Nācās arī ieskatīties „Bhagavad-gītā, kāda tā ir”, grāmatā, kas radusies 5000 gadus atpakaļ. Lūk, kas rakstīts tās sešpadsmitās nodaļas (Dievišķās un dēmoniskās dabas) 4. Pantā: „... Lepnums, augstprātība, iedomība, dusmas, bardzība un neziņa ir dēmoniskas dabas cilvēku īpašības.” Šī panta skaidrojums, ko devis A.C. Bhaktivedanta Swami Prabhupāda: Šajā pantā parādīts ceļš uz elli. Dēmoni vēlas izrādīt dievbijību un attīstību garīgajā zinātnē, bet patiesībā tās principiem neseko. Viņi vienmēr ir augstprātīgi un lepojas ar kaut kāda veida izglītību un bagātībām. Viņi vēlas, lai viņus godinātu, prasa, lai viņus cienītu, kaut arī paši to nav pelnījuši. Viņi dusmojas par sīkumiem, saka asus vārdus un nepavisam nav maigi. Viņi nezina, kas ir jādara un kas nav jādara. Viņi visu dara pēc pašu iegribām un vēlmēm, neatzīdami nekādas autoritātes. Dēmoni savas sliktās īpašības iegūst jau mātes klēpī un augot tās izpauž.
Tās pašas nodaļas 21. Pants: „Treji vārti ved uz elli – iekāre, dusmas un alkatība. Ikvienam saprātīgam cilvēkam jāatbrīvojas no šīm īpašībām, jo tās ved dvēseli pagrimumā.” Skaidrojums: šeit aprakstīts dēmoniskās dzīves sākums. Cilvēks cenšas apmierināt iekāri, un, kad tas neizdodas, viņš kļūst dusmīgs un alkatīgs. Saprātīgam cilvēkam, kas negrib nolaisties līdz dēmoniskajiem dzīvības veidiem, jācenšas tikt vaļā no šiem trijiem ienaidniekiem, kuri var nobeigt patību tiktāl, ka vairs nebūs iespējams atbrīvoties no šiem materiālajiem pinekļiem.
Šie vēdiskie avoti rāda dusmas nedaudz atšķirīgā rakursā, kā par tām biju domājis es. Pirmkārt, tās šeit ir rakstura īpašības, nevis jūtas. Un, otrkārt – tās saistītas ar citām rakstura īpašībām, kas kopā veido Dēmonu raksturojumu. Interesanti. Izskatās, ka latviešu valodā (vai tikai?) ar dusmām apzīmē pārāk daudzveidīgus fenomenus, kas varētu nozīmēt arī, ka mums pietrūkst vārdu.

Ne tikai dusmu izpētīšanas dēļ es citēju Bhagavad-gītu. Tur parādās arī Dēmona jēdziens, kas mums labi zināms no grieķu mitoloģijas un kas saistās ar pašiem šīs mitoloģijas pirmsākumiem, htonisko periodu, Gaju, Erotu I un Tanatu, par kuriem še regulāri atceramies. Man pagaidām nešķiet, ka grieķu un senindiešu dēmonisko spēku izpratnes būtiski atšķirtos. Bet ja tā, tad ļoti interesanti ir palūkoties uz Nāves pārdzīvojumu, kas ved dusmās (ne tikai), kā ekstremālāko šī pārdzīvojuma izpausmi redzot zīdaiņa nāvi, kas jāpārdzīvo mātei.
Manuprāt, dusmas ir aicinātas atdalīt – ES (zaudējusī māte) no CITI (mirušais bērns). Kā jūtas tās to var izdarīt – es dusmojos uz to, kas mani dara vāju, es no tā norobežojos. Es dusmojos pat uz savu mirušo bērnu (tas ir tik grūti!!) – kādēļ viņš mani atstāja? Bet ja dusmas kļūst par rakstura īpašību (hronizējas), tad tā vairs nav robežšķirtne. Tad tās ir komunikācijas kanāls, pa kuru cilvēks pārvietojas dēmonu pasaulē. Ja atceramies Oļiņieti, tad ar viņu tieši tas arī notika. Kā dusmas no jūtām kļūst par raksturu? Ja tās neizdalās, ja „nedrīkst dusmoties”, ja tas ir kas slikts un nenormāls, tad dusmošanās kļūst par ceļu uz elli...
Te mēs dabūjam pamatīgi, bet ļoti tipiski pa pieri. Sanskrita teksts mums rāda mērķi, tas motivē, darbojas kā ceļa zvaigzne. Bet tas neatbild uz jautājumu – KĀ? Tas nav terapeitisks teksts, tas neatbalsta tos, kam ar motivāciju nepietiek. Kaut kādā ziņā jau to var saprast – senajā pasaulē daudz kas notika ļoti vienkārši – tie, kam nepietika ar motivāciju, nomira vai pārvietojās uz zemākām kastām. Terapija nebija pieprasīta, jo bērnu dzimstība nebija nekāda problēma.
Šodien bērnu dzimstība Rietumu pasaulē ir problēma. Varbūt tas izgaismo to cinismu, kas valdīja senajā pasaulē pret tiem, kas nespēj, un kas gan jau valda arī šodienas Indijā – dievs deva dievs ņēma. Ja paņēma, tātad pelnīti, nebija dzīvotājs. Indostānas pussalas pārapdzīvotības problēmu politiski neviens nerisina, atšķirībā no kaimiņvalsts Ķīnas. Tas nozīmē, ka Indija pārredzamā nākotnē kļūs par vislielāko pēc iedzīvotāju skaita valsti pasaulē.

Ja ārstējam zaudējumu, nevis ļaujam tam pašam sadzīt vai nesadzīt (cietušais nomirst), tad nokļūstam Dēmonu pasaulē. Citiem vārdiem – ja atļaujamies dusmoties (kā gan var neatļauties?), tad zaudējuma neizārstēšanās gadījumā riskējam tikt degradēti uz zemāku (sociālo) stāvokli. Bet tad slīcēju glābšana ir pašu slīcēju lieta. Un tad nekāda psihoterapija, nekāda sociālā palīdzība un nekāda sociālā pedagoģija nav vajadzīga, tā neiekļaujas šajā senajā indiskajā plānā.
Protams, Rietumi neko tādu nepieņems, jo tas runā pretim cilvēktiesībām, kurās cilvēks jebkurā tā izpausmē (arī Dauna slimība, to minu tikai kā gadījuma pēc) ir svarīgāks par visu. Tas ir svarīgāks par kolektīvu – tātad sistēmu. Ej prom no dzimtās Ūras!

Man ļoti nepatīk moralizēšana. Es saprotu, ka nepatikai ir cena. Ja dusmošanās ir legāla, tad tā pretojas Bhagavd-gītai un mēs drīkstam atzīt, ka eksistē kaut kas dziļāks, primitīvāks un htoniskāks mūsos, ko nevar neredzēt un ko nevar neatzīt. Varētu, neatzīt (ciniski...), ja būtu dzimstība. Tad zaudējušos varētu norakstīt zaudējumos.
Kā psihoterapeitam man šāda morāle nepalīdz. Tā pat būtībā padara mani par nevajadzīgu , iznīcina. (Jo ja tā, tad es vairs nespēju būt objektīvs, es kļūstu nevajadzīgs, zaudēju savu iespēju tikt uzaicinātam palīdzēt .) Tomēr, ja joprojām „esmu dzīvs” (dēļ nepietiekamās demogrāfiskās situācijas un no tās izrietošajām cilvēktiesībām), tad visbiežāk man ir jācīnās ar morāli „sliktās sirdsapziņas” veidā. Ja daudzveidīgās dusmas nedrīkst būt, tad zaudējušais un nenomirušais tiek notiesāts uz mūžīgu verdzību. Tas nekad neatveseļojas, viņa norobežošanās vajadzības tiek diskreditētas, jo dusmas tak ir sliktas.