Kā jau attiecībā uz visiem skatuves gabaliem, tie ir ne tikai jāskatās, arī jālasa. Man Harmss vienmēr ir saistījies ar spēju vienā vārdā (varbūt frāzē) sakoncentrēt neticamu enerģijas lādiņu, dažreiz apvienojot to ar pasakainu pateiktā lakonismu un daudznozīmību vienlaikus. Man viņš ir asociējies ar nedaudz modernizētu, tomēr tādu īsti krievisku vīrišķību, vienlaikus gan stipru, gan iepriekšnolemtu iekrišanai matriarhālajā nomiršanas saldmē. No šī viedokļa raugoties, prasās aktieri, kas runā daudz „krieviskākās” (ir tāds tembra nosaukums) toņkārtās. Harmss latviski neskan, un pat nelasās - nemēģiniet man ieskaidrot pretējo! Izlasot „Veceni” - http://kharms.ru/staruha.html - dabūju drīzāk maigu, nekā verbāli un enerģētiski dragājošu kopiespaidu. Bet tas varbūt dēļ iestudējuma, kas neapšaubāmi bija harmsāks par pašu Harmsu. Režisors bija daudz pielicis „no sevis”, man tas patika.
Bet es jau paguvu pieteikt, ka šeit ir saikne ar Dievieti. Jā – tādu, kas drīzāk rada gorgonai Medūzai, riebīgai bez gala, uzmācīgai - vemjošai, asinis spļaujošai, bailes izraisošai, uzglūnošai tumsā. Vai tā jāsaprot kā halucinācija? Harmss taču mira psihiatriskajā slimnīcā, Ļeņingradas blokādes laikā, bet diezin vai viņš bija psihiski slims, ticamāk, ka simulēja. Viņam bija sarežģītas attiecības ar Staļina režīmu, vai gan varētu būt citādi.
Ticamāk, ka Vecene tomēr ir arhetips, kas jāuztver kā ne tikai psihotiķu pieredzē „iznirstošs”. Tā ir realitāte arī „normālajiem”, arī mums ar to ir darīšana, pie kam acīmredzami vairāk, nekā gribētos. Šajā sakarā interesants paziņojums teātra mājaslapā - Sakarā ar režisora koncepcijas maiņu Vecenes lomā iepriekš paredzētās aktrises Lāsmas Kugrēnas vietā lomu spēlēs Artuss Kaimiņš. Vai, cik interesanta vēsts. Teātris teātrī, daudz vēstoša un par tēmu pasakoša informācija.
Sitiet mani nost, bet es nevaru iedomāties Lāsmu Kugrēnu kā Veceni, kurpretī Artuss Kaimiņš burtiski izbaudīja šo lomu. Es pat teiktu, ka šis ir tas gadījums, kad aktieris sava darba dēļ „par brīvu” dabū to, kas „normālajiem” jāpērk par naudu.
Interesants fakts – ko tas Artuss var atrast TĀDĀ lomā? Man liekas, spēles un izspēles ar Dievieti (arī kā gorgonu Medūzu) dod brīvību no tās. Kurpretī nepieciešamība (tāda taču objektīvi nemaz nav!) asociēt Veceni ar sevi kā sievieti un sevi pašu var likt justies riebīgi pašai par sevi ir kaut kas sasaistošs, briesmīgi briesmīgs. Es varu iedomāties, kā Lāsma Kugrēna nespēj parāpot kā Vecene, kur nu vēl sēdēt, ar no mutes izlīdušu zobu protēzi. Es pat varu iedomāties, kā viņai ir jāmokās vemjot un piespiežot sevi to darīt. Viņa diezin vai grib paraudzīties uz sievišķās psihes riebīgajiem bezdibeņiem, viņai vajag, lai var uzmirdzēt acis.
No vienas puses – skumīgi. Ir taču tajā veceniskajā gorgonismā TĀDA sula iekšā, ka sieviete, kas spēj uz to palūkoties no distances, var dabūt vai visu, kas pasaulē noticis, sajust. Šāda sieviete var iegūt brīvību no visa un teikšanu par visu. Bet ne katra to grib un ne katra to grib varēt. Šeit mēs nonākam līdz svarīgai vietai. Kā Dievieti sevī izjūt vīrietis un kā – sieviete?
Vīrietis ļoti bieži kā gūstītāju un ziedojumu savācēju, no kuras jādabū distance vai – kā šajā gadījumā – tā jāizspēlē. Bet sieviete – kā sevi pašu, sevis neatdalītu daļu, savu vainu, savu būtību, savu Māti kā Meitai. Bet ja tā, tad tāda Vecene ir spļāviens sejā, apvainojums pret visu sievišķo, Persefones nodevība pret Dēmetru. Un tādēļ Lāsma Kugrēna nevar jautri nospēlēt Veceni. Nospēlēt лихо – ir tāds brīnišķīgs krievu vārds. Derīgs arī, lai aprakstītu attieksmi pret nāvi, brīvu no ekstistenciālām bailēm no tās.
Domājot par riebīgo un pretīgo, nevar aizmaldīties garām incestam. Patiesībā nav nemaz tik daudz riebīga un pretīga, kas būtu brīvs no incestuālā. Esmu daudz domājis, kā savu mātes seju redz bērns, kurš ir četrdesmit gadus jaunāks par savu māti. OK – nu kaut vai divdesmit... Vai ir kāda vecuma perspektīva, no kuras divdesmit līdz četrdesmit gadu starpība netiek izjusta kā riebīga? Savos piecdesmit man nav viegli iedomāties septiņdesmitgadīgu sievieti, kurai varētu pieglausties un kuru noskūpstīt, kur nu vēl deviņdesmitgadīgu. Nedaudz pieļauju, ka piecpadsmitgadīgam puisim kādu laiku var interesēt trīsdesmitpiecgadīga meitene. Bet vai piecdesmitpiecgadīga? Tie nav tikai bioloģiski refleksi, kuri bērnam (arī pieaugušam) liek izjust riebumu pret vecāku pretēja dzimuma pārstāvi.
Bioloģiskajā aspektā vecākam nebūtu jābūt nederīgākam, to mēs daudzviet redzam, ja riebums atkāpjas – ir taču seksuāli saderīgi pāri, kuros divdesmit un vairāk gadu starpība nav šķērslis. Riebums vienmēr saistās ar incestu, bet incesta kritika nāk no patriarhāta kā ideoloģijas. Kā jau cilvēces rītausmā parasts, ideoloģija (reliģija) tika vērsta uz to, lai apkarotu nepareizo. Toreiz – matriarhālo, tātad incestuālo. Riebums kā ierocis, lai dēls varētu atstāt savu māti. Un lai meita tiktu prom no tēva. Svarīgi, neizglītotiem ļautiņiem.
Šodien mēs, izglītotie (tā saucamie) rietumnieki, diezin vai varam paļauties tikai uz primitīvi ideoloģiskiem štampiem. Līdz ar to - mums jādomā par to, pret ko mēs izjūtam riebumu. Un vai mēs nevaram sevi pret incestu aizsargāt apzinātākā veidā? Šis riebums ir mulsinošs, tas neļauj cilvēkam justies brīvam no savas tīrās mīlestības pret saviem bērniem un saviem vecākiem. Patriarhālās ideoloģijas izveidotais riebums liek vienmēr izturēties aizdomīgi pret savu tīro mīlestību pret vecākiem un pret bērniem. Šī ideoloģija novērš kļūdas, tādēļ tā nevar būt ideāla.
Vai meita spēj piekļauties savam tēvam pateicībā par kopā pavadītajiem gadiem? Un vai dēls var samīļot māti par visām ciešanām, ko tā viņa dēļ izcietusi? Vai mēs spējam sevi identificēt attiecībās ārpus incesta? Vai tiešām varam būt tik tīri? Harmss nedaudz, bet Navstavševs jau pavisam pamatīgi rotaļājas ap sievieti dažādās (vecuma, bet ne tikai) kondīcijas – šis man tīk visvairāk.
Маленкая девочка Наташа. Un meitene (sieviete, kas grib vīrieti, lai tiktu pie bērna), kas grib iedzert šņabi –
ОНА: Вы любите пиво?
Я: Нет, я больше люблю водку.
ОНА: Я тоже люблю водку.
Я: Вы любите водку? Как это хорошо! Я хотел бы когда-нибудь с вами вместе выпить.
ОНА: И я тоже хотела бы выпить с вами водки.
Я: Простите, можно вас спросить об одной вещи?
ОНА (сильно покраснев): Конечно, спрашивайте.
Я: Хорошо, я спрошу вас. Вы верите в Бога?
ОНА (удивленно): В Бога? Да, конечно.
Я: А что вы скажете, если нам сейчас купить водки и пойти ко мне. Я живу тут рядом.
ОНА (задорно): Ну что ж, я согласна!
Я: Тогда идёмте.
Tādi apdomājami jautājumi, tejāteris tur galīgi nav svarīgs. Dieviete, Dieviete, Dieviete.
|
