Varētu likties, ka saucot oligarhus te par Mātēm te par Tēviem, esmu nekonsekvents. Turklāt jaucu galvas tiem, kas meklē vērtējumus un kas savas iekšējās skaidrības dēļ pieņēmuši, ka Māte – tas ir slikti, bet Tēvs – labi.
Tēvs savos pirmsākumos – kā Krons – vienkārši nozog Mātei (Rejai) tās mūžseno varu un noteikšanu. Viņu vada emocijas (atraidījums, dusmas – nav tik svarīgi, kādas) un viņš nav spējīgs iedomāties, ka, pārņemot varu, tam ar kaut ko būtu jābūt labākam par Māti. Iespējams, viņš ir par aprobežotu, lai kaut ko tādu iedomātos. Tomēr ir vismaz divi iemesli, kuru dēļ viņš RADA un ir RADĪTĀJS.
Pirmais iemesls ir jau daudzkārt minētais – Krons rada otru varas centru ģimenē. Viņš piespiež Rejai būt ar sevi ATTIECĪBĀS - tādās, kas ir gana intensīvas, emociju un laikietilpīgas. Reja ir spiesta pievērsties arī vīram, viņai neatliek tik daudz laika bērniem. Varbūt viņai tas nemaz nepatīk, visdrīzāk tā arī ir. Dažreiz viņa kliedz – bērnu aprūpe palikusi novārtā, tās vietā man nemitīgi jāpievērš uzmanība šim te, vīrišķim! Bet – šis konflikts rada iespēju bērniem aiziet no vecākiem. Tas dod iespēju uzzināt, kas ir brīvība...
Otrs iemesls, kura dēļ Krons ir RADĪTĀJS, ir tāds, par kuru esmu iedomājies vien nesen. Stādīsimies priekšā divus kolhoza priekšsēdētājus – vienu, kas ir ļoti progresīvs un sabrūkot padomju varai, aktīvi darbojas, lai visa kolhoza manta tiktu izdalīta un lai katram kaut kas tiek. Bet otru tādu, kas, izmantojot savu ietekmi, panāk, ka vakardienas kolhozs lielā mērā kļūst par priekšsēdētāja muižu. Bet tieši otrā priekšsēdētāja kolhozā ražošanas apjoms nesamazinās. Cilvēkiem ir darbs un viss turpina būt un attīstīties saskaņā ar jaunajiem – tirgus apstākļiem.
Pirmā priekšsēdētāja tautai privatizētais kolhozs, visticamāk, pārvērtīsies par daudzām naturālajām saimniecībām, kuru kopējais ražošanas apjoms būs daudz mazāks, nekā kādreizējam kolhozam. To īpašnieki nespēs kooperēties, lai noturētos iepriekšējā līmenī. Varbūt nevarēs. Varbūt ne visos gadījumos, tikai dažos, nav tikai svarīgi. Jautājums ir principiāls – ja ražošana un attiecīgi – dzīves līmenis samazinās, kurš par to atbildēs? Un kurš apbalvos otro priekšsēdētāju par iepriekšējā līmeņa noturēšanu? Kura no varām – Mātes vai Tēva ir ekonomiski veiksmīgāka?
Es šeit apdomāju iepriekšējā nedēļā sākto Lemberga jautājumu. Un man ienāca prātā, ka varbūt pēc simts gadiem kāds censonis savā doktora disertācijā pētīs ekonomiskās vides attīstību Ventspilī un Latvijā, 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā. Man liekas, viņš varētu būt mazāk emocionāls savos secinājumos nekā mēs – visu šo notikumu laikabiedri. Līdzīgi kā raugoties uz Ivana Bargā Krieviju vai Elizabetes I Angliju mums (diemžēl?, paldies dievam?) vairs neinteresē, cik cilvēkiem tika nocirstas galvas, mūs interesē, kā šo valdnieku politika atsaucās uz tālāko attīstību.
Es gribu teikt, ka mēs vēl nezinām, vai pēc simts gadiem neizskatīsies tā, ka Lembergs ir bijis vīrs, kas uzņēmies atbildību darīt formāli nelikumīgas lietas, kā rezultātā izveidojies kas labs. Varbūt no tādas perspektīvas būs redzams, ka „sliktie” ir visādas tur simts gudrās galvas vai tūkstoš plānā galdiņa urbēju, kas ne par ko ne spēj, ne grib atbildēt. Ja Lemberga vietā būtu bijis vīrs ar mazāk stingru mugurkaulu, varbūt Ventspils būtu sadalīta miljons mazās muižiņās, kuras tad kāds, visticamāk nelatvietis, mēģinātu kaut kā apvienot.
Un arī jautājumā par Lemberga personisko bagātīgu pēc simts gadiem viss var izskatīties daudz citādāk. Vai pilsētas Domes priekšsēdētājs, kurš dzīvo tikai no algas, nav ļoti manipulējams tad, kad jālemj par miljoniem? Kā viņu aizsargā valsts gadījumos, kad kāds ekonomiskais grupējums cenšas iegūt sev izdevīgu politisku ietekmi? Vai personiskā bagātība tomēr nav bijusi visefektīgākā aizsardzība pret visu kaut ko, kas pēc simts gadiem varētu izskatīties netālredzīgs?
To visu mēs nezinām, bet tie ir svarīgi jautājumi, uz kuriem būtu jāatbild Lemberga tiesai. Ja tiesa to nespēj (un izskatās, ka nespēj), tad viņa nodarījumu kvalifikācija var izrietēt nevis no nākotnes vajadzību viedokļa, bet gan balstīta likuma burtā, kurš neglābjami atpaliek no šodienas izaicinājumiem.
Visa šī ne ļoti īsā ekskursija man bija vajadzīga, lai padomātu par bērnus norijušo Tēvu kā efektivitātes garantu. Jo, ja Māte kliedz – man ir atņemti mani bērni! – tad tas var arī nenozīmēt neko sliktu. Diemžēl arī apsūdzības korupcijā un dienesta stāvokļa izmantošanā var būt motivētas ar cīņu pret Tēvu un pret attīstību. Man tomēr neliekas, ka pretkorupcijas pūliņi ir viennozīmīgi labi, ja tiek veikti, ne mirkli neaizdomājoties, kādu ietekmi tie atstās ilgtermiņā. Sevišķi, ja tos neatbalsta efektīva un elastīga valsts vara.
Darbs, ko dara Korupcijas novēršanas birojs, vismaz tā biroja daļa, kas strādā Jutas Strīķes vadībā, ir svarīgs. Tomēr - tam ir liels risks tikt izmantotam matriarhālu interešu vārdā, ja uz korupciju skatās formāli juridiski. Un ja nepasūta augsti kvalificētu juristu teorētiskus pētījumus likumdošanas attīstīšanā un ja nav labi organizētas politiskas gribas aizsargāt cilvēkus, kas nonākuši neordinārā, bet valstiski svarīgā situācijā. Nepametot tos vienus pret ietekmīgiem ekonomiskajiem grupējumiem un potenciāli krimināli vajātus par lēmumiem, kas, iespējams, izrādīsies valstiski izdevīgi.
Kādēļ Lembergs melo, acīs skatīdamies? Vai tādēļ, ka pēc savas dabas ir zaglīgs un mazs – tāds, kam sava patiesība nav vajadzīga? Vai tādēļ, ka viņam kā pieredzējušam cilvēka dabas pazinējam nav ilūziju par to, kāds iznākums viņa darbam varētu būt, ja viņš spēlētu atklātām kārtīm un balstītos uz oficiālo valsts varu un tās nesējiem, kas daudzos gadījumos vienkārši „neredz laukumu”, bet citos – zaudē sajēgu jau no dažiem tūkstošiem latu un kas ir daudz korumpējamāki nekā tie, kurus paši apvaino korupcijā? Varbūt Ventspils mērs ļoti labi zina, ko dara, un varbūt tieši šī pārliecība dod tam spēku izturēt.
Bet tagad turpināsim stāstu par Rejas un Krona dēlu Zevu. Māte viņu noslēpa no tēva aprīšanas draudiem un paglāba Krētā, kur nodrošināja īpaši mātišķu, bet ne pašas Rejas realizētu audzināšanu. Izaugušais Zevs piespieda tēvam atrīt tā norītos brāļus un māsas. Šajās darbībās ir iešifrētas ļoti daudzas zināšanas. Uzsvēršu vien dažas no tām.
Pirmkārt, mātes ieguldījums Zeva kā Olimpa valdnieka tapšanā. Man tas asociējas arī ar to, kas Latvijas politiskajā vidē ir korupcijas problēmas aktualizācija – Tēvs MUMS ir atņēmis. Tomēr Mātes un Dēla sociālistiskais skatījums uz šo problēmu ir jāatšķir no liberāla skatījuma uz to. Ja sociālistiem ir svarīgi, kam kas pieder un lai visiem piederētu vienlīdzīgi, tad liberāļiem ir svarīga brīvība. Arī kā iespēja būt īpašniekam. Bet arī brīvība būt bez īpašuma.
Zevs atbrīvo brāļus un māsas ne tikai no Tēva, bet arī no Mātes – izdara kaut ko tādu, kam latviešu sabiedriskā doma vēl nav nobriedusi un kas tai ir kaut kas neiedomājams. Nevis varas, naudas un īpašuma, bet gan attīstības prioritēšana. No vienas puses jau tāds Zevs apliecina Tēvu, jo balsta savu politiku uz iepriekš sasniegto. Bet arī noliedz, jo neuzskata, ka vislabākā vieta cilvēkiem ir atrašanās to Tēva vēderā vai citā verdziski roklaizīgā pakļautībā. Vai spējam apjēgt šo ideju nozīmīgumu – būt bez priekšnieka, bet pārņemt šī priekšnieka atbildību par gala rezultātu. Jautāt, nevis kuram pieder nauda, bet vai nauda labi strādā valstij? Lai gan – svarīgi jau arī, kuram tā pieder, gadījumā, ja labi nestrādā. Un ja jādomā, kam piederoša, tā varētu strādāt labāk.
Tātad – ne tikai divi varas centri ģimenē, arī trešais. Un no šī – Dieva dēla viedokļa – mums laikam ir visgrūtāk palūkoties uz pasauli. Bet mēs to gaidām – kā Vadoni un kā vienīgo atbildīgo par visu. Bet tā ir arī mūžīgi svarīgā Kristus atnākšanas gaidīšana. Tā nozīmē arī mūžīgi svarīgo Viņa atnākšanas skaidrošanu – arī tiem, kas to nesapratīs nekad.
|
