi un lieka spēku izšķiešana – dot Dzemdei un Dievietei, gaidot kādu to abu labvēlības zīmi un atļauju dzīvot. Tādēļ visas senās un jaunās patriarhālās ideoloģijas mēģina pagriezt Ziedotāju – Varoni pret Tēvu un Dēlu. Izveidojas Svētā Trīsvienība – Tēvs, Dēls un Svētais gars, kas ir enerģētiski un ideoloģiski noslēgta sistēma, un kuru garantē tikai celibāts, ja kādas gan citas garantijas vispār ir iespējamas. Skaidrs, ka tikai ticība un tās apliecinājumi vien šai te Trīsvienībai mēdz būt pārāk vāja, vai Dzemde un Dieviete – pārāk stipras.

Protams, matriarhālais pretosies daudzos un dažādos veidos, jo, ja Ziedotājs – Varonis vairs neziedo Dievietei & Dzemdei, tas tām būs milzu pazemojums. Līdzīgs, kādu tas izjūt pret gejiem, kas (dažu, laikam jau atraidītu sieviešu uztverē) uzdrošinās pamest sievietes un izturēties pret tām pret kā nekam nevajadzīgām, neinteresantām un uz visinteresantāko vīriešu uzmanību pretendēt nespējošām otrās šķiras būtnēm. Tādēļ Svētajai Trīsvienībai jāpiešķir vislielākā iespējamā autoritāte, kuru stiprina nevis geji, kas ir dabiski neVaroņi un neZiedotāji, bet gan heteroseksuālu vīriešu – priesteru celibāts.

Dažos gadījumos, kā piemērām ar marķīzu de Sadu, nekāda Ziedotāja – Varoņa pavēršana pret Tēvu un Dēlu nav bijusi iespējama – ne visi spēj un ne visiem jāspēj būt Dieva priesteriem. De Sads bija un palika mūžīgs Dzemdes un Dievietes kalps, kurš nespēja par savu kalpošanu nefantazēt, neatcerēties un nerakstīt pat patriarhālajā cietumā. Tur viņam nedeva rakstāmpiederumus, tādēļ par savu padevību mūžīgi sievišķajam viņš bija spiests rakstīt uz sienām, ar saviem izkārnījumiem...

 

Skaisti jau tas skan - Svētais Gars! Ortodoksāliem Dieva kalpiem varbūt tas nav patīkami, bet man kā zinātniski ievirzītam preparētājam svarīgi – norādīt, no kādām idejām šī ideja ir izaugusi, kas ir Svētā Gara pamatā. Būtībā esmu jau pateicis – pirmkārt, no vīrieša Varoņa un Ziedotāja lomas, par kurām esmu izrakstījies krustām šķērsām, jau no „Bendes Meitiņas un viņas tēvs” laikiem. Bet vēl dziļāk, zem Varoņa un Ziedotāja idejām, atrodas Dzimumloceklis un tā spēja apaugļot. Ne velti tad, kad es detalizēti pētu Dzemdi, dažas sievieškārtas komentētājas diezgan aizskartā tonī rekomendē man neaizmirst Fallu – varbūt aiz intereses par to, bet varbūt aiz kautrības par Dzemdes partizānu noslēpumu nākšanu gaismā.

Bet falliskie kulti – kā Papardes Zieda mistērijas, grieķiskais Priapa kults vai Junga sapnis par Fallu, kas nokarājas (nokarājas?) no Saules, ir auglības kultu vīrišķā daļa un attiecas uz bezpersonisko un dēmonisko (pirmscilvēcisko) Erotu I, kura izteicējs, kā aizpagājušā ierakstā „Ja tas kādam jāzina” par to vēstu, ir bijis arī I. Ziedonis:

Es stāvu zaļā zieda kātā,

Man tikai ziedēšana prātā.

 

Tāda, lūk, tā Svētā Gara senču līnija.

 

 

Sakot Dievs – Tēvs un Dievs – Dēls, mums arī nevajadzētu tikai debesīs lūkoties, it kā no turienes šie divi būtu nolaidušies. Ja jau Debesis, tad drīzāk kā glābšanās vieta, kā Lidojošā sala, vīriešu klosteris vai zinātniski pētnieciskais institūts. Taču, lidinoties nevajadzētu aizmirst, ka šīs abas Svētās Trīsvienības daļas tādas, nemainīgas un akmenī iekaltas, nav bijušas visu cilvēku un Dieva vēstures laiku. Dievs – Tēvs un Dievs – Dēls ir cēlušies no Tēva un Dēla lomām.

Domājot par kristiešu Dievu, nevajadzētu aizmirst, kā šīs abas lomas izceļas – to joprojām var redzēt katrā ar dēliem svētītā ģimenē. Viss sākas ar Dēla dzimšanu no Mātes miesas, kurā Tēva iesētā sēkla nav tik viegli pamanāma – tātad Dēls ir Mātē un vēlāk tuvu tai, lai vēl vēlāk ietu no tās prom, bet – cik ātri? Tuvība Mātei automātiski nostāda to viņas pusē strīdos ar Tēvu un Dēls, pats to nemanīdams, iegūst Mātes izjušanu sevī, Mātes patiesību un Mātes sāpes, vienlaikus kļūstot par Tēva nodevēju. Sākotnēji viņš tiek nostādīts Mātes pusē un viņa paša spēka ziņā ir izaicinājums tikt līdz Tēvam. Pie Tēva nonācis, tas atvainojas – piedod, Tēvs, ka es gulēju ar Tavu sievu! (Dēli guļ ar savām mātēm, ja ne seksuāli, tad emocionāli, bet robeža starp šiem aspektiem nav nemaz tik skaidra. Par to vairāk esmu runājis kaut vai šeit - http://www.mammamuntetiem.lv/emuars/11828/psihologi-psihoterapeiti-psihiatri-teti-nelauj-izmantot-savu-delu . ) Un Tēvam, piedodot, arī pašam ir jāpalūdz piedošana – piedod, Dēls, ka es to pieļāvu!

Tas jau tā jauki un mīļi, ka apraudāties var. Bet vīrieši jau, kā zināms, neraud, turklāt netic arī viens otra vārdiem, lai cik jauki tie izklausītos. Ne Tēvs, ne Dēls netic viens otram, kamēr tie savstarpējo attiecību vērtīgumu nav pierādījuši darbos. Nu un tad Tēvs saka – „pierādi Dēls, ka tu mani mīli vairāk kā Dzemdi un Dievieti un Māti/Meitu! Upurē viņas man!”.

Par to jau vispār nedrīkst tā runāt, jo tās tādas ne tikai dullas, bet klaji ķecerīgas domas, tomēr – vardarbība pret sievieti kā Dzemdes&Dievietes templi un šī tempļa sagraušanas akcijas, sākotnēji un vēsturiski ir bijušas ziedošanas akcijas Dievam. Ne jau Jaunās Derības trīsvienīgajam Dievam, bet Vecās Derības dusmīgajam, vai pat vēl senākam – kādam Baālam, Kronam vai Erotam I. Dažreiz šajā, no mūsdienu viedokļa, vardarbīgajā ziedošanas akcijā ir piedalījies arī Tēvs pats – atblāzmu no šādām akcijām mēs redzam motivācijā, kas realizējas kā grupveida izvarošana. Skaidrs, ka tā nevar būt seksuāli motivēta. Bet tā nevar būt arī ar varas iegūšanu motivēta, jo kāda gan tur izvarotāju grupai vara iegūstas. Šādā veidā tiek pazemota un dubļos iegrūsta Dieviete un pieķēzīta Dzemde.

Miermīlīgāka ziedošanas akcija vīrišķajam Dievam ir Tēva un Dēla došanās uz publisko namu (meitu māju) – Dievietes teritoriju, kuru organizē Māte, bet Altāra lomu, uz kura notiek ziedošana, Meita. Šādas ziedošanas miermīlīgums un iesaistīto personu brīvprātība tomēr sēj šaubas par to, vai tiešām tā ir ziedošana Dievam. Jo vienlaicīgi tā ir arī klasiska ziedošana Dievietei – tā dabū gan sēklas upuri, gan ziedojumu – atlīdzību par pakalpojumiem, kādi tie ir ziedotājaprāt.

Ķecerīgi – nevardarbīga ziedošana aiziet Dievietei, nevis Dievam! Šis vardarbības motīvs pētniecībai ir bijis aizliegts līdz šim... Tomēr man šad tad nākas aizdomāties, kā tas nāk, ka cilvēku tirdzniecība (sieviešu iesaistīšana prostitūcijā) ir vienīgais organizētās noziedzības veids, par kuru tiek notiesāts aptuveni vienāds skaists abu dzimumu pārstāvju. Varbūt šī ir ziedošana Dievam – ne jau tam jaunajam, trīsvienīgajam, bet tā tālākam sencim – no abu dzimumu pārstāvjiem!

Jūtīgākām dvēselēm, kas jau sašūt par manu līšanu kur nevajag (atkal) atgādināšu, ka ziedojumi senajam vīrieškārtas Dievam bija ne tikai seksuāli – piemērām, Zeva dēls Tantals izvārīja savu dēlu Pelopu, lai pasniegtu to maltītē Zevam un citiem olimpiskajiem dieviem, kas tādu upuri nepieņēma, riebumā novēršoties. Bet gan jau Zeva priekšteči tādus upurus pieņēma, ja jau Tantalam kas tāds varēja ienākt prātā.

Ziedojums Dievam neapšaubāmi ir Tēva atzīšana par ģimenes galvu un patriarhāta nodibināšana. Tāpat arī feodālo valstu izveidošanās ir notikusi uz Dievietes rēķina, kura ilgus gadus par to klusu cietusi. Un ziedojums Dievam ir zemapziņas, mitoloģijas un visa sievišķā pirmsākuma noliegšana, kas lieliski izdodas ne tikai šodienas vīriešiem, bet arī tā sauktajai modernajai sievietei.

 

Nobeigumam vēl viena svarīga doma, mēģinot atbildēt uz jautājumu – ko sievietes dara Dieva baznīcā? Ja viņu Dzemdes un Dievietes ir atstātas vienas, neatzītas un tukšas, bet vīrieši vai nu lidinās uz Lidojošās Salas, vai iet pie dievgalda – ko gan viņām būs darīt? Jādodas turp, kur pazuda Varonis un Ziedotājs.

Skatījumu skaits: 1859 | Pievienoja: | Reitings: 2.5/4 |
Komentāru kopskaits: 111 2 »
11  
Zane, ja runa ir par patusēšanu, tad man arī izskatās, ka dažas lietas nevajag runāt un varbūt uz dažām vietām pat nav vērts iet. Var paskatīties uz to arī kā uz cīņu: dažreiz nevar uzvarēt, citreiz var un pat vajag, jo kā gan citādi sabiedrība kļūst labāka. Bet man ir tas, ka es jau labu laiku atpakaļ esmu pieteicis tēmu, kas man pašam likās un joprojām liekas normāla, bet es neparedzēju, ka noteicošajiem tā liksies nejēdzīga, nevēlama vai aizskaroša. Pirmajos konfliktos biju pārsteigts, bet nu jau ir līdz kaklam. Tomēr atteikties būtu diezgan sūdīgi; varbūt tomēr izdosies aizstāvēt.

10  
Bryuver: Tu to tik labi pateici, nu ar tādu... Un es no savas puses varu piebilsts, ka Tevi saprotu, gan nezinu kādā mērā.. bet tas ir zināms vientulības ceļš, kad ir apkārt kuluāri, bet saproti, ka tiksi sažļembāts starp viņu pūlēm paturēt savu iluzoru siltumu. Nekad neesmu sapratusi vai ir vērts runāt, kad runāšana nāk tik smagi un argumentēti.. Dažbrīd ir vērts izvairīties no vajadzības runāt.

Marī: Paldies par ieteikumu, noteikti noskatīšos, ka bus iespēja. Šobrīd "roku" Ziedoņa piederības meklējumus, mazliet no Umberto Eko "Sarakstu karuseļa", un projektu menedžmentu lielos apmēros.. pienāks laiks arī T. Robinsa kungam..

Dace kaut kur pazudusi....

Un jā, lai visiem priecīgi nolīgot. Lai tā lieta top:)

9  
Nupat palasīju kādu antropologu, kurš nodarbojas ar kultūru salīdzinošo pētniecību. Viņu īpaši interesē dažas diezgan mežonīgas kultūras, piemēram Jaungvineja, kur joprojām viegli saskatīt jēdziena “kultūra” saistību ar tā sakni — “kults”. Viņš raksta, ka salīdzinošajai pētniecībai visniknāk uzbrūkot reliģiju pētnieki, un viņu galvenais arguments esot, ka kultūras nav salīdzināmas; tās esot jāpēta no iekšienes, jo tikai tā varot labi izprast kontekstu. Viņš un citi salīdzinātāji atbild, ka to taču viņi neesot atstājuši novārtā. Un tad viņiem iebilst par neprecīziem pieņēmumiem par to, kas šajās kultūrās kopīgs un atšķirīgs. Un tā tālāk, un tā joprojām.

Nu, lūk, bet kas tad ir dzīļu psiholoģija, piemēram, tāda, ar kuru nodarbojas Viesturs? Tā jau arī nāk no salīdzinošās kultūru un reliģiju pētniecības. Šīsnedēļas tīzerā ir pieminēta žurnāla „Psiholoģijas pasaule” retrīta dalībnieču uzrunāšana trīsarpus stundu (!!!) garumā. Vai tik te nav līdzīgs konteksts. Tu pasaki kaut ko, un tev sāk uzbrukt par kaut kādām tur detaļām. Tādu situāciju es arī tagad pazīstu. Un meklēdams neatradīsi, kas tur bija par “problēmu” vai kas “neiepatikās”. Un interesanti, man vienreiz pat pateica, ka es nedrīkstot būt Bryuvers, man jāizvēlas, kādu nozari es pārstāvu. Citiem vārdiem, jāpēta “no iekšienes”, jābūt kaut kur “iekšā”, he. Maķ. Jā, kādā Mātē jābūt iekšā, vai tā būtu kāda reliģija, vai kāda ļoti specifiska zinātnes apakšnozare, vobšem kāda dieviete. Dievietes savā starpā var karot, bet ja nu kāds izdomājis nebūt vispār nevienā dievietē iekšā un būt vienkārši pats, tad tāds jau ir nostājies pret pašu dievietes principu (viņuprāt gan tikai), un tad viņas apvienojas pret šādu kaitnieku. Un tad vairs nav svarīgi argumenti un pretargumenti, tas viņas tik un tā nepārliecina. Iekšā esošie pret ārā esošajiem.

Bet tas, ko es pirmīt pateicu, bija doma, ka neizbēgami kaut kādos smalkākos līmeņos mēs tomēr kaut kur ieejam iekšā, bez tā nevar, bet vēlams arī noiet apli, paveikt misiju, nolikt lomu, iziet ārā un saprast, kas bija.

8  
Liku bērnus gulēt un domās ieskanējās dziesma par Jāzepu un Mariju… Jēkabs, Jāzeps… kāda tur starpība, kurš futbola komandas dalībnieks - šī esot viena no populārākajām meiteņu/sieviešu fantāzijām - visa futbolkomanda!
Kā tad lai viņas apgāna, pieķēza, ja viņām tas sāk patikt? Jebkas kļūst par ziedojumu Dievietei. Arī grupveida izvarošana.

Es kādreiz domāju par jaunavu Mariju - ak, nabadzīte - bija jāatdodas kaut kādam svešiniekam. Bet kāpēc, lai tas nebūtu patīkami?
Šī ir bijusi viena no manām fantāzijām - naktī istabā ienāk svešinieks…
Apgāna vai ziedo?

Grīnveja filmā (laikam “Līķu skaitīšana”) kāda skaistule pieņēma tik garu rindu ziedotāju līdz pati bija mirusi. Nez kuram tika šis upuris?
Tai pat filmā kāds zinātkārs zēns pats sevi apgraizīja. Neuztvēris lietas būtību, bet nomērijis attiecīgos centimetrus, nošņāpa savam zaļajam stiebram visu galu un noasiņoja. Kuram šis tika? Būtu kaut Afrodīte dzimusi…

Jurgas Ivanauskaites grāmatā “Ragana un lietus” Jēzus atvainojas Magdalēnai, ka nevarot viņu pagodināt…
Viņš jau bija ceļā un viņa viņam sekoja prom no sava tempļa.

Paklīda zinātnieku baumas un šaubas, ka Magdalēna varētu būt bijusi Jēzum sieva.
Un kāpēc gan, lai nebūtu?
Ja vīram un sievai abiem kopā ir kas vairāk kā kopīgi bērni, miteklis un dzimumakts, tad sastapt Dievu varētu būt cerīgāk. Patīk doma, ka Dievs ir patībā. Un patību izzināt ir apzināties savu animu/animusu un nekalpot tiem.
Tikko izlasīju angliski Jēzus sacīto - brutāli tulkojot - ik viena sieviete, ja vīrišķosies, ieies Tā Kunga valstībā.
Jēzum vajadzēja Magdalēnu, lai saprastu sevi. Un Magdalēnai vajadzēja Jēzu, kuram viņa nebija tikai templis.
Un tālāk jau katram pašam.

Es par šo varu pagaidām tikai fantazēt. Man vēl ar Dzemdi lietas kārtojamas. Es gribu tās nosaukt Vārdā un tad radīt savu Pasauli.

7  
Vispār šoreiz te ir vesela tēmu esence, ir arī visādas patiesības puses un aspekti, daudz kas nav viennozīmīgi un nav nemaz tik viegli orientēties. Piemēram, sieviete jau nav piekalta pie tās Dievietes; viņa var iet vīrietim līdzi, un vīrietim, kas dodas Dievietes virzienā, nav tur jāpaliek (jāpārtop un jāaiziet). Citādi pārāk fatāli sanāk.

6  
Zane (ne par tēmu), Tu pieminēji Timu Robinsu un es atcerējos un gribēju Tev kā kinomīlei smile ieteikt vienu no brīnišķīgākajiem kino pārsteigumiem - "The Secret Life of Words", ar viņu galvenajā lomā. Līdz šai filmai nezināju, ka tik trauslas sajūtas vispār iespējams uzfilmēt. Un kaut kas tur tomēr ir arī no tēmas - ziedošana, kura izrādās dāvana sev pašam, patizāni, kuri, nosaukti vārdos, slēpēju neaprij, bet atbrīvo.

5  
Jūdi gaida savu mesiju atnākam, jo tādas jaunavas marijas, kas grūtas no “svētā gara” bijušas katra otrā. Tas esot bijis tā laika jaunas sievietes pienākums - doties uz templi un atdoties svešiniekam/iem. Vai tā bija ziedošana dusmīgajam Dievam Jahvem vai ziedošana Dievietei, bet Jēkaba pirmās nakts tiesības bija tikušas citam. Un gluži kā Blaumaņa latvju tētis Matīss uzņēmās rūpi par jaunuvi ar pieziedoto pilno klēpi. Ko tur daudz pārdzīvot - kungs tas pats “Tas Kungs” vien ir. Kāda starpība, kurš no kolektīvā falla sējis Marijas dzemdē. Kā veca čigāniete teikusi - ”kā ta' lai zin, kurš zāģa zobs ķēris?!”
Beidzot es spēju noticēt, ka Jēzus radies no svētā gara.

Pirms 8 gadiem es sajutos vārga un vāra kā ļaunas slimības sirdzēja. Izrādījās, manī bija pabijis svētais gars un atstājis tur sēklu. Manī auga mazītiņš krāniņš. Jutos kā svētā. Tad es viņu dzemdināju un devu garam miesu. Tēvs pats savām rokām pārgrieza dēla nabas saiti un atdalīja viņu no manis. Es viņu zīdīju. Mēs joprojām bijām viens vesels. Tagad uz viņa “kāpēc” jautājumiem es sūtu dēlu pie tēva. Bet vakaros un rītos viņš guļ man blakus.
Otrs dēls man uzsmaidīja jau pāris nedēļu vecumā. Viņi abi mani tā laimīgumo, ka varētu mierīgi iztikt bez dēlu tēva, ja vien man nevajadzētu “sātana izdzinēju”.

Svētdien dzirdēju kā virtuvē sarunājas manu dēlu tēvs ar savu māti. Viņa saldsērīgi atcerējās, kā vecākā dēla kāzās mičošanas rituālā turējusi klēpī savu pieaugušo dēlu. Vēl pēdējo reizi pirms atdot to vedeklai, lai pēc tam plēstos par viņa mīlestības apliecinājumiem. Māte atdod dēlu nākamai mātei un tā savu dēlu atdos nākamajai.
Un ja nu viņš nav atdodams? Ja nu viņš iet prom?

Tad māte vazāsies dēlam pakaļ, sekos viņam un svaidīs kājas ar asarām. Tā labprāt dzemdinātu to sev atpakaļ un, dēls varētu arī mēģināt iestādīties atkal mātes miesā, no kuras tas nācis kā Kim Ki Duka filmā “Pieta”. Viņš baroja savu māti ar gaļas pikuci izgrieztu no savas ciskas, lai saplūstu ar savu māti. Jēzus dalīja maizi un deva nostrebties vīnu kā savas asinis. Kā mierinājumu mātei pa ceļam pie tēva.
Marija sekoja, jo zināja, ka dabūs atpakaļ to, kas viņai pienācās. Dēla miesu.

Latvieši saka - “aizgāja pie tēviem”. Tas izklausās kā atbrīvošanās no jūga. No kalpošanas mātei - dievietei - dzemdei jeb savam fallam. “Aiziet uz labākiem medību laukiem” un tikmēr mātes , sievas un meitas rušina kapu kopiņas un audzē uz tām puķes, kuras nemēdz plūkt un nest mājās. Tās novīst turpat. Viņas nolasa skujas un nogrābsta smiltis rakstā - tādās kā asaru vagās.

Mirst mātei, lai atdzimtu tēvam. Tā robeža starp līdzībām un tiešām stingušu ķermeni ir visai trausla. Manu vecomammu sauc Marija. Viņa nenosargāja dēlu ģimenē un es nenosargāju tēvu. Mēs abas neesam spējušas pildīt “slepeno mātes un meitas vienošanos”. Viņš aizlaidās pa īstam pie tēva, kurš jau gaidīja viņu Tur uz augšāmcelšanos. Tādi kā nodevēji un svētie vienlaikus.

Mans mazais dēls ieraušas man klēpī, apķer mani un samīļo un pēkšņi iesit man pa seju. Es saku, ka man tā nepatīk, bet nojaušu, ka tie ir pirmie ziedojumi Dievam jeb pirmie soļi pie Tēva, iepļaukājot un testējot kādu no pūķa galvām.
Es iespiežos viņa vaigā un ieelpoju saldo dēla smaržu. Viņš viss vēl pagaidām ir mans.

4  
Kaspar, tieši tā jau tā sievišķā daļa sevī rodas — tā ir paņemta no mātes līdzi un integrēta sevī. Vispār neatkarība/patstāvība/individuācija ir nevis iekš tam, ka atsakies no māties, bet ka esi daļu no viņas prihvatizējis un aiznesis līdzi (kaut gan pašam tā neliekas). Par to liecina arī mīti, kur varonis atbrīvo princesi no pūķa (nozog vai atņem labo daļu no Lielās Mātes). Cirkularizācija? Man liekas, šeit jau ir runāts par to, ka cilvēks būtībā ir autoerotisks.

3  
Kārtējo reizi paldies Rudzītims - arvien skaidrāk un saprotamāk.

Dažas "bumbiņas".

Par atgadījumiem. Bija vel tād gadījums, brauc samosvals par ceļu... nē nē cits. smile Geštalterapijas pamatlicējs Pērlz reiz tika uzaicināts nomierināt kādu satrakojušos sievieti. Viņam tas izdevās divas reizes veicot varoņdarbu - apmierinot sievieti turpat grupas priekša uz grīdas. Sieviete nomierinājās un terapija izdevās. Jautājums - Vai Pērlzs nogalināja vai piegānīja dievieti, nē nekādā gadījumā, tas bija ziedojums. Cita starpā Pērlzam esot biji pāri sešdesmit - kam vēl nav simts, tas var! smile

Vēl viens termins, kas neparādijās diskusija bija sublimācija - būtībā man liekas tā ir tā priesterība vai Dieva darbu veikšana. Veids kā būt brīvam, radīt progresam, neticat - Kroštates Jānis, Puškins, Freids, Gandijs, Tesla .... Ja viņi ziedotu dievietei, daudzi viņu darbi netiktu uzrakstīti.

Jautājums Bruyveram: vai tiešām esat pārliecināts, ka tā "izdrāšana" ir efektīva atbrīvošanās, ja pieņem, ka sieviškais ir daļa no sevis, tad šis akts ir apus griezīgs. Diezgan ož pec cirkularitātes! Es nezinu, bail prasīt par pieredzi, bet tomēr...

2  
Hmm.. Viestura tekstā ir nianses, kas man nav saprotamas.. Piemēram par ziedojumu Dievam, kas ir visa sievišķā, pirmsākuma noliegšana, Tēva vara ģimenē utt...kas izplatīta šobrīd. Šajā vietā es nedomāju, ka pilnīga atteikšanās no ziedojumiem Dievietei varētu neradīt "partizānus" kā Bryuvers saka. Turklāt seksu pielīdzināt tikai ziedojumam nevajadētu. Ok, visas vīriešu runas par seksa "nevajadzību" parasti sākas pēc 50 gadiem, un sievietēm otrādi. Vai tomēr šajos gadījumos apņemšanos un filosofiju nediktē vecums.Un ja vīrietis nav kādu brīdi jaunībā ziedojis Dievietei, vai viņā vispār var atnākt šī svētā apņemšānās, jeb viņš ir atkarīgs no savas zaļās stāvēšanas(kaut tikai prātā) līdz kapa malai?

Bryuver, atgadījums ar Dievu un Velnu man lika atcerēties par kādu citu atgadījumu, vienīgi neatminos visa notikuma jēgu, bet katrā ziņā kāds puisis bija iestāstījis meitenei, ka viņu(meiteni) Velns apsēdis, jo šķiet viņa dikti šķaudīja vai kaut kā tamlīdzīgi. Un tas nu ir jāizdzen laukā. Nu ja viņa ļoti gribot, tad viņš varot to Velnu izdzīt. Tāpēc Velna dzīšana īstenībā ir dzimumakts. Bet tās ir muļķības, protams, visdrīzāk,ka es to redzēju kādā erotiska satura Franču mākslas filmā.

Un pēdējais.. un šā bloga sakarā, ko pamani arī Tu Bryuver, rodas viena pretruna starp Pasaules vīrietis un Latvijas vīrietis. Jo bieži vien(vismaz pagaidām)bērni ir ziedojumu blakusprodukts, nevis primārais divu cilvēku satikšanās mērķis, kādā uzsākt savu ceļu pie sava vīrieša un savas sievietes. Es nezinu kā būtu jābūt no vīriešu un Dieva pozīcijas, bet no sievietes un Dieva pozīcijas būtu jābūt tā, ka pa lomām virzās pakāpeniski,

Vakar atkārtoti noskatījos Tima Robinsa filmu "Mirušais nāk", nebiju to redzējusi gandrīz desmit gadus. Sievietes atšķirība no vīrieša būs arī celibātā, un ja šī atšķirība pazudīs, tad pasaule gan varētu aiziet bojā. Sievietei ir vienkārši jāspēj noiet tas pats ceļa gabals ko vīrietim, tikai ar kartupeļu maisu uz muguras.

1-10 11-11
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika