Visvairāk nopriecājos par sava līdzšinējā akluma izārstēšanu. Jau ilgi biju lauzījis galvu, prātodams – kas ir tas, ko sajūtu burtiski no katras Imanta Ziedoņa uzrakstītās rindas un kas dara viņa tekstus nesajaucamus ar citu poētu rakstudarbiem. Un te nu Eva Eglāja – Kristsone raksta „Mēs satiksimies iekšupvīdamies. Ziedoņa Eross” kopsavilkumā iebliež man pa pieri: „[...] tieši Erosa klātbūtne Imanta Ziedoņa dzejoļus padara populārus, lasītus, pārlasāmus un baudāmus. Ziedoņa eross ir klātesošs ikvienā krājumā, no zvejas vīru skarbuma, buldozeru spēka dzejoļu krājumos „Zemes un sapņu smilts” un „Sirds dinamīts”, caur izaicinošo un nemierīgo „Motociklu”, greizsirdīgajiem un aizvainotajiem tēžu antitēžu „Es ieeju sevī”, „Caurvēja” sajūtu un izbrīnīto „Re, kā”, auglīgajām poēmām par pienu un maizi līdz attīrošajam „Viegli”.” Izrādās, ne jau viņa pirmā to izdomājusi. Jau 1995. gadā Inta Čaklā esot rakstījusi: „[...] I. Ziedonim, tas nav (vai tikai reizumis ir) mazais, jautrais sārtvaidzis Amoriņš, bet pirmatnējais kosmiskais Eross, nopietns, nemīlīgs un kādreiz pat neomulīgs savā varenajā dziņā.”
Domāju tagad, vai gan vēl skaidrāk kā to darījis Ziedonis, var ieraudzīt dēmonisko Erotu I visš manās seno grieķu studijās un atdalīt to no mazā un personiski sasaistošā bultraiža Erota II, Afrodītes dēliņa. Vai gan skaidrāk var paskaidrot? Un jā – tieši Ziedoņa dēmoniskums, pirmatnējums un dabas norišu antropomorfizēšana taču ir tas, kas uzrunājis un apaugļojis ne tikai mani. Pat tad, kad viņš runā kaut ko diezgan konkrētu
Zem stipra krupja krupēniete vaid:
„Laid vaļā, mīļais krupi, vaļā laid” (1995)
tas izklausās un sajūtās vairāk kosmiski kā komiski. Eglāja – Kristsone citē daudzus visādus tādus pantiņus, kuros kosmiskais dēmoniskais Erots I spilgti uzpeld no galvas un vēstures dzīlēm:
Es stāvu zaļā zieda kātā,
Man tikai ziedēšana prātā. (1982.);
vai
Motors šķaudās. Pirmie burkšķi.
Urkšķi, meža kuili, urkšķi! (1963.);
un
Šai naktī, ja nav kādam sirds,
Tad lai tas iet un lienē!
Pat mēnesim man blakus rādās
Plika mēnesiene (1975.)
Parādās arī kāda tēma, kas apcerēta arī šī bloga komentāros. Vai tik tā nebij Lāsma:
Tavus matus aptīt sev ap roku.
Un līdz kliedziena robežai paplēst. (1981.)
Zita Kārkla rakstā „Imanta Ziedoņa „Poēma par pienu”: sievietes un sievišķā ierakstīšana tekstā” ierakstījusi šādu citātu:
Māt, es pa pēdām viņai aizgāju.
Tik dziļi zemē nebiju vēl bijis.
Man viņa zemi parādīja dziļāk
Par kapu un par kartupeļu bedri.
Es biju tur, kur tumsā bērni guļ.
Raksta autore: šajās rindiņās iespējams izlasīt tajā ierakstītu apslēptu spēku, kas runā par auglību, patvērumu, noklusētu noslēpumu – sievietes dzemdi. Redz, ne jau tikai man tā Dzemde visur rādās. Arī Ziedonim tātad un arī Zitai Kārklai. Patīkami nebūt vienam. Arī tādos jautājumos kā sieviešu emancipācija un demogrāfija:
Nu jā. Jā, sievas pie mums tiešām
Kopj teļus, vistiņas uz lukts,
Ar, meliorē, sēj, pļauj kviešus –
Lai tikai būtu kopprodukts!
Un tad es domāju: patiešām
Mēs sievas atdodam kaut kam.
Tā iznāk, ka mēs sievas tīšām
Šim kopproduktam ziedojam
Un tad es domāju, ka laikam
Nav kaut kas kārtībā pie mums,
Jo katrs bērniņš katrā laikā
Ir arī tautas ienākums.
Apsveikumā 8. martā Mirdzai Bendrupei Ziedonis rakstījis: Reizēm man liekas, ka tā ir manis paša sievišķības pazīme (kontaktēšanās un pļerkstēšanas spēja ar sievietēm), bet reizēm – gluži otrādi, ka tā ir tieši manas vīrišķības zīme – atrast galveno tur, kur citi vīrieši to nevar. Raksta autore konstatē – dzejnieks pamana to, ko pamana sievas, un tā ir sievišķā daļa viņā. Un pieved vēl vienu sulīgu citātiņu:
Šai koši zaļā vasarā
Ko strādājam un eitam
Es vienmēr centos kopā būt
Ar dzīvesstiprām meitām. (1977)
Līga Plivča raksta „Patriarhālo vērtību atspoguļojums dzimumdiferences aspektā Imanta Ziedoņa „Poēmā par pienu”" kopsavilkumā konstatē: [...] jautājumā par sievietes dabisko aicinājumu būt mātei vai par ģimeni kā spēcīgas sabiedrības pamatu, poēmā paustās idejas atbilst patriarhālās vērtībsistēmas uzskatiem. Līdzīgi kā 20. gadsimta Romas katoļu baznīcā, arī I. Ziedoņa „Poēmā par pienu” pievērsta uzmanība sieviešu emancipācijas problemātikai un no tās izrietošajai sievietes identitātes krīzei, kas negatīvi atsaucas uz procesiem sabiedrībā kopumā.
Varētu jau no Ausmas Cimdiņas kopā savilktā domu pūra vel daudz ko izlobīt, bet pietiks, laba daudz nevajag, kā smejies. Arī dzimšanas dienā, palasot un pašam sevi apdāvinot ar patīkamas gara radniecības pierādījumiem, diez ko domāt negribot un gaidot, kad saskries mazbērni un atnesīs opītim kādu puķi.
| 
