viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2013 » Aprīlis » 14 » Divi Dievietes objekti
Divi Dievietes objekti
10:28 PM
Izgājušnedēļ notika Latvijas psihoterapeitu konference par seksualitāti, kurā uzstājos arī es ar referātu par incestu, raugoties no vēsturiski arhetipiskā viedokļa. Kā jau tas nereti ar mani mēdz būt, sakāmā bija krietni vairāk, nekā iespēju to izteikt man atvēlētajos laika rāmjos. Tas, no vienas puses, slikti – vajadzēja taču laikus parēķināt iespējas! Taču no otras puses – tagad daudz labāk redzamas kopīgā un atsevišķā attiecības. Un redzams arī tas, kas mani pašu šobrīd uzrunā visvairāk un par ko tagad, šeit, gribas padomāt.

Manī ir labāk noformulējusies doma, kuru esmu izteicis jau agrāk – mātes atšķirīgi izturas pret saviem jaundzimušajiem bērniem. Esmu minējis, ka puikas tās ilgāk baro ar krūti salīdzinājumā ar meitenēm un gadījumos, kad ir seksuāli neapmierinātas, dažādi izmanto bērnus savu vajadzību apmierināšanai. Zēnus tā, ka tie sajūt pienākumu „kaut ko izdarīt” ar mammu, bet meitenes – atdot mammai - Dievietei sevi pašu, savu ķermeni. Tālākajā attīstībā tas nozīmēs, ka bailēs no Dievietes, kura (visa pasaule un viss, kas tajā noticis) tiek ieraudzīta mammas sejā, vīrieši dosies uz templi ziedot Dievietei ne tikai visādas dārgas un ziedotāja padevību demonstrējošas mantas, bet arī savu sēklu un savu enerģiju, kurai jārada Dievietei orgasms un enerģija, „uzrāviens” no tā, ka viņa tiek gribēta. Bet sievietes ziedos Dievietei sevi pašu gan identificējoties ar to (sieviete kā Dieviete), gan uztverot savu ķermeni kā templi, kurā notiek ziedošana Dievietei.

Dzimumakts, no šāda viedokļa paraugoties, ir baiļu dabas spēku priekšā savaldīšanas akcija. Lai tas notiktu, varbūt nav nemaz jābūt dzimumtieksmei, pietiek ar periodiski uznākošām vīrišķām bailēm un pienākuma pret Dievieti un sievišķas sevis pašas ziedošanu tam, kas cieš, šajā gadījumā - tai pašai Dievietei! Arī dzīvnieku pasaulē seksuālo attiecību motivācijas pamatā varētu pietikt ar četrkājaino zīdaiņu bailēm tikt mātes pamestiem vai iznīcinātiem, kas starp dzīvniekiem notiek. Nezinu gan, vai biežāk kā pie cilvēkiem, kas ir iemācījušies bērnus iznīcināt vēl nedzimušus un pat vēl neieņemtus – arī šis faktors varētu būt būtisks „baiļu no Dievietes” sakarā. Tam, ka dzimumtieksme dzīvniekiem tomēr ir bioloģiski determinēta, liecina, ka „auru laiks” tiem ir tikai kādā noteiktā gada laikā. Bet tas, ka cilvēks „auro” cauru gadu, savukārt liecina nevis par bioloģisku, seksuālu un vairošanās nepieciešamību, bet gan par dziļi psihē nostiprinātām un emocionāli izjūtamām attiecībās ar Dievieti.



Pēc konferences sajūtās tomēr visvairāk iedvesmojošā izrādījās iesāktā, bet nepabeigtā doma par diviem Dievietes objektiem. Zīdaiņu puikas redz tos abus – gan Nelaimīgo, Dusmīgo un nogalināt gatavo, gan Laimīgo un Drošību sološo. Un puikas centīgi strādā, lai mamma būtu vairāk laimīga kā nelaimīga. Meitenes turpretim Laimīgo Māti praktiski neredz. Sakot, ka bērni ir tie, kam mātes sevi rāda neizskaistinātas, tādas, kādas viņa patiešām ir, es domāju pirmkārt meitenes. Meitai no mātes ir jāpārņem un jānes tālāk viss dzimtaskoka nelaimīgums, līdz atradīsies kāds Varonis, kas to pārveidos par laimīgumu, izglābs. Bet ja tā, tad meitenes ir atbrīvotas no puiku cīņas – darīt laimīgu Dievieti mātē un citās sievietēs. Tās ir notiesātas gan māti, gan tās Dievietei ziedoto Pašu Sevi izjust kā nelaimīgas, nepareizas un no ziedojumiem atkarīgas.

Tikai dēlam māte rāda arī savu laimīgumu. Tagadējos laikos, kad attīstījusies psiholoģija, tajā skaitā mātes un bērna attiecību pētniecība un no mātēm tiek prasīts, lai tās visiem bērniem (arī meitenēm) veidotu tā saukto drošo piesaisti (attachment laikam gan precīzāk un jēgpilnāk būtu jātulko kā pieķere, pieķeršanās). Tātad – vairāk Laimīgās Dievietes un nemaz – Nelaimīgās, Dusmīgās! Vai nav forši? Puikām vieglāk, daudziem no tiem, kas līdz šim miruši, būs iespēja izdzīvot. Un meitenes! Tā beidzot dabūs laimīgumu pa taisno no mātes, līdz ar to samazinot šo pazemojošo atkarību vēlākajā dzīvē - izlūgties tiesības būt laimīgai un skaistai no tēva un citiem vīriešiem, kuri no savām mātēm visos laikos ir dabūjuši divus Dievietes objektus un kuri tādēļ tagad ir spiesti sievietēm ne tikai izstāstīt, cik viņas skaistas, bet arī panākt, ka tās notic, ka tas tiešām tā arī ir!

Tomēr vispārīgs dabas likums ir, ka nekas nav tikai un vienīgi labs. Visam ir savas negatīvās puses. Un – ja izdodas visiem bērniem iedot stipru Laimīgās Dievietes objektu, tad viņiem nav nepieciešamības iedziļināties nelaimīgumā, galvenokārt no kura taču sastāv visa sabiedrības un ģimenes vēsture. Viņiem nav nepieciešamības nelaimīgumā ieraudzīt pieredzi. Vēsture pārstātu būt svarīga.

Un – ja sievietēm būs pašām savs laimīgums jau no mātes rūpīgi realizētās drošās piesaistes pasākumiem, tad kāds gan iemesls viņām būs gribēt vīriešus? Viņas jau divdesmit gados varēs deklarēt to pašu, ko daudzas šodien deklarē četrdesmit gados – priekš kam man vīrieši, visu, ko man vajag, es varu dabūt pati! Ja jau divdesmit gados sieviete zinās, ka viņa IR skaista, kādēļ gan viņai varētu būt vajadzīgs kāds, kas to izstāsta?

Rezultāts – sieviešu un vīriešu civilizācijas atkal būs šķirtas. Sevišķi - ja labi strādās spermas bankas un varēs izvairīties no tā, ka katram bērnam jābūt pasē ierakstītam tēvam, vīriešu loma sabiedrībā kritīsies, tie tiks izdzīti. Un tad viņiem būs jāpielieto vecais labais paņēmiens – dažiem jākļūst par Izvarotājiem un Laupītājiem, lai citi tiktu pieņemti darbā par Apsargiem, pakāpeniski kļūstot par Tēviem arī tad, ja bioloģiskais tēvs būs spermas bankas anonimizēts.

Redz kā sanāca – tas, ka māte izturas incestuāli - pret dēlu laimīgāk un seksīgāk kā pret meitu, nodrošina to, ka sievietei ir vajadzīgs vīrietis un vīrietim – sieviete. Šis ir ļoti svarīgs aspekts. Tomēr es krietni pārspīlēju, baidoties, ka drošas piesaistes veidošanas pasākumi varētu atgriezt mūs matriarhātā, daudz vairāk šajā virzienā mūs grūž nespēja radikāli rīkoties šķiršanās, abortu un kontracepcijas jautājumos.

Lai nu kā – nekas uz vietas nestāv. Un lai saprastu, kurp mēs dodamies, mums vajadzīgi arī tāda veida instrumenti kādus sniedz šī analīze.



P.S. Incesta tēmas vilciena nākamā pietura būs no 16. Līdz 19. maijam Lietuvā, Birštonā, kur notiks mans seminārs „Daudznozīmīgais incests ģimenes attiecībās”. Vairāk informācijas par to – Sākumlapā.
Skatījumu skaits: 983 | Pievienoja: | Reitings: 4.0/3 |
Komentāru kopskaits: 291 2 3 »
29  
cik tieksme pēc elementāras skaidrības ir indīga var vienkārši pārbaudīt sadzīviskā situācijā kaut vai ar..vienalga.. veļas mašīnas instrukciju. ja tajā lietotie termini būtu izplūduši un mainīgi simbolisku nozīmju pilni, tad saprast, kā šī ierīce strādā, neizdotos. un droši vien nekas cits arī neatliktu kā reflektēt par savām jūtām. kādēļ tad tieši šī bloga piesaistē veikt savus autoritāšu brīvos patiesības meklējumus, ja tekstu saprašana nav svarīga? un kādu pašizpausmes aicinājumu īsteno projektīva dzirksteļošana uz mani?

kādēļ man būtu jāseko mērķim, kādu, šeit atrodoties, Jūs izvirzāt sev?
mana interese ir cita, es nelūdzu ne diagnostiku, ne ārstēšanu, ne uzņemšanu grupā. rudzītis raksta - "...lai saprastu, kurp mēs dodamies, mums vajadzīgi arī tāda veida instrumenti kādus sniedz šī analīze." tādēļ jautāju - kas tie ir par instrumentiem un kas ir analīzes priekšmets?

kas šajā jautājumā ir tik nepieklājīgs un traucējošs? kādu iemeslu dēļ, piemēram, nebūtu iespējams definēt, kas šajos rakstos tiek saprasts ar vārdu ''incests" vai ar vārdu "seksualitāte"? un kādēļ gan lai nevarētu vārdos izpaust arī citu terminu jēdzienisko slodzi, ja to ir iespējams domāt un pārdzīvot? es nesagaidu, ka man še kāds izsniegs definīciju kolekciju, taču es pilnīgi noteikti sagaidu, pat ne sagaidu, zinu - ka, dodoties veselā saprāta virzienā, izklīst brīvi fantazējošas aptuvenības migla. protams, ja vien aptuvenība nav tīši iestrādāta nolieguma izpausme, kad iekšējas bailes spiež visiem spēkiem uzturēt neskaidru un neizlēmīgu stāvokli un sabotēt jebkurus centienus, kas varētu ieviest skaidrību.

28  
Ls 20 par šādu definīciju kolekciju, 50% priekšapmaksa.

Bet citādi -- tieši jau par jūtām un sāpēm esam te aicināti runāt, tieši izpaust sevi, nevis indīgi intelektualizēt no augstiem plauktiem. Fu.

27  
argumentāciju ar lauzni nepieņemu un neatvainoju, tomēr savu pozīciju paskaidrošu vēlreiz.
un tātad -
par ilūziju es nosaucu tādu izziņas stāvokli, kad sistēmas aprakstītājs iet savu emociju pavadā, saprašanu aizstājot ar vērtēšanu un sava prāta projekcijas uzskatot par mērījumu. ilūzija nav tas pats, kas subjektivitāte. ilūzija rodas no sašaurinātas identifikācijas, savu patiku vai nepatiku izmantojot par interakciju vadošo instrumentu.
lai to mazinātu, tāpat secīgam savas domas izklāstam un arī savstarpējas saziņas nodrošināšanai izraudzītās jomas ietvaros, ir pieņemts ievērot metodoloģiskus nosacījumus. katrai teorijai ir vajadzīgs pamatrāmis, lai būtu saprotams, par ko ir runa un lai vadmotīvs patvaļīgi nemainītos, sekojot brīvu asociāciju plūsmai. tādēļ, pirms uzsākt spēli, ir jāpasaka noteikumi jeb jādefinē jēdzieni - kā šīs teorijas ietvaros tiks lietoti termini un kas ar tiem tiks saprasts (kas ir Dieviete? kas ir incests? kas ir Tēvs?etc). jēdzienisks mākonis saprotamu iemeslu dēļ noteikumu funkciju nepilda, jo tad vārdos katrs ieliek savu jēgu un pētniecība tiek aizstāta ar pašizpausmes kolāžu, kas ir izziņai nederīga, toties jutīgi pakļauta ego sāpēm.

26  
Princese par sievu... Nemaz nav slikti. Tā ir jāatņem Pūķim. Jāpārdala Pūķis (Dieviete) uz pusēm, labā daļa jāizglābj un jāpaņem sev. Tiklīdz tas ir noticis, varonis it kā atslābst, viņš pat nav vairs varonis, bet dzīvo ar princesi mūžīgi, abi kļūstot par jaunu mātišķu vidi, pret kuru kādreiz cīnīsies jaunā paaudze. Var jau arī ganīt kazu, tā vēsi smile

Man izskatās (laikam atšķirībā no Viestura teiktā), ka varoņteikas beigu daļa stāsta par jaunu, neatkarīgu, harmonisku, brīvu organismu (diferencētu, individuētu), un šeit nav vairs jāmeklē atkarības. Reālajā dzīvē, protams, tās vienmēr ir, bet mīts nav realitāte, tas ir ideāls, realitātes sastāvdaļa, viens no pavedieniem.

25  
Attīstības saklarā ienāca prātā, ka labākais, ko galvenais varonis var dabūt latviešu tautas pasakā par labu pūķa sišanu ir princese par sievu biggrin
Alternatīva laikam tikai senajā Kalniņa "Balādē par Johanu":
"Varonis Johans no pūķa ādas vesti sev pašuva,
Pārdeva bruņas, nopirka kazu, mežmalā ganīja."

24  
Psihoterapijā ir tāda labi zināma un pazīstama lieta (tiem, kas gājuši), ka brīdī, kad ir tuvu, piemēram, kāds neglaimojošs secinājums par sevi, cilvēkam rodas ļoti liela vēlēšanās tīt makšķeri. Piemēram, var pat zaudēt darbu vai saslimt, lai būtu loģisks arguments neiet. Tiem, kas nav gājuši, vienkārši dalos stāstā.

Es tur saskatu zināmas kopsakarības ar Bībelē minēto domu, ka cilvēkam ir jāiztukšo sevi, lai tur varētu ienākt Kristus. Skaidrības labad uzreiz saku, ka neesmu praktizējoša kristiete un Baznīca kā institūcija man lielā mērā ir "nē"; es tur kādreiz meklēju atbildes un nedabūju, gala rezultātā nosēdos pie psihoterapeita. Bet nu tā ir atkāpe, gribēju vien teikt, ka nekā nesludinu. Kristus šajā gadījumā varētu būt iekšējā tukšuma (lai tur varētu ienākt kaut kas derīgs) un arī atvērtības simbols.

Viesturs te nesen rakstīja par partizāniem, ko sievietes tur pagrabā. Es nezinu, sievietes, ja mēs esam godīgas un ļāvušas šai domai tukšumā iekrist, vai tiešām kādai nav partizānu?

23  
Starp citu, I, ja Tu vēl lasi, man būtu jautājums: ko Tu domā par šūnyatā ― tukšuma koncepciju? Es to redzu tieši šādi: tas, ko mēs uzlūkojam kā Objektu, īstenībā ir mūsu projekcija uz kaut ko, kas patiesībā nav nekas, tukšums. Un to mēs darām savas atkarības vajadzības dēļ. Un te ir tā pazemība ― apzināties, ka pilnībā bez šādas projekcijas iztikt nevaram. Līdz ar to kaut kāda uzskatu sistēma vajadzīga, lai orientētos pasaulē, tomēr tā nekad nav objektīva. Var tiekties pēc efektivitātes, lietojamības.

22  
P.S.
Un tad sanāk, ka Mātes objektivitāte arī ir iluzora. Tā ir attiekšanās pret Māti kā pret kaut ko objektīvu un Mātes pretenzija, ka viņa ir objektīva.

21  
Ok, es drusku atvainojos par izteicienu, bet sakarā ar pazemību ― es to biju domājis nedaudz savādāk, nekā Dace: pazemība Es-Pasaule kontekstā. Vismaz man liek justies pazemīgi tas, ka nevaru satvert Objektivitāti. Ok, praktiski runājot par ikdienas lietām ― jā, bet pašos pamatos man nav nekas cits kā vien tāds subjektivitātes konstruēts interfeiss. Jeb ilūzija, kā teiktu I. Es gan teiktu, ka “ilūzija” būs par stipru, nevajag nogānīt, ja nekā labāka nav.

Bet vispār es labi atceros, kā bija tad, kad man likās, ka zinu gan Objektivitāti. Vot, tā gan bija ilūzija. Un tam tomēr bija sakars ar augstprātību arī pret citiem ― es skatījos “no augšas” uz tiem, kas domā citādi, jo viņi “vienkārši nezina”. Bet tādu uzskatu sistēmu, kas pretendē uz īsto, objektīvo patiesību un kas ir vienīgie, ir daudz.

Māte kā objektīvā realitāte ― tādā ziņā, ka viņu var sataustīt, atbalstīties, galu galā, pat stāvēt uz viņas ― Zemes (Gajas). Tēvs ― viss pārējais. Nu, ir jocīga sajūta ik pa laikam ar šito. Es arī pāris dienas atpakaļ dabūju paskatīties uz to drusku citādā rakursā, un sajutu it kā izsistu pamatu no kāju apakšas. Mani šokēja tas, ka taisnība nav ne Mātei, ne Tēvam (jeb ne Atkarībai, ne Attīstībai). Tā nu paliec pats ar savu atbildību un iniciatīvu, un nav neviena, kam pajautāt pēdējo vārdu. Bet tā jau tam jābūt.

20  
Tas par pazemību ir pareizi, bet to var teikt tikai sev pašam (un arī ne vienmēr), bet kad to saka citam, tad tas vairāk pasaka par pašu smile
Arvien izteiktāks virziens uz to, ka Tēvs (nu jau, izrādās, pat vajadzība pēc viņa) ir subjektīvi jārada, bet Māte ir objektīvā relitāte mulsina, gan tāpēc, ka tur tiešām daudz baļiu un bezcerības klāt, gan tāpēc, ka tas ir virziens. Bet kurp? Katrā ziņā ne pie Tēva.

1-10 11-20 21-29
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika