Es domāju, ka vairāk racionālu argumentu ir par to, ka Saeimu nevajag atlaist un ka šīs atlaišanas motīvi meklējami galvenokārt eksprezidenta Zatlera personiskajā aizvainojumā (par cerību zudumu, ka viņš otrreiz netiks izvēlēts augstajam amatam) un viņa raksturā (pieņemt šāda veida izaicinājumus un kauties līdz galam, pat ja šajā galā racionāls labums tiek tikai viņam vienam pašam). Man šķiet, ka visa šī referenduma un visticamāk tomēr – ārkārtas vēlēšanu rezultātā mēs iegūsim apmērām tādu pašu rezultātu kā tagad – Vienotībai + Zatlera partijai + Visu Latvijai būs par maz, lai sastādītu valdību un atkal būs tā pati izvēle, kas iepriekš – vai nu „krievi” vai „oligarhi”. Arī strauju politiskās kultūras uzlabošanos diezin vai mums izdosies piedzīvot un gan jau pavisam drīz tādi skandāli, kas norisa ar TP vai ar citām Zatlera par oligarhu partijām nosauktajām grupām, tiks saistīti ar „gaišajiem spēkiem” pietuvinātām aprindām.
Neesmu politikas komentētājs, tā mani interesē ne vairāk, kā teātris, literatūra un visas citas skatuves, uz kurām risinās cilvēciski konflikti. Bet interesanti, ka vairums pieredzējušu politikas komentētāju un tās procesu aizkulišu vērotāju, kam, atšķirībā no manis, ir milzums konkrētas informācijas, kurā balstīt savus spriedumus, domā apmērām tāpat. Īpaši nekas nemainīsies, tauta atkal dabūs vilties, un tauta atkal neticēs, ka vēlēšanas rāda spogulī mūs pašus, nevis kaut kādus marsiešus, kuri ievēlējuši „šos svešos”. Visas šīs vēlēšanu šļuras dēļ mēs zaudēsim laiku, kas vajadzīgs, lai turpinātos reālas, nevis burbuļekeonomikas veidošanās un gan jau neiztiks arī bez bezatbildīgas un populistiskas valsts līdzekļu tērēšanas.
Tomēr, kā rāda mana psihodramatista pieredze – kaut arī bieži ir nojauta, kam jānotiek psihodrāmā, tā šad tad nepiepildās. Protagonists nereti atklāj kaut ko tādu, kas bijis noslēpts manām acīm. Tādēļ vienmēr vajag „uzticēties procesam”, kā saka psihodrāmā. No šāda viedokļa paraugoties, kaut kāda jēga šīsnedēļas beigu notikumiem – referendumam un Zatlera partijas dibināšanai nenoliedzami ir. Un es tos gaidu arī ar cerībām – varbūt tomēr manas prognozes nepiepildās? Vai vismaz – varbūt izdodas iegūt skaidrāku ieskatu dažu sabiedrisko procesu anatomijā daudz nepārprotamākā veidā, kā tas ir, izmantojot mazāk reprezentatīvas mērīšanas metodes?
Bieži piedāvāta ideja ir – ja kaut kas neiet kā vajag un ja īsti nav saprotams, ko darīt, vienmēr var nomainīt esošos cilvēkus pret citiem. Arī pret tādiem, par ko nav zināms, vai viņi būs labāki. Var mainīt tikmēr, kamēr dabūjam īstos. Ideja nav slikta, šāda metode politiķus un augstākā līmeņa ierēdņus piespiež nemitīgi mobilizēt savu atbildības sajūtu un neļauj ielaisties pašapmierinātībā – sak, bez manas vienreizējās kompetences nekas uz priekšu virzīties nevarēs. Bet, vai var arī strādāt, ja visu laiku jāliek eksāmens?
Pēdējā laikā, sevišķi ar Zatlera partiju saistītajos paziņojumos, daudz tiek pieminēti „jauni, labu izglītību ieguvuši, un uz izmaiņām orientēti cilvēki”, kas jāuzaicina politikā, tieši ar viņiem saistot ceramās politiskās izmaiņas nākotnē. Diemžēl šie cilvēki joprojām netiek saukti vārdos, tādēļ par viņu domājamo kompetenci un labo gribu pārliecināties nevaram. Bet šajā sakarā arī tāds apsvērums – jebkuru visgaišāko cilvēku iesaistot „tumšā” sistēmā, viņam nebūs iespējams ignorēt tajā eksistējošos paradumus. Šķiet, kas tāds varētu būt noticis ne tikai ar daudziem tautfrontiešiem divdesmit gadus atpakaļ, bet arī ar dažu labu jaunlaicēnu pavisam nesenā pagātnē.
No šāda viedokļa raugoties, Zatlera partijai kā iespējamai karantīnas zonai korupcijas epidēmijas laikā, varētu būt pozitīva nozīme. Lai nāk jaunie un nepazīstamie (neinficētie), lai izjauc iestrādātās „savējo” saiknes. Ja nebūs labāk, vismaz nebūs pa vecam. Pieņemot, ka Vienotībai varbūt ir izdevies būt nedaudz gaišākai par „oligarhu partijām”, tad Zatleram ir iespēja vēl vairāk atšķaidīt sliktos paradumus politiskajā vidē.
Tie, kas labi pārzina politikas virtuvi, jautā – kas finansēs jaunos, potenciāli gaišos spēkus? Un vai šiem finansētājiem nebūs kādas pavisam konkrētas intereses, ne tikai politiskās vides satīrīšana? Vai tiešām būs tādi ļaudis, kas savu, un nemaz ne mazu naudu, ziedos ne sevišķi droši apsolītam vispārējam labuma nākotnē? Eināra Repšes naudas vākšanas veids un nerealizējušās cerības uz daudziem maziem ziedotājiem, nevis dažiem lieliem, liek nebūt pārāk lieliem optimistiem arī Zatlera cilvēkiem, kas veidos partijas finanses. Bet labā ziņa viņiem ir tā, ko paziņoja Stendzenieks – Zatlers ir kļuvis tik populārs, ka viņam nav vajadzīga priekšvēlēšanu kampaņa, bet tas ir milzu ietaupījums. Un arī eksāmens, kas jaunajai partijai pagaidām ies secen. Lielas atlaides jaunajiem.
Viss tikko teiktais man liek gaidīt šīs nedēļas nogali vairāk ar interesi, nevis ar skepsi. Ja šajā „psihodrāmā” notiks tā, kā biju paredzējis („jauni vēži vecajā kulē”, vai pat „citi vecie vēži vecajā kulē”) būšu sevi aizsargājis no vilšanās. Bet ja iezīmēsies kas jauns, būs par ko palauzīt galvu.
Tomēr tā kā es šeit, var domāt arī daudzi Zatlera atbalstītāji, pie kuriem es sevi pieskaitīt nevaru. Un viņi nevis vēros procesu un izbaudīs nianses tajā (kā es), bet rīkosies. Viņi jau to dara – socioloģiskās aptaujas rāda, ka par Zatlera partiju gatavs balsot katrs trešais. Ja tā tas arī būs, tad jau nākamajā dienā pēc vēlēšanām eksprezidentam jau kā premjera amata kandidātam būs jāatbild uz visiem tiem jautājumiem, uz kuriem atbildēt viņš šobrīd izvairās, vai uz kuriem atbild savā stilā – ar vispārīgām frāzēm vai lozungiem. Viņam vajadzēs kaut kādu teoriju vai programmu, saskaņā ar kuru tas varētu prasīt atbildību no sevis ieceltajiem ministriem un saskaņā ar kuru komunicēt ar sabiedrību. Šo programmu viņš varētu izveidot arī, balstoties uz diskusiju ar oligarhiem, uz kuru tiek uzaicināts. Bet viņš uz to neiet, baidās, un pamatoti. Cilvēkam bez muzikālās dzirdes nav iespējams nošu pieraksta veidā attēlot kādu tikko atskaņotu melodiju, nerunājot nemaz par savas kompozīcijas radīšanu. Diskusijā ar jebkuru no oligarhiem Zatlers izskatītos kā pirmklasnieks pret zinātņu doktoru.
Šeit mēs varētu parunāt par to, ko sāku skicēt šī bloga sākumā – Valda Zatlera psiholoģisko portretu. Jā, viņš pieņem izaicinājumus izkauties, tiklīdz rodas tāda iespēja. Taču veids, kā viņš kaujas, nav sevišķi caurspīdīgs un šajā ziņā viņš diez vai daudz atšķiras no tiem, ar ko viņš cīnās. Izlasīju Ivara Ījāba rakstu http://www.delfi.lv/news/comment/comment/ivars-ijabs-politikalv-izmileja.d?id=39561797 un starp daudzajiem nesenās vēstures rūpīgi atminētajiem un acīgi pieminētajiem faktiem atradu arī to, ka četrus gadus atpakaļ Valdis Zatlers bija Šķēles atrasts un cauri dabūts kandidāts galvenajam postenim valstī. Pēteris Apinis toreiz teica – maldās tie, kuri domā, ka Zatlers būs paklausīgs instruments citu rokās. Toreiz izklausījās gandrīz kā kompliments, taču tagad varam redzēt arī šo pašu domu citā rāmī – nedomājiet, ka Zatlers ir uzticams partneris uz ilgu laiku!
Valda Zatlera psiholoģisko portretu nav iespējams zīmēt, aizmirstot viņa dzīvesbiedreni. Mēdz teikt – aiz katra veiksmīga vīrieša vienmēr atradīsies stipra sieviete. Un eksprezidenta ģimenes gadījumā to var teikt par 200%. Atliek tikai ieskatīties Lilitas Zatleres plēsonīgajās acīs, lai saprastu, no kurienes tādam kautrīgam, mīlīgam un pabailīgam puisim tāda kaušanās enerģija. Griba, izlēmība un egoisms viņam nāk no sievas un var tikai pabrīnīties, kā šis pāris sadarbojas savā starpā cīņā par ģimenes interesēm. Var arī apskaust, cik daudz viņi kopā ir sasnieguši. Pieņemu, ka daudzi talantīgi, bet ne sevišķi veiksmīgi vīri varētu pasapņot - ja man būtu sieva ar šitādu krampi!
Šī stiprā laulību saikne vienmēr izkonkurēs jebkuru koalīciju un politisko līgumu. Tā vienmēr būs stiprāka par jebkuru norunu „starp vīriem”. Tādēļ Zatlers nekad nebūs politiķis, viņš vienmēr būs savas sievas vīrs. Ja četrus gadus atpakaļ šo būtu zinājis Andris Šķēle, varbūt mēs tādu Zatleru politikā nemaz nepazītu. Bet vispār jau tas ir apbrīnojami – cilvēks soļo uz priekšu profesijā, kurā viņam nav ne kripatas talanta, kurā viņš nav ieguvis izglītību un kurā viņš nemaz nav motivēts darboties! Ko tik nevar dabūt gatavu viena sieviete, protams, Māte - ar Dēlu!
Pagājušonedēļ, kad atkal tiku komentēts Apollo, kārtējo reizi nācās saskarties ar „lielo portālu komentētājiem”. Kā viena mana paziņa teica – „nebrīnos, ka viņi ir tādi, kādi viņi ir. Bet brīnos, ka viņu ir tik daudz”. Dēla enerģija, manis par „nemotivēto” nosauktais niknums ir tas, kas liek šim cilvēkiem vienmēr būt „pret” un vienmēr izraudzīties sev elkus, kas arī ir „pret”. Vai gan viņi var atrast lieliskāku protagonistu, ar kuru identificēties, kā eksprezidents? Un vai gan šiem komentētājiem ir vajadzīgi argumenti? Niknums dara savu, tas saplēš argumentus driskās. Kaut ko tādu mēs jau esam redzējuši, kaut ko tādu redzēsim vēl daudzas reizes. Bet vai tiešām šie interneta komentētāji ir 30% no nācijas?
|
