Varu, kālab gan nē, garantēti saņemšu kādus negaidītus iespaidus, kādus tādiem kā man (dziļi kaut kur ierakušamies) vajag, lai izkustētos, sevišķi vasarā. Aizbraukšu, interesanti kā tajos Ērgļos? Jo ne jau tikai Blaumanis interesants, arī pats novada nosaukums, cita starpā. Cēlies no vācu vārda die Erle (alksnis), nezin kādēļ latviskojies tik ornitoloģiski karaliskā veidā. Arī fotoizstāde par ērgļiem tur bija, tāda krāsainos tuvplānos, bez kādām neskaidrībām un pustoņiem. Var jau saprast – ja ir izvēle, saukties par Alkšņiem vai Ērgļiem, jebkura tautas nobalsošana izvēlētos pēdējo. Interesanti tikai, kādēļ tomēr 13. gadsimta vāciskie ienācēji Tisenhauzenu ģimenes „personā” pieņēma šos Alkšņus (Erlen) kā gana labu vietu, kur vīt dzimtas ligzdu uz gandrīz četriem nākamajiem gadsimtiem. Bet mums vajag Ērgļus, savdabīgi, khm...
Satikšanās vienmēr ir dažādas un tikai muļķis tās vērtēs ar vieno olekti. Šoreiz bija domāts parunāt par latvietību, Inguna mani vairāk provocēja un uzjautāja, nu un tad es tur kūlos. Blaumanis jau ir ļoti laba tēma padomāšanai par vācisko un latvisko – par viņa izcelsmes noslēpumu (kas ir rakstnieka bioloģiskais tēvs – Cirstu muižnieks Strandmanis vai tomēr pats Transee?) esmu jau izrunājies kaut kur, Līvijas Volkovas „Blaumaņa zelta” sakarā. Fons ļoti svarīgs – skatu lokā pilsdrupas, no 1905. gada, laikam taču. Pils parks (kāds bijis tā sākotnējais plāns?) piebūvēts ar visādām būdiņām, tur arī moderns sociālās palīdzības centrs, šur tur redzami ļaudis ratiņkrēslos. Kaut kāds vēsturiski arhetipisks konflikts visā tajā vidē. Es teiktu – izdzīvojis latviskais elements, bet tas, kas kā Papes zirgi. Ērgļos kā visur Latvijā.
Cilvēku bija sanācis un diezgan daudz. Redzams, daļa vietējās inteliģences, bet arī ļaudis, kam ne sevišķi gribas klausīties, bet kas labprātāk gribētu, lai kāds uzklausa viņus. Nu un pļaviņa, saule, vīns, ko dāsni piedāvāja pirms pasākuma. Vietējie pašdarbnieki, kas arī pirms. Gardumi un atkal vīns senā velvētā pagrabā, ne sevišķi remontēt pabeigtā, vēl bez logiem – kur tikām iesaukti jau pēc pirmās runāšanas par latviešiem stundas, kas priekš manis tāda iesildīšanās tikai. Tur mūs iesauca ar domu – turpināsim sarunas vēsākā un intīmākā gaisotnē. Bet kādas nu tās sarunas, vēderiem savas prasības. Nu un tad tā griba runāt, nevis klausīties.
Pārmiju kādu vārdu ar novada priekšnieku. Jauks, inteliģents cilvēks, kas vispirms pieņem un iztur lietas tādas, kādas tās ir, nevis dzīvo ar to, kādām tām vajadzētu būt. Viņš to neteica, tas izjutās un lika izjust cieņu. Es pats jau parasti visur vairāk domāju, kā bija un kā vajadzētu būt – varbūt tādēļ, ka tas nav tik grūti.
Tagad sēžu un pārlapoju divas grāmatas, iznākušas 2013. gadā apgādā Madris ar Kultūrkapitāla fonda un dažu citu atbalstu. Abu autore ir Anna Kuzina, „Braku” muzeja vadītāja, par viņu biju dzirdējis, bet par viņas grāmatām gan ne. Un es nezinu, vai es esmu bijis paviršs meklētājs, vai tomēr kaut kā tās grāmatas slikti nāk pie lasītājiem. Anna ir mans šodienas atklājums. Pēc pasākuma Ērgļos viņas pavadībā devāmies uz „Brakiem”. Uz atmiņu nevar paļauties, vairākas nianses agrāk man bija izskatījušās citādi, kaut vai tās pašas durvis uz steķīšiem kā rakstāmgalds istabā ar mātes gultu pie durvīm. Tagad tām pāri linu galdauts, turklāt man bija licies, ka tās ir pildiņu durvis, bet nē, no taisniem vienlaidu dēļiem ar pienaglotiem šķērskokiem. Jocīgi, es pēdējos piecus gadus kopš iepriekšējā muzeja apmeklējuma biju domājis – kā gan viņš uz tiem pildiņiem rakstīja. Nelīdzeni taču...
Ar Annu parunājāmies gan par rakstnieka mātes Paulīnes Karlīnes Šūbergas dzimtaskoku, kas neskaidrās paternitātes dēļ tomēr svarīgāks par Matīsa Blaumaņa dzimtaskoku. Blaumaņa māte bārene, māti zaudējusi 8 gadu vecumā, augusi pa svešām, izklausās, vāciskām, mājām. Uz brīdi uzzibsnīja asociācija par Nastasju Fiļipovnu. Kaut kas viņai nav klapējis ar Matīsu un diezvai tur varēja būt šķērslis 16 gadu vecuma starpība.
Pajautāju, kas varētu būt Andriksona prototips un saņēmu atbildi – viens no tēvabrāļiem, Brentēnu saimnieks, ļoti racionāls, strādīgs un bezgala lepns. Man tas ir ļoti svarīgi – saņemt atbildes tādā zināšanu un kompetences līmenī, es tūliņ atveros. Ne tikai verbāli ir sajūtama šī kompetence . Manā priekšā ir inteliģents cilvēks, kas vairāk kā trīsdesmit baltus un nebaltus gadus pavadījis „Brakos”.
Nu, bet tagad par tām grāmatām, ko šķirstu. Pirmo atvēru „Blaumaņu pavārgrāmatu”. Redzot tikai nosaukumu, mana fantāzija bija – laikam jau brāļa Arvīda kuplā pēcteču saime sasūtījusi savas iemīļotās ēdienu receptes. Nu tagad tās saliktas kopā, nu tad iegādājaties, laipnie „Braku” apmeklētāji! Nekā nebija – Anna sāk ar Rūdolfa domājamo latviešu tēvu Matīsu, muižas pavāru un lielu sava amata meistaru - ar dziļu cieņu, varbūt tikpat lielu, kāda pret Pavāru jeb Pavāriņu bijusi pašam rakstniekam. Neba bez viņa nopelnītajiem rubuļiem Rūdolfam būtu bijusi iespēja tik smalki pa vācu privātskolām izglītoties... Un turpina Anna par dažādām gastronomiskām epizodēm, kas attēlotas Blaumaņa darbos. To, izrādās, ir ļoti daudz. Man gan iekrīt acīs varbūt neparastākā – zivju vārīšana cepurē uz ledus gabala „Nāves ēnā”. Jūtams, ka Anna arī mīl gatavot. Viņas pašas receptes harmoniski iekļaujas pavārstāstā, tur ir arī daudzu citu meistaru atrastais. Nekad nebiju redzējis šādu, tik literāru un tik pamatīgi un ar mīlestību izstrādātu vēderprieku grāmatu!
Vēl lielāks izbrīns un prieks man bija, pāršķirstot otru, daudz biezāko (438 lpp.) grāmatu – „Blaumanis tuvplānā”. Tur ir viss, kas atrodams par rakstnieku – diena dienā, mēnesis mēnesī, gads gadā. Un tā nav tikai sausa uzskaite. Īsas, bet izsmeļošas, daudzajos darba gados lakonizējušās atziņas, interpretācijas un spriedumi – ne tikai savējie, autorei ir autoritātes un viņa izrāda tām cieņu ne tikai vārdos, arī darbos.
Lai šādu grāmatu dabūtu gatavu, ir jāiet cauri katram Blaumaņa publicētā un nepublicētā rakstu galiņam. Bet jābūt lietas kursā par visu literatūras, sabiedrisko un politisko procesu 19. gadsimta beigās un gadsimtu mijā. Ne tikai latviešu dzīve jāpazīst. Arī vācu, norvēģu, citu eiropiešu. Jāzina kolēģu no iepriekšējām pētnieku paaudzēm interpretācijas. Jājūtas mūžīgā diskusijā. Protams, uzvējo jautājums, „kura no mums skaistāka” – 2 gadus „Brakos” pavadījusī Līvija Volkova vai par trīsdesmit gadiem ilgāk nostrādājusī Anna Kuzina? Šķiet, tie tomēr ir nesalīdzināmi darbi. Annas devuma pamats ir dzelžaini sistemātiskais, bet vienlaikus ne sausais skatījums – to nav viegli savienot. Viņa arī redz dzimtaskokus, tas man patīk. Un viņa mīl īsus, bet raksturīgus vēstījumus, no cilvēkiem dzirdētus, bet arī rakstnieka mantojumā atrastus.
Tāds pamatīgums, tāda neskriešana pakaļ ikdienas konjunktūrai, kuras nozīme izzudīs laika plūdumā. Nauda, krīzes, partijas un Īrijas braukšana ieaugs alkšņos. Tam, kas izrauts no aizmirstības taustekļiem, tas nezudīs. Kad lasīšu cauri sistemātiski, būs daudz jauna un pārsteidzoša. Bet šodienai pietiks. Tāda daudzslāņu diena Ērgļos.
Ir arī trešā grāmata, ko dabūju – Ingunas Baueres „Piedod, Karolīne”. Par Ata Kronvalda kundzi, vācieti no Liepājas puses. To tagad nešķirstīšu, nedaudz esmu palasījis melnrakstos. Bet Ingunai iemirdzējās acis, kad runājām par Blaumaņa māti. Varbūt Paulīne Karlīne būs nākamā viņas darba protagoniste, jo viņa jau raksta tikai par sievietēm, slavenu vīru sievām vai mātēm.
Tas ir interesanti - var skatīties un neredzēt, bet var arī REDZĒT. Var klausīties un nedzirdēt, bet var arī DZIRDĒT. Lasīt un neizlasīt... utt. Kā Tev, Viestur, vienmēr izdodas saskatīt, sadzirdēt, pamanīt, piefiksēt? Nebrīnos par izskaidrošanu, tas jau profesionāli. Bet augšminētais - apskaužams talants!
tphu..nu paldies Dievam, Zane.. ļoti priecājos, ka mana atbilde izrādījusies paranojāla fantāzija : ). iepriekšējo nedēļu fons, secība, kā sakrita komentāri un tas, ka vērsāties pie manis personiski, man radīja priekšstatu, ka Jūsu komentārs iecerēts, lai tēmai atbilstoši un asprātīgi pateiktu, ka esmu persona non grata. lūdzu atvainojiet!
I: Nebija tur nekāda zemteksta par Maskavu.. Es ar zemtekstiem Jūs nesūtītu.. ja besītu uzrakstītu tieši. Un kas tā par fantāziju, ka Jums japrotas? kas jāprotas?
kaut jau kāva gan, tik vairāk pa tādai gāganu karu modei. ja pavisam nopietni, Zane, tiešām gribētos kādu vārdu apmainīt arī ārpus kaušanas. Jūsu teikto uztveru tā, ka man jau sen būtu vajadzējis prasties. prasties un pazust vai pieņemt, ka spēle šeit ir viena un mūžīga. Jūs gan varat izslēgt mani, bet ne manu nostāju un manus jautājumus, jo tie nav unikāli. tie tikai gadījuma pēc runā ar manu muti.
kas attiecas uz komentētāju uztraukumu par nodevību pret Rudzīti - visi vecāki grib redzēt bērnus pieaugam lielus. bet augšanas procesā ir gauži normāli izjaukt pasaules uzbūves modeli. izjaukt, lai tiktu pie skaidrības un spētu to salikt savām rokām. vecāki ir spēlējoši treneri. jo vecākais nav vecākais pēc sirmuma vai nopelnu pazīmes, bet tas, kurš spēj izskaidrot un atbildēt ar mieru un pacietību, bez dusmām un naida. Rudzītis vieš cerības, ka viņam tas ir pa spēkam. es mēģinu jautāt, un jautāt nav kauns, caur to apliecinot Rudzīša superioro pozīciju. bet vai Jūs šajā sakarā nemulsina tas, kādu funkciju te pilda komentētāju pretestība, apsaukšana un zīmīgā paskatīšanās manā virzienā? vai ar to Jūs bloga autoru nenovērtējat par zemu?
tā kā šīs nedēļas Rudzīša ieraksts savā veidā rosina vēlreiz aizdomāties arī par to, kā mēs dzirdam un uztveram lietas, te, atbildot uz visiem iepriekšizteiktajiem jautājumiem, kas vēlējās konkretizēt tieši manus mērķus šajā blogā ( vēlos uzsvērt vēlreiz, ka tie pilnīgi noteikti nav iecerēti kā aizskaroši!), salīdzinoši neliels (17,55 min) materiāls pārdomām par domāšanas paņēmieniem.
sirsnīgi vēlētos, lai sarunas veido sadarbību, nevis noplok iedomātā konkurencē. katrs ieguldījums ir darbs, un manējais nav veltīts Rudzīša noasfaltēšanai par līdzenu vietu, ja nu tiešām kādam būtu labpaticis tā saprast. tieši otrādi, vajadzību šeit uzkavēties rosina viss tas jēdzīgais, kas te pastāv.
ja ir runa par sadarbību, tad svarīgi - sadarbību dēļ kam? lai panāktu ko? man personīgi nav interesanti, ja autora nostādne gadījumā būtu - mana siena, kā gribu tā krāsoju. kas vispār kuram bēdas par otra sienu viņa mājoklī? pat tad, ja tā kā paraugs ievietota interjera žurnālā, aizvien nāk jaunas sienas un šķietami jaunas krāsošanas tehnoloģijas, kas tomēr iet vien uz riņķi, jo iespēju klāsts ir galīgs. līdz ar to arī sajūsmas iespēju klāsts.
taču tad, ja šī siena tiek krāsota universālā dzīves izpratnes nepieciešamības kontekstā, ja runa ir par sienu un krāsošanu kā pamatprincipiem, tad gan terminu, gan tēžu precizitāte tikai veicinātu skaidrību par krāsošanas plānu un kontekstu, kā arī būtu vislabākais preventīvais pasākums rokas grūstīšanas novēršanai. un vaicāšana pēc šīs precizitātes būtu veicināšana un atbalsts, nevis ļaunprātība un traucēklis.
tātad svarīgi, kas šeit ir galvenais - iecere vai personālijas? ja iecere, tad te ir perspektīva, kurā var un ir vērts iesaistīties. ja personālijas - tad blogs ir tāds kā privātu viesību modelis un visi mani jautājumi ir neadekvāta nepieklājība. ceru, ka vistuvākajā laikā tikšu pie pavisam dzidras un joprojām neaizvainotas skaidrības šajā jautājumā, un tas novērsīs visas tās galvassāpes, kas šajā savdabīgajā grupas procesā kādam būtu radušās. patiesā cieņā...
nosaukumu pārveidošanā varētu būt klāt arī krietna deva humora. kā Gobziņa dziesmās, kur "man saujā beznīns" utt. : ). interesanti arī tas, kā tauta asimilē svešādo. te būtu vesela iespēja izvērsties ar antropoloģisku pētījumu. un izrādās, ka pastāv arī šajā ziņā savdabīgi apvērsts process, kad, piemēram, Vanšu tilta nosaukumam piedomājot anglisku izcelsmi, tas tiek iesaukts par Vienkurpes tiltu (one shoe).
Mana sajūta varbūt ir atšķirīga.. bet es aizdomājos tieši par sievietes, ārpus "pļurkstēšanas"(atvainojiet dāmas) robežām.. jeb, kad sieviete var dzīvot tajā teikumā, kas, manuprāt ir ļoti labi pateikts - ..tam, kas izrauts no aizmirstības taustekļiem, tas nezudīs..- Sievieti man gribējās izcelt tikai tapēc, kā man pašai liekas, ka izrauties no skraidelēšanas un dūru vicināšanas pret mākoņiem, sievietei ir daudz grūtāk nekā vīrietim.. jo viņai par to ir vēl lielākas moralās mokas..Iespējams, ka tur atkal ir iejaukts Tēvs un Meita.. bet tomēr. Marī: man liekas, ka Blaumanis ir mēginājis izprast cilvēku.. aprakstīt viņa pārdomas, iekšējās cīņas.. un patiesi tas līdzinās drusku Dostojevskim. Varbūt ka tā ir tā klātbūtnes un šodienas sajūta, es nezinu. Lasot, saproti ikkatru no tēliem.. cilvēcība.
Runājot par vietu nosaukumiem.. nesen mēginājām pārtulkot dažādus uzvārdus, latviskot.. un interesanti ir tas, ka jebkuru uzvārdu, kuru valodu saprot, var "iztulkot" vai vismaz aptuveni saprast. Varbūt, ka ar vietu nosaukumiem ir līdzīgi, bet daži no tiem būs pēc dzirdes atvāciskoti vārdi.
Tomēr skaisti, ka tādi Ērgļi ir, un varbūt liecina ne tikai par ne īpašu cieņu pret alkšņiem (zemnieku izpratnē alkšņi ir tikai milzīgas nezāles, tāpēc arī tas būtu saprotami), bet par labu iztēli. Tāpat kā, piemēram Fēgezaka muižiņas latviskošana par poētiski draisko Vējzaķsalu. Bet arī tā ir iztēle, kura liek sapņot par varbūtībām pretstatā novada priekšniekam, kurš "pieņem un iztur lietas tādas, kādas tās ir, nevis dzīvo ar to, kādām tām vajadzētu būt". Tas par pieņemšanu un izturēšanu man šķiet ļoti raksturo arī Blaumani, jo viņa darbu burvība ir tas, ka viss notiek šeit un tagad dzīvajā dzīvē. Ir, protams, tēlu vēsture un biogrāfija, ir nojaušama nākotne, bet Blaumaņa tekstu īstā garša ir tagadnes garša - toreizējā tagadnes un tagadējās tagadnes. Latviešiem labi padodas biogrāfiskā proza, ar skatu pār plecu un sapņainumu par to, kā viss varētu būt. Bet tradicionālajā prozā šī "zināšana" kā viss bijis un kā viss būs traucē, blaumaniskās īstenības izteiksmes vienkāršās tagadnes pietrūkst.
