viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2012 » Aprīlis » 2 » Dusmas un raksturs
Dusmas un raksturs
8:30 AM

Nācās arī ieskatīties „Bhagavad-gītā, kāda tā ir”, grāmatā, kas radusies 5000 gadus atpakaļ. Lūk, kas rakstīts tās sešpadsmitās nodaļas (Dievišķās un dēmoniskās dabas) 4. Pantā: „... Lepnums, augstprātība, iedomība, dusmas, bardzība un neziņa ir dēmoniskas dabas cilvēku īpašības.” Šī panta skaidrojums, ko devis A.C. Bhaktivedanta Swami Prabhupāda: Šajā pantā parādīts ceļš uz elli. Dēmoni vēlas izrādīt dievbijību un attīstību garīgajā zinātnē, bet patiesībā tās principiem neseko. Viņi vienmēr ir augstprātīgi un lepojas ar kaut kāda veida izglītību un bagātībām. Viņi vēlas, lai viņus godinātu, prasa, lai viņus cienītu, kaut arī paši to nav pelnījuši. Viņi dusmojas par sīkumiem, saka asus vārdus un nepavisam nav maigi. Viņi nezina, kas ir jādara un kas nav jādara. Viņi visu dara pēc pašu iegribām un vēlmēm, neatzīdami nekādas autoritātes. Dēmoni savas sliktās īpašības iegūst jau mātes klēpī un augot tās izpauž.
Tās pašas nodaļas 21. Pants: „Treji vārti ved uz elli – iekāre, dusmas un alkatība. Ikvienam saprātīgam cilvēkam jāatbrīvojas no šīm īpašībām, jo tās ved dvēseli pagrimumā.” Skaidrojums: šeit aprakstīts dēmoniskās dzīves sākums. Cilvēks cenšas apmierināt iekāri, un, kad tas neizdodas, viņš kļūst dusmīgs un alkatīgs. Saprātīgam cilvēkam, kas negrib nolaisties līdz dēmoniskajiem dzīvības veidiem, jācenšas tikt vaļā no šiem trijiem ienaidniekiem, kuri var nobeigt patību tiktāl, ka vairs nebūs iespējams atbrīvoties no šiem materiālajiem pinekļiem.
Šie vēdiskie avoti rāda dusmas nedaudz atšķirīgā rakursā, kā par tām biju domājis es. Pirmkārt, tās šeit ir rakstura īpašības, nevis jūtas. Un, otrkārt – tās saistītas ar citām rakstura īpašībām, kas kopā veido Dēmonu raksturojumu. Interesanti. Izskatās, ka latviešu valodā (vai tikai?) ar dusmām apzīmē pārāk daudzveidīgus fenomenus, kas varētu nozīmēt arī, ka mums pietrūkst vārdu.

Ne tikai dusmu izpētīšanas dēļ es citēju Bhagavad-gītu. Tur parādās arī Dēmona jēdziens, kas mums labi zināms no grieķu mitoloģijas un kas saistās ar pašiem šīs mitoloģijas pirmsākumiem, htonisko periodu, Gaju, Erotu I un Tanatu, par kuriem še regulāri atceramies. Man pagaidām nešķiet, ka grieķu un senindiešu dēmonisko spēku izpratnes būtiski atšķirtos. Bet ja tā, tad ļoti interesanti ir palūkoties uz Nāves pārdzīvojumu, kas ved dusmās (ne tikai), kā ekstremālāko šī pārdzīvojuma izpausmi redzot zīdaiņa nāvi, kas jāpārdzīvo mātei.
Manuprāt, dusmas ir aicinātas atdalīt – ES (zaudējusī māte) no CITI (mirušais bērns). Kā jūtas tās to var izdarīt – es dusmojos uz to, kas mani dara vāju, es no tā norobežojos. Es dusmojos pat uz savu mirušo bērnu (tas ir tik grūti!!) – kādēļ viņš mani atstāja? Bet ja dusmas kļūst par rakstura īpašību (hronizējas), tad tā vairs nav robežšķirtne. Tad tās ir komunikācijas kanāls, pa kuru cilvēks pārvietojas dēmonu pasaulē. Ja atceramies Oļiņieti, tad ar viņu tieši tas arī notika. Kā dusmas no jūtām kļūst par raksturu? Ja tās neizdalās, ja „nedrīkst dusmoties”, ja tas ir kas slikts un nenormāls, tad dusmošanās kļūst par ceļu uz elli...
Te mēs dabūjam pamatīgi, bet ļoti tipiski pa pieri. Sanskrita teksts mums rāda mērķi, tas motivē, darbojas kā ceļa zvaigzne. Bet tas neatbild uz jautājumu – KĀ? Tas nav terapeitisks teksts, tas neatbalsta tos, kam ar motivāciju nepietiek. Kaut kādā ziņā jau to var saprast – senajā pasaulē daudz kas notika ļoti vienkārši – tie, kam nepietika ar motivāciju, nomira vai pārvietojās uz zemākām kastām. Terapija nebija pieprasīta, jo bērnu dzimstība nebija nekāda problēma.
Šodien bērnu dzimstība Rietumu pasaulē ir problēma. Varbūt tas izgaismo to cinismu, kas valdīja senajā pasaulē pret tiem, kas nespēj, un kas gan jau valda arī šodienas Indijā – dievs deva dievs ņēma. Ja paņēma, tātad pelnīti, nebija dzīvotājs. Indostānas pussalas pārapdzīvotības problēmu politiski neviens nerisina, atšķirībā no kaimiņvalsts Ķīnas. Tas nozīmē, ka Indija pārredzamā nākotnē kļūs par vislielāko pēc iedzīvotāju skaita valsti pasaulē.

Ja ārstējam zaudējumu, nevis ļaujam tam pašam sadzīt vai nesadzīt (cietušais nomirst), tad nokļūstam Dēmonu pasaulē. Citiem vārdiem – ja atļaujamies dusmoties (kā gan var neatļauties?), tad zaudējuma neizārstēšanās gadījumā riskējam tikt degradēti uz zemāku (sociālo) stāvokli. Bet tad slīcēju glābšana ir pašu slīcēju lieta. Un tad nekāda psihoterapija, nekāda sociālā palīdzība un nekāda sociālā pedagoģija nav vajadzīga, tā neiekļaujas šajā senajā indiskajā plānā.
Protams, Rietumi neko tādu nepieņems, jo tas runā pretim cilvēktiesībām, kurās cilvēks jebkurā tā izpausmē (arī Dauna slimība, to minu tikai kā gadījuma pēc) ir svarīgāks par visu. Tas ir svarīgāks par kolektīvu – tātad sistēmu. Ej prom no dzimtās Ūras!

Man ļoti nepatīk moralizēšana. Es saprotu, ka nepatikai ir cena. Ja dusmošanās ir legāla, tad tā pretojas Bhagavd-gītai un mēs drīkstam atzīt, ka eksistē kaut kas dziļāks, primitīvāks un htoniskāks mūsos, ko nevar neredzēt un ko nevar neatzīt. Varētu, neatzīt (ciniski...), ja būtu dzimstība. Tad zaudējušos varētu norakstīt zaudējumos.
Kā psihoterapeitam man šāda morāle nepalīdz. Tā pat būtībā padara mani par nevajadzīgu , iznīcina. (Jo ja tā, tad es vairs nespēju būt objektīvs, es kļūstu nevajadzīgs, zaudēju savu iespēju tikt uzaicinātam palīdzēt .) Tomēr, ja joprojām „esmu dzīvs” (dēļ nepietiekamās demogrāfiskās situācijas un no tās izrietošajām cilvēktiesībām), tad visbiežāk man ir jācīnās ar morāli „sliktās sirdsapziņas” veidā. Ja daudzveidīgās dusmas nedrīkst būt, tad zaudējušais un nenomirušais tiek notiesāts uz mūžīgu verdzību. Tas nekad neatveseļojas, viņa norobežošanās vajadzības tiek diskreditētas, jo dusmas tak ir sliktas.

Skatījumu skaits: 954 | Pievienoja: | Reitings: 0.0/0 |
Komentāru kopskaits: 4
0 Spam
4 kaspars  
raksts lika aizdomāties par paša pieredzi ar austrumu mācībām.

Cik varu spriest no lasītā un dzirdētā, prasība būt labam ir mahajānas budisma tradīcijās. Tai pat laikā, citur ir uzsvars uz sevis iepazīšanu. Piemēram, savulaik mazliet apmeklēju dzogčen nodarbības (tā ir tāda prakšu kopa, ka ir vairākās Tibetas budisma tradīcijās), un tur es ieguvu uzskatu, ka ir svarīgi būt nevis labam, bet reāli domājošam.

Ja mēģinātu formulēt to domu gājienu, tad būtu kaut kā tā:
Prāts ir kā debesis, domas ir kā mākoņi, tie atnāk un aiziet, un ir jāiemācās tos vērot, bet nenonākt to varā. Vai - prāts ir kā gluda ūdens virsma, un domas ir kā mēnes atspulgs tajā. Kas ir dusmas? Karmisku iemeslu izraisīts sasprindzinājums. Ja to vēro, bet tam neļaujas, tas atsprindzināsies.
Domāju, ka praktizējot, tas viss strādā, tādējādi - domāju, ka varētu būt dzīvi un aptaustāmi cilvēki, kam dusmas nav nepieciešamas. Vienkāršam pilsonim, kā man, varbūt vienkārši nepietiek prasmes, ir slinkums un motivācijas trūkums praktizēt.

Paralēli, manī tomēr dzīvo visādas sazvērestības teorijas, un šī iemesla dēļ man ir aizdomas pret visu, kas tiecas būt par valstisku reliģiju. Varbūt tur ir ieprogrammētas nedabiskas lietas (teiksim, dusmu aizliegums, pārmērīgi seksuāli aizliegumi), lai cilvēki ceptos ar savām problēmām un nedomātu par dumpi?

Kaut kā tā.

0 Spam
3 līdzatkarīgais  
zskatīšu raksta pirmo daļu par atbildi - vesels, nozīmē - būt procesā prom no slimā. Un, kas ir trakākais - islaicīgi simptomi neliecina par tendenci.
Nesaprotama pāreja no personiskā uz sistēmu, jo tas pieprasa sistēmas aprakstu, kas manuprāt ir mainījies. Piemērma, indivīda pamatuzdevumi ir kļuvuši daudzveidīgāki, jo lielāks ir "vajadzīgo" sajūtu pieprasījums. Tā Hoskins ir kroplis un Senindijā būtu miris, bet rietumos spīdekļu fizikas spīdeklis:) Arī dauni 21.gs. ciniski var izmantot par subjektīvā humānisma apliecinājumu, tāpēc sistēmai attiecīgos apstākļos derīgu.
Daudzās reliģijās ir līdzīgi salīdzinājumi, tomēr tie vienmēr ir subjektīvi, ticība uzrunā indivīdu. Brīdī, kad ticības pārbaudījumu ekponē sistēmas līmenī, sākas ticības kari.
Tāpēc vienozīmīgi ar "vajadzīgo lietu meru" pieaug arī vajadzība pēc psihoterapeitiem, to nosaka objektīvā sistēmas vērtību paplašināšanās un no otras puses indivīda subjektīvā apziņas svārstības.
Tas ko cilvēks objektīvi grib no psihoterapeita ir vieta paplašinātā sistēmā, tādājādi netieši, bet psihoterapeitam ir jāzina sistēmas karte un jāpalīdz atrasties tajā vietā, kur var būt vesels. Kādreiz to darīja burvji un priesteri, tagad .... Visi, kas pārvalda formu, uz kuru subjekts var reaģēt, kā "sunim siekalu refleksi".
Nerakstu, lai kādu aizskartu, bet gan ilgās pēc sarunas, pēc cerības, tāpat kā visi pārējie, tāpēc līdzatkarīgie!

0 Spam
2 d845pesv  
Bet varbūt nevis Rietumos ir zemāka dzimstība, un tāpēc tiem, kam ir fiziskas vai psiholoģiskas grūtības, cenšas palīdzēt, bet Rietumos problēmas cenšas risināt, nevis anulēt, piedzemdējot slimā vai "nepareizā" bērna vietā citu.

To gan laikam varētu teikt vairāk salīdzinājumā ar Āfriku, nevis ar Tālajiem Austrumiem. Neesmu Tālo Austrumu fans, bet, cik zinu, tieši no turienes nāk visāda veida psihotehnikas, meditācijas, un kļūst populāras pie mums tieši tāpēc, ka tās problēmu apskata neitrāli, nemoralizējot. Man liekas, ka labs/ļauns saistīšana ar vainīgs/nevainīgs (moralizēšana) vairāk raksturīga Rietumiem. Austrumos labs/ļauns drīzāk ir veiksmīgs/neveiksmīgs.

0 Spam
1 L. un J.  
Nu ko - arī Rudzītis pamazām sāk paplašināt savas izziņas robežas. Tas iepriecina:-) Viņš gan riskē dabūt pa pieri no šeit "dzīvojošajām" štata komentētājām. Piemēram, - "a kas tev ir devis tiesības pasludināties par kaut ko atšķirīgāku,kā visi??? un kas tie tādi dēmoni ir???" utt.

Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika