viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2011 » Augusts » 29 » Jubilejas cena
Jubilejas cena
8:47 AM
 
Tikko, sestdien biju uzaicināts mērot ceļu uz Straupi. Pusaudžu narkomānu kolektīvam 20 gadi. Jau divdesmit, gandrīz vienā laikā ar augusta puču. Tās nav nejaušas paralēles – savulaik darbus ar jauno apreibinošo vielu lietotāju rehabilitāciju uzsākām uz vispārējā nacionālā pacēluma viļņa. Arī man gribējās kaut ko labu paveikt Latvijai, šķita, ka katram kaut kas jāizdara un tad jau būs labi. Un šķita, ka labi domāts un darīts darbs nevar zust un ka uz tā, ko mēs neatkarīgajā Latvijā padarīsim šodien, varēsim pakāpties rīt.
Uz jubileju nebija varējuši atbraukt pieci pirmie kolektīva vadītāji. No narkologiem bija tikai manis savulaik uz Straupi ataicinātais Edvīns Krastiņš – pirms pasākuma uz īsu brīdi esot bijis iegriezies ar Jānis Strazdiņš, bet viņam taču pirmsvēlēšanu rūpes! Bet varbūt arī citi iemesli, kādēļ bija grūti palikt uz svinīgo pasākumu. Bija ieradies un ar apsveikumu uzstājās Pārgaujas novada vadītājs, pārstāvji no Veselības un Labklājības ministrijām, kolēģi no līdzīgas jauniešu institūcijas Vecpiebalgā. Nu un, protams, ilggadīgie partneri no Norvēģijas Fossum kolektīva – trīs kungi sniegbaltos kreklos un divas dāmas, mūžam jaunas („Vai tas esi tu, Viestur? Es esmu Kari, atceries?”).
Tas pats bērza parkets uz skaiduplates, kas toreiz, vienā istabā pat pelēks vorsalīns (grīdas segums) no tiem laikiem, izdilis un pleķains kā beduīna telts. Kāpnes, nostaigātas, čīkstošas – atceros, kā kopā ar Pēteri Kuprēviču, tagadējo slimnīcas valdes priekšsēdētāju, paši tās zīmējām – celtnieki teica, ka tā, kā mēs esot izdomājuši, nevarot. Un vesela kolekcija mana tēva galdniecībā tapušu galdniecības izstrādājumu (labi, ka toreiz, deficīta apstākļos tēvs varēja palīdzēt). Tas, ka logi joprojām kalpo, saprotams. Ka arī durvis – mazāk, jo šeit taču ir pusaudži, daudziem no kuriem savus impulsus vadīt nav viegli. Ēdamistabas galdi, soli un trauku skapji – no dzelteni oranžas priedes un smaržojoši, toreiz. Tagad – nomelnējuši, sašķiebušies, vismaz pēc pārslīpēšanas un pārlakošanas alkstoši, bet joprojām kalpojoši, kaut kā sastiķēti kopā. Drēbju skapjus gan nācies izmest, tagad ir jauni, lamināta. Tādi, kam skrējienā nejauši uzgrūžoties, var tikt nodarīti neizlabojami bojājumi.
Plēves siltumnīca, pilna sārtiem tomātiem, sakņu dārziņš un glīta ugunskura vieta pie Plauža ezera. Audzinātājas, psiholoģes, arī pāris grūtāk pamanāmu vīrieškārtas pārstāvju. Jaunieši, kādās nu kurš drēbītēs, kāds (nesen no ieslodzījuma vietas) futbola kreklā un gumijas čībās. Sejās – ne tik daudz pašpuiku rūdījums un spīts, cik patrula un bezcerīga pieredze no dzīves tur, kur cilvēciskā nav atlicis sevišķi daudz. Nabadzības zīmogi visur, kur vien skaties. Meitenes gan ļoti centušās uzcirsties, bet pārāk – kā tādas mazas sievietītes. Ar ko tik viņas savās dzīvītēs nav jau paguvušas sastapties... Šādiem bērniem vajag skaidras, godīgas un stingras attieksmes rāmjus, tad sejas sāk mainīties.
 
Cilvēki sarunājas un smaida - laiks silts, saulīte, neliels vējiņš. Var just, ka viņi dzīvo realitātē, mēģina tikt galā un arī tiek, atšķirībā no manis, kam joprojām patīk dzīvot savos sapņos par to, „kā bija jābūt”. Izskatās, ka attiecības visos līmeņos (ministrijas – slimnīca – kolektīvs) ir visumā solidāras un pilnas savstarpējas izpratnes un cieņas. (Tas gan atstāj tādu dīvainu iespaidu – viss te karājas tādos trauslos norunu diegos. Pie viegla vējiņa nesatrūks, bet ja gadās ašāks pūtiens?) Tie, kuri jau sabrukuši, to jau šeit nav... Tādēļ ja kāds var smaidīt un svinēt, tad cepuri nost. Par izturību, izdzīvotgribošu un sūru...
Cik izdevās aprunāties ar audzinātājiem, „viss notiekot”. Rehabilitācijas procesa pamati „fāžu sistēmas” veidā, jauniešu grupas, pašpārvalde, skola. Viss turas uz sievietēm, šādus apstākļus tās allaž izturējušas labāk. Bet tiklīdz sāks pūst aukstie rudens vēji, kas kopā ar lietiem sitīsies logos, tā viss izskatīsies daudz skarbāk. Mirdzošās balles kleitas būs iekārtas skapjos, matu laka izmazgāta, svētki aizmirsušies, jāspēj izdzīvot līdz pavasarim.
„Ja nebūtu daktera Viestura Rudzīša, nebūtu arī šīs mājas” - aizmirsts es netiku. Bet es melotu, ja apgalvotu, ka šie vārdi mani tikai sildīja. Sveloša atbildības sajūta un kauns – ne jau par tādu „Saulrītu” māju es kādreiz biju sapņojis. Man bija izaicinājums radīt vidi, kurā ap grūtībās nonākušu bērnu tiek savērpts multiprofesionāls virpulis, kurš saved kopā dažādu ministriju atbildības, valsts un pašvaldību līmeņus un kas iesaista un sniedz atbalstu attiecīgā bērna ģimenei, cik nu no tās ir palicis. Es iztēlē redzēju sistēmu, kura izstrādā un atrod racionālākas un lētākās palīdzības metodes, starp kurām „Saulrītu” terapeitiskās kopas tehnoloģija būtu pati intensīvākā un dārgākā, piemērojama tikai vissmagākajos gadījumos. Bet jau toreiz bija jūtams, cik dažādi ir tālredzības standarti starp manu Straupes komandu un „pārējiem”, sauksim tos tā. Katrs kalpoja savai piramīdai un neuzticējās citām. Mēģināja veidot paralēlas struktūras, lai būtu „pašiem savs”.
1994. gadā sākās krīze, kuras dēļ visi turpmākie 90-tie gadi daudziem cilvēkiem vēl tagad šķiet kā laiks bez saules, viss vienā rudenī. Nauda, kuras tikko bija pieticis, pēkšņi izbeidzās. Narkoloģisko iestāžu valdē (bija tāda institūcija, tāda kā narkoloģijas ministrija, kurai uzdevums virzīt gan attīstības, gan finansu vadība) ierosināju – ir jārada prioritāšu sistēma, kura darbotos ilgtermiņā un kurā būtu paredzēts, kas tiek finansēts no valsts budžeta, bet kam pilnībā jātiek segtam ar privāto naudu. Ko attīstam, un kam atļaujam attīstīties bez vai ar ierobežotu valsts atbalstu. Piemērām, nekomplicētas alkohola abstinences ārstēšanai, saskaņā ar manu vīziju, bija pilnībā jānotiek par pacienta paša naudu. Ka tas ir iespējams, es vēlāk pats pierādīju savā privātpraksē.
Tomēr narkoloģijas stūrakmens tradicionāli ir bijis nevis neatkarīgs, bet gan līdzatkarīgs skatījums uz problēmu. Tieši pacienta bezpalīdzīgums un atkarība no Glābēja paģirās, kā abstinenci sauc tautā, vilināja turp parasti ne sevišķi talantīgus ārstus. Bija taču tik viegli, izmantojot valsts slimnīcu resursus, pelnīt sev pašam iespējami biezāku aploksnīti. Un ļoti negribējās no šīs aploksnītes kādu procentiņu novirzīt šo resursu atjaunošanai. Bija brīnišķīgi, ka izdevumi tika valstij, bet ienākumi – dakterim. Bet kādu aploksnīti var dabūt no bērniem un viņu vecākiem?
Valdē nobalsoja, ka nekādu prioritāšu attiecībā uz bērniem sistēmas attīstībā nebūs, tādēļ budžets tiks nocirpts visiem vienlīdzīgi – tas praktiski nozīmēja manu plānu un sākotnējo narkoloģijas un ministrijas vadības (lēmums attīstīt „Saulrītus” tika pieņemts vēl LPSR Veselības aizsardzības ministrijas kolēģijā) atbalsta garantiju pārvietošanu uz miskasti. Aizgāju uz ministriju, kur jau LR ministru Kovaļčuka un Zemvalda laikā bija sākuši strādāt daudzi jauki un progresīvi cilvēki, kas gan daudz laika pavadīja Briselē, Strasbūrā un citās Eiropas pilsētās un bet ar kuriem man bija lieliski kontakti.
„Ko ministrija sabiedrības vārdā pasūta un varētu pasūtīt narkoloģijai?” – apmērām tā pajautāju. Un vēl arī par to, kā tas varētu attīstīties un tamlīdzīgi. „Bet, Viestur, ko tu gribi? Tev ir kādi priekšlikumi, ko mums vajadzētu, kā tu saki, pasūtīt? Jums taču tur narkologiem pašiem jātiek skaidrībā. Saskaitiet, cik naudas, parēķiniet un uz priekšu!” Progresīvie ierēdņi toreiz (tāpat kā tagad) „caur sevi” ejošo naudu neizjuta kā tautas samaksātu par tai nodrošināmu, vajadzīgu un gudri noorganizētu pakalpojumu. Viņi izjuta šo naudu kā pabalstu un stimulu attiecīgajai nozarei. Arī varas instrumentu kaut kādā mērā – tas, kam tika vairāk, taču jutās pateicīgs. „Narkoloģijas nauda” – kas tāds, kas vienkārši pienākas.
Aizgāju četru mēnešu ilgā atvaļinājumā – vairākus gadus nebiju tos izmantojis. Rāvu celmus Jūrmalas īpašumā, autokravām vedu no tā padomju laikā sakrājušos atkritumus. Kad atvaļinājums beidzās, uz daktera Strazdiņa galda nogūla mans atlūgums.
Gadiem ejot, allaž atgriezos pie jautājuma – vai vajadzēja toreiz iet prom? Varbūt vajadzēja kaut kā apvaldīt savas tolaik jaunās un karstās asinis? Bija arī cerība – varbūt tie, kas nāks manā vietā, spēs mierīgāk un diplomātiskāk vest „Straupes politiku” un rezultātā „pusaudžu lietas” kaut kā pavirzīsies? Varbūt mani uzaicinās kā „rezerves ģenerāli” kādai speciālai misijai? Nekas tāds nenotika. Narkoloģija nepamanīja arī manas grāmatas – ne „Bendes meitiņa un viņas tēvs”, ne „Pie tēva”.
Šodien redzu, ka pēdējos piecpadsmit gados ne ministrijas, ne narkoloģijas vadoņu domāšanas veidos nekas nav mainījies. Un tādēļ pēdējās krīzes rezultātā likumsakarīgi ir pārstājusi eksistēt pati narkoloģija – tā ir pievienota psihiatrijai. Bet Straupe tomēr ir spējusi izdzīvot kā vienīgā narkoloģiskā slimnīca, lai arī par nejēdzīgu kompromisu cenu. Tieši ilgstošai rehabilitācijai ideāli piemērotā un tradīcijām bagātā pils tagad uzņem tos pašus alkohola abstinences pacientus, par 20 latiem diennaktī pievieno tos intravenozajai sistēmai un vidēji pēc 3,6 dienām izraksta. Valsts par katru gultasdienu piemaksā gandrīz tikpat. Nu ko, ir vismaz vietējiem cilvēkiem dažas darbavietas...
Ne es pirmais, ne pēdējais, kas izrādījis „nevajadzīgu iniciatīvu”. „Saulrītu” pagalmā parunāju ar ministrijas ierēdnēm. Ir taču skaidrs, ka cilvēks, kas izvēlējies ierēdņa karjeru, manu tālaika dedzību nevar neuztvert kā nopietnu kļūdu, maigi sakot. Viņām, daudz pieredzējušām, jebkura starpministriju sadarbības iniciatīva izklausās kā lamatas. Tas, ko kāds šodien ļoti grib darīt, rīt var izrādīties ļoti nepareizi cita acīs, kas nācis šī te pirmā „kāda” vietā. Labāk neko neapsolīt, neko neuzņemties. Mūžīga nedrošība, bailes tikt upurētam kaut kādu aizmugures intrigu rezultātā. Bet ir taču ļaudis, kam šāda vide ir kā dzimtā stihija!
Sociālajās un psihes lietās ir vajadzīga stabilitāte. Terapeitisko kopu var izveidot desmit gados – tā savulaik teica mani ārzemju kolēģi un es viņiem neticēju. Tagad pats esmu nonācis pie tāda secinājuma. Bet desmit gadus taču kādam šis process ir jāatbalsta - arī dārznieks nevar gaidīt ražu no augļu koka pirmajā gadā! Bet pie mums tas tā nebūs – te viss ļoti smalkos diegos karājas. Mums nav ne gana stipru feodāļu (oligarhu), kas varētu garantēt kāda projekta ilglaicīgumu, ne brīvu un uz savām kājām stāvošu speciālistu un pilsoņu, kas nebūtu spiesti nolasīt no lūpām kaut kādus kārtējā priekšnieciņa murgus. Mēs atrodamies brīvā kritienā un nezinu, kas mūs var glābt. Nezinu, kas var garantēt, ka projekts, kas šodien tiek atbalstīts ar valsts un gan jau arī Eiropas naudu, rīt netiek norakstīts un aizmirsts, tādējādi radinot cilvēkus neuzņemties atbildību un pat sodot viņus par to. Nacionālā reliģija un baznīca varētu būt viena izeja. Otra – uzaicināt še kādu okupantu, kas piespiestu reaģēt uz viņa gudrību vai muļķību ar argumentētu un ilgtermiņā nemainīgu viedokli.

Skatījumu skaits: 1161 | Pievienoja: marta | Reitings: 4.7/6 |
Komentāru kopskaits: 121 2 »
0 Spam
12 Marī  
Jā, Zanei un Kasparam taisnība - pirmajā brīdi šo izlasot pārņēma bezcerība. Tomēr - ja karts sev dotajā brīdī, izdara maksimālo, ko var, tad vismaz sev nav ko pārmest, un dažreiz arī pašam sevi jāpiebremzē pasakot - nē , tagad lai citi dara, kaut būs dusmas, ka viņi varbūt paveiks tikai mazu daļiņu no tā, ko paveiktu pats, bet jāatkāpjas, lai nekļūtu pašdestruktīvs un darītu savrīgākas lietas. Ja Rudzītis joprojām būtu Straupē, mums nebūtu viņa lielisko grāmatu smile

0 Spam
11 Zane  
Man bija taapat kaa Kasparam, bezceriiba un nekaadas iespeejas, ka kaut kas mainiisies. Un tad taa- nu da i labi...

0 Spam
10 kaspars  
Kad izlasīju blogu, godīgi sakot neko negribējās teikt - diezgan stipra bezcerības sajūta.

0 Spam
9 Juris  
Negribēju aizvainot, sargiet VR sev, es atkāpjos! biggrin

0 Spam
8 Linda  
Drusku gribas pārtraukt dialogu. Jā, es arī esmu kādu narkologu dzirdējusi sakām, ka ar psihoterapeitiem vajagot uzmanīties...

0 Spam
7 Krista  
Juri!
Kā mani šī māžošanās garlaiko... wacko Patiešām garlaiko. Redzu,ka esat salasījies Viestura grāmatas un lai spodrinātu savu paštēlu, lietojiet viņa leksiku biggrin

0 Spam
6 Juris  
Kristai
Par to vīrieti, kā loģisko mašīnu, Jūs laikam ironizējat, protams! Iespējams, ka ļoti labi, ka nesapratāt. Jautājums, kāpēc mēs ar Jums, divi iespējams, ļoti atšķirīgi cilvēki, kas ikdienas robežās nekad nesatiktos, rakstam viens otram komentārus?
Hipotēze 1.
Gribam ietekmēt sarunabiedru uzvedību, apstiprinot savu varēšanu un uzlabojot pašapziņu.
Hipotēze 2.
Veidojot raibu kakofonju, bez noteikta eksterna efekta. Tā teikt, lai uzturētu tonusu. Es pieturos pie otras hipotēzes un bēgu no atbildības par audzināšanu, cik vien tas iespējams.
Tāpēc, neskatoties uz tēmas nopietnību, vai tieši tāpēc, uztveriet to viegli.
Ar cieņu!

0 Spam
5 Juris  
Neradās priekštats, ka VR uzkrauj rūpes par bērniem sievietei, varbūt es nesapratu, bet sieviete nemaz nevar izaudzināt objektīvu ("pielāgotu realitātei") bērnu, īpaši vīriešus.
Lai vai kā Jūsu karojošā mātisķība ir biedējoša, štrunts par Danti, man patīk pasakas, tad Tolkinam Trijos gredzenos, kur meža elfu ķēniniene paņem gredzenu un apgalvo, ka nu ir varena un briesmīga kā jūra. Tieši tāda aina parādijās lasot Jūsu komentāru, briesmīgi, pailka nedaudz bail no dusmīgas dievietes. smile
Un esiet saudzīgāka, tos izdzimteņus: neizverd ļaunas burvestības no asinīm un dubļiem, bet piedzemtē latviešu mātes un ne/audzina latviešu tēvi. Mēs visi atbalstam sistēmu, pasīvi bēgot, aktīvi līdzdarbojoties, vai dusmās kaucot. Viņi nav laimīgi darīt nelabi! Tāpat kā mēs, bet rīcība caurauž mūsu pašu vērtību sfēru sistēmu, presonīgais vienumēr tuvāk. Ja tā nav tad Jums jābaro dzērāju bērns nevis savējais, jo viņš jau ir ēdi, jādod viņam izglītība utt. Vai nekaukt bet to darīt spējat, es mazliet ceru, ka ne, kaut varbūt vēlviena svētīga Terēza kādu iepriecinātu

0 Spam
4 Krista  
Jurim -
lai gan vīrietis tiek slavēts kā skaidra,loģiska prāta un domas iemiesojums, - pārlasīju daudzreiz Jūsu uzrakstīto - un tā arī nesapratu, par ko vispār runājat...Ceru, ka savā, vīriešu zīmju sistēmā, Viesturs sapratīs Jūsu domu smile

0 Spam
3 Krista  
Ļoti cilvēcīgi un sirsnīgi. Pirmo reizi sajutu, ka Viesturs visu atbildību par bērniem un to audzināšanu,kā arī politikas veidošanu,neuzkrauj sievietei. Nu ko, apsveicu!
Man arī brīžiem gribas kliegt no absolūtas bezpalīdzības izjūtas - tieši bērnu dēļ, attieksmes pret bērniem Latvijā, dēļ...Pat ne kliegt 0 kaukt gribas, gaudot kā ievainotai vilcenei...Tas izdzimteņu bars (atvainojos kādam estētam par stipro vārdu), kurš šobrīd mūsu pašu rokām ATKAL...ATKAL...ATKAL...tiek virzīts uz mūsu politiskās skatuves pusi, brīžiem dzen izmisumā. Tāpat kā sakropļotā ierēdņu domāšana. Manuprārt, visa pamatā tomēr ir BAILES. Un prātā nā lasītais par INFERNO.
Pārlasiet Danti...

1-10 11-12
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika